Par Veckušķi
"Veckušķi," saka teicēja Anna Krauķe, "mana māts māt teica, ka pate to redzējs. Viņa ar tad par Veckušķi stāstīj. Kad viš dedzints, visi gāš skattis. Arī viņa bīš un visu to redzejs."
Sen laikus Ameļu ciema bīš saimnieks Veckušķis. Reiz vecais Veckušķis ir veds vellam sievu no Pabēržkalna uz Mutuļavotu. Viš braucs Jāņu diene pa pašu baznics laik ar kaltam ragavam. Sieva sēdējs iekše - tā bijse kāda vella meita. Viss maurs nosvilis, kur viš braucis pār. Kad braukuš cauri Cirkalei, tad cirtis ar pātag par staļļa stūr, ka stallis no pakša zeme. Nu visi iebraukuši avote. Tie, kas bīš līdzi - Vecmāčis un citi (tos vairs neatminu), tie visi tur leje avote cienāti. Daži kāzu ēdienus pārnesuši māje - desas, raušus, alu. Otrai diene, kad pārnākuš, redzēš, ka desas ir vec pinekli, rauši - govs sūdi un alus - mīzali.