#LFK Ak-166-147

Pavadinimas
Elza Stalidzēna. 02.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vieneto numeris
147
Kategorijas
Valodas
Latvian
Iesūtīšanas datums
02.05.2020
Place and time of recording
02.05.2020
Atslēgvārdi
Atidaryti

02.05.2020.

Nu, jau klusāks, vairs nav tik skaļš un bailīgs, bet tāpat. Šodiena likās daudz būtiskāka un draudzīgāka, jo varēju darīt, ko vēlos… ja vien tas būtu tik viegli, kā izklausās, jo pēc diviem mēnešiem karantīnā viss, ko esi izmēģinājis jau apnicis. Sāku ar pavisam jauku rītu virtuvē- kafija, seriāls draugi fonā, lietus. Un pirmo reizi lietus likās tik pievilcīgs un skaists, jo beidzot vairs nespīdēja saule, kas bija apnikusi. Nu vismaz kaut kas jauns šodienai. Lai cik tas liktos muļķīgi, bet tiešām skatījos ārā pa logu un domāju, ko lai dara, jo zināju, ka teksts “novilkt laiku” man galīgi nepiestāv, un tas bija pēdējais, ko gribēju izdarīt ar savu dienu, tāpēc, kā to dažreiz daru, uzliku savas domas uz papīra, ja nu kaut kas labs iešaujas prātā. Es pierakstīju pilnu lapu un sapratu, ka jāsāk kaut kas darīt, pieminot, ka man gribas vienmēr būt kustībā, bet nu, cik tas tagad ir iespējams…Es pie otrās kafijas krūzes pamācījos itāļu valodu, pierakstīju dažas frāzes, un iztēlojos, ka esmu Itālijā, sakot skaļi savus tikko iemācītos vārdiņus. Tad paņēmu dažas miera minutes meditēšanai, kas šoreiz sanāca diezgan forši un tad uzklausīju pāris mammas pārdomu, jo viņa tikko bija atgriezusies mājās. Tā pat iekšā kņudēja tā stulbā sajūta, ka neko normālu jau neesmu izdarījusi, un atvēru skolas mājaslapu, izmisīgi meklējot, ar ko es sevi varu nodarbināt, lai ir sajūta, ka šodien kas paveikts un atradu ierakstu par uzdevumiem uz otradienu- pandēmijas dienasgrāmata. “Lai būtu,” es nodomāju un ieseivoju uzdevuma failu uz desktopa. Pienāca 20.00 un mums ar grupu bija saruna zoomā par turpmāko darbību grupā. Okei, tas arī būtu kārtībā. Paskatījos ārā pa logu, un tās bija vienas no rozākajām debesīm pēdējo mēnešu laiku. Nodomāju: “Yess, kaut kas jauns.” Nu tiešām, lai cik tas būtu muļķīgi es priecājos par katru lietu, kas ir notikusi citādāk nekā vakar vai aizvakar, vai trīs dienas atpakaļ, vai četras. Bija jāiet ārā. Mēs ar draudzeni minām ar riteņiem, līdz ieraudzījām ļoti skaistu skatu ar miglu, likās, ka tas būtu pilnīgākais grēks to palaist garām, un piebraucām tuvāk. Kaut ko tādu parasti redz Jāņos, bet šodien bija vēl tikai otrais maijs. Es nometu riteni un ieskrēju pļavā, likās, ka atgriežos desmit gadus atpakaļ, un ar vainagu galvā skrienu pļavā spēlēties. Tobrīd iedomājos, cik tas būtu skaisti no rīta miglā skriet pa pļavu ar baltu kleitu un zaļu vainagu, bet tās bija tikai manas iedomas. Domājām jau braukt prom, bet es pateicu, lai draudzene uzgaida piecas minutes, jo gribu paskriet pa pļavu, jā, lai cik tas muļķīgi liktos- pilsētnieki, kā es grib skriet pa pļavām. Tas bija pat nedaudz komiski, bet ko vajag, to vajag. Un, patiesībā, jau kādu trešo reizi iedomājos, ka forši sajust kaut ko jaunu, izdarīt kaut ko citu nekā vakar, un te nu es esmu tagad, rakstot savu pandēmijas dienasgrāmatu, izliekot savas domas. Un, ja tā padomā, šī diena nemaz nebija no tām sliktākajajām. Forši.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.