Ieraksts 2010. gada 6. oktobrī
1. Ceļš
Caur jūru es atpeldēju. Kā dziesmā – „no Ventspils uz Visbiju.” „Jūs esat vienīgā pasažiere!” – tā man ziņo meitene pie kases. „Un vēl viens vīrietis”- palabo. Tas gan nenozīmē, ka šis trīsmāju augstuma kuģis (un tā vēl tikai aisberga redzamā daļa) būs tukšs kā deju placis, nē – pārējie simts cilvēki ir šoferi ar saviem centneru vāģiem. Viņi uz nakti iekapsulējas kuģa gliemežnīcā, tā taupot kilometrus, nomodu, riepas un spēkus. Prāmis atvērts kā faraona sarkofāgs. Eļļains, dzelžains, čīkstošs, grabošs un dunošs. Aprij mašīnu aiz mašīnas, vīri pārvēršas īsktītēs ar oranžām vestēm. Viens nāk man līdzēt. Paceļ koferi un nosmej – „konservi?” Viņš nav tālu no patiesības, jo man somā ne tikai dators, grāmatas, bet arī Eiropas dotās bezmaksas pārslas. Tās būs kauns likt kopējā virtuvē, jo uz maisiņa trekniem, melniem angļu burtiem rakstīts, ka palīdzība trūkumcietējiem. Tāpēc pie rakstniekiem aiztikusi, pārslas glabāju kumodē, apleju ar termosā ienestu vārošo ūdeni un ēdu no zviedru kronpriņča bļodiņas.
Bet uz prāmja veselu stundu dabūju mīņāties, jo kur tad cenā ierakstītās vakariņas!… Izrādās, ka ēst dod pēc zviedru laika. Veicīgi pārstellēju telefonu. Uz klāja ilgi nostāvēt gan nevar. „Vēš pūš” – kā Anniņa teiktu. Skaļrunis izziņo vakariņas, tikai rinda garum garā. Man ir kauns stāvēt tik lēnā rindā pēc ēdiena, turklāt vienai pašai sievietei starp badīgiem un nogurušiem šoferiem. Tomēr beigu beigās iestājos rindai astē. Tik savādi, tā stāvot liekas, ka šoferi ir nevis cilvēki, bet ostmalas ceļamkrāni. Dilbu trajektorijas mērāmas leņķos, tāpat pleci, torsu trapeces. Te un tur – perpendikuls, pat vēders aprēķināms ovālā. Delnu liekšķeres, mašīneļļas smarža. Rokas sakustoties iečīkstēsies. Paņems kūpošās, milzīgās porcijas. Kā degmaisījumu, kā ogļu gubaiņus, vīri veicīgi sakrāmē mutēs un tad lēni izkustas dūmot uz klāja. Arī es knibinu savu kotleti, un skumji izsecinu, ka mēs jau slīdam ārā jūrā. Kad strādnieka dūres lieluma kotlete uzvarēta, tad es – kotletes uzvarētā, vēl pagūstu tikt laukā. Mola vārti pamirkšķina zaļu atvadu sveicienu. Tikai jūrā tumsa šķiežas ar tuvumu. Nav vairs horizonta, ir gaismeklīši. Naktī kuģu tik daudz. Liekas, ka tur tālumā nevis kuģis, bet ugunskurs. Un te tuvumā kuterīt’s, spožu gaismiņu apakšā kūņojas. Labi, ka tagad navigācijas nodiktē, kur jābrauc, diezin vai te mellā tumsā kapteiņa acs ko manītu.
Bet visa tehnika plīst. Tā ienāk prātā. Naktī, kad šūpo, šūpo, šūpo, bukš! Šūpo, šūpo, klunkš! Jūra iecērt pliķi pa prāmja resno dibenu. Un atkal… Es jau gribu iet skatīties, cik tad tie viļņi vareni, jo knapi izturams. Man pakausī tāda kā vate, nevis stabilitātes centrs. Un aizmiegu. Kad mostos, jau redzama Zviedru zeme. Nīneshāmnē zeme ir kauli. Klints kūkumu rēnās saliņas vietumis noaugušas ar skujkokiem un ķērpjiem. Un sudrabojoša jūra. Kā zivs ar pelēcīgi aukstu mirdzumu.
05.10.2010
Ieraksts 2010. gada 6. oktobrī
2. VisBija
No prāmja izkāpjot jāiet tikai pret kalnu. Koferis kļūst divkārt smags, sintētiskais puskažoks karsts un sviedrējošs kā skafandrs, soma no Gerkena jau Latvijā pārplīsa un nu garāmgājējiem demonstrē sarkanas iekšas, t.i. manu halātu. Pret kalnu pa bruģi, ieliņām šaurām un īsām. Tad jau 30metrīgā Zosu iela Ventspilī bija teju vai šoseja! Mājiņas ar slēģiem, lodziņi ar vitrāžām, laikam krāsas izgudrotas Zviedrijā un priekš zviedriem. Jūras zilums un debesu gaišzilums. Ķieģeļu sarkanums pār sarepējušo papes faktūru. Salātu zaļais un beicētais, balinātie mūri. Vecpilsētu robežo cietoksnis. No klintsakmens dolomīta krāsā. Vietumis brūkošs un efejām apvīts, bet vietumis saglabājies „kā jauns”. Šur tur baznīcu drupas. Dominika, Nikolaja, Anša, Katrīnas. Tikai Jaunavas Marijas katedrāle stāv nenopostīta. Pie tās arī rakstniekmāja. Netiek man logs uz baznīcas un jūras pusi. Visai pilsētai pāri varot redzēt, mēs te pašā kalnā. Skats tāds, ka elpu ņemot ciet. Nu, lai. Sēžu ar savu pietaupīto elpu pret ielas un ēnas pusi. Varu rakstīt, ne tikai brīnīties. Par to, cik skaistu Dievs radījis šo pasauli. Arī ar zviedru rokām.
Uz mājiņām skatoties, dikti jābrīnās. Jo izskatās, ka vecpilsētas nomalē nemaz nav zviedru zvejnieki dzīvojuši, bet gan rūķi. Jo daža laba mājiņa nedaudz lielāka par sanbernāra būdu. Ar plecu var aizsniegt jumta dzegu. Kad krēslo, ne slēģus, ne aizkarus neviens neaizver, var redzēt, ka tur istabiņā maza, maza gultiņa, nieka nieka krēsliņi, galdiņš kā toveris. Pagalmā ne zāliens, bet slidkalniņš, trepītes kāpiena platumā, svečturīši, aizkaru cakiņas, vainadziņš durvīs un dakstiņu vilnīši jumā. Viss tāds mazs, omulīgs un teju vai caurspīdīgs. Gaisma spīd no mājas pretējās puses. Divdesmit kvadrātmetru plato mājvietu izgaismo. Es prātoju, kā gan tās mājeles tik mazas. Nu labi, ar gadiem sarukušas kā večiņas, iestigušas zemē vai klintīs. Un varbūt, pa šīm paaudzēm sešām, septiņām, zviedri pastiepušies garumā, krietni pārrauguši savus troļļu senčus. Citādi nu es nezinu, kā var kārtīgi pa to māju pagrozīties, it sevišķi, ja vēl suns. Un tos zviedri mīl. Ar leknu spalvu, mazliet atgādina aitas. Tās ar’ te mīl. Aitādas apšūts beņķītis nav nekāda luksuss prece. Un pižiks. Tas, kas japānim galvam. Viņam laikam salst. Man arī. Pārējie pieraduši – ausis nesaudzē, matus neķemmē. Jo nav jau vērts. Vējš tāpat izplūkās. Vai arī sapin bizēs. Arī vecām sievietēm bieži vien gari mati. Es domāju par to, kā viņiem tie mati netraucē. Man ik pa laikam gribas to smagumu nost, to veco dzīvi ārā un prom. Bet viņām varbūt tā dzīve ir laba padevusies, lietas nepārkramojas krāmos un nekas nesabrūk. Klintis un nocietinājumi stabilizē. Pat kronas pret eiro. Bet kā lai izstāsta? Latviešu zemes mērauklas. Astoņsimt smagmes, divdesmit brīnuma, piecdesmit moku, divdesmit kauna un reibuma gadus. Divsimt kvadrātmetru platības pret divsimt tūkstošiem ieķīlētiem galvā. Izstāstīt? Var? Puķotām sedziņām zem puķotiem trauciņiem, balodīšiem, zirdziņiem, aitiņām. Kristāliem lustriņās, cilvēciņam uz jahtas. Grieķim un ķīnietim, kas kartupeļus apslaka ar balzamiko, jēra krūtiņu ar baltiem pipariem. Tie jautā polietei, kur lai meklē rozmarīnu? Bet polietes divi cīsiņi nogūluši pār griķu kalnu un neko neatbild, pat pieklājīgi nepašūpojas. Mūs, austrumeiropiešus, vēl var atšķirt pēc stājas un valodas. Saspringušie pleci ievēro attālumu. Lūpu un acu kaktiņos, miega un cukurkrikuma skumjas. Bet varbūt tur iedzīta taupības vai neuzticības sīkstā sēkla. Smiekli izguldz no krūšu kurvja klusākā toņkārtā. Mēs esam kā ieplaisājušas terīnes, nevis kā tie lepnie sniegbaltie gulbji, kuri laiskojās starp Gotlandes akmeņiem, pētīdami savu blāvo, nāvīgi smuko atspulgu.
Te stundām var klīst un skatīties logos kā izstādē. Sekot nocietinājuma mūriem. Cīkstēties ar bruģa stāvo kāpienu. Tikai katedrāle atgādina par laiku. Divpadsmitos nevis zvana, bet muzicē. Katedrālē, kurā satikušies visi laiki un virzieni. Pelēkais akmens, vitrāžas ar romāniski atturīgiem ornamentiem. Zem Katedrāles torņa melnie pūķi spļauj sarkanajās kļavu galotnēs vēju. Kā lai nedusmo, šie taču tik maz līdzinās saviem brālēniem tur tālajā Parīzē. Un gotiski skumjās Madonnas noliektām galvām un tukšām rokām noraugās kā mēs, tukšinieki, te pa apakšu riņķojam. Lūk, arī svētās satupušas ar nesvēti apaļiem vaigiem un ciskām, kurās iemiesojies barokālais apjukums. Koka Pestītājs nolupušiem sāniem, gadsimtu lobītām vātīm. Balansēdams uz metāla troses svētī ienākušos. Sānu altārī kogrebums vēl no 14.gs. Visi cilvēki reiz bija tādi apaļi leļļi. Skatos un domāju, ka tam vienam zelta bārda tūlīt noļuks nost. Tikai ieskatoties atpazīstu, ka tas taču pats Ādams, blakus viņa Ieva, un trešais ir eņģelis, jo viņam šķēps. Viņš sargā paradīzes vārtus, aiz kuriem āboļkoki noslīgušiem zariem sēro kā vītoli Jordānas krastā. Katrā altāra pusē pa sievietei. Un ne tikai sejas, lūpas, acis, galvas apaļas, bet arī aizliegtā augļa brīdinošās pusītes tām uztupušas uz krūšu kurvja kā brošas šoferu kotletes lielumā. Vienai rokā svētie raksti, kas otrai?… Jāiet rīt skatīties.
Vēl aiziešu aplūkot visas drupas, varbūt kaut kur būs atsātas zīmes, varbūt akmenī, varbūt kociņu krustos vai tārpiņu rakstībā būs pateikts, kāpēc šai kalnā, šai klintī aiz nocietinājuma mūriem, ir tikai viena katedrāle, bet pārējie astoņi lūgšanu nami jau gadu simteņiem drupās. Svētā Anša drupās es šodien jau pabiju. Uz viena no pelēkajiem akmens kūkumiem (varbūt altāris, varbūt sarkofāgs?) gulēja ābols. Ne jau Ādamābols, bumbierābols.
05.10.2010
Ieraksts 2010. gada 7. oktobrī
3. Plaušas
Ērģeles ir baznīcu plaušas. Tikai ieskanoties ērģelēm baznīcas kļūst par vienotu organismu. Vismaz tās, kam gotiskās ailes un barokālie enģeļi. Tikai ērģelēm skanot resno eņģelēnu mutītes vairs neķiķina, bet brangie vaigi pūš, auro, rūc. Tikai ērģelēm skanot tāltālās ticīgo dzīves noloba dekoratīvo audeklu līdzību. Skat, tie esam mēs paši. Ar gotiskiem, barokāliem, ar ikonu vaibstiem. Skan ticības mācība. Ērģeles elpo un baznīca ir dzīva. Šī skanēšana ir kā neredzams baznīcas vējš, nekas nesašūpojas, nenotrīs, bet tomēr jūti. Baznīcu elpojam. Gaiss – tā vairs nav masa, pliks tilpums, no ailes uz aili, nē, tas ir stāsts. Tā ir kā jūras dziesma gliemežvāka sirdī. Izkaltis sauss, tomēr viļņošanās pilns, kamēr vien pērlenīcu sasit. Baznīcas vējš traucas no vienas akmens sijas uz otru. Skaņa kā strūklaka, kā ūdens šalts tur augšā, augšā, uzvirmo tur skaisti pelēkajā. Un tad noklust.
Ērģelnieks sāk lasīt svētos rakstus. Viņs mani neredz, es esmu tālu aiz kolonnas. Dieva vārdi izskan atbalsodamies vien klintsakmenī, ne cilvēku sirdīs un prātos. Dieva vārdi krīt akmenī. Jo manis jau te tik pat kā nav. Ir tikai kamols kaklā, asaru vilnis ūdeņo plakstus. Te atveras durvis un divi ienāk. Nevis ienāk, bet iesoļo, ieveļas, ar tādu joni, ar tādu skaļu runāšanu, ar tādiem apaļiem, apaļiem zviedru vārdiem, it kā tie nevis vārdi, bet oļi, kas ripo no kalna. Viņi iet tik spēcīgi, tik droši, kājas pieradušas pie kalnos kāpšanas un taisnas staigāšanas. No viņu straujās kustēšanās mans skumjais Ādamkamols izripo no krūtīm un acis žūst sausas. Viņi nober veselu riekšavu apaļos zviedru vārdus, iesmej līksmus, apaļus smieklus, apaļām rokām skauj ērģelnieku un viņš instrumentam vāku brakšķina ciet. Pēc brīža šie divi lūgsies. Tur, altāra labajā pusē. Kamēr es pielavīšos klāt, būs jau beiguši. “A-ā-me-ē-n!” To es saprotu, to plato, to suitisko “ē”.
Vitrāžu gaisma uz akmens līdzīga saules ņirbai uz ūdens. Pelēkais akmens kļūst telpisks, kļūst brīnumains. Mūsu dzīves taču ir tik pat pelēkas, kā šis klintsakmens. Izrādās, radīts, lai atstarotu. Dieva zīmes caur vitrāžas krāsaino lupu. Ak, es, blusa no cilvēka. Mūzika rimusies, bet gaisma turpina stāstīt. Un kā tad manas sievietes? Tur, senajā kogrebumā. Tā otrā skulptūra, kas tik cieši piekļāvusies altārim, tā labajā rokā satvērusi tumšu krusta koku, bet kreisajā trauciņu. Nez, kam nes tās mirres? Jūrniekam, ticīgajam? Varbūt trūcīgajam bļodiņā sataupījusi debesu mannu? Tai pirmajai, kurai kreisajā rokā Svētie Raksti, labajā iežmiegts enkurs. Varbūt tās nav nekādas svētās, bet vienkāršas Gotlandes sievietes, zemas un stipras. Izturīgas kā pāļi. Plosta stumbeņi sāļa ūdeņa pilni. Varbūt pirms septiņsimts gadiem cilvēki tieši tādi bija. Apaļām sejām, stumbru potītēm. Man zem kājām pelēka akmens plāksne, skaistiem, kaligrāfiskiem burtiem telegrāfē – te dus Johans un Magdalēna. Viņi dzīvoja dzīvi un nezināja, ka pus gadsimteni pāri viņu kauliem staigās tūristi un ticīgie. Mirstīgie ies.
Bet baznīcu drupas man aizvien paliek noslēpums. Kāpēc tik mazā teritorijā, kuru sargā cietokšņa mūris, bija vajadzīgas vienpadsmit baznīcas? Astoņas nu jau drupās. Dieva vārds krita akmenī, ne cilvēku ausīs, sirdīs, plaušās, tā klintsakmens celtnes spridzinot gaisā. Tikai Svētā Larsa baznīcā gandrīz viss jumts vēl turas. Velvēs ligzdo baloži un dūko. Jūras vējš skrubina pa akmentiņam. Šeit bija Hanzas pilsēta. Un varbūt baznīcām bija cietokšņa nozīme un spēks. Varbūt jūra katru dienu skandināja mūžības mācību. Bet cilvēks uzbūvējis milzīgas metāla mājas, kuģo vesels un no jūras vairs nebaidās.
Es meklēju katoļu baznīciņu. Atrodu teātri baznīcā. Uz afišas nofotografēti apaļvaidži aktieri klaunu ietērpā ar tradicionāli sarkano deguna bumbuli. Vēl atrodu metodistu baznīcu. Nevis baznīcu, bet ligzdu klintīs! Tik skaists skats paveras, jūra izplājusies kā tūkstots Rotko audeklu. Bet visi putni jau prom, baznīca aizslēgta, vēstules veļas no pastkastītes laukā. Tūristu sezona galā. Veikalus klapē ciet. Tikai vējš rausta atslēgu piekariņus. Ziemās zviedri droši vien šļūc pa ieliņām lejā uz jūru. No tā viņiem tā valoda tik apaļa. No pikām, oļiem, āboļbumbuļiem gludu akmeņu bruģī. Pievakarē mani uzaicina apmainīties ar istabiņām. Tagad jūras horizonts ir manu acu augstumā. Katedrāles melnais gotiskais lauvasķēms mana deguna augstumā. Vējš te joņo skaļāk un mudīgāk. Es visu redzu un dzirdu. Putna lidojumu no drupām uz drupām. Kuģa zeltītos sānus, kad tas vakara saulē šķērso jūru. Bet vēl augstāk par manu acu un deguna augstumu – Kristus svētījot pacēlis roku. Debesīs ieslejas baznīcas torņi. Melnā koka smailēs zelta vējrāžu ierūsējušo ruleti iegriež jūras vējš. Vēja virziena rādītāji ir kā karogi ar ieplestām pūķu rīklēm. Drīz jau saulriets spļaus uguni. Bet trešajā tornī gaili caurdūris zeltītas saulītes miets. Kad es kā gulbis vai pelēka dzeguze, pastiepju kaklu, tad redzu kā īstā, sarkanā saule izkūst uz jūras paplātes, kas šovakar cēlmetāla krāsā. Vējš ņemas niknumā. Krēslā baznīca aug aizvien lielāka un lielāka, nu jau pavisam melna. Samtaini ogļmelna naktī. Nekur nav jāiet, lai redzētu. Tā vēl nekad nav bijis.
06.10.2010
Ieraksts 2010. gada 8. oktobrī
4. Gaudi
Naktī vējš bija Gaudi. Gaudodams reibināja un man tā vien liekas, ka uzvirpināja gaisā jaunus cietokšņus, baznīcas vītņveida torņiem, pārdroši krāšņām proporcijām. Ūdens kapilāri klauvēja stiklā, es nemodos. Baznīca zvanīja. Prāts skaitīja septiņi, bet es nemodos. Tikko saulīte norāva nakts aizsegu, tā vēja celtnes sabirza atpakaļ sapnī, gaudo vai negaudo, nu jau atkal manī veras realitātes ikdienišķais blīvums un katedrāle gaiša, gaiša kā smilts. Pilnajās stundās zvana melodiju. Tikai žēl, ka tas mehānisms, ne Kvazimodo. Kāds Visbijas nelaimīgais un kāda āboļvaidze Esmeralda. Tā jau nav. Zvana noteiktās stundās, precīzi un priecīgi. Tā vien liekas, ka mehānisms ir tāda liela plates kūka kā lejierkastēs. Vien aklajiem sataustāmiem punktiņiem. Redzoklīši dzied tornī. Skaita manu „viss bija” laiku.
07.10.2010
Ieraksts 2010. gada 8. oktobrī
5. Baznīca
Baznīcas zvans ir svētelis. Jo svētī katru stundu. Un vēja spārni ar zvana stārķisko spārnošanos cīkstas ik ceturksni. Van Gogs teica – „gleznojot krāsas pārvēršas liesmā.” Es gribētu, lai mani burti pārvēršas krāsās. Kad skatos uz vitrāžām. Bezsaules diena, apmākusies, bet vitrāžām ar to pietiek. Tās ir tik skaistas, ka mani burti un vārdi, un teikumi, červelējas kā sudrabtējas kamoliņi un neko nespēj pateikt.
Es jau varētu iet kaut kur citur. Uz veikalu, piemēram, jūru vai cietoksni, bet draudzenei nomira mamma un es apsolīju nolikt svecīti. Kastītē jāiemet piecas kronas. Man makā ir seši lata lieluma zviedru ķeizari Gustavi Ādolfi. Ilgi izmeklējos, līdz sānos atrodu cipariņu „viens”. Tik vien. Es nolieku divas svecītes, par meiteni un par viņas mammu, nu esmu zviedriem parādā. Aizlūdzot par mirušo, kaut pavisam svešu, kaut zinot tikai viņa vārdu, ne seju, ne kustības, ne balsi, es tuvojos pati savai nāvei. Taisnīgais uz mums visiem skatās vienādi. Es nevaru piedāvāt pat četras kronas. Piedošanas mehānismi ir kaut kur tepat. Noslēpti, bet tepat.
Paskat, zem manējā altāra divi apaļvaidži enģeļi nes ērkšķu vainagu. Viducis vainagam ietonēts sarkans. Enģeļi izskatās tik bērnišķīgi, ka liekas, tie tur savās rokās nevis vainagu, bet truša alu. Un ja nu ilgāk skatoties es pazudīšu ciešanu aizspogulijā? Ja nu „tur” ir patiesība? Abu eņģeļu aplī. Ciešanu neuzpērkamā īstenība. Sarkanais lāso kā liesma. Nē, es jau neesmu drosmīgais cirkus lauva, vēl nelekšu. Pakāpšos atpakaļ uz plāksnēm. Kapu plāksnes nodilušas gludas, augstmaņa vaigs izdzisis, no parūka skruļļiem palikusi vien skopa līnija. Augstmanis nu līdzinās Maksam vai Moricam. Rau, pūķim dzērāja izplūdušie vaibsti un nu tas atgādina jēru. Citam uz kapa plātnes iegravēta krūka, kas aplej kaulus. Dievs izaudzēs manus kaulus? Jā, es arī gribētu tā gulēt un gājēji manu piemiņu pamazām nodeldētu, asie leņķi saliektos rožainās vītnēs.
Eju, kur zelta Dievmāte. Tikko kāpju pa kāpnēm, ieskanas ērģeles. Vienā mirklī mūzika mani pārvērš ākstā. Ar zvārguļiem pie cepures, ar izliektiem kurpju galiem, mīkstu soli, šķelmīgu smaidu. Varbūt citur tik lustīga mūzika skanētu ķecerīgi. Varbūt citur tā labāk piestāvētu Šekspīra komēdijas pirmajām taktīm. Tikai ne šeit. Priekškars ir norauts un enģeļi piepūš vaigus. Dievmāte ar kreiso sabradā zaļo, ar labo sarkano pūķi. Bet lielais marmora kristāmtrauks ir tukšs. Kāds ūdeni izlējis. Varbūt akmenī, klintī, kaulos.
07.10.2010
Ieraksts 2010. gada 9. oktobrī
6. Lūžņi
Zviedri visur nomētā savus riteņus un tad vēl viņi brauc ar sagrabējušiem volvo. Manam brālim ir bijuši vairāki bembji un merši un pašreiz viņš Norvēģijā domā par džipu. Un tad man uznāk lielum lielās skumjas, jo pie mums jau nekad nekad nevarēs nomētāt riteņus un braukalēt ar lūžņiem.
Šodien stāvot uz mežrozēm noaugušās klints man ienāca prātā, ka visas drupas taču ir lejā, māju jumti nesniedzas pat līdz tai klintij, kur es un rakstniekmāja. Vien katedrāles jumts augstāks. Torņi iebīda debesis citā līmenī. Jo manā Kuldīgā, kur arī tik pat daudz sarkanā dakstiņa, tik pat daudz šķību vecenīšmājiņu, tur debesis ir zemas, jo zemas. Tā vismaz šķiet. Bet šeit man ienāca prātā, ka tā varbūt nemaz nav dabīga klints, bet, iespējams, roku plēsta, kalta un veidota, jo no kaut kādiem akmeņiem taču tās astoņas baznīcas un katedrāle bija jāuzceļ. Jūra akmeņus neizskalo, tā ēd.
Svētā Nikolaja baznīcas drupas ir katedrāles lielumā un varenumā. Ja vēl būtu torņu, bet to jau sen vairs nav. Vien augstajās, teju vai smailajās logu ailēs rēgojas rozetes. Pareizāk – niecīgā daļa, vien daži ziedveidīgi izliekumi. Sabradāti, neatvērušies pumpuri. Dūjas apdzīvo Dievnamus. Puķu čemuri kāpelē aiz vien augstāk mūros. Dzelteni ziedoši pākšveidīgi augi. Un altāra pusē efeju tumšzaļais vienlaidu klājiens. Kā milzu ķetnas. Laika rokas spraucas no zemes un drupina pa gabalam nost. Jau kopš reformācijas laikiem. Dominikāņi šo baznīcu uzcēla 13.gs. sākumā, pēc 300 gadiem klosteri pameta. Reiz skatījos filmu par to, kas notiks ar planētu, ja nebūs cilvēka. Rādīja fragmentus no Černobiļas. Izrādās, pietiek ar gadsimteņa ceturksni, lai viss pārvērstos džungļos. Es zinu, droši vien šīs drupas prasa daudz pūļu. Ja nav baznīcu, lai vismaz drupas. Lai zēģelē starp arkām, logu ailēm, krusta tukšumu mūrī, debesu izgrauzto kupolu, lai tā atgādina par mūsu kauliem. Dievs taču reiz uzlies ūdeni. Bet sākumā sniegu.
08.10.2010
Ieraksts 2010. gada 10. oktobrī
7. Cilvēki un vārdi
Palodzes ir Visbiešu, jeb Visbijāņu, skatuvītes. Kas tik tur nav sakrāmēts. Visbiežāk svečturi, puķu podi, lampas ar mežģīņu abažūriem, Gotlandes aitas mālā un porcelānā, citi zvēri, lelles, kuģu modelīši, karodziņi, bet gadās arī pa grāmatai. Kad es piegāju tuvāk, tad ieraudzīju to, ko man varbūt nevajadzētu tālāk rakstīt. Uz grāmatas vāka bija gravīra, kurā sieviete spogulī aplūko savus dzimumorgānus. Tā lietišķi, kā bērns mēdz skatīties vai dakteris. Loga stikls pēkšņi kļuva par lupu. Tā vien likās, ka tūlīt mājas saimniece atvērs logu un uzsauks – „ko lūri!” Vai arī tieši otrādi, mājas saimiece jau skatās uz mani caur šo gravīru. Kā čūska caur monokli. Citā logā gan acis sastapās. Tur, dziļumā, sirma zviedriete. Man likās, ka skumja. Laikam jau visur vecumam un vientulībai ir viena seja. Piedaudzīga kļuva nevis šī gravīra, bet gan fons. Rozīšu arkas pār slieksnīti, rūķu durtiņas. Visa iedzīve deminutīvā. Sunīši, kaķīši, aitiņas, tie vispār bez orgāniem. Un tad, kad rūķmāju iedzīvotājiem apnīk, vai arī atnāk jaunā paaudze, kas labprātāk iepērkas „Alan Deko”, tie mantas sašķiro kastēs, prāmī iekšā un uz Latviju prom. Es pati pērku – svečturus, spoguļus, zelta puķu podus, drēbju pakarināmos ar klauna seju. Vietējā krāmu bodītē. Un citi resnvēdarainie smagsvaru prāmji brauc vietā. Viss, kas ir uz šīs salas, izņemot aitas un pašus zviedrus, ir atvests. Banāni, apelsīni, indiešu lakati, ikdienišķais „made in chine”. Grieķis un grieķiete, norvēģis, baltkrievs, divas lietuvietes, es, latviete.
Gardēdis Grieķis. Viņam ir melni, sprogaini mati, kas pinkainā oreola čupā ieskauj seju ar kumpaino degunu. Apaļs vēders, lielas rokas, pats liels un ļoti lādzīgs. Pusi mūža dzīvo Vācijā. Un nebeidz brīnīties par manu vārdu. Vīrišķīgais Vīralauks. Kādu dienu es viņam paziņoju, ka vispār esmu „ortodox” un sauc mani Fotina. Abi ar grieķieti smejas un smaida un atkārto „fotinā…”, „fotinā…”. Grieķiski izrunā pavisam citādi. Tā silti, ar uzsvaru uz „inā”. Vēl es iemācos, ka „jā” grieķiski ir „ne”. Un paldies. Bet to jau es zināju. Euharisti.
Norvēģi sauc „Dievs.” Pagānu. Tā kā Zevs vai Pērkons. Viņš man prasa, kā tad jāizrunā „Ventspils” un „Venta.” Ar plato vai garo. Dīvaini, bet man pašai sajūk. Es viņam mēģināju ieskaidrot, ka ne tikai ventiņi, bet arī mēs kurzemnieces-kuldīdznieces, visbiežāk sieviešu dzimti, stāstot par sevi, nelietojam. Bet to jau viņš zināja.
Pie katedrāles es iepazinos ar peruāni Hulio. Agrāk studējis Ļeņingradā, bel labāk lai es sakot Juljio, jo krieviski nesmuki izklausoties. Dabūju apsveikt peru tautas pārstāvi ar Nobela prēmijas saņemšanu. Viņš mani aicināja kādu dienu pabraukāties līdz klintīm. Man jau ļoti gribas līdz tām, kas nofotografētas tūrisma ceļvedī, bet nomoka rasisms ar sieviešfobijām. Jo Juljio izskatās pēc čigāna. Es drošības pēc sarunāju baltkrievu par pavadoni. Baltkrievs ir izbijis atomfiziķis, tagad tulkotājs. Sākumā atomfiziķis, vēlāk sāka nodarboties ar lietišķo kibernētiku. Kad aizgāja pensijā, sāka tulkot. No visām slāvu. Tagad jau desmit grāmatas un viena balva. Brīvajā brīdī no tulkošanas skrien maratonu. Vienīgais debitējis savā vecuma grupā. Četrdesmit kilometru. Abi prātojam, varbūt aiziet nopeldēties. Viņam arī ir meita Anna. Veselu mēnesi ar sievu nevarējuši vārdu izgudrot. Tad kāds ieteicis, lai iziet laukā un pirmajai pretimnācējai pajautā kā sauc.
„Andra” zviedriski nozīmē otrā.
09.10.2010
Ieraksts 2010. gada 10. oktobrī
8. Klintis
Atradu klintis, izrādās tomēr dabas, ne cilvēku roku plēstas. Augstākas par lapegļu galotnēm. Noaugušas ķērpjiem, ērkšķiem. Kadiķu lērums. Ar sazilējušiem ogu ķekariem. Tādiem matēti violetīgiem un, likās, pat sulīgiem, kaut gan garšoja, saprotams, pēc kadiķa. Tad vēl visādi citādi ērkšķu augi. Un mežrozes saldas, saldas. Kāpelēdama izbiedēju savus piecdesmit sīkus putnus. Līdz gājputnes zoses vaidēdamas aiztriecās uz Latvijas pusi.
Un atkal drupas. Svētā Jura. Šoreiz ārpus cietokšņa mūriem. Majestātiskas, bet vienkāršākas, ne tik greznas. Blakus kastanis, vecs, līks, kastaņežiem pilnie zari paijā zemi. Baznīcu drupām apkārt staigājot man ienāk prātā, ja reiz Dievs uzcels mirušos no balojošiem, plikiem kauliem, kā tas jau reiz bijis, tad, iespējams, arī šīs baznīcas.
Bet es esmu baigais bauris un mežonis. Jo man nāk raudiens. Kad zvana katedrāle, saucot uz sestdienas vakara dievkalpojumu. Šoreiz, liekas, ka cilvēks, ne mehānisms, zvanīja un aicināja. Un kad es redzu mozaīkas, tad ar’ jāraud. Jo es jau sen tādas meklējusi. Ne Budapeštā, ne Londonā, ne Briselē tādas neredzēju. Nekāda sižeta. Ne baložu, ne aitu, ne puķu, nekā. Tikai ornoments, tikai krāsa, tikai laukums pret laukumu, katrā logā savā tonī un noskaņā, bet askētismā vienots. Deg uz baznīcas pelēkās klintsakmens miesas. Vakara saule iespīd un spēlējas. Sārtas uguntiņas lāso uz pelēkā. Tik dzīvi. Tik skaisti, ka liekas, tā dzīvē nenotiek. Pelēkais klintsakmens kļūst telpisks. Rozetes puķe stāsta par sauli. Un man liekas, ka esmu kaleideskopā iekšā. Dievs pagriezīs un – „klikt” tā jau būs viena diena. Cilvēka diena Dieva sekundes tikšķī.
Visbijas ainava
pelēkais sarkst no vilnīšu jumta un ēna grimst zeltītā putnā
lūpas mācās no baznīcu akmens zelēt klusuma klonu
drumstala kovārņa knābī kurš skūpstījis Pestītāju
un gaisma blāķiem un asleņķa švīkstiem pret jumu
pret faktūru klintī un šūpaiņiem zīdaiņiem
kas piedzimst aizbraucot laivai
buru sviež palodzes marmorā
klājienā kliedzoši baltā
09.10.2010
Ieraksts 2010. gada 10. oktobrī
Visbijas ainavas II
***
ejot es šķeļu skaistumu kā kuģis sāļo - jo
lapas krītot smejas klusiem cilvēku smiekliem
kastaņi pārsprāgst kā dzemdētājas bailes
bruģis rūtiņās rēķina vēl vienu pirmziemnieku
no apledojušām klintīm palikušie kūleņos jūrā
jau visu rudeni tie snaiksta savas roņu mutītes
bailēs un slāpēs vien retais mīlā
Ieraksts 2010. gada 10. oktobrī
9. Lira
Ziedojumu kastē iemetu zviedru naudu uz kuras bija uzzīmēta lira. Tagad deviņas dienas man pienākas pa svecītei. Ja ievēro rakstiskos noteikumus. Es vēl joprojām nesaprotu zviedru naudas vērtību. Nauda man ir zīmējums. Otrā pusē smaidīja skaistule ar sārto rozi. Tā nu es tagad ar pilnām tiesībām varu saukties – liriķe.
Kovārņi lidinās no viena torņa uz otru, bariem. It kā būtu no torņiem atdalījušās šķēpelītes. Katedrāles torņi no koka. Tumšbrūna, teju melna. Darvas vai kovārņspārņu piesātināti. Kovārņi bariem augstāk un augstāk, liekas, ka tumšmelnais izzudīs, pacelsies gaisā līdz ar kovārņspārniem un katedrāle paliks bez torņiem, tik līdzīga savām drupu māsām.
Vismīļākā tagad man ir tā, aiz cietokšņa mūriem. Laucinieku baznīca. Svētā Jura. Varbūt – Jurģa? Tā ar diviem kastaņkokiem. Nosūbējuši, mazliet rudi, tie līdzīgi diviem vrakiem, kas piestājuši pie ostas. Un jūra pārtapusi zālē, ar kuplām, pinkainām ūsām. Un es pa to brienu. Ziemeļpusē vārtiem, kas priekšā durvju ailei, izrauta viena reste. Baznīcu drupu iekšienēs, kad sezona beigusies, ieiet vairs nevar. Un oktobrī sezona galā. Bet te pēkšņi, nomale, ziemeļu puse, un vienas restes nav. Es iespraucos un nu esmu iekšā. Vidusdaļā kupola vairs nav, vien debesu neaizsniedzamais mirdzums. Tālāk klintsbluķu raksts, tā ritmiski vijas uz augšu. Altārtelpas viducī kā gliemezis iegriežas aplī. Baznīca ir kā cilvēks bez ādas, ar asinsvadu tīklojumu, anatomikums. Es tupu ailē un atkal nāk raudiens. Jau piecsimt gadu te ''Pateicība' nenotiek. "Euharisti." Bet varbūt šī zeme zem manām kājām atceras, varbūt pat zāle zina. „Un rītu to iemet krāsnī...” Baisi mazliet. Te taču nedrīkst nākt. Ar restēm aizliegts. Un kā gan izpostītā Dievnamā vispār var nākt? Ja nu durvju ailes sakļaujas, ja nu reste ieaug vietā, ja nu palieku mūros. Kā atbalss, saukšu un saukšu, bet visi teiks - "re kā zēģelē..." Bet te atskan valoda. Kāds nāk. Iespraucas tur pat kur es. Velti mēģinu slēpties, viņi mani ierauga. Divi bērni. Māsa ar brāli. Baltiem, baltiem matiem. Mēs tā šķībi saskatāmies, kā sazvērnieki, mazliet tā kā pasmaidām, un es aizeju. Es negribu viņus traucēt, jo droši vien viņiem te jāatmin kāds noslēpums.
Es eju mežā zem klintīm. Zviedriski uzrakstīts, ka te aug seši brīnumkoki. Redzu arī dažus brīnumputnus. Vienu vāveri. Nezin kāpēc koki smaržo pēc indiešu smaržkociņiem. Vai safrāna. Vakar grieķu krodziņā pasniedza gotlandiešu virtuvi. Safrāna pankūku, kura garšoja pēc slimnīcas. Kad es eju zem klintsbluķiem, man mazliet bail. Ja nu uzkrīt virsū. Ar to mana liriķes karjera cauri. Bet te jau kādi prātīgie vai neprātīgie gājuši. Pelēku drumstalu taka. Augšā klintīs - mājas. Vējš mitrumu izdzenājis un var redzēt tālu, tālu. Kuģu kūkumus. Jūras kuprus. Es eju uz jūru. Tā smaržo pēc aļģēm un zivīm. Pēc vecuma un ledus. Gulbji ar saviem pārraugušajiem bērniem, kurus no attāluma nemaz nevar atšķirt no akmeņiem, tie galvas tur zem ūdens. Ieelpo un atkal zem ūdens. Laikam jau kārtīgi paēdīs, mani pagaidīs, un tad jau laidīsies.
Ieraksts 2010. gada 11. oktobrī
10. Zelts
Šeit patiesi ir kaut kas karalisks. Ne tikai tāpēc, ka virtuvē uz zaļas marmora plāksnes ar zelta burtiem rakstīts, ka māte karaliene šo namu veltījusi savam dēlam Ansim. Ne tikai tāpēc, ka puķotajiem šķīvjiem otrā pusē uzzīmēts kronis. Ne tikai tāpēc, ka uz pelēkā marmora palodzes plastmasa pudelē „Neptunas” kadiķa zariņš, tiesa, bez ogām. Ne tikai tāpēc, ka vannas istabas spoguļatspulgā ik rītu mana pārsteigtā seja katedrāles ietvarā. Ne tikai tāpēc, ka jūra un katedrāle tik majestātiskas. Bet arī tāpēc, ka gaisma klājas dāsnos, zibeņojošos vālos. Rudens zelts bez smaguma un alkatības. Tikai izšķērdīgi un skaisti.
Ieraksts 2010. gada 11. oktobrī
11. Tas, kurš ir
Aizgāju apsveicināties pie zelta Dievmātes. Karalienes kronis. Scepteris un otrā rokā Jēzus bērns. Kājiņas nostieptiem pirkstgaliem, vienādiem pirkstiņiem - „do, do, do.” Man katru reizi gribas pieskarties marmora kristāmtraukam. Salikt rokas kā pirmziemniekam. Piekļauties, paklusēt, pabrīnīties. Pirmais brīnums bija ūdens, tad vīns, tad asinis. Ja nu es pārvēršos vīnā, tad ūdenī. Ielītu tukšajā traukā kā vaļa asara. Cilvēki te kļūst mīkstsirdīgi. Vismaz es. Laikam jau jūras sāļais gaiss dara savu. Kā Austrālijā, kur atmaigst pat katordznieki. Tagad man baznīcā ir vēl divi draugi. Kamēr vakar spēlēja ērģeles, es skatījos kā lielajam milzu ģerbonim ar uzglezoto vidu, uz maliņām sēž divi vīri. It sevišķi tas viens. Es viņu jau esmu kaut kur redzējusi. Vai kādā gravīrā, vai ikonā, neatceros. Es tikai toreiz padomāju – „redz kā, tajos laikos tomēr cilvēku vēl nemācēja uzzīmēt, pārmērīgi naivs sanācis.” Un tagad viņš te sēž. Droši vien Mozus vai Ārons. Uztupis kā uz dzegas. Garu, zelta bārdu. Mazliet sievišķīgiem vaibstiem, mīkstām silueta līnijām. Un kad tās ērģeles no jūras puses bango iekšā, viņš, mazliet galvu pieliecis, ieklausās.
Un vēl virs sakristejas durvīm es ieraudzīju Dieva Jēru. Starp Alfa un Omega. Nu man ir pierādījums, ka es neko nesajaucu, Gotlande ir Dieva zeme. Jo Gotlandes karogā attēlotais Jērs, kas nes mazo karodziņu, ir tieši tāds, kā šeit, virs durvīm. Tikai salas teritorijā nomaskējies ar lieliem auna ragiem. Lai cilvēki nenobītos.
Ieraksts 2010. gada 12. oktobrī
12. Nakts sveicieni
Katedrāles kovārņmelnos torņus tumsā nevar saskatīt. Dienā tik gaišpelēkie mūri nu tumsnē naktij līdzi. Stieg melnumā iekšā. Bet zvaigznes un zelts vienādi. Tad nu naktī tik savādi sanāk. Katedrāle. Tālāk seko nekas. Tumsas tukšums. Un tad atkal gaisā piekabinātās tornīšu smailes diskutē ar zvaigznēm.
*
zvaigžņu dadži drāklēti samtā
mēness zilgajā pjēro smaidā
jūras zāļu rūgstošās putas
vēja šļupsti skalojas pāri
pērlenīcām ar cilvēku vārdiem
Ieraksts 2010. gada 12. oktobrī
13. Zviedru labumi
1. Baznīcā nav neviena. Sevišķi centīgās tantiņas nesargā dārgumus un neuzmana kā tu pagriezies, apsēdies, paskaties. Neviena. Ja palaimējas, vien ērģelnieks. Ziedojumu trauks gan pieķēdēts pie melnā metāla svečtura, kurš atgādina astoņdesmitajos tik populāros kamīna piederumus kempingos.
2. Baseins nesmird pēc hlora (tikai mazliet). Medmāsas nepēta pirkstu starpas un galvā nav jābūt uzmauktai gumijas cepurei, kura man nezinkāpēc vienmēr sprūk nost.
3. Par derīgajiem lūžņiem un nomētātajiem riteņiem jau bija.
4. Par zviedru suņiem mūsējiem nāktu smiekli. Pie mums pat sīki kranči kvankšķ, rej, rēc, siekalojas un ļaunojas. Paskat tur laukā, sunītis mopsītis, pūdelītis, sīkspalvis īskājītis tekalē. Skat, zviedriete savu kaķīti izvedusi pastaigāt. Piesiksnojusi savu pūkaini dārgumiņu, lai neaizbēg neceļos.
5. Zviedri neaizver slēģus, neaizvelk aizkarus, neaizrauj žalūzijas. Tikai vecie un vientuļie pamana, ja es blenžu logos. Pārējie sēž pie platekrāniem. Redzēju noskūtu pakausi un tur pat blakus līdzīgas ovālas formas puķpodu. Glazētais pakausis ar puķu podu skatījās futbolu. Citi parasti kaut ko šiverē virtuvē. Tikai viens kungs krimpelēja klavieres. Vakaros vienmēr ir ko darīt, var iet paskatīties, ko citi dara. Ietekmēties no atvērtības. Arī Teodors Grieķis naktīs sēž pie atvērta loga un raksta. Pinkains, pelēks oreols nolīcis pār rakstāmgaldu. Labi ka rudens naktīs neklaiņā tūristi, vien vēja uzmodināti rakstnieki.
Ieraksts 2010. gada 12. oktobrī
14. Baseina zēns ar apelsīnu un citi
Baseina, vai peldētāju, vai parolona dēlīšu uzraugs mizoja apelsīnu. Tik ļoti smaržoja, ka hlora smaku vairs nemaz nevarēja sajust. Ļoti lēni nolobīja, noplēsa visus baltumiņus, sadalīja pa daiviņām, vēl nokņibināja baltos krikumiņus un ēda tikpat lēni un sapņaini, ka man jau paliek garlaicīgi rakstīt.
Saunā pusaugu meitenes kaut ko trieca. Es jau nesaprotu, vien skaitu apaļos „o.” Skapīšu atslēgas ievērtas gumijas aprocēs. Meitenes tās uzmauc uz potītēm. Es arī, bet man spiež. Viena meitene novilkusi peldkostīmu, paklājusi dvieli, guļ uz vēdera un šūpo sakrustotās kājas. Skatoties uz viņu, es saprotu tēlniekus. Saprotu marmoru, pulēto granītu. Skaistuma pilnība tīra, tīra, grieķu tēlnieki noteikti sakautos ar Nabokovu. Pilnība, tas ir tad, kad ir pilns. Līdz malām, līdz augšai, skaistuma gavilējošā pārpilnība, skaties un apbrīno. Pilnība, tas ir tad, kad paša iekārei vairs neatliek vietas. Cauri gadsimtiem staro grieķu marmors, tik vienāds ar meitenes ādu.
Un tad viena meitenīte teica - „mamī.” Mamī mazgājās dušā, kaut ko itāliski attrauc, tā droši, stipri un priecīgi. Uz Mamī var paļauties. Mamī māk turēties uz ūdens. Mamī purina pelēcīgi brūnos matus un šļakstās kā tāds spaniels. Mamī taču vēl pavisam nesen bija tāda pati, kā tā divpasmitgadniece saunā. Bet nu Mamī negulēto un gulēto nakšu, lieko kaloriju un nepietiekošo vitamīnu, nogurdinošā darba un neaizsniegtās mīlas, tā visa pēdas palikušas viņas augumā. Smilšu sieviete. Ar kāpu uzkalniem tur, kur nevajag, ar redeļainiem nospiedumiem, ar červeļaino lapu skumjo nokrāsu zem skropstām. Ar ķērpju pinkuļiem. Mamī iesmej, paņem meitiņu aiz rokas un aiziet. Meitiņa zina, ka Mamī ir droša kā lielais kuģis, kurš katru dienu aizkust prom pa horizonta līniju. Un atgriežas smagu labumu pilns.
Skatlogā, t.i. uz palodzes redzēju rudens vizbuļus. Vēl redzēju kā vienai mājai cauri visiem logiem var saskatīt pretējo logu gaismu. Un tad vēl pa vidu kristāla karekļi. Lustras atstaro gaismas skrējienu. Rudenī mākoņi ir visspēcīgākie no mākoņiem. Mākoņa ēnu, kas pieplakusi zemei aizslīd pirms paspēj tai tuvoties, tādu esmu redzējusi tikai rudenī. Tiesa, tas bija biešu laukā. Kad kolhoza bietes slapjām ledainām ķepām glaudās gar kājām un likās, tas nekad nebeigsies.
Atveras vārti un tētis izstumj uz ietves savu pusaugu dēlu invalīdu ratiņos. Tētim tikpat kā nav zoda, bet dēlam nemaz vairs nav. Dēla profils atkārto tēvu, tikai ar nervozākām, kalsnākām līnijām. Dēls dusmīgs, rājās. „Šitas te” nekad nebeigsies. Nekad, nekad nebeigsies. Viņu moka izmisums. Verd uz āru kā avots. Atliek vien ratiņiem atdurties pret vissīkāko akmentiņu un mākonim aizklāt sauli. Verd viņā izmisums! Par to, ka vējš sašūpo kristālu. Ka saule žilbina. Gaisma skrejas ar mākoni. Dēls rājās. Bet tētis neko nesaka, ievelk dēlu ar visiem ratiem atpakaļ sētā. Un aiztaisa vārtiņus. Tas ir tajā mājā, kur tā jocīgā lampa. Abažūrs kā balerīnas svārciņi.
Ieraksts 2010. gada 13. oktobrī
15. Meitene ar apelsīna sirdi
Vēja svērtenis gaismas vālu triec lejā no klints. Baznīcas dārzā sēž meitene. Viņa teica: „Vasarās mana sirds ir apelsīns, ziemās citrons.” Laika un ūdens jūra klausījās aizturējusi elpu, neatbildēja. Bet tad atkal aizgūtnēm – ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa. Kuģa daiviņa trīsuļojot attālinājās no krasta. „Tas no gaismas.” Meitene turpināja. Ledaino rītu gaisma smaržo pēc zivs muguras, dienvidus aukstumā gaisma kļūst sāļa un balta. „Ābele* man teica, ka bruģis tveicē iztvaikojot jēra sviedrus, bet to es nezinu.” Apelsīnkrāsas gavilējošie lāsumi tikai brīdi paguļ uz vaigiem un krūtīm. Siltas un saldas ēnas pielīp ādai un aiztiek līdz asinīm. Tikko saule izēdusi ziemas tumsu no matiem, tā pamet meitenes tirgojam jērādas. Viņām ir kapara sejas, kas ar katru dienu balo gaišākas. Pēc viņu sejām var noteikt citrona un apelsīna laiku. Tornī spēlē melodiju. To var paņemt līdzi. Uzvelkamā metāla balerīna vienmēr griežas un tikšķ vienādi. Tikai sirds mainās.
*Inga
Ieraksts 2010. gada 13. oktobrī
16. Balts un melns
Zem mana loga grieķis un grieķiete. Grieķim baltas bikses, grieķietei balta šalle. Grieķim balta rāvējslēdzēja švīka pār melno vēdera ovālu. Grieķietei melna jaka un bikses, bet balti mati. Grieķim mati melni ar baltiem, tādiem kā dzīpariņiem. Viņi abi pīpē baltas cigaretes un pūš mellus dūmus. Smejas baltus, skanīgus smieklus.
Apkārt baznīcai staigā „balts un melns” kaķītis. Viņa laukumu ģeogrāfiju es nespēju iegaumēt, tāpēc man liekas, ka atskrējis līdzi. Kad es Ventspilī caur garo, garo gājēju tuneli, vilku savu koferi, tad pa blakus celiņu tecēja kaķītis - balts un melns, pārvietojās tieši tikpat mudīgi kā es. Vēja spārnu vēzieniem nieka sekundē.
Vēlāk grieķiete uzvelk baltas bikses. Pie cita loga staigā ai!... cik melns peruānis, ar „melns un balts” suni. Es paslēpšos, jo man negribas zaudēt melnos uz baltā.
Ieraksts 2010. gada 14. oktobrī
Faro
***
iemācies būt uz klintīm un skatīties tik ilgi līdz horizonts pārvēršas iemutes taisnajā līnijā
vēl vienu izelpu ilgāk un tu redzēsi kā
Fāro vīriešu pirmssāpju dūres un gludenie torsi un slapjie akmeņi runā ar Bergmani
salas smiltīs guļ viņa audu ciparnīca
laiva kurai zvīņainās peldētu cauri ja vien žaunas nerītu slāpekli
tās elpo laiku aiz pulksteņa smagajām svirām
projām
vēl
jo
Ieraksts 2010. gada 15. oktobrī
17. Bergmaņa ceļš
Piecēlos sešos, izgāju laukā, lija lietus, putns smējās.
Iepriekšējā vakarā „guglē” biju apskatījusies, kur atrodas Ingmāra Bergmaņa mājas un izvēlējusies tās par galamērķi. Tikai „buss” kā pieripoja pie prāmja malas, tā apstājās. No vadītājas vārdiem es tik vien sapratu kā - „summer.” Skaidrs, vasara beigusies, ar tūristiem cauri, veikaliņi „close” un Faro sala arī. Bet ja jau es tik tālu tikusi, tad uzkāpšu vismaz uz tās Fāro zemes. Pagrozīšos lietū. Tur taču esot tik senas zvejnieku mājiņas, brangi akmeņi, reti putni.
Prāmis strauji tuvojās pelēcīgajiem, noslēpumainajiem krastiem. Stāvēju uz prāmja starp mašīnām un skatījos kā lejā, jūras šauruma teju vai melnajā ūdenī, peld medūzas. Lai arī tās kustējās, tomēr tik ļoti atgādināja mazas stikla vāzītes. Vai ledus skulptūriņas, brrr... Tā es mazu brīdi padrebinājusies atcerējos, ka man taču līdzi ir papīrs un rakstāmais. Jo gadās, ka ienāk prātā kāda dzejoļa rinda un to visu laiku nākas atcerēties un atcerēties, tad nav laika skatīties apkārt. (Kaut gan visbiežāk, protams, ar pildspalvu un dzejoļiem, ir tāpat kā ar sauli un lietussargu.) Ātri uzskribelējusi vārdu „Sudrsand”, kā tas „gūglē” bija rakstīts, muļķīgi smaidīdama nostājos mašīnām ceļā. Pavēcināju pāris reizes to lapiņu. Man pamāja divi pensionāri ar suni. Es laikam tik slikti izteicos angliski, ka pat vārds „writer” nekļuva saprotams. Viņi gan teica, ka brauc tikai līdz „kirke.” Es purināju galvu un man ļāva apsēsties blakus spanielam. Uz suņa sedziņas un vilnas. Es sēdēju kā uz adatām, jo jutos briesmīgi neērti, ka neprotu sarunāties. Izburtoju briesmīgā akcentā „Ingmar Bergman hause.” Kad braucām garām baznīcai, viņi pamāja, lai skatos. Šķūnim līdzīgajā ēkā es atpazinu Bergmaņa kino zāli, kuru biju redzējusi zviedru dokumentālajā filmā. Saulaina diena, Bergmanis pierullē sarkanā mašīnā, smejas. Tajā mājā bija gobelēns. Divi apkampušies cilvēki, nu tā kā Pēteris ar Pāvilu, fonā akmeņu krāvumi, tādi kā Fāro, sieviete ar ābolkrūtīm, tāda kā katedrāles kogrebumā, putns maliņā, tāds kā dzīvē. Man likās, ka Bergmanis nosauca latviešu sievietes vārdu „Anita Grieta.”
Tā mēs mudīgi ar vecīšiem pajoņojām garām baznīcai, garām šķūnim vai kino zālei. Iztraucāmies pa vidu ezeram un jūrai. Divi ūdens klajumi, ceļš pa vidu. Jūra ezeru novēro, ezers jūru. Pa starpu maisās cilvēku knišļi. Ar slaidu loku pieripinājuši pie noplukušas, aizvērtas kempinga vietas, zviedru vecīši man smaidot teica: „Sudrsand.” Es smaidot pateicos un devos uz jūru.
Viena no vientulības daudzajām sejām ir kempingi ziemā vai lietainā rudenī. Īgni krakšķ dēļu celiņi. Pie durvīm aug lapu kaudzes. Teju vai redzams kā no kempingu krāsotā koka lobās nost krāsa. Līdzīgi atveras un novīst rozes paātrinātos kino kadros. Es noeju pie jūras un nezinu ko iesākt. Viena svešas zemes, svešas salas krastā. Labi, ka ne svešas jūras. Tur, kur es neredzu, tur, kur man priekšā aizstājies zvejas kuterītis, tur Latvijas zeme. Man nezin kāpēc liekas, ka Bergmaņa māja varētu būt pa kreisi, tālāk salas smailē. Tomēr nogriežos pa labi. Starp jūru un ceļu taču nevarēs nomaldīties. Sīks, auksts lietutiņš. Viss pelēks, pelēks. Tikai aļģes, to te izskalots vesels lērums, tumšas, sarkanas. Vēsi sarkanas, biezākā krāvumā gandrīz melnas. Ar violetās maliņām, kas smilšu iedobēs ūdeni iekrāso rozā. Ja nu zviedri ņem šīs pašas aļģes un ar kuplu vīkšķi paberž gar sienām, tad viņiem iznāk tumši sarkanās mājas. To te cik uziet. Brīžam aļģes gumst biezos vālos. Brīžam asa aļģu smaka iebelž pa elpvadiem. Trūdu asums. Lūk, pelēku akmeņu rakstā guļ balti kauli. Viens. Paeju pāris soļus – otrs. Trešais. Jūra kaulus glīti izkārtojusi, kā spēlēdamās. Atceros Bergmaņa kareivi. Un ja nu tie nemaz nav liela dzīvnieka kauli?... Nāves smarža no aļģēm. Arī jūras kāpostu te cik tik uziet. Guļ smiltīs un izskatās tik negaršīgi. Kaut kas sprakšķ zem kājām. Jūra izskalojusi „jūras dadžus.” Biezu paklāju. Siltāk sarkanus. Zem kājām kraukšķ kā gliemežvāki. Čirkt, čirkt. Sīkbūtņu eži.
Saules nav, krāsu gamma kļūst aizvien spēcīgāka un spēcīgāka. Flāmi mūs sapratīs vai ne? Un zviedri. Es eju un domāju - dīvaini, pa tādu skaistumu staigājot Bergmanis nav kļuvis par gleznotāju. Bet ja nu ir? Ja nu filmas arī ir gleznas? Tagad es ticu zīmēšanas skolotājiem, kuri apgalvoja, ka arī melnbaltais dažādās gradācijās var pastāstīt par krāsu. Arī pelēkais. Tagad es ticu, ka visas krāsas var tulkot ar divām. Skaistais taču ir tik konkrēta cīņa ar neglīti ķīselīgo. Jā, ir skaisti. Smīņā. Sērīga, nomākusies diena? Ko jūs, papagaiļi, saprotat. Lūk, akmeņi tik smagi savi matērijā, bet tik viegli krāsu toņkārtā. Lūk, sūnu zaļais no dzeltenīgā līdz zilajam. Zemeņlapu sarkanās ķepiņas tik padevīgas sērīga okera smiltīs. Baltie viļņi ar baltajiem gulbjiem kā lakmusa papīrīši. Gulbji vispār ir sabiezējušas viļņu šļakatas. Akmeņi, akmeņi, akmeņu krāvuma žodziņi pie zvejnieku vientulīgajām būdiņām. Tās samelnējušas līdzīgi kā manas, nu jau manējās, katedrāles torņi. Tik mazas, pat niecīgas būdiņas. Melnu ķieģelīšu klaipiņi. Niedru jumti iebrūnējuši ainavā. Laivu apgāztās cepures smiltīs.
Es nonāku tādā kā sētā. No dēļiem saklapētā žoga pār dzeloņstieplēm uzkabināts koši dzeltens uzraksts. Es pārrāpjos pāri žogam, jo gribas palikt jūras tuvumā. Ejot vēl labu brīdi liekas, ka tūlīt kāds sanbernārs klups stilbos un stobrs saldēs pakausi. Bet es eju tālāk, jo ja es arī neredzēšu Bergmaņa māju logus vai uzkalniņu kādā no kāpām, tad vismaz būšu gājusi viņa ceļu.
Pakalns noaudzis kadiķiem un tādiem kā dzīvības kokiem. Un vēl tas smalkais, smalkais lietus, viss kļūst tāds savildzis, bet krāsu rodas aizvien vairāk. Tās uznirst no vakardienas gaismas paslēptuvēm un kļūst acīm ieraugāmas. Maigas un stipras. Kadiķu stāvi melnē, lejā skalojas jūra, aizvijas te vēsi, te silti pelēkais ceļš. Un, lūk, viņi. Deviņi zirdziņi gurdenām galvām ēd zāli. Krēpes vīteņo zemē. It kā pietauvo galvas. Viņi tik ēd un ēd, skumst. Ir dābolainie, ir tumšie, viens „melns un balts”. Un viens kā silta smilts, tāds. Es skatos, es gandrīz vairs neelpoju. Absolūtā skaistuma mirkļos gandrīz vai fiziski jūti, kā laiks turpina griezt savus spēkratus. Tie vairs nav deviņi zirgspēki. Tie pat nav jūras un vēja spēki. Tas cilvēces ciešanu kamols. Tas blietē dzīvos. Ja vēl tikai zemē, mālos vai akmenī! Tas rauj ļaunumā iekšā. Vaimanas aiz skaistuma sliekšņa. Pieklusušas, bet ir.
Bet zirgi ēd zāli. Un mēs norasojam aizvien vairāk. Es aizveru plakstus un noglabāju aiz tiem šos zirgu, akmeņu, kalna, kadiķa siluetus. Lai mani plaksti saglabā atmiņā, lai sirds kļūst par pērlenīcu, to nevar pazaudēt un aizmirst. Pieskaroties skaistais mēdz satrūkt. Akmeņi aiznesti mājās vairs nemirdz un nelāso. Tie ir kā orgāni, kas izrauti no iekšām pārstājuši pulsēt. Kā aizsniegt, kā paņemt līdzi šos graciozos kadiķu siluetus? Tie atkārto zirdziņu muguras. Šos dzīvības koku pudurus uz līkiem, tieviem, melniem stumbriem. Es negribu zirgus traucēt. Ja nu tie sabīsies ieraugot svešo. Mani. Es lavos gar pašu krastu, pa akmeņiem. Zirdziņi nemaz nepašūpo savas smagās galvas un uz mani nepaskatās. Tomēr zinu, viņi jūt mani aizejam. Varbūt atpazīst pēc elpošanas? Jo es un viņi zinām, ka nevienas citas elpošanas jau te nav. Kilometriem tālu mana un deviņzirgu elpa.
Un vēl divi putnu silueti uz akmens kupra ūdenī. Silueti atgādina grifus. Varbūt kādas zemīgas Faro dzērves. Jo viss jau te zems un spēcīgs, vēja liekts un no vēja piesardzīgs. Priedes, mājiņas, zirgi. Un lēns. Putni nekustas. Man pat liekas, ka putnu elpošana varētu būt līdzīga zivju elpošanai. Tik klusa un auksta. Es eju tālāk, man žēl iet projām no krasta, bet līst. Un līst aiz vien stiprāk, jau lielām lāsēm, jau pavisam aukstiem rudens cirtieniem. Es domāju, kā es varētu apiet Faro salai apkārt. Vēl domāju, ka Bergmanis te noteikti gājis. Uz savu kino. Uz baznīcu. Vērojis skaisto. Kas te tik mainīgs. Te pelēkais spēlējas ar zaļdzeltenām sūnām. Te atkal tumši tumši sarkanie dūņu vāli. Un mazliet tālāk zaļš, caurspīdīgs jūras ūdens. Dzidrs, dzidrs. Te brūnajā zemē sīciņa rozā puķīte. Kā haiku meistara otas triepta. Man tā vien liekas, ka kāds zem manām kājām paklāj gobelēnus. Vienu aiz otra, vienu aiz otra.
Un tad es nonāku līcī. Aļģes smako gandrīz vai dusmīgi. Esmu slapja līdz pašai vīlītei. Tik vien kā torss ar strupiem roku stumbeņiem vēl silts, pēc cilvēka. Pārējais ledus. Tomēr tik priecīgi, ka jāsmejas. Man liekas, es esmu aizgājusi bērnībā. Pa gravām, brikšņiem, mežonīgā vientulībā. Zvejnieku mājiņas arī tik pamestas, vientulīgas. Garš, akas vindai līdzīgs kāts, bet galā šūpojas tāds kā caurs spainis, tas žēlojas čīkstēdams. Vai tu būtu zivju svērtenis? Varbūt man glābties no ledainiem pliķiem zem tās dzeltenās laivas? Ja nu sasalšu un nebūs spēka ārā tikt? Atradīs tūristi nākamgad gliemeža ritenī savilktus kaulus. Ir jāiet. Akmens šķembas blakus viļņiem. Jūras sanesas kā viļņu piemineklis. Te var staigāt kā pa bruģi. Ik pa brīdim nākas līst pāri žogiem vai atsprādzēt vārtiņus. Jo sākas ganības. Re, kur melnraibie buļļi mauj. Re, kur melnās aitas. Re, kur auns ar skruļļu ragiem. Re, kur ceļš. Re, kur baznīcas īlens dur drūmās debesīs.
Es nogriežos no jūras krasta un eju balsot mašīnas. Mani negrib ņemt. No manis pil. Un nav jau arī daudz te to braucamo. No Gotlandes puses strīpiņā vien. Ritinās no prāmja kā no bērnudārza. Ceļš uzmirdz un aizlokās. Caur kādas saimniecības pagalmu. Redz kur uzrakstīts „Cafe”. Redz kur balti un šķībi uzkrāsots „Antik.” Redz kur logā sakrāmēts – putna izbāzenis, lelle un, galvenais, muskulmanis ar asinszaru sistēmu, zarnu līkumotās asins desas un nieru pudiņš putekļu mērcē. Pagalmā ņirdz retro vraki. Ātrāk prom. Vējš iešūpo pēdējo uzrakstu „ice”, iečīkstas metāls.
Nobalsoju mašīnu. Mani aizripina līdz pašam krastam, bet prāmis jau slīd prom. Sēžu pieturā un trīcu. Ak, es stikla medūza melnā lietū. Paradīzes skaistums un šķīstītavas aukstums. Man ir žēl, ka vēl negāju to pēdējo kilometru. Līdz baznīcai un kino. Bet to svarīgāko jau es redzēju. To, ka liels skaistums dvēselei māca būt lielai.
Ieraksts 2010. gada 15. oktobrī
18. Akmens rakstība
Šodien debesmannas smalkmaizītes pārvietojas ar vējspārnu ātrumu sirds sekundē. (Mākoņi).
Zelta gaiļa tornī uzmirdz iluminators. Apaļš lodziņš koka durtiņās. Apkārt tornim vijas margas. Tik augstu tūristus nelaiž. Tūristi kāpj akmens tornī, zem zvana. Viņu melnie silueti kā milzīgas zvana mēles retumis sakustas. Aizvien retāk. Faro salā ziemā ir 140 iedzīvotāji. Visbijā? Manis te nebūs. Katedrālē ir piemiņas stūrītis. „Andra” pasaules kara laikā aizgājuši bojā tik un tik, akmenī rakstīti viņu vārdi. Ir gravīra ar laivu, kurā mutuļo ūdens. Liekas, tie mācekļi, bet viņiem trūkst Kristus. Tie ir latviešu bēgļi, tā izlasu. Un vēl iegravēti to vārdi, kuri kuģoja ar prāmi Estonia.
Vakar vētra lapas grieza virpulī. Ģeometriski precīzā divmetru aplī, iegriež kā ruleti reizes sešas un metas tālāk. Grābt un plēst. Tādam vējam viens pīpis – kuģis vai lapiņa. Baznīcēni no baznīcas metas skriešus laukā. Kāda paslēpusies aiz torņa pīpē un runā pa telefonu. Bet baznīcā klusi un silti. Vakaros, dienās, vienmēr vienādi. Tas no Dieva vārda, kas nu jau gandrīz astoņsimt gadus, sludina mieru. Un vārdi gravējas akmenī. Dieva vārdam pat akmens var kļūt pakļāvīgs. Mīksts kā jūraszāļu sūklis. Miers ar mikroviļņu precizitāti izstaro cauri maniem kauliem, sirdij, atmiņām.
Sirmo tūristu apspīd zaļa, jo zaļa gaisma. Es sēžu ierāvusies krēslā maza maziņa, nepamanāma, un gaidu, kad viņam trāpīs visas trīs pamatkrāsas. Viņš soļo starp kolonnu ēnām un sarkanās vitrāžu gaviles tā arī neietonē viņa matus. Vitrāžu zaļais tiek sievai. Citam tūristam uz sirds milzīgs objektīvs. Viņa otrā puse ar bērniņu zem sirds izstaigājusies gurdi atkrīt krēslā. Nē, tornī viņa nekāps. Vīrs arī tad neies. Brīdi abi pamīņājas kā apjukuši jēri. Nodzindz naudiņa kastē, durvis novaidas, abi prom.
Baznīcas kalpotājs no dēļa, kur bērnu zīmējumi, tā zibenīgi atķeksē vien viņam zināmos un ieslēdz savā kambarī. Es atceros kā netālu no Londonas stacijas bērni ar krītiņiem bija izkrāsojuši gandrīz vai visu tuneli. Pelēkās grīdu plāksnes no viena lielveikala līdz otram. Un nevis sašvīkojuši, bet rūpīgi zīmējuši, centušies. Puķes, kuģi, koki un viņi paši. Arī mammas un tēti. Bet tad atbrauca ielu tīrītājs ar savu ūdens ripuļa slotu un to zīmējumu netīrību noslaucīja nost.
Ieraksts 2010. gada 16. oktobrī
19. Pēc astoņpadsmit
Ceturksni pirms pieciem baznīcas kalpotājs no masta, kas pagalmā, satin karogu. Staigā pa baznīcu žvadzinādams atslēgas. Varbūt runā ar mani? Atgādina, ka piecos baznīcu slēdz. Vēl taču man dažas minūtes. Skatos kā vienā no kokgrebumiem dūšīgs zeltmatis enģelis apskāvis zemeslodi ar nepareizām kontinentu kontūrām. Vakara gaisma caur vitrāžu stikliem ietonē pelēko baznīcas akmeni te zaļu, te violetu. Tieši piecos baznīcas kalpotājs nopūš sveces. Nāk man tuvāk. Tūlīt mani nopūtīs. Apaļiem burtiem pasaka, ka nu ir laiks. Pasmaidu, paklausu. Baznīcas pagalmā kovārņu kundziņi knibina zālāju un kļavlapu kaudzītes. Viena žagata starp tiem. Lepna uz saviem zemspārnu sniega laukumiem. Ei, jūs tur, tumšie, pelēkie kungi!
*
Jūra māca elpošanu. Vitrāžas akmenī būvē litānijas. „Dieva gaisma, uzmirdzi pelēkajā!” Kad krēslo, katedrāle atgādina pili. Kad satumst, Karalienes zelts klājas pār pilsētu. Plūst no saulrieta punkta un no Dievmātes kleitas. Sala pati kļūst kuģis. Ai, sargies no dreifējošiem drupu rifiem. Sestdienā zvana astoņpadsmitos nulle nulle. Ilgi, ilgi. Piecas minūtes māca un māca. Mums, pārmēru lielajiem, rimšanos. Jūra, izlīdzini elpošanu! Dievmāte, apsedz. Nakts bērnus.
Ieraksts 2010. gada 18. oktobrī
20. Tilts pār kauliem
„Reiz, pirms tūkstots gadiem, Gotlandē dzīvoja ķēniņš Likairs. Viņš bija ļoti gudrs, bagāts un skarbs. No Baltijas zemēm ķēniņs atveda gūstekni - mazu zēnu vārdā Helge. Puika uzauga pie kalpotājiem, bet tā nu gadījās, ka bagātajam gotu ķēniņam bija meita Ollegarde. Zēns ar meiteni iedraudzējās. Bērnība izauga jaunībā, draudzība mīlestībā. Lepnais ķēniņš Likairs uz to bija gauži nikns. Kādā rudens dienā ciemā svinēja lielus svētkus. Visaugstākajā klintī, kurā cilvēkam tik pat kā neuzkāpt, ķēniņš ar dažādiem īpašiem rīkiem, desmitiem vīra spēku, novietoja savu meitu un teica Helgem – „Re kur viņa ir, kāp augšā pakaļ, tad būs tavējā!” Helge bija stiprs jauneklis, uzrāpies klintī, kura sniedzās daudz augstāk par priežu galotnēm, viņš apvija meitenes rokas ap saviem pleciem un laidās lejā pa jūras pusi. Tavu brīnumu, būtu jau pie pašas lejas ticis, bet bulta ietriecās viņa galvā. Tā nāca no ķēniņa Likaira rokas. Helge un Ollegarde pazuda jūrā. Ļaudis ilgi izmeklējās zem ūdens, bet ķēniņa meitu tā arī neatrada. Nu jau tūkstots gadus šo klinti dēvē par Jaunavas klinti.”
Kad Ļena leģendu nolasījusi, uzbrāzmo ledains, nesaudzīgs vējš. Tā vien liekas, tas kaut kur klinšu grotā slēpies tieši tūkstots gadus un nu, atkal jau rudenī, atskrējis pieskarties siltajiem muļķiem, kam skaisti šķiet mīlētāji. Nosmaržo pēc sniega. Klints siluets iesniedzas jūrā stalts, monumentāls un cildens. Klints spēks un jūras spēks, tie vairs necīkstas, tie ir. Atspulgā un atspīdumā. Ūdens ņirbā uz pelēkās klints. Rudens vakara gaisma apzelto zvejnieku būdiņas, akmeņus, laivas, mūs. Tā zīmē siluetus izteiksmīgākus, krāsas spožākas. Plašums un klusums. Mēs kāpjam klintīs. Īpatnējos dabas veidojumos. Tie te ir jau gadsimtiem ilgi - ieži ar ļoti blīvu struktūru. Minerāls, kalcijs. Ko vējš gadsimteņiem plēsis, tas prom, sabirzis, sadrupis. Tas, kas palicis, esot kā cēlmetāls. Klintis dīvainās grotās, stāvos, vietumis mežeņiem, efejām noaugušas. Pat arka. Saule žilbina un foto spuldzīte arī. Tikko uzkāpjam augstākajā punktā, tā es tālumā pamanu tik tikko saskatāmu varavīksni. Tā kļūst spilgtāka un ar katru sekundi mainās, aug, nu jau blāvs loks pār debesīm. Nu jau krāsas košākas, spēcīgākas. Mēs stāvam klinšu krāvumu viducī. Ķērpji, mežrožu ceri zem kājām. Mēs redzam jūru un priežu galotnes, redzam teju vai bezgalīgi. Jo varavīksne, kas tik neparasti te radusies, mūsu skatienā augusi, nu pāri mums pašiem un salai, tā ir tik skaista! Tik skaistu nevar ne satvert, ne iegaumēt, ne nofotogrāfēt. Mūžības mirklīgais skaistums. Sveicina Helge un Ollegarde. Debesu tilts sajož Gotlandi. Tikai brīdi tas liesmo, varbūt minūti. Kā dziesma, kā smilšu pulkstenis, varavīksne slīd atpakaļ brīnuma slēpnī. Tā bālo, dziest, tikai pamalē vēl septiņas gavilējošas krāsas. Uzliesmo un izzūd. Varavīksne pār klintīm.
Vakar stāstā par sievieti-tēlnieci es rakstīju – „akmeņi ir zemes kauli.” Un šodien redzēju – jā.
Ieraksts 2010. gada 19. oktobrī
21. Kā kļūt par zivi
...Pa ceļam uz baseinu satikt Ļenu un aiziet uz zivju restorānu. „Cалаку или камбалу?” Reņģe un bute? Valodas robežas zivju nosaukumos šķiet bezgalīgas. Zivju zupā peld menca, apelsīns un čili. Pārējais kā pie mums. Reiz bija. Ar spilgti zaļo eļļas krāsu nozieķētas palodzes un radiatori. Baltas flīzes uz sienām. Stikla lete ar krabju skeletiem un ledu. Vastūka galdauts, plastmasas eļļas lampiņa. Maratonists, tulkotājs un baltkrievs, kuram vakar braucām pakaļ 25 km uz dienvidiem, groza lampiņu un saka, ka pie viņiem tādas neesot un sveces arī visās malās nedegot. Vēl viņš saka, ka ir 69 gadus un vienu dienu vecāks par manu meitiņu. Un Gotlande esot kā enerģijas dzēriens. Es prāšņāju Ļenu par vēsturi, uzzinu to, ko neesmu zinājusi, precizēju, ko neesmu pareizi sapratusi. Izrādās, pasažieru kuģi notrieca PSRS zemūdene un baznīcas akmenī gravēti viņu vārdi. Jā, „andra” pasaules kara laikā, kad zviedri tik ļoti centās būt neitrāli. Zviedru armijas daļas līdz pat deviņdesmitajiem, sargāja salas otru, robežas pusi. Sēžam pie loga, pāri ielai sv.Katrīnas baznīcas drupas, pat tagad tik majestātiskas. Gotlande nevienam neesot bijusi vajadzīga, tāpēc tā saglabājusies. No reformācijas laikiem līdz pat 20.gs. Sala paliek sala. Jūra nosaka robežas. Ziedu laiki esot bijuši tad, kad kuģi vēl bija mazāki. Gotlande bija tranzīta punkts vikingu kuģiem. Tie kuģojuši uz Novgorodu, Konstantinopoli. Spriežam, ka Gotlande celta no Gotlandes. Jā, no klintīm cēla namus, baznīcas, vēl tagad sasmalcina klintis un būvē ceļus. „Bet klintis taču lielākas neaug!” Izspriežam, ka tad jau iznāk, ka agrāk sala bija lielāka. Mums atnes zivi, kura garšo pēc zivs, un alu, kurš garšo kā alus.
Laukā, nevis diena, bet mākonis. Neatlaidīgi, miegaini līst. Lapas vairs nečaukstina pa stūriem kā veci dolāri, nu jau pievilgušas kā "трескa”, kā „камбалa.” Baznīcas koka torņi tumst. Tie man atgādina bruņurupuču muguras, kuri tikko izlīduši no ūdens. Akmens no jumta un ziemeļu puses samelnē slapjām, skumjām līnijām. Baznīcu apklāj lietus mati. Ai, pūš, auksti. Baznīcā silti. Pat tik niecīgas lietus gaismas gana, lai vitrāžas mirdzētu. Sēžu un skatos. Man tiešām liekas, ka vitrāžu gaisma izstaro man cauri. Apstarota, apgaismota. Bet vēderā zivs iekārtojusies, liekas uz ilgu palikšanu. Un silta. Dara mani tik miegainu, kā šodienas jūru. Es skatos uz altāri. Vai tiešām šo kogrebumu sauc „Izdzīšana no paradīzes?” Enģelim, Ādamam un Ievai, visiem trim ir trīsgadīga bērna proporcijas. It sevišķi kājiņas, tās teju uz pirkstgaliem, tik tikko noturas uz apaļās zemes velēnas. Rau, koku saknes savijušās, čūska saskrullējusi astīti, eņģeļa zobens mazliet līks, it kā no apzeltīta putoplasta. Un Ādama zelta bārda, jā, jābrīnās, ka pa šīm dienām, kamēr es šeit, vēl nav nokritusi. Lapu čokurā aizpūsta prom. Jā, tas bija tik sen. Varbūt zem manis guļ mākslinieka kauli, varbūt ar kaltiņu baltos zariņu pirkstos. Bet tajos laikos jau viņš bija amatnieks. Vai tiešām mēs esam izauguši no trīsgadnieku proporcijām? Es atceros sāgu par Gotlandi. Sākumā šī sala ik nakti iznira no ūdens. Naktīs virs ūdens, dienās zem. Kā zivs.
***
naktīs mēs uznirstam virs ūdens
ķermeņa oliņas pametuši klintīs
atraisījuši pievilkšanās spēka aukliņas
izvairījušies no gaismas
kas noloksnē mūsu ādu smiltīs
no augļotājiem kuru rokas
paliek šūpojamies zaros
zīlītes izknābs līdz kaulam un pavasarim
melno kāju leņķi golfa atvēzienā
ābolus ripina trūkstošā bruģa bedrēs
mēs - zvaigznāji pēc aprēķina
tikai naktīs uznirstam virs ūdens
mūsu dvēseles atritinās kā karogi
ar nerakstītām zīmēm un vēl neuzzīmētām sejām
baltie karogi izlocīsies par klinšu cepurēm
aizsegs vārtus un tev nevajadzēs atslēdziņu
jo durvis ir mūsos
rītam zvanot mēs ienirstam ūdenī
Ieraksts 2010. gada 21. oktobrī
22. Būt akmenim
Es gribētu pārvērsties par akmeni. Uz vienu saulainu Visbijas dienu. Jo tad es sēdētu katedrālē ar vitrāžu nopaijātu pieri. No sākuma zaļģanā rīta vitrāža, tad tā ar violetajām rūtīm. Tad ultramarīns un sarkanais, tad vienkārši gavilējoši jūras zils. Kā šodien. Viena no kollonām lāso sārta un violeta. Pēc brīža koši sarkanais izgaismo kādu cilni, kurš altārtelpas un gadsimtu krēslas apklāts, līdz šim palicis nepamanīts. Sarkanā gaisma kā mūžīgas asinis iekrāso Kristus naglotās kājas. Apkārt, nevis Jeruzāleme, nevis zaldāti, bet trakojoša jūra un kuģa vraks. Un tas, kurš bēdu nomākts, sagumis Kristum blakus, ir nevis Nikodēms, bet birģermeistars. Vācu valodā rakstītajiem burtiem zelts vietām nolupis un es tik vien izburtoju, kā - 1565.gads.
Tā nu es eju aplūkot visus ciļņus. Gleznojums satumsis un līdz šim man izskatījās, ka baltās apkaklītēs, kas līdzinās otrādi apvērstiem lampu abažūriem, ietērpti pilsētas vecajie, labu darītāji. Tomēr, izrādās, ka katrā cilnī attēlota ģimene. Vienai vienpadsmit bērnu, divām pārējam pa desmit. Visiem rokas saliktas lūgšanā, atgādina laivu pusītes. Uz tādām kā ciļņa dzegām stāv vai nu enģeļi vai svētie. Vissenākajam cilnim vienā pusē ir tēvs, kurš man atgādina Vecās Derības Ījabu. Viņš tur rokās Svētos Rakstus, bet pa kājām maisās bērnelis. Tieši tā arī atveidots - „pa kājām maisās!” Tā vien liekas, ka zeltītā godība tūlīt nokritīs nost un tētis vairs neskatīsies baznīcas kupolā, aizvērs grāmatu un bargi pamācīs savu knēveli. Bet otrā pusē ir sieviete, varbūt mamma. Viņai pie kājām zelta pāvs, kura aste pāraug kleitā. Barokālais nemiers dīda pat putna siluetu un tā vien šķiet - putns lūko, kā mudīgāk tikt no dzegas lejā. Ātrāk ārā patrenkāt zelta lapas, kuras aiz mūriem virpuļo aiz vien straujāk.
Citā cilnī desmit bērni. Divi no tiem - sainīši. Atgādina taureņu kūniņas, smailas un tievas. Nolikti paralēli, mazliet ieslīpi, sejas nemaz nevar saskatīt. Varbūt zīdaiņi izauguši par cienījamiem birģermeistariem, visu garo mūžu nāca uz katedrāli un bija spiesti noskatīties jaunības dienu portretā, kurā vēl nav paguvuši izkūņoties par cilvēkiem. Pie trešā ciļņa man uznāk smiekli. Jo viens no bērniem iespiests gleznas pašā stūrī, liekas tūlīt tūlīt izkritīs laukā. Izskatās, ka mākslinieks godīgi pildījis savu darbu, portetējot Visbijai tik svarīgos cilvēkus, bet nav lāga pratis skaitīt un viens no ģimenes aizmirsies. Baltu lakatiņu galvā, apaļu degunu, zemu pieri, pakausī šķiet kaut kas tomēr trūkst. Tas jau nav cilvēks, bet Anitas Paegles zīmēts rūķis.
Ērģelnieks trennējas. Manā kristību 17.gada dienā paredzēts koncerts. Ērģeles līdzinās stellēm. Neredzams, bet tik sajūtams, pat blīvs, audekls mūs, gleznotos un dzīvos, apsedz. Kad ērģeles noklust, liekas kaut kas pietrūkst. Satrūkst. Un es, kas protu būt akmens vien pus stundu, eju uz klintīm.
Kāpelējot augstāk par kokiem, sāk šķist, ka līdz lidošanai nemaz tik tālu vairs nav. Putni gan aizplanējuši prom. Krūma ērkšķainie zari čīkst kā rūsējis metāls. Uz kaulaini pelēkajām klintīm palicis vien mežrožu sarkanais un krauķu melnais. Rau, viens tumšs, tumšs, zilganiem spārniem, paslēpjas kadiķkrūma ēnā un ogu zilajos ķekaros. Jo tur jau viņi nāk – puika ar plastmasas automātu un tētis ar zariņu rokās.
Ieraksts 2010. gada 21. oktobrī
23. Skatlogu skices
Tātad, katra nama logi, ir skatlogi. Jo kāpēc gan slēģi ierūsē, aizkari kalpo kā dekoratīvs elements un žalūzijas nemanīju. Es redzēju. * Pie zila ekrāna dīvānā iegrimušu šokolādes krāsas cilvēku. Sastāvs – 80% cacao un ledusauksti mirguļojoši gaismas lāsumi. *Ģimeni vakariņojam sveču gaismā. Divus vecus un divus jaunus. Virtuvē skapis nolīmēts zīmītēm, man šķiet, rakstīts - „jāizņem tāds un tāds no bērnudārza.” Tas, kurš šobrīd jau gadus divdesmit vecs. Šinī namā pat putekļi pārvietojas veca zirnekļa ātrumā un nopūšoties kaktā dzirdama atbalss. * Pustumsā sievieti adām, viņa redzēja, ka es skatos. Tās, kuras skatās, tās dzīvo dienvidos zem klints. Tur agrāk dzīvojuši atraitnes un kareivji, tāpēc mājiņām jumtu var aizsniegt ar roku. *Porcelāna vāzi - sievieti ar milzīgu bisti, izrotātu sīkiem sārtiem ziediņiem. Viņai uz pieres uzzīmēts zelta kronis un paceltās rokās kā nieku tur ūsainu kundziņu melnu katliņu galvā.
Visbijas ainavas III
iemācīties no planierputniem
smagnēji pacelties spārnos
aiztraukties garām kristālu kambariem
vāzītēm ar ziedošu venēras torsu
ierūsējošiem slēģiem
vārtiņiem apvītiem rozēm
porcelāna zvērēniem
un sirdīm klip-klap pret rūtīm
tās redz ir debesu arkas ķieģeļu rūtotas
mākoņi pietauvojas un pārsprāgst
to milzu vēderi izmutuļo lietu
iemāca tevi atkārtot gulbju
un viļņu jautājumu
kamēr zālamana godībā
neuzrūgušu rudzu krāsā
dīžājas pēdējais ziediņš
Ieraksts 2010. gada 22. oktobrī
24. Klints teica
Helge – „Kad es skatos uz jūru, es redzu kā tu raudi.”
Ollegarde – „Nē, tā nav taisnība.”
Helge – „Es pazīstu tavas asaras. Kad viļņu putas salst kristāla zvārguļos, kad rudens gaisma spožā bultas smailē ver sudraba lodītes, es taču redzu, tu raudi.”
Ollegarde – „Mani kauli pārvērtās koraļļos, koraļļi klintīs, es stāstīju eglei, kuras saknes ievijās akmenī, egles tumšzaļie mati čukstēja tavu vārdu, Helge. Tad vējš iecirta savus žokļus un egle raudāja.”
Helge – „Manā dzimtenē meitenes skūpsta tavas asaras, Ollegard.”
Ieraksts 2010. gada 22. oktobrī
25. Nakts teica
Naktī mākoņi ir mazliet baltāki par tumsu. Vējš tos pātagoja uz jūru un es nevarēju aizmigt. Kaukdams mākoņus plēsa driskās, svieda rūtī, stikls kratījās un drebēja, es gribēju redzēt jūru un pamodos. Uz marmora palodzes ūdens, iespējams sāļš. Lapu virpulis reibst augstāk par zvanu, tomēr zelta karogus baznīcas mastos neaizsniedz. Tūkstošiem sīku enkuru gobas zaros un drīz tie trūks.
***
jūra iemācīja mani staigāt pa viļņiem
slīdēt no akmeņu mugurām putās
vējš – noskūpstīt Tarkovska upurkociņu
atpazīt katrā klintī tā saknes
manējās apņem akmeni līdzīgā spēkā
drīz putni nebaidīsies un plecos
vīs palikšanas laiku
Ieraksts 2010. gada 22. oktobrī
26. Sievietes Mājas
Rudenī mājas izģērbjas kā sievietes.
Dažām rūtis klātas bieziem putekļiem. Dažām vārtrūmēs lapu klājiens. Visām – atsedzas faktūra. Krāsots koks, apmetums, akmens, ķieģelis, pape. Ābelēm lapas nokritušas, aizklundz bumbuļi lejup pa ielām, līdz pat jūras badīgajam mutulim. Zem ābeļu zariem atklājas durvis un kāpnes. No vīnstīgām palikuši vien staipekņu mudžekļi, tie vijas uz jumtu korēm resniem, spītīgiem diegiem. Un tad vēl citi dažādi augi. Ērkšķainiem zariem, oranžām ogām, baltām sprādzeņu bumbiņām, pie mums bērni tās plaukšķina vasarās, te viss turas līdz sniegam un ilgāk. Piemēram, vēlā oktobra rozes. Nav vairs lapu, košsārtu auglenīcu pudurus šūpo vējš, bet dažas vēl zied. Tik maigi ziedi, tie nesmaržo, ziedlapiņas kārtojas līdzīgi audekla rozēm. Ar tādām grezojas sievietes.
Dažas ir tik krāšņas, nemūžam neticēsiet. Ja redzēsiet uz ielas, to sirmo, to, kurai sen jau pēc piecdesmit. Kad viņa guļ saunā, tad man liekas, ka viņas draugu noteikti sauc Rodēns. Viņa ir bronza, ne sieviete. Viņai ir tik slaiki delmi un potītes. Viņas pirksti spēlē mūziku pat tad, ja viņa guļ un neko neko nedomā. Viņas āda ir slapju smilšu krāsā. Arī krūtis kā saulespuķes sakļautām ziedlapām. Viņi tik ilgi guļ. Saunā. Saulē. Man liekas, ka viņai aiz ādas vēl viļņojas vasara. Un viņai vēl vajag to siltumu, vēl un vēl. Baseina zilajā, vēsajā ūdenī nemaz nenokāpj. Baltijas jūra jau staro viņas ādā. Sieviete, skaistāka par sālsūdens glaudītu akmeni. Kad viņa stāv dušā, tikai tad var uzminēt viņas vecumu. Muguras kūkums, vēdera spilventiņš, plakans dibens ar mazām bedrītēm. Ko viņa teiktu, ja zinātu, cik viņa ir skaista. Bet viņa saka, ka paņems nost manas mantas, kas nosviestas priekšā viņas skapītim.
Atnāk cita. Ar novecojuša Pepijas mērkaķīša seju. Viņai ir violetas apakšbikses ar pingvīnu, brīnums, ka uz krustiem nav tetovējuma. Kā tai otrai – dzeloņstieples savītas sirds formā. Tās trešās bērns skatās kā brīnumā, skatās kā pasaulē ar vainas vārtiem, bet neprasa. Viņa mammai biksītes strīpotas sarkanām nošu līnijām. Cita ir korejiešu meitene ar gludu, lielu vēderu, taisniem, melniem matiem, kas sniedzas līdz pat muguras bedrītēm. Tās viņas glancētajā māl-ādas brūnumā iedobtas kā ar zīmuli. Tad vēl ir ruda ar Pepijas seju. Un viņa visu laiku smejas, jo viņas draudzene ir Ronja vai delfīne! Viņas lec, šļakstās, lec, šļakstās un sodās, ka ciparnīcas izgudrojuši nenovīdīgie vecāki un citas tantes.
Vai arī tie divi, kas sēž baznīcā. Viņi sēž taisnām mugurām, skatās tikai uz priekšu, iespējams, ka viņš un viņa ir no Indonēzijas, iespējams, viņi atnākuši pajautāt Dievam, vai viņiem palikt kopā. Jo tik saspringti skatās uz altāri un neko nerunā. Abiem sejas kā jaungada maskas. Uz vaigu kauliem tup saulstariņš, acu kaktiņus aizbultē skumjas. Viņi nenovērš skatienu no altāra. Bet es tur staigāju pa vidu. Un kad sāk runāt, tas ir tā, it kā skumjas vardītes izlektu uz baznīcas grīdas. Un paslēptos starp solu rindām. Kad nākamreiz atnākšu, saleks man virsū un prasīs, lai atdodu visu zeltu, cik ir. Kroņiem pietrūkstot. Jā, nevarēšu atteikt, jo jūrasvējš mani izsijājis kā smiltis. Lietus mazgājis. Vitrāžas gaismojušas. Arī Dievmātei sava zelta nav bijis žēl. Tā uzsedz mēteli, tikko uz salas iemieg.
Ieraksts 2010. gada 23. oktobrī
27. Mājas un cilvēki lietū
Dienā, kad esam nolēmuši fotografēt pilsētu, līst. Bet tas mūs nebaida. Jo maratonists, tulkotājs, kurš izrādās nemaz nav baltkrievs, bet Baltkrievijā dzīvojšs ukrainis, aizvakar nostaigājis 54 km un salijis tik pat ļoti slapjš, kā es Fāro. Viņu sauc Valērijs. Būtu saukuši par Nikolaju, jo piedzimis 19.decembrī, bet padomju laikā nevarēja izrādīt nekādas ticības pazīmes, tāpēc nosaukuši kāda tikko bojā gājuša lidotāja vārdā. Pats viņš gan pa kuģiem. Zemūdene bijusi smaila, tieva kā adata. Vēlāk atomelektrostacijā septiņus gadus, pēc tam nodarbojies ar lietišķo kibernētiku, viņš gan tur darbā esot bijis „малъенъкйи шишка.” Mēs ejam pa Visbijas atraitņu un kareivju kvartālu un spārdam kastaņus. „Шишка” tas ir puns vai bumbulis? Jā, sīks kā kastanis. Mēs saprotamies, pat ja pārprotam.
Baznīcā mūs sagaidīja sirma mācītāja. Viņa mūs aicināja iekšā, bet mēs tielējāmies un negājām, jo nesaprotam. Ieklīda tūristu bariņš. Valērija aparāts tik skaļi klikšķināja bildējot no paradīzes izdzītos un arī to kapa plāksni, kurā augstmanis, tūristu kāju deldēts, izskatās pēc Morica, ka mēs paši sajutāmies kā Makss un Morics. Divi bērnišķīgi blēži.
Es gribu, lai nofotografē skatlogu brīnumus, drupu rozetes, kādu noskumušu rozi. Es komandēju, bet visu laiku man liekas, ka Valērijs nostājies neīstajā vietā. Nu man taču nevajag perspektīvu, man nevajag lai skaisti, man vajag plakni. Kontrastu, zīmējumu, ironiju un tikai tad skaistumu. Jo ko tad dod to skaisto kartiņu un bukletu miljoni, kuros slīgst grāmatnīcas un tūristu biroji? Tie melo par Visbiju, it kā tā būtu kāds ietinamais papīrs. Atbrauc, ieraugi, paņem, satin un aiznes. Tā ne. Aizturi elpu. Brien lietū. Krāsas tik dzīvas, dzīvas, ka sāp. Visa pilsēta ir kā katedrāles klints pelēkais, kurā uzmirdz vitrāžu krāsas. „Cik skaisti!” teic Valērijs. Jā, tur hortenzijas, ultramarīna slēģi, koši sarkana Koro gaismiņa, jā, glezna. „Tiešām!...” es atsaucos. Tad samulstu un izstostu: „Bet jūs taču esat... daltoniķis.” Nu kāpēc gan, noskaņu viņš taču redzot. Tikai, kad uz mežu gājuši zemenēs, tad viņš vismazāk salasījis. Aparāts noklikšķ, noklikšķ un izlādējas. Tas ir pavisam nelabojams un niecīgs aparāts. Tāds, kā mēs paši. Diedelnieki un vazaņķi. Lietuviete Paulīne, kuru mēs reizēm saucam – „Павлин”, pārmetot Valērijam, ka viņš nestrādājot. Bet Valērijs saka, ka viņš jau mājās arī varot strādāt, kāpēc viņam būtu jātup istabā, ja apkārt tāds skaistums. Es esmu ar viņu vienisprātis. Es tikai nezinu, vai mēs ko nobildējām. Jo nemākam apskatīties. Arī angliski nemākam. Tomēr kaut ko jau saprotam.
Kad aparāts nedaudz atpūties, tas atkal strādā. Pēc manas pavēles Valērijs fotografē rozes, zirdziņus, kristāla svečturus. Es noglaudu mājas sienu. Ogļmenu faktūru. Un mūs uzrunā sirms kungs. Mājas sienas tik melnas, grubuļainas, esot jau divsimts gadu. Es pēkšņi saprotu, ko viņs man stāsta. Ka sienas apstrādātas tāpat kā laivu dibeni, ar darvu. Valērijam liekas, ka arī gliemžvāki ir sastāvā. Melna, laivas krāsas māja, tā vien liekas, ka māja, tāpat kā laiva, redz upes grunti ar akmentiņiem un zālēm. Zivju sudrabainiem švīkstiem. Sīksudraba pilieniņi mūs samitrina skaistus. Iepludina ainavā. Trīs cilvēki un māja. Pelēcīgi zaļi slēģi, mazie lodziņi kā plakstu pievērtas acis, nodzeltējošo logu rāmja sakodiens, aiz rūtīm sirmi, noputējuši zirdziņi. Un pēkšņi ieraugu – arī vecajam kungam ir zaļpelēka jaka, melna kapuce, sirmi mati. Viņs pats ir mājas daļa. Jā, esot šeit dzimis. Atvadoties es tik vien varu pateikt, kā - „Visbija ir brīnišķīga”, bet vecais vīrs neļaunojas par maniem nabadzīgajiem tūrista teikumiem, viņš saka, ka pasveicināšot sievu no manis, jo viņai tik ļoti patika Rīga, un atbild man tikpat vienkāršu, bet daiļrunīgu paldies.
Nomācies, pelēks, baznīca ar spīdīgiem tumšbrūniem bruņu rupuča jumtiem. Pie baznīcas atkal karogs. Šoreiz pagūstu saskatīt, kas tajā attēlots. Balts jērs uz sarkana fona nes Gotlandes karogu – zilu ar dzeltenu krustu vidū. Tīras pamatkrāsas. Tik apmākusies diena, tik niansēm bagāta, pat izšķērdīga, ka karogs liekas tiešs kā bērna zīmējums, no krāsu bunduļiem drosmīgi uzzieķēts.
Un tad aiziet divas sirmas draudzenes lietū. Viena siksniņā ved savu kolliju. Viņas draudzenei ir sinepju krāsas mētelis un balta šalle, nu tieši kā kollija kažoks.
Ieraksts 2010. gada 24. oktobrī
28. Es domāju, nakts
Es domāju par skaisto sievieti ar saulespuķu krūtīm un ādu slapju smilšu krāsā. Es domāju - viņa guļ saritinājusies, sakrustojusi savus slaikos delmus kā dzīvnieks, aizvērusi acis, guļ tāpat kā zenīta mēnešos uz jūras akmeņiem gulējusi un stinguma mēnešos karstā, pērkamā laimes kambarī, jā, viņa tagad jau guļ. Es domāju par vīru, kurš nekad nebija pametis savu māju. Šūpulis auga viņam līdz un novecoja līdz ar viņu. Kad vīra nebūs, māja čukstēs viņa noslēpumus, bet tūristu bari aizjoņos kā gazeļu triektie bari. Daži apstāsies, klauvēs pie rūtīm un smiesies. Es domāju par tiem, kuriem nav spēka pasmaidīt. Es domāju par puisi, kuru stumj tētis. Par viņa abažūru, kas līdzinās balerīnas svārkiem. Es domāju par sievietēm no atraitņu kvartāla. Viņas skatās logā un neredz nevienu karavīru. Es domāju par peruāni tumša persika krāsā. Un ērģelnieku ar apaļo galvidu. Viņš smaida uz otru pusi. Un atver durvis uz jūru. Par tiem puišiem domāju, kuri pat baznīcā runā skaļos, apaļos burtos un žestikulē kā vikingu airētāji. Par taizemiešu „jā” un „nē.” Par ķīniešu „šī-šī”, par grieķu „euharisti.” Par laipnīgo mācītājas kundzi, kura veltīgi aicina, neiesim. Par enģeli kogrebumā, vārtus uz paradīzi viņš tomēr nebija kārtīgi aiztaisījis. Par brāli un māsu, kam saule matos un restes aiz muguras. Par drupām. Kā tās runā un klusē. Kā vēl ilgi pēc lietus no karnīžu stumbeņiem pil. Par vitrāžam, ērģelēm, jūru. Un gulbjiem, kuri noliekuši kaklus kā orhidejas. Iemiguši. Jo vējš ir prom. Trīs dienas un naktis gulbji saldēja guzas, bet nu stiklu purinātājs, lapu rāvējs, matu burzītājs un ceļotāju baidītājs, ir prom. Un man jādomā. Nakts!
Ieraksts 2010. gada 24. oktobrī
29. Lūgums
Zirdziņ, aizdod man savu zirga deķi, lai es tieku līdz Jaunavas klintij! Jo tev tas deķis no brezenta, un lietus, kas biezā klājienā zāli spiež zemē, tas glauda vien tavas krēpes. Manas dienas sarūk kā zvana sitieni nakts stundā. Tikai uz otru pusi, uz jūras un nīgras mošanās pusi. „Vēl jūties kā sapnī?” man teica. „Jā.” Trīs, divi, viens. Trīs dienas, divas, viena. Zīlīte maigi dzeltenām krūtīm paķer auglīti no koka, kas starp mani un baznīcu, un gandrīz ietriecas stiklā. Turētu es logu vaļā, tagad abas varētu skrieties no vienas istabas sienas otrā. Un krauķi? Tiem pie Kristus tur, lietussarga lieluma nojumē, auksti. Tie tup zem dzegas tumšzaļās sūnās. Vai staigā pa zālāju. Nu ko viņiem tas lietus! Lāses norit pār melnajām, spīdīgajām spalvām. Lepnība kundziņkrauķus ieeļļojusi un tie var tikt līdz pat klintīm. Bet viņi jau negrib. Viņi saimnieko baznīcas pagalmā. Viņi aizbiedē „melns un balts” balodi. Tikai Žagatai neko neiebilst. Jo Žagata žžžagato, žžžibina, žžžilbina, žžžvadzina, teic žū-žū, žžžūžo viļņi pa jūru. Ērģelnieks zem krauķspārnu lietussarga, no kura lietuspiles nošļūc lejā kā no bruņu rupuča muguras, lēnām noiet gar manu logu, apstājas un lūkojas uz katedrāli, pagalmu, jūru, skatās kā uz savu dārzu. Lejā viens samircis audekla Jērs un simtiem betona aunu.
Ieraksts 2010. gada 24. oktobrī
30. Pavadīt Visbiju
Es redzēju kā vīrs no melnās mājas soļo lietū. Zaļš, melns, pelēks. Un sarkans apkaklītes lāsums. Varbūt tiešām šīs dienas noskaņa uzticēta Koro? Modelētājs no mūžības molberta. Pelēko pustoņu triumfs. Pirosmani gleznošanai tiek nakts. Jo viņš gleznoja uz melna. Sārtu gaļu uz iesmiem, vīna krūkas un gruzīnus ar baltām patronu čaulītēm krusteniski.
Frederiks atnesa vēstuli. Somiski un krieviski. Es iztulkoju neko nelabojot.
„Sveiki, es dzīvoju melnajā mājā!
Mājai apmēram 250 gadu. Viņa vienmēr bija klāta ar piķi. Māja piederēja manas sievas ģimenei vairāk nekā 70 gadus, bet tagad mēs esam tās īpašnieki. Mana sieva dzimusi mājā.
Agrāk mēs jau dzīvoju un strādāju Stokholmā, bet kad mēs bijām novecojuši, lai mēs atgrieztos Visbijā.
Bija patīkami ar jums šodien tikties, pat ja mēs viens otru tik labi nesaprotam!
Ceru, ka labi un patīkami pavadījāt šeit Visbiju!
Sveicieni
Frederiks.”
Ieraksts 2010. gada 24. oktobrī
Visbijas ainava IV
***
jūra mani pārvērta gliemežvākā ar auss formu
pilsēta – melnajā kvadrātā ar diapozitīva rāmīti
sirds sastrīdējās ar vēju
un kad vēja vairs nebija
aizdrūvējās caur slapjo zāli līdz pašām klintīm
klintis mani iemācīja būt par mastu
karogu vai buru vienalga – turēties taisni
laivu un darvas melnais nebaidīties no melnā
orhideju un gulbju kakli kā liekties
vieni pret viļņiem otri pret stiklu
drupas – atļaut debesīm sevī
ligzdot kā milzīgam putnam
varavīksnes un vitrāžu vēdekli
atvāžot lietū
Ieraksts 2010. gada 24. oktobrī
31. Koncerts. Bahs un citi
Ērģeles pavada sievietes balss. Nē, ērģeles velkas sievietes balss pavadā. Kā milzīgas stelles saistītas blondiem, netrūkstošiem diegiem. Kad gaišmatainā dzied, es nemaz vairs nemāku klausīties. Es domāju ķecerīgas domas par Baha nesaskaitāmajiem bērniem. Un pie reizes arī par Monē astoņiem. Par šiem klātesošajiem trīsdesmit un to vienu. Par viņu apkaklēm kā abažūra lampām un rokām saliktām kā laiviņas. Iegleznoti kokgrebumā viņi nosodīti mūžīgi klausīties. Par to maziņo, kuru gleznotājs aizmirsa. Par viņa viduslaiku sejas vaibstiem un neandertālieša pakausi, kurš ietīts, varbūt zīda, bet tomēr autos. Kad sieviete nedziet, tad tā ir cita lieta! Tad vitrāžu rombos, kvadrātos, trijstūros atveras durtiņas un baznīcā ielido neredzami putni. Kad tie lido man garām un švīkstina gaisu, tad tās jau arī ir tās ērģeles. Šodien gan sludina rokoko vieglumu un barokālu pārticību. Man gribas, lai ērģelnieks atver vien sev zināmās durvis un lai baznīcā iegāžas jūra. Smagi, spēcīgi, krāšņi. Bet šodien tā nenotiek. Tikko ritmiskais „tirli-tirli-tir-li-lī” apraujas, tā visi kā nocietušies steidz aplaudēt, kāds no visa spara šņauc degunu un baznīcas kalpotāji izvelk savus zutņus. Tie ir tādi ādas maisiņi piestiprināti garā, jo garā kātā. Paredzēti lai neaizvainotu cilvēka personību, kura sēž baznīcas solu neaizsniedzamākajā daļā. Sirmā mācītāja arī stāv ar zutni, priecīgi un ritmiski šūpodamās. Melodija ieklikšķinājusi apaļās svina sirdis. Un vēl griežas, griežas. Kā balerīna. Viņa izmakšķerē no mana maciņa vienpadsmit sudraba Gustavus Ādolfus. Es prātoju – vai tas ir gods, ja tavu profilu iekaļ naudaszīmē? Un ja nu tiek vismazākā? Mūsu laši, govis un skujas jau neņems ļaunā. Varbūt esam kļūdījušies ar savu panteistisko pasaules uztveri un jau laicīgi politiķu profilus vajadzēja piesaistīt naudas zīmēm. Būtu mums Šķēle, Šlesers, Repše un Godmanis. Tad man būtu ko dāvināt. Jo ukrainis no baltkrievijas, tulkotājs un maratonists, pensionētais speciālists lietišķajā kibernētikā, tagad izmēģina roku ne tikai foto mākslā, bet arī numismātikā.
Ieraksts 2010. gada 25. oktobrī
32. Klintis + jūra
Tagad esmu debitante. Tāpat kā mans pensionētais draugs, tulkotājs un maratonists. Centos maratona un klinšu kāpšanas jomā. Tiku līdz Jaunavas klintij. Pie pašas klints liela, apaļa pļava. Zālīte tik īsa un gluda, it kā te nesen būtu nobraucis trimeris vai arī aizdipinājuši simts dejojoši tūristi. Šur tur vēl pa sīkai mārpuķītei. Klints no šīs, no kraujas puses nemaz neizskatās tik augsta. Ar tādu kā grotu vidū. Tūkstots gadi klinti deldējuši, jā, pat cēlmetāla kauli drūp. Es kāpju pa bluķiem lejā pie jūras. Nu jau gadsimtu, divus - jūra šļakstījusies kā neatlaidīgs inkvizitors un klints pa lielam un mazam gabalam gāzusies lejā. Savāds tas iezis, uz kā turas klints. Ne dolomīts, ne kaļķis, ne māls, bet jūra to tomēr izgrebj. Un nosviež. Kā tāds Likairis ar savu bultu. Akmeņu krāvums lejā. Kā haotisks Gulivera mols. Vidū aug koks. Pelēcīgi zilgans, mazliet zaļganām sūnām, spēcīgu stumbru. Katrs zariņš nevis nejaušība, bet zīmējums. Man atgādina akmens stumbru, kādus citkārt gadījies redzēt kapos. Šur tur pa retai ogai. Pīlādzis. Dzīvs. Vai te maz atrodamas kādas augsnes kripatas, kur dzīt saknes? Vēja sanesas. Pietiek ar plaisu klintī, lai augtu. Vēja sviesta sēkla jau nevar aiziet uz kaut kādu labāku vietu, tā nokritusi vienkārši cīnās. Vienkārši un sīksti kā cilvēka dzīve. Ne jau visi mēs piedzimstam piļu botāniskajos dārzos. Visbiežāk uz klintīm. Akmeņos zaļo sīka eglīte un kadiķītis. Jūra šļaksta zaļganos, ritmiskos viļņus. Klints kā piecstāvu māja bez logiem ar izgāztu vēderu. Te lejā, atgāztu galvu stāvot liekas, ka gāzīsies virsū. Bet negāžas.
Es eju uz nākamo klinti. Atrodu strautu. Padzeros. Atrodu mežābolus. Skābi, rūgti. Mežābele bez nevienas lapiņas, pundurkoks bērna augumā, tikai pēc āboliem var noteikt, ka tas zarainais, gandrīz vai cīpslainais krūms, ir ābele. Jā, pirmais vārds – mežs un tikai otrais – ābele. Tieku līdz nākošai klintij. Nu iešana gar jūras krastu izvēršas cīņā. Jo vanšu tilta augstuma klintī vairs neuzkāpsi, akmeņiem apkārt nepāriesi, nekas neatliek, kā vien rāpties pāri. Bluķi sakrituši cits citam virsū, plaisas, aizas, slīpumi. Bet šodien spīd saule un neslīd. Tā es tieku laimīgi lejā un varu spārdīt jūras kāpostus. Neviena nav. Tikai tas tur baltais pludiņš, izrādās gulbis. Es viņu nepamanīju, jo šodien galvu viņš tur pārsvarā zem, nevis virs ūdens. Es mēģinu skaitīt līdzi, gandrīz minūti viņš tur šņakarē tos kāpostus vai sīkās zivis. Un tikai tagad man ienāk prātā, ka gulbim kakls domāts nevis lai mēs brīnītos, bet lai te jūras seklumā varētu labi paēst.
Kāpelēt pa bluķiem man jau vairs negribas, tāpēc kāpju augstāk stāvkrastā, kamēr tas atkal nav pārvērties kailā, stāvā klintī. Zig-zag taka ved augšā. Krasts tik stāvs, ka citādi šļūktu lejā un jūrā. Uzkāpusi nonāku mežā. It kā jau tāds pats kā pie mums, tomēr nē... Koki retāki, zāle rudāka, sūnas zaļākas un egļu zari lien pa zemi kā taustīdamies. Varbūt tās nemaz vairs nav egles. Tepat arī savāds, lapeglei līdzīgs krūms, sarkanām, salkanām ogām. Te brūklenei līdzīgs, ogas sārtas, bet miltainas un bezgaršīgas. Rau, vilnītis samircis, piepampis, vecs. Sunīši ķep man biksēs. Ērkšķu krūmi ar neēdamajām un skaisti zilajām ogām. Kadiķu lērums. To sakaltušie, balojušie stumbri kā baltas, lielas kaulu plaukstas snaikstās, kad eju tiem cauri. Mežrožu sāpītes. Tas viss man ķeras drēbēs, matos, skrāpē seju, līdz es atkal esmu klints klajumā. Plašums un skaistums! Tālumā stāvkrasti ar mežu dūmakainajām cepurēm. Tālumā liels kuģis, kas izskatās maziņš. Un lejā, redz, mans gulbis atpeldējis līdz. Es mizoju apelsīnu un atceros baseina zēnu. Arī viņš uz zilzaļā ūdenī peldošajiem skatījās no augšas. Nometu sintētiski oranžo mizu, bet es esmu par augstu un gulbis jau skatās zem ūdens.
Klinšu krāvumi seko cits aiz cita gandrīz vai ritmiski. Klinšu rags, kas savus brangos miesas bluķus sametis sāļajā ūdenī, stāv izslējies kā bāka, gluds kā skata laukums, strupu zālīti, retiem ziediņiem. Tad norimstas klints, pārvēršas stāvkrastā, tad pēc metriem sešsimt, septiņsimt atkal klints pelēkais izaugums cerē uz jūru. Tuvojos cilvēku namiem, bet neviena nemana. Soliņš, laiva, norādes, ka šeit dabas parks. Brikšņu vairs nav. Taciņa mezglotām saknēm. Eju caur kadiķu arku, tie sakļaujas man virs galvas. Saulē zirnekļa pavedieni kļūst redzami. No priežu stumbriem kā no retām stellēm vai vēl nesataisītiem ērģeļu stabiem, sadiegtas zelta stīgas. Bet es izeju cauri un neko nejūtu. Skaistuma blāķiem arī slāju cauri! Āda nejūt. Redzēt, bet nesataustīt, nepaņemt mājās, nepaņemt līdzi.
Atkal esmu uz klints. Lejā gulbji. Trīs. Simetriskos attālumos viens no otra. Tad tie sakustas un vienmērīgi slīdēdami izmainās kā kaleideskops. Piepeld klāt vēl divi un nu jau veidojas piecstūris, pēc mirkļa kā spēļu kauliņa precīzi izmests „pieci.” Tad sakārtojas ierindā un peld pie tiem trijiem, kas attāluma un apslēpto kaklu dēļ, tik tikko atšķirami no viļņu baltajām putām. Jā, krāsa putām un gulbjiem viena. Varbūt starp tiem tālajiem arī mans pavadonis, kurš neēd apelsīna mizas. Pēkšņi atskāršu, ka gulbji taču nerunā. Kliedz vien aizlidojot. Un varbūt pavasarī. Varbūt viņi sazinās ne tikai intuitīvi, bet arī žestu valodā. Stenogrammas attālumos, ģeometriskā kārtībā. Līdz šim es nezināju viņu valodu, jo klints nebija mans redzespunkts.
Gribas tuvāk pie jūras. Gribas, lai piežūžo ausis. Zvejnieku ciemats. Kāpju lejā pa trepēm. Simts pakāpieni, es skaitīju. Laivas guļ uz mutes. Akmeņi, oļi, grants. Vietām tie bruģakmeņu lielumā, ejot skrapšķ un kustas. Vietām atkal grants smalkumā, bet tomēr kustas un neganti neganti skrapšķ. Noeju gandrīz kilometru. Lūk, akmeņainais ceļš! Es nezināju, ka staigāt pa akmeņiem var būt tik grūti! Jā, cilvēks ir ņemts no zemes, ne akmeņiem. Ejot pa sūnām, liekas, zeme palīdz. Atsperīga, teju vai silta. Es nonāku klajumā, kas tik ļoti atgādina Fāro. Sūnas, zāles, dažas violetas puķītes pelēcīgajā klinšu rakstā. Zemāk pelēko oļu strēle, guļ zaļganās jūras zāles un tumši sarkanais aļģu klājiens pie pašiem viļņiem. Zaļzilais, dzidrais ūdens. Bet pa akmeņiem es vairs nemaz nemēģinu iet. Prātoju, kāpēc gan laivām nav saskrāpēti dibeni. Jo līdz jūrai var tikt tikai pa akmens krāvumiem. Varbūt laivas domātas vairs tikai skaistumam?
Saknes uz meža takā pin mudžekļus, kūkumus. Cilvēki tos nodeldējuši gludas. Bet es tomēr tik bieži klūpu. Eju jau sesto stundu un vēl nevienu neesmu sastapusi. Vien pakava nospiedums, kurā nav ūdens. Ai, kā man derētu zirdziņš. Ai, es pati tagad ar mieru kļūt zirdziņš. Klip-klap un mudīgi pāri saknēm! Tā sapņodama gandrīz saminu uz takas tupošo krupi. Brūns, pieskaņojies melnējošām skujām, nekust nemaz nemaz. Vai nu izliekas par beigtu, vai nu gatavojas ziemai. Zīlīte vulgaris mani sveicina: „čirlī-čirlī-čirlī-čiks!” Nu, paldies. Sīki smalki putni aizmetas kur kurais. Zem klintīm planē vanags. Divi brūnganbaltie putneļi tekalē ceļu rādīdami. Sabiezē brikšņi un man virs galvas sāk riņķot krauklis. Ķērc savu krauklisko ķērcienu. Ko sludina? Klintis, jūra, mīlestība.
*
Jā, paņemt līdzi. Dzidro avotu saujā. Saldos mežrožu augļus. Sīvo ābolīti. Krupīti, kas aicinās ziemu. Pelīti, kas tek manos soļos un izbijusies noslēpjas lapās. Zirnekļu zeltītos pavedienus. Gulbja kaklu un aļģes. Trīs sprauslājošos kā melnzeme brūnos. Rudens sauli, kas izbiedē dūjas. Saulstaru grieznes pār sudrabu jūrā un ēršķainās birzis. Sīko zariņu atvadas, ko mācījos nenolauzt. Un gaismu, kas atmasko zirdziņus tādus maziņus, spēļu. Melnās poniju krēpes satīšu līdzi. Ņemšu kadiķu augļus. Pīlādža saknes no jūras, klintīm un vēja.
Ieraksts 2010. gada 26. oktobrī
V. Ainava V
es redzēju kā visu
kas iecirsts akmenī
var pārvērst smiltīs
kā melnās gotiskās lauvas
čirkstināja murrādamas
zem maniem soļiem
kā no visskaistākās sievietes
palikušas vien divas
oļu krūtis
un kā kauli klauvēja
zem plāksnēm
gaidīdami manus kaulus
es satiku
zīdspārna sēklu
kas pāršķēla klinti
un rītdienu -
koks ietīsies ābolā
un smiltis uzrakstīs klintis
Ieraksts 2010. gada 26. oktobrī
33. Apelsīns un mēness
Torņa balerīna man teica: „Celies!” Bet es neklausīju. Tad viņa iešūpoja svina plati un sāka griezties. Tikko tās kājas pieskārās ložu sakapātai plates virsmai, balerīnas plaušās iekustējās zobratu mehānisms un tā lejierkastes balsī sāka dziedāt. Viņas sirds svērtenis šūpojās, viņas rokas rādīja gājputniem ceļu. Un es atvēru acis. Baznīca bija apelsīns. Saule pakāpusies uz klintīm, kas salas otrajā pusē, nu cēlās augšup. Tās mati apsedza katedrāles torni. Akmens pārvērtās apelsīna mīkstumā un mirdzēja. Nakts citronu bija nolobījusi un apvalku nosviedusi zvaigznēm. Citrondaiviņas bālēja un lēni tuvojās jūrai. Kad sasniegs ūdeni, pārvērtīsies par kuģi, jo kuģim un mēnesim uz diviem ir viena, debesziluma nenoturīga krāsa.
Ieraksts 2010. gada 26. oktobrī
34. Mani trīs B. un viens mazais K.
Küche, jeb kā es „čiku” izvārīju
Manas Eiropas pārslas beidzās jau sestdienas vakarā, tāpēc tālredzīgi iemērcu zirņus, kas stāvēja nolikti „kopējā kaltā”. Esmu tipisks austrumeiropietis un man žēl ķērnāt naudu ēšanai, ja var nopirkt citas skaistas lietas, ciemkukuļus vai vienkārši ietaupīt. Tāpēc jau atbraucot tālredzīgi uzmeklēju „kopējo katlu”, kur samesti makaronu, rīsu, lēcu, musli un zirņu pārpalikumi. Par šo kasti man pastāstīja draudzene rakstniece no Latvijas, kas te jau bijusi vasarā. Jo es jau nemāku tik smalki visu izlasīt, tāpat kā ukrainiete, kura te mitinājās vasaras mēnešos, ēda plikus rīsus un uzzinot par „kopējo katlu” visu mudīgi sakrāmēja savā plauktiņā. Vēlāk brauca mājās apkrāvuses ar dāvanām kā Santa Klauss, es arī. Draudzene mana, jēra dvēsele, nespēja noskatīties uz ukrainietes ēdienkarti un visu stiendiju izpirka jēra gaļā un grieķu jogurtā. Jāatzīstas, arī gardēdis Grieķis mani uzcienāja samērā bieži. Svētdien iemērcu zirņus. Brīdināju maratonistu un tulkotāju, ka zirņu ir ļ-oooo-ti daudz. Pietiks visam mūžam. Vismaz te Visbijā. Vakar atbraucu izbadējusies un uzliku zirņus vārīties uz elektriskās plīts. Ieskrēju nokrist istabiņā. Maratons! Kad, pēc manām domām, zirņiem bija jābūt jau piedegušiem, skrēju atpakaļ. Plīts bija izslēgta. Zirņi pat burbuli nebija uzmetuši. Ienāca Paulīne, kaut ko sāka stāstīt „garoh”, bet es nikni vicinot pannu, neatbildēju. Tikai vēlāk sapratu, ka nebiju ieslēgusi īsto riņķi un ka te labu brīdi cepās tukša čuguna panna. Par laimi aizvakar aizbraucot gardēdis Grieķis sakrāmēja olas un čilī manā plauktiņā. Es ļoti ilgi cepu tās trīs olas, jo visu laiku ieslēdzu nepareizo plīti. Tad kādu stundu vārīju zirņus. Tad man tā „küche” bija jau līdz kaklam. Brīdināju tulkotāju maratonistu, ka zirņi gatavi. Šodien viņš man stāstīja, ka diezgan ēdami esot sanākuši, tikai viņš pasālījis un pārsālījis. Es atkal teicu, ka vakar zirņus nemaz nevarēju ieēst, jo manam, pie griķiem radušajam vēderam, olas ar pēdējo sauju „grečka” bijusi pārāk smaga barība. Jo, saproties, visu laiku tikai - „grečka, grečka, grečka...” „Paldies grieķim!” – saku. Valērijs smejas, ka tik ilgi ēdusi „grečku”, ka pārvērtos „v greka!” Redz ko nozīmē atdzejot no pantmēriem ar atskaņām. Griķis – grieķis! Vēlāk Valērijs man pieklauvē un saka, lai es nemeklējot... zirņi šodien pazuduši. Vai nu apēduši, vai „Pavlin” ielidinājusi mizkastē.
Bode.
Es ļoti ilgi stāvēju tējas veikalā pētīdama uzrakstus, līdz atnāca zviedrietes un tās bundžiņas, par kurām es domāju, ka nocenotas, jo nospeķotas, atvēra vaļā un pasmaržoja. Nu atkal es ļoti ļoti ilgi stāvēju smaržodama. Bet kad pirku kafiju, es ļoti ilgi stāstīju, ka malt nevajag, tomēr man samala. Valērijam veicas labāk. Tikai viņš man visu laiku apgalvo, ka tas jau nemaz tik dārgi neesot. Tā mēs nopērkam rožu ievārījumu, foto albumu ar putniem, zeķubikses ar puķītēm, zābakus, pepiju, jo māja tomēr par smagu, arī zirgu, kam komplektā mērkaķītis, sintezatoru, kepku ar baterijām un kronētas biksītes katrai dienai. Vēl auduma rozi un cimdiņus ar adītu rozi. Jo - „nu tas jau nemaz tik dārgi nav.” Mājās ejam pavisam nabadzīgi un piekusuši. Atnākusi saprotu, ka puķainās zeķbikses 3.gab. palikušas veikalā! Tikai kurā? Es skrienu uz veikaliem un plātu rokas kā ventilators, bet man piedāvā lietussargu. Izskraidījusies pēdējā no veikaliem pamanu savu maisiņu pie kases. Pateicoties varenajai žestu prasmei, pārdevēja laipni smaidīdama, man izsniedz kulīti, nemaz nepavēlēdama dokumentāli apliecināt manu piederību šim maisiņam.
Baseins.
Šodien baseinā cilvēkam nav vietas, jo pilns ar spiedzošiem bērniem. Tie šļakstās, klaigā, sasaucas, smejas, mazākie raud, lielākie lec. No baseina apmales vienkārši iekrīt, no mazās laipas uz galvas vai griežoties plunkšķina, no tramplīna uz kājām "ba-bāāāc"! Paukšķēšana, būkšķēšana, šļaksti. Kad resnā meitene ielec, būkšķis ir vēl skaļāks. Kad viņas māsa ar platajiem gurniem lec, tā sasit vēderu. Kad mazais puķainajās biksēs nogāžas no pašas augšas, tad man arī tiek pilnas acis. Kad tētis ar bērniem sarunā lekt reizē, tad mazais brālis pasteidzas un iekrīt pirmais. Lielā māsa smejas un tētis smējēju iesviež ūdenī. Bērni spiedz, kliedz, sauc, lai mamma paskatās uz vareno lekšanu, mamma smaidīdama māj un turpina cienīgi peldēt, kaklu izstiepusi kā ūdensputns. Atnāk mana paziņa ar pingvīna biksītēm. Atnāk meitene ar skaisto skulptūras augumu. Es viņu dēvēju par nāru, jo kad viņa peld, liekas viņa vairs nav baseinā, bet viena pati jūrā. Ieelpo un ienirst. Ieelpo, ienirst. Viņai ir mazlietiņ rudi mati. Saulesspuķu ziedlapu rakstā. Melni nolakoti nagi. Bērni spiedz, bet viņa turpina peldēt klusumā. pat tad, kad tumšādaina, ļoti tumšādainā meitene, sev visapkārt izšļaksta palmu strūklakas un viņas papagaiļdraudzenītes aizgūtnēm smejas. Meitenes āda nav šokolādes melna, bet gan samtaini pelēcīgu nokrāsu. Man liekas, viņas tuvumā ūdens kļūst saldāks. Pēdiņas sārtas. Pat maliņas. It kā ziemeļnieku sniegotā zeme pamazām kāptos augstāk.
Kāda meitenīte raud, pavisam bez asarām, nu tā, priekš māsas. Māsa pienāk un meitenīte aizplunčo smiedamās. Apkārt tik ļoti priecīgs, dinamisks troksnis, ka liekas, baseins, gluži kā piepūsts balons plešas lielāks. Tikai mums, kas iekšā, vietas kļūst azvien mazāk. Redzu, kā debesīs aiztrauc sīku, zaļdzeltenu putnu bariņš. Tieši kā sūnām noaugušais un saules apspīdētais koks. Varbūt tie nebija putni, bet lapiņas? Tādi paši man bija sasēduši barotavā. Es domāju - zeltgavīši, bet izrādījās, nē. Tomēr zeltu man atnesa! Tā nu es apzeltota peldu, kamēr man pa pieri trāpa putoplasta krokodils.
Saunā viena sēž jogas pozā un malko brīnumdzērienu no bundžiņas. Droši vien alus tas nav. Tad ienāk vēl viena. Viņa ir tik tieva, tik smalkiem kauliem, ka gumijas aproce, kas paredzēta skapīša atslēgas uzvēršanai uz potītes, tā viņai uzmaukta līdz pus lielam. Es savējo esmu noslēpusi dvielī, jo man spiež. Tievajai nemaz nav dibena. Asteskauls un mugurkaula robi. Saunā ienāk mamma. Karašu krūtīm. Vēl resnā meitene un tā lielā meitene ar gurniem, izrādās, lielās sievietes meitas. Viņa tik mīļi, tik ļoti maigi un mātišķi paskatās, ka es zinu, lūk, visskaistākā! Kaut gan viņai nav itin neviens, ne vismazākais, parametrs.
Baznīca.
Es būšu prom, bet vitrāžas paliks un skanēs. Jā, skanēs! Ērģeles atvērs jūras durvis. Dieva kaleideskops turpinās griezties un žilbināt klintsbluķu kolonnas. Kad es būšu pavisam prom, mirusi, vitrāžas paliks un skanēs. Ja nu mirušais ir kā taureņkūniņa, čuč vaļā acīm? Ja mirušais guļ un skatās akmenim kā pelēkam aizkaram cauri? Visu, visu redzēdams. Tad es gribu snaust savu nāvi zem šīm plāksnēm. Platām acīm visu garu dienu. Redzēt kā gaismas gavilē un kaleideskopa deglis tikšķina laiku steidzīgajiem dzīvajiem. Jā, zem manām kājām mirušie sagūluši kā asaciņas, cieši, cieši. Un brīvu vietu te nav. Aizjoņo ērģelnieks, es veltīgu gaidu atvadu bazūnes. Gaidīdama pamanu virs ērģelēm mazu, apaļu vitrāžu. Tā mārpuķīte no debesu dārziem.
Ieraksts 2010. gada 27. oktobrī
tikšķamvārdi torņa balerīnai dejojot
vējš man teica – tu esi ogle
smiltis – tu esi pulkstens
katedrāle – tu esi zvans
klintis – tu esi koks
koks man teica – es esmu māja
putns man teica – es esmu lapa
lapa man teica – es esmu zeme
zeme teica – es esmu tu
Ieraksts 2010. gada 27. oktobrī
35. Laimes krekls ar gulbja šlipsi
Mēs nesam uz melno māju Frederikam vēstuli. Tur rakstīts, ka es esmu tas un tas, Valērijs atkal tas un tas. Es pateicos par Frederika vēstuli. Nu es zinu, no kā radies mājas melnums. Izstāstu, ka mana dzimtā pilsēta Kuldīga ir līdzīga Visbijai, jo ar sarkaniem jumtiem un vēl, iestarpinu, ka vispār jau mums tur Kuldīgā ir garākais ūdens kritums Eiropā.
Mēs klauvējam pie lodziņa, aiz palodzes divi koka zirdziņi, drīz vārtiņus ver Frederiks. Tērpies melnā ar baltiem pleķiem, jo šodien krāsojamie darbi. Es pasniedzu vēstuli. Valērijs konjaka pudeli un baltkrievu naudu. Tā lielā, sarkanā naudas zīme gan neesot no vērtīgajām. Suvenīrs! Nu Frederiks ver vārtus un aicina mūs tālāk. Mēs kautrīgi un lēni mīņājamies. Iemīņajušies pagalma uzkalniņā, redzam ka no sētas puses, mājiņa šķiet vēl mazāka. Divi šķūnīši saimniecībai, dēļu krāvums. Zaļie bumbieri, tie, kuri tikai vēlāk paliek mīksti un saldi, nu, piemēram, tagad. Atceros, tādi pie mums laukos auga veseli septiņi koki un cūkas bija atēdušās. Frederiks iegājis mājiņā, bet mēs neuzdrošināmies bez īpaša un atkārtota uzaicinājuma sekot. Man jau gribētos. Te nav vecu grabažu, bet gan antikvariāts un kultūrslānis. To pa logu var redzēt. Metāla svečturi, mazi skapīši izliektām virsmām. Pie sliekšņa uz akmens maza, zaļa, plastmasas iguāna. Un akmens iedobumā ielijis ūdens. Iznāk Frederiks un katrā rokā tur pa divdesmit kronām. Mēs jau gaiņājamies, ka nē, nē... Bet Frederiks paskaidro, ka sieviete lielajā cepurē taču Nobela laureāte. Sāk locīt naudas zīmi, teikdams – origami. Esot visu dzīvi strādājis bankā un viņam augām dienām ar naudu vien bijis jākrāmējas. Pēc brīža man pasniedz skaisti salocītu kreklu. Tāds tiek arī Valērijam. Atvadām klanāmies kā mākslas kurators no Ķīnas. Es saku Valērijam, ka tagad mums katram savs laimes krekls. „Jā, turklāt ar gulbja šlipsi!” Vēlāk makā sameklēju vēl vienu divdesmit kronu banknoti, jo gribu noskaidrot, kas tad ir tā dāma, kas tagad mana laimes krekla vēderā. Selma Lāgerlēva un otrā pusē, uz lielā putna, tas ir Nils Hollgersens. Un putns nemaz nav gulbis, bet zoss. Ak, es.
Ieraksts 2010. gada 28. oktobrī
36. Ūdens bazūnes
Esmu jau atvadījusies, izgrozījusies, sakrāmējusi koferus, bet atceros, ka noteikti, noteikti vajag nofotogrāfēt to kapakmens plāksni, kurā redzams, kā roka tur ūdens krūku. Un akmenī iegrebtās šļakatu švīkas aplaista galvaskausus ar „omega” acīm un krustotus kaulus. Baznīcā skan ērģeles. Majestātiskiem viļņiem. Noklust un turpina sīkiem āksta solīšiem. Dienvidus saule staro no vitrāžam un es uz kolonnas pamanu savādu ēnu. Tā, izrādās, Dieva roka. Ienākot katedrālē Kristus paceltā roka svētī ienācējus. Ēna – mani, aizbraucēju.
Pie rakstnieku mājas sēž vīrietis melnā. Melnām drēbēm, kapuce pār acīm, baltas, sadubļotas botas, pīpē, glūn. Es viņu pamanīju jau rīta pusē ejot uz melno Frederika māju. Melns un melns, bet šis ir tumsa. Tumša kapuce tumšas sejas ovālā, kalps - kapucīnis, tikai tam otrajam kungam. Vīrieša suns atgādinaja lapsiņu ar saspiestu purnu un nocirstu asti. Vīrietis kaut ko dusmīgi klausulē klāstīja. Tik drūmu cilvēku līdz šim te, skaistajā, sapnim līdzīgajā Visbijā, nebiju redzējusi. Man tā vien liekas, ka no realitātes atnācis man pakaļ. Ieklausos vai nelamājas „matam.” Un tikai tagad pamanu, ka zem melnā, gotiskā lauvpūķa, kas nagus iepletis, sakumpis lēcienam, lūkojas lejā uz tiem pagāniem un grēciniekiem, zem pūķa ir arī melns logs. Izskatās jau, ka ciet.
Valērijs mani pavada. Ieraugot prāmi izsecina, ka kuģis, uz kura jaunībā dienējis, bijis tik pat garš. Vēlāk pielabo, ka tomēr garāks. Simtsoļu garumā. Kuģis – simtkājis. Laikam jau stiepjot manus koferus Valērijs skaitījis līdzi. Atvadāmies, saskūpstāmies. Atvadīšanās emocionālais teikums tiek rakstīts jau trīs četras dienas iepriekš, šis tikai punkts.
Uz kuģa ļoti daudz karavīru. Iespējams simts. Ģērbušies zaļās, plankumainās drēbēs, uz pleca uzšuves ar trīs dzelteniem kroņiem. Mudīgi krāmē paplātēs ēdienu. Starp viņiem arī sieviete-kareivis. Blondīne vīrišķīgi smejas, kustas, ēd. Paiet viens gads, otrs, trešais un mēs kļūstam savu draugu, māju, lietu atspulgi? Kā vīrs no melnās mājas. Zviedriem divsimts gadu nav bijis kara. Varbūt tāpēc tie vakaros neaizver slēģus. Ko šie karavīri sargā? Savus maciņus? Piedalās mācības un ir brangi manekeni plankumotajiem tērpiem? Vai viņi nebaidās, ka ir vien spēļu zaldātiņi? Vai tiešām es kļūdos, ka īstās cīņas notiek parlamentos, biržās un vienatnē pašam ar savām sāpēm. Karavīri runā apaļus vārdus, ēd mazas apaļas kotletītes, blociņos plāno karstpunktu stratēģiju. Man nav plankumota tērpa, muskuļotas izveicības, kroņu uzpleču un pilns kroņa šķīvis, tomēr cīņa ir. Pelēka, vienmuļa ikdienas cīņa. Iespējams, klints krāsā.
Kuģis-māja pamazām sāk kustēties. Eju skatīties kā Visbija pamazām zūd tāluma tumsā. Logā rēgojas vien pašas atspulgs. Iespiežu degunu stiklā un nu redzu katedrāli. Es tik bieži sēdēju tur, augšā, skatījos, kā jūrā slīd kuģis. Kā putni, lidmašīnas aste, krauķi, suņi un saimnieki aizplīvoja garām. Nu esmu kuģī un nezinu, kā gan tas varēja notikt, ka esmu redzējusi tik daudz! Katra diena man pati sevi izstāstīja. Es tikai notvēru pavedienu un diena ritinājās kā kamolīts tālāk. Varbūt tikai tāpēc, ka Visbijas katedrāles enģelis ir trīsgadnieks un vārtus uz ēdenes dārzu nebūs varējis kārtīgi aiztaisīt. Eņģeļi taurē mūžības dārzos. Sīkas sēkliņas, līdzīgas pieneņu pūkām, krīt klintī. Manas dvēseles klintī. Uzzied enģeļtaures. Nu katra diena bazūnē, kaut dažbrīd tik klusiņām, klusām. Varavīksnes iešļakstās vitrāžas, vitrāžu gaisma kļavās, rozes sataupa sārto ziedlapu spēku, paglabā saknēs. Sēkliņa, sīka kā asara, pārcērt klinti. To man teica šī divdesmit viena oktobra diena. Neiespējamā nav ne enģeļu taurēm, ne klintīm. Ja vien krūkā ir ūdens. Strauta burbulīši pēkšņi sāk žūžot ausīs, it kā teikdami - āmen. Ak, tas jau tikai reklāmas rullītis, ne debesu papiruss.
Ieraksts 2010. gada 28. oktobrī
37. Spēcīgi melns
Pieminēju melno un melnais nu klāt. No melnām debesīm nogāzies pelēkais, ledainais, slapjais. Zviedrus sagaida dzeltens autobuss, bet es nezinu kur man jāiet, jo ostā, kur uz lapiņas uzšņāpts „Ventspils”, neviena nav. Es taču te biju! Atbraucu, pagāju gabaliņu pa „pasažieru desu.” Redz kur jau ir tā pelēkā ermoņika, bet durvis ir ciet! Redzu kuģi ar kuru man jābrauc, bet es nezinu kā turp tikt. Es eju pa taisnāko ceļu, gar drāšu žogu, bet atduros drāšu žogā. Eju atpakaļ, man liekas minūtes desmit. Stāvu lietū un līst aiz vien stiprāk. Pelēkiem slīkoņu matiem. Un es nezinu kur man jāiet. Tad labāk atpakaļ uz ostu. Izsaukšu kaut vai ātro palīdzību! Ostā tikai tagad pamanu, ka vārds „Ventspils” uzrakstīts uz kartes un ar flamosteru uzzīmēta bultiņa. Eju laukā, līst, pūš. Mana rozā ekoloģiskā un briesmīgi dārgā papīra kule izšķīst vienā rāvienā. Es dzirdu kāds kliedz. Kāda. Meiteni stūķē mašīnā, bet viņa kliedz un kliedz. Gandrīz vai rēc. Man liekas, ka mašīnā viņu grib iesēdināt kārtīga mietpilsoņu ģimenīte - tētis, mamma un citi. Bet viņa tā kliedz! It kā, ja viņa tur apsēdīsies, aizbrauks līdzi, tad uz mūžīgiem laikiem pārvērtīsies par ēdošu un kakājošu lelli. Viņas izmisīgie kliedzieni mani pavada visu ceļu. Lietus, tumsa un kliedzieni. Un tad es nonāku vīriešu valstībā. Milzu fūres rindām un šķērsām. Viena vaļā, vējš klaudzina durvis, kuzava tukša, it kā nupat izkrauti mirušie. Beidzot tieku vismaz pie vārtiem. Ciet. Bļauju šoferim, ka netieku iekšā, viņš saka, ka pats netiekot, bet vismaz izstāsta, kur reģistratūra. Tūūr... prom! Es eju caur mašīnām, caur lietu, savus smagos dāvanu maisus stiepdama un klaudzinādama. Lakats slapjš, bikses, kleita, kurpes, vēl tikai mazliet trūkst līdz Faro slapjumam, bet šis jau nav tas svētīgais. Reģistratūrā meitene latviski pļāpā pa telefonu. Uzzinu, ka lai tiktu aiz žoga, man jānospiež izdrukātais kods. Nonākusi pie vārtiem, es nekur neredzu kodu. Izrādās, tas ir stabā. Man atliek tikai četras reizes ļoti precīzi palekties... Es prasu šoferim un viņš ska, ka tad, kad vārti atvērsies, lai es skrienu. Līdz kuģim, kas desmit minūšu attālumā, esmu gājusi četrdesmit minūtes. Nu kam tik daudz vajadzīgi tie drāšu žogi! Tāpat neviens nepārbauda, vai man somā gadījumā nav kontrobanda. Ir! Vīna paciņa 200 g., viens klēpjdators, viens spiegu stāsts ar 4 440 rakstu zīmēm. Nu vismaz kāpju augstumā, platumā, dziļumā. Zaļi mutuļojošā jūra starmešu gaismā tik duļķaina. Dzidrums palicis zem Gotlandes klintīm. Kuģī viss ir liels, čīkstošs, grabošs, pēc mašīneļas un simtiem zirgspērku smaržojošs. Smagās mašīnas te mitinās veselos stāvos. Bariņš šoferu sastājušies. Un dīki skatās uz mani kā uz slapju, svara bumbām nokrāvušos brīnumputnu.
Ieraksts 2010. gada 28. oktobrī
38. Viļņos
Iebrēcās mulatu bērniņš, vēl pupa bērns, zīdainītis. Ai, mazulīt, mammīte lodīte sārtā ar sauli un krējumu matos teica - kuš, bērniņ. Tur tētis ved mūs caur metāla tauvām ar baltām šūpoļu plaukstām caur jūru. Un tēti sauc nakts, kad vien vēlies, tad pasauc. Ak, nakts! Pa dibenu uzsit tam kuģim, iešūpo resno, smago! Jūra iesmēja šalcot un šļankstījās šurpu-turpu, tas tev par mammu, par tēti, tas tev maziņais, saldais. Kaijas ar sikspārņu galvām snauda spriegotās trosēs un snaikstīja knābju piltuves, eh, sakampt to rītu aiz pelēkās jēra dūmakas un tad sadriskāt sīki, sīki, lai līst. Nekliedz, maziņais, kuš. Ko iesāksim mēs ar tiem putniem, kas blandīsies tumsā un tēti, kas nenāks vairs atpakaļ. Jūrai un naktij pa vidu, mana akmens un maiguma sala, deviņu zirdziņu astē, ienira atpakaļ sapnī. Pamāja zirdziņi, lēni šūpojot galvas. Tu mājā, mājā, tu mājā. Jau krastus atkārto viļņi.
Ieraksts 2010. gada 30. oktobrī
39. Molu rokas
„Pagriezies uz otru pusi!” smejas šoferi pie blakus galdiņa. Naktī viļņi ņēmušies spēkā un nu „glunkš!” jūra tā kārtīgi uzsit mūsu resndibenim un kafija izšļakstās ar brangu klunkšķi. Vēl vienreiz. Galds jau slapjš. Laikam šoferi zin, ka drīkst liet tikai pusi krūzītes. Bet man jau vairs nevajag pat to. Biezpiens paliek neapēsts, es steberēju uz savu kaijīti. Man pat nav spēka iziet uz klāja pie kaijām, kas seko kuģim kā ekskorts. Vai tad viņas nezin, ka zivju te nav? Viņas pat manis nolikto maizīti neredz. Tikai lidinās. Varbūt zeme jau tuvu, bet man nav spēka sagaidīt, kā kaut kur no jūras tāluma tā uznirst. No sākuma kā mākonītis, vēlāk kā dzimtene. Pamostos no čerkstošā mikrofona lūguma atbrīvot kaijīti. Izskrienu vējā un mani apkampj molu rokas. Redzu pilsētu no pašas augšas, redzu putna attālumu, redzu Latvijas zemi rudu un dubļainu, kociņus kailus. Redzu lejā ūdeni, tas te brūns, ne vairs dzidri zaļš, manas dzimtās pilsētas dakstiņu māls Ventas sasmalstīts un sanests. Viss te tik mazs. Šķiet mūri, kas apņem Livonijas ordeņa pili, var ar kāju pārkāpt. Viss te tik skaists. Fāro salas krāsas būs atskrējušas līdzi, tikai klintspelēkā vairs nav un siltā daudz vairāk. Kad es iešu, tad zeme būs mīksta? Kā maizes mīkstums. Man tā gribas kādam pamāt, bet nav neviena paša, ne tūrista, ne bērna, tikai zvejnieki un muitnieki, tad es māju Latvijai!
Ieraksts 2010. gada 8. novembrī
Upe Nakts
Upe paskandinājusi koku apledojušos zariņus, ieelpojusi stiklā, pārkāpusi logu ailei, apgūlās kā ziloņa dvēsele. Savilgusi, bieza mākoņa dūmaka. Nopūtās un teica: „Nāc līdz.” Siltums un smagums turējās manos kaulos, atmiņas par krāsām, kas joņo viena aiz otras, par vasaras krāšņo izmisumu, kad zvaigžņu astes tik majestātiski pasvītro to, ka esmu vien puķes stublājs, acis, kas skauž putna ēnu. Es teicu: „Pat tad, kad manas rokas paceltas lūgšanā, tās vēl nav laivu smailes. Pagaidi!” Upe izbalēja un, likās, aizslīdēja prom. Tikai naktīs, klusumā es sajutu - tā smaržo pēc zivs muguras un auksta saules sudraba. Salušu ābolu elpa nu bija manām naktīm. Klusuma tumsa briedināja sēkliņas. Kā smilšu pulkstenis tās tikšķēja krītot uz grīdas. Laiks skaitīja manus kaulus. Sakļāva rokas kā laivas smaili. Koku zari aplaudēja apledojušiem pirkstiem. Nakts ir visilgākais gadalaiks.
***
Andrejam un Andrejam
es atceros galdu
smagām koka brusām
briestošā upju stingumā
augstiem kā nāve krastiem
un ikonu gleznotāja pirkstus
es atceros rokas kas noloba
salušo sabrūnējošo mīkstumu
vasaras audi sašķīst putās
vēl simteni līdz tie atkal ziedēs
ābolu pīnes glaudīs zemi
okers no zemes
sarkanais mālos
zelts no plūstošām smiltīm
pirksti noklust tāpat kā augums
lūpas noskūpsta ābolu
un aizripina tiem trim
kas nokāpuši te lejā pasērst
skat. m.f. Andrejs Tarkovskis "Andrejs Rubļovs"
Ieraksts 2010. gada 10. novembrī
prombūtnes sniegu gaidot
1.
ziemas dārzi
ir vismaigākie no dārziem
ik nakti bēgums
spēlējas ar tumsu
un lietus plīkšķi
cērt vientulības pļaukas
pret spoguļa apmali
2.
mans auglis ir salda vasaras stīdziņa
tā spolējas kamolā un gurkst līdzīgi sniegam
ar sēkliņām kuras izpogā laukā no mīkstuma
ar sārto briestošo tuklās sīkmiesta gubās
Ieraksts 2010. gada 11. novembrī
kaut kur naktī
*
kaut kur kāds kuģis šķeļ ledu kā skatlogu lauskas
kaut kur kāds dzīvnieks sērsnā lej sarkanas zīmes
kaut kur liepas zieds pavēl asfaltam: „pavasaris”
kaut kur auglis ieelpo pirmo
bet otro izkliedz jau cilvēks
*
elpa ir prom un cilvēka augums tik līdzīgs brūnganām ceriņsēklām sakļaujas ar zemi skūpstā kā rodēna mīļākie. „siltums ir tā pati kaisle” un cilvēka āda kā bronzas krūka trausla un tumša. „vai es varu paskatīties no tās puses, kur nekas vairs nesaista?” tikai debesīs var spoguļoties, zeme atlej tavu formu tik pat precīzu un neizmaināmu kā tava dzīve. un ziedu sēklas turpina atdzerties no tava auguma atstātajām iedobēm.
Ieraksts 2010. gada 11. novembrī
Vienpadsmitais novembris
Novembra lietus ir smags. Caur autobusa logu asfalts šķiet zaļgans. Lapas iemīņātas dubļos. Stumbri melnē kā bultas uz nakti. Tikai vietumis blāvi zaļām, irdenām sūnām noaugušie, kailie sazaro debesis. Triumfē melnais, pelēkais, aukstais. Mirdz tikai „Rimi”. Mašīnu komfortablās valstībiņas pierullē, piekraujas, aizdūc. Uz košajām, aukstajām plastmasas virsmām lietus velk asaru vadziņas. Ķīnas impērija vemj lavīnu un aprok zem priekšmetu lēveriem. Kurš no mums vēl spēj noturēties sedlos? Apjozties, cīnīties. Mūsu skeleti satrupuši kā drāšu pinumi, tie der kankariem, ne bruņām. Kur mūsu karavīri? Resnais šoferis, čigānēns, „svoločš” - kā teica viņa draugs plastmasas pudelē ieburbuļodams savu elpu. Reiz Purvītis apsegloja bērīti un aizlaida uz Pēterburgu. Kad atgriezās, uzgleznoja latviešu Dievu. Ikonu ar ainavas vaibstiem. Skat, tā nav uzarta zeme, bet stājušies viļņi. Kā stirnas muguras kļaujas viena aiz otras, viena aiz otras. Miklas, brūnas un spīd. Ai, aukstas. Skat, violetais tālums. Drīz būs klāt čaganais ar ultramarīna ēnām. Ducīgās debesis izzūd, aizplūst kā akvarelis. Un vakara saule aizdedz mākoņu lāpas.
Ieraksts 2010. gada 12. novembrī
Nakts pieraksti
***
es biju skārda
lietus izkala mani
par palodzes apmali
dungodams
es biju melna
klavesīna paceļamie plaksti
nakts tikai minoru un minoru
monotoni kā pulkstens
sitot un sitot takti
mani no viena kakta
uz otru vēzēdams
Ieraksts 2010. gada 12. novembrī
Ojāram Vācietim dzimšanas diena
tāpēc dzejolis no "Zibens pareizrakstības"
***
Ar zilām cigoriņu ziedu acīm
zeme paskatījās,
un es vairs nesūdzos...
Cik gājums iedots bija,
tik noiets būs,
un es vairs nelūdzos...
Un tā ir liela atbrīvotība,
ja cilvēkam tiek noņemts -
lūgt
un sūdzēt.
Cik viegli galvu nest!
Cik debess augsta!
Cik mīļi cilvēki -
pret tiem
ir tagad palikusi
tikai mīlestība.
Ieraksts 2010. gada 13. novembrī
Baskājim Irbītem dzimšanas diena
Tāpēc viņa teiktais par glezniecību no grāmatas "Voldemārs Irbe"
"...Ja es skatos uz saviem līdzcilvēkiem, cik grūti cilvēki nopelna dienišķo maizi, kā sieviņa, smagus vāģus vilkdama pie vakzāles pūlas, tad es jau varu sacīt par sevi, it kā es būtu bērna darba vieglumā."
Es to pašu varu sacīt par rakstniecību. Irbīte savas ainavas, darinātas pasteļkrītiņiem, it bieži noskatījis Tukuma apkārtnē. Tukumnieki pustāmnieciskā izloksnē viņu sauca: "Irbits." Lai arī es pati, protams, neesmu viņu satikusi, palikuši viņa skaistie, pazemīgie pasteļi, aculiecinieku stāsti un tā pati ainava aiz loga. Drūms, tumšs, drēgns rudens, vien tālumā mājas uzkumpušais siluets un logā silta, jo silta gaismiņa. Un man jādomā par baskāji gleznotāju, kurš redz, uzglezno un aiziet tālāk, mums atstādams savus pierakstus. "Kas mēs še esam uz zemes, tie esam kā turpinājums tāļāk mūžības ceļā."
Mārtiņš Kalndruva "Piecas tikšanās"
Voldemāru Irbi atminoties
III
Dārdēja otrā pasaules kara pirmā ziema. Briesmīgi barga. Taču, par spīti vārnām, kas aiz sala krita no kokiem, man, kā precētam cilvēkam radās pēctecis. Mazs, pavisam mazs brēcējs, bez gultiņas, bez it nekāda saimnieciska iekārtojuma, ja neskaita krekliņu, autiņus un pupiņu mutē, ko ne bez grūtībām saraudzījām. Mēs nezinājām, kur mazo noguldīt, jo mums, sievai un man, diviem studentiem, rocība bija visai šaura. Palīgā nāca attāla radiniece. "Man ir brīnišķīga gultiņa," viņa sacīja. "Tā ir taisīta no lapu koka, ar sētiņu apkārt, ar riteņiem apakšā, un to var izjaukt un viegli pārvadāt. Lai Mārtiņš, kad ir vaļīgāks brīdis, brauc pakaļ."
Ar visu savu mazo dzīves pieredzi sapratu, ka tādu labierīcību, kaut arī izjaucamu, izvest cauri visai Rīgai (radiniece dzīvoja pie Ģertrūdes baznīcas, es turpretī - pie Mārtiņa) nebūs viegli. Tomēr devos ceļā, ar nodomu izvēlēdamies pavēla vakara stundu, kad tramvaji patukši un trūcīgais apgaismojums neļauj nevienam aplūkot un nopētīt, ko tu, cilvēks, pārvadā.
Izkāpu pie Ģertrūdes baznīcas, un mani tūliņ sagrāba četrdesmit pirmā gada ziemas sals. Viegli jau bija tiem divdesmit pieciem vai visiem trīsdesmit grādiem tikt man klāt. Man taču nebija ne ziemas cepures, ne silta kamzoļa, tikai paplāns mētelis, ne visai kupla šalle un pavisam parasta platmalīte. Turklāt kājās viens pārītis vasarīgu zeķu un plānzoļu kurpes. Arī cimdi ne visai. Vārdu sakot - iekritu kā āliņģī. Acīs parēgojās ielas vakargalā sastingusī blāzma. Bieza, sausa, dūmakaina, mēļi sārta.
Un tad es sāku pētīt pēc man vajadzīga numura.
Šajā brīdī gluži tukšajā ielā pamanīju Irbīti. Tādu pašu kā vienmēr - kailu galvu, noskrandušu, kaut kādām klekatām kājās, kaut kādiem gleznošanas piederumiem padusēs un rokās. Viņš, kā parasti, steidzās, bet pēkšņi dažus soļus no manis apstājās.
- Ko tu meklē? - viņš vaicāja.
Atteicu, ka meklēju tādu un tādu numuru.
Maestro likā ieinteresēts.
- Kāpēc? Ko tu gribi no tā nama?
Izstāstīju, ka man vajadzīga bērna gultiņa un te nu būtu tā vieta, kur tā dabūjama.
Gleznotājs pienāca man tuvāk.
- Tad tev ir bērns? - viņš vaicāja un pieskārās manai mēteļa piedurknei. - Tad tev ir lielas rūpes. Bet tu nebēdājies. Bērniņi ir labi. - Un kā lielu noslēpumu atklādams: - Bērniņu cilvēku paceļ... Bērniņi dod viņam spēku.
Pats nezinu, kas ar mani notika. It kā siltāk kļuva, it kā drošāk. Likās - kāds spēks pienāca klāt.
- Kā tu teici? Kāds ir tas numurs? - maestro ar dziļu līdzjūtību vaicāja.
Atbildēju.
- Kā, - viņš novilka. - Tas ir tepat. Ķēpa tev būs. Ar to gultiņu. Bet tu neuztraucies. Tu tak esi jauns un, rau, kāds garš! Tu aizvedīsi. Un tev vēl būs bērni. Tu viņus sargi... Sargi bērniņus!
Tad viņs klekatoja prom.
Kā man vēlāk pavēstīja, Irbem turpat pie Ģertrūdes baznīcas bijusi mājvieta.
No veciem avotiem nesen uzzināju, ka ar Irbīti ļaudis nelabprāt sēdējuši ēdnīcā vai krodziņā pie viena galda, jo no viņa nākusi netīrības smaka. Nezinu. Nav gadījies sēdēt. Bet to droši zinu - tajā skarbajā vakarā no viņa dvesa liela, liela skaidrība. Neaizmirstama. Nevaru un nevaru saprast, kāpēc maestro tajā sala skartajā vakarā apstājās? Kāpēc saldams runāja ar svešu cilvēku? Varbūt viņš labāk nekā gudrie un labi ģērbtie redzēja manu biklo, dzīves iztrūcināto dvēseli?
Kas to pasacīs? Es gultiņu aizvedu. Un tad nāca visādi un ar daudziem pārdzīvojumiem pilni gadi. Daudz kas ir aizmirsies un pagaisis no atmiņas, bet Irbīša vārdi par bērniem neizdziest.
Bērniņi cilvēkus paceļ."
Ieraksts 2010. gada 14. novembrī
vilciena logā redzēts
***
šeit paliks tikai ziemas putni
tie sēdīsies uz maniem pleciem
kā uz nogurušām pļavām
kamēr pārziemos akācijas
Ieraksts 2010. gada 17. novembrī
Ai, ainava
Braucot tāļu, tāļu, pāri visai Vidzemei, liekas, ka ceļš tiešām ir josta. Tā sajož Latviju. Tie nemaz nav tīrumi, bet lindraki? Citādākā brūnumā austi, nekā Kurzemē. Pelēcīgāki, rimtāki. Šeit to tīrumu mazāk. Izlokas, uzkumpst dzeltzaļas pļavas. Sieviete pār plecu nes brangu koku, iet krustīm pār lauku, jā, sajož. Viņas izbalojušais brezenta praķis ir tādā pat izdzeltējušas zāles krāsā. Un lakatiņš zils, zils, kā tur aiz tiem baltajiem, biezajiem. Kā cilvēks tā var iekust ainavā, varbūt viņas elpa vairs nav valoda, bet bērzu šalkas, avota tecēšana. Saule aizsvilstas, noglāsta. Bērzu koki ir bungvālītes bordo galotnēm. Skandina priecīgo ceļojuma maršu. Šur tur purvā brūnmelnas lāmas. Atspulgā uzzibsnī debesu dimants. Tumši violeti kārkli, sudrabpelēkais kokos. Aitiņu kustīgie akmeņi. Vēl mazliet dzeltenā pie prasti pelēkā un zaļgano gremojot zaļganas aitiņas iečibēs zālē. Jēru dadži iediegti sūnzaļā audeklā.
Kad ausma notrauš nakts priekškaru, tad Purvītis ar Irbīti nāk un uzglezno dienu no jauna. Šorīt abi bijuši lustīgā prātā. Diedami devuši labdienas un varbūt viens otram pat roku. Purvītis spožbaltās bērza tāss aprocēs un baskājis Irbītis, purva melluma utubunga. Abi basi.
Ieraksts 2010. gada 21. novembrī
Viss personīgi
Raidījuma "Nekā personīga" sižetu gaidot, es publicēju divus miniatūrus portretus no savas grāmatas "Adata" vidējās daļas "Krusta skola", sarakstītus pirms septiņiem gadiem. Ar šo es gribu apliecināt, ja kāds saka, ka tādas "Krusta skolas" nav bijis, viņš melo. Ja kāds saka, ka tas iestādījums bija savtīga avantūra, viņš melo. Krimuldas Krusta skola bija mans šūpulis, kurā es varēju nostāties uz kājām. Pateicoties Līgai un Kasparam Dimiteriem, kuri vēl šobrīd ir mani draugi.
Bonifācija piemiņai
Ja vasarā pie Kosas ezera var dzirdēt skaļus – “vavf, vavf, vavf, vavf!” un pa vidu regulārus un izmisīgus bļāvienus: “Bonīīīī!”, tad var zināt, ka tur kāds peldas. Un tas, kas rej, ir Medarda Bonis.
Arī ar Medardu es mācījos vienā klasē. Tāpat kā ar Sandiju un garo Pēteri. Satikāmies “Krusta skolā.” Medards man stāstīja, kā viņš kļuvis ticīgs. Nu cēlies, gājis uz lūgšanām, tāpat kā visi, tāpēc ka vaig’. Bet pats domājis – Dievs ir vai nav. Reiz zirgus ganījis. Viens aizklīst. Nu nekādi nevar šo rokās dabūt. Kā Medards pasper soli, tā zirgs prom. Tā pus dienu nomocījies. Jau pavisam izmisis, sācis tēvreizi skaitīt, un zirgs nāk šurp! Pārtraucis – zirgs arī prom. Atkal sāk lūgties, un zirgs kā jērs skrien pakaļ. Tā vismaz zirgu mājās dabūjis un pats ar’ ticīgs kļuvis.
Sandijs viņam labākais draugs jau no bērnības. Esot vienreiz piedzērušies un sadomājuši laisties. Vēl no Krimuldas nospēruši šujmašīnu. Nu humpalu, „Singer”, kājminamo. Baigi smaga esot bijusi, ierāvuši, lai vieglāks prāts. Nākamajā rītā pamodušies “Krusta skolā”, šujmašīna salauzta un vēl taksim rēķins jāmaksā.
Kad vēl krievu rubļi bijuši, šie ar Sandiju pa centrāltirgu importa šmotkas spēruši. Pēc tam pa lēto pārdevuši un bagāti braukuši mājās. Mašīnā vienam džekam bijušas baigās tabletes. Krāsainas, ar zaķīti, pret triperi. Piecdesmit rubļi viena paciņa. Šie nopirkuši, katrs pa divām. Pēc tam baigās dusmas bijušas, jo tas džeks šos piekāsis, jo tās esot bijušas olu krāsojamās tabletes. Es brīnījos, vai tad šiem tiešām tās tabletes vajadzējis, vai tad abiem tā kaite. Nē, neesot, bet tajos laikos tādas ripas goda lieta.
Biju ar draudzeni aizgājusi uz Medarda dzimšanas dienu. Divpadsmito laikam. Mana draudzene Bēricene visiem puikām ļoti patika, un tāpēc šie sasmērēja viņu ar kūku. Šī raud, grib jau mammai zvanīt, sūdzēties, bet man ienāk kas labāks prātā. Nāk Medards, acis, ausis nolaidis, piedošanu lūgt, jau stiepj roku… Bet es viņam acīs zobu pulveri, ko mēs matos, lai būtu kā panki, bārstījām. Kā viņš bija apjucis! Mirkšķināja acis un plātīja muti. No tās dienas skolā vairs nevarēja glābties. Kad bija beigušies zobu pulvera krājumi, uz mūsu zilajām skolas kleitām putēja kartupeļu ciete un vēlāk arī parastie milti.
Tagad Medards naudu pelna Zviedrijā un pirms tam Norvēģijā cēla mājas. Tikai neviens, kā solīts, netaisījās maksāt. Pašam savs vāģis bijis līdz. Bet benzīnam naudas nav. Esot lējis tāpat. Pagriezies pret kameru, pārmetis krustu un braucis tālāk. Nu ļoti mājās esot gribējies, pie ģimenes.
Viņa sieva man stāstīja, ka ar Medardu veselu nedēļu esot bijuši pazīstami, pirms salaulājušies. Pēc tam visādi gājis. Plēsušies un pus gadu bez elektrības “meža mājā” dzīvojuši. Bet pirms tam domājusi, ka lai nu ko, bet tikai ar gaišmatainu latvieti nemūžam neprecēšoties.
Kad Medards mani ved uz laukiem un mašīnā bez viņu abu bērniem, kuri visu laiku vai nu kustas vai kliedz, bez viņa sievas, vecmāmiņas un rejošā Boņa, līdzi ir arī kaķis, kurš parasti apvemj manas mantas, man liekas, ka esmu nokļuvusi gaišmataino itāļu ģimenē.
Cena
Ja jūs redzētu viņu uz ielas, nemūžam neticētu.
Viņš iet. Uzvalkā, šlipse, kurpes, ne jau šādas tādas, bet apkaltas ar dzelzīti, ne jau lielu, bet smalku, cena 350 latu. Aproces, diplomāts, ādas, protams. Stāja! Drukns, metrs astoņdesmit septiņi, skatiens tiešs un precīzs. Viņš zina ko grib. Apzinās savu vērtību. Viņš mācās advokātu kursos. Viņš ir sēdējis.
Arī gribēja nākt uz Krimuldu. Bet sieva gaidīja otro puiku, un viņš nevarēja. Tagad jau četri bērni. Sieva grib dzīvot Jūrmalā. Lai aizbrauktu uz turieni ir vajadzīga mašīna. Viņa marka ir mersedess.
“Nu jā, šis man jaunais, tāds pats kā Vairai Vīķei.” Sēžu salonā, iestigusi ādas krēslā, dators iepīkstas, laikam kondicionieris izslēdzās, bēšīgais perlamutrs naktī maigi mirguļo, skaņa klusa. “Nu ja, tas labi ka skolu pabeidzi, tev jau, meičai no laukiem, vajag. Nu un tagad jau Kaspariņš palīdzēs iekārtoties. Es arī te palīdzu labiem cilvēkiem… Nē, to disku es neņemšu, nav man kaut kādas Krimuldas dziesmas vajadzīgas, nevajag mani par Krusta skolnieku apsaukāt, visiem tur pa kājām pinos. Tagad es pats gan baznīcā eju, gan pats Dievu lūdzu. Bet tu saņemies. Vajag izsisties, vajag. Bez gribēšanas nekas nebūs…” “Būtu sievietes mazāk gribējušas, varbūt pasaule vēl nebūtu sagāzusies.” - “Vēl joko. Jāvar! Man arī neviens uz paplātes mango nepienes! Jāprot nostāties īstajā vietā. Kā zelta stīga, saprati! …Bet tās dziesmas man nevajag… Negribu klausīties, ko liekulis dzied. Bet kas tad tev… skuķim. Viņi jau tev smadzenes sajājuši, Andra! Domā pati! Tev taču pašai nav nevienas savas domas… Iedomājies, man pateikt, ka es ar bandītiem pinos! Džipu šim palīdzēju nokārtot. Skatīju, runāju, pūlējos... Dabūt pa lēto tādu vāģi! Kad nozog, tad šie man virsū, it kā es būtu vainīgs. Nu kāda man daļa gar mašīnu zagļiem! Un pierādījumu, galvenais, nav. Un tas saucās draugs! Fantazētājs! Mākslinieks! Aktrises dēliņš, aristokrāts. Nu ko es tev, sievietei, stāstu… Nu tu paturi, paturi sev tās garīgās dziesmas, jāsmejas… Un kāda tad tai Krimuldai jēga, kur tad ir šitie izglābtie?!” “Es.” “Nu tu, vienīgā!” “Kas izglābis vienu cilvēku, izglābis visu pasauli!” “Es jau teicu, ka pašai savu domu nav, nu bet ko tad var gribēt, ehhh… province!” Viņš kaut ko meklē žaketes kabatā, stūre traucē un vēderiņš. “Še, trīs lati, varēsi “Zelta zivi” nopirkt. Pasveicini…” To viņš pasaka tik klusu, ka tik tikko sadzirdu. Tad sagumst un uz īsu brīdi izskatās kā apjucis, nelaimīgs puika. Attopas, izslejas un jau iepriekšējā intonācijā turpina: “Eh, Andra, Andra, liela meitene, bet neko tu nesaproti…”
Ieraksts 2010. gada 23. novembrī
Fevronija teica
pasmel ūdeni no vienas ---------
miltainie dzidrie augusta ausmā salstošie
tumšbrūnām krūtsgalu sēkliņām
krustnagliņu un viegla asaru smarža
un vēl vasaras pēdējā nakts
--------- un no otras puses
tie būs mežāboli
ieguls plaukstā kā kastaņi
izripos tik pat ātri
rūgtenais paliks
atmodinās naktī
mēness dos mutes
un tu zināsi
viņas ir viena upe
Ieraksts 2010. gada 24. novembrī
atgriešanās ir pagaidu nosaukums
es gribētu būt mols
jūra ar mani sarunātos
dienām un naktīm
betona zvaigznēs pītos
viņas zāļu un viļņu mati
un es mirkšinātu
vienu zaļu un otru sarkanu
apskautu kuģus kas atgriežas mājās
es gribētu būt kaija
un pārlaist melnējošās naktis
uz vēl melnāka papes jumta
kurā varētu nosēsties lidmašīnas
ar miljonspēku kliedzieniem plaušās
un sliedes es būtu
kareņinas bizes sakrautas gultņos
metāla slieces atdarina upi
izskaita katru ogļu akmeni
un pārmijas sakrusto rokas
sakrusto mūsu rokas
Ieraksts 2010. gada 30. novembrī
biogrāfija uz ziemas audekla
klusums man izaudās cauri
sīkas kristāliskas vienības
stiklainām mīnusu šķautnēm
dzejnieks rombus un trijstūrus
neaprakstītas salocītas lapas
izgrieza no vasaras krējuma krāsas
kad irdenie mākoņu sūklīši
bradāja saldi un pilni
no dīķa torņa un kalna
pie manis atpakaļ lauskās
kāpa migla no pakalna kupra
no velēnu sedliem kā kaupo zirgam
kūpēja vārīgas izelpas rūgtums
līdzenumā kur pirmā nāve
rūtiņu papīrā iesaiņots zvirbulīt’s
dvaša aizsteigusies pa trej-deviņiem
gadiem kalniem un velniem
uzzīmējusi stiklā
ziedus vārdus un rakstus
Ieraksts 2010. gada 9. decembrī
decembra tosts
par mēness govi kurai no pupiem plūst tērcītes
aiztiek līdz zemei un sagāžas kupenās
par kūpošu sētnieku labajā ceļa pusē
un mēmumu šaipus kuru atdzeras sniegs
par melnajiem zariem kas savij ligzdas kā badīgi baloži
un par tiem baložiem kas nebaidās roku un balss
par zemledus zvīņām
un eglēm kas smagas kā vecums
par putniem kas iemieg dzelteni
pamostas zelta un dzied
par tikšķiem un sirdi
caur nakti tie trencas lai pagūtu
nolobīt balto līdz gruzīna* papes tukšumam
un iesākt tik ļoti tik stipri
karmīnā maizē un eļļā
bez iesmiem iesākt bet rīt
*Pirosmani
Ieraksts 2010. gada 12. decembrī
Do do
tanī naktī es pamodos zvans
melnas plaisiņas auga no sniega
un lapotnēs klusēja putni
nošu līnijām dvēselēs
vēl neviena do
jotas punkta vai zīmes
tikai nošu līnijas sniegā
melnu ceļu brien debesīs
Ieraksts 2010. gada 12. decembrī
***
atkāpšanās ceļu tu bruģēji sniegā
kas tev saujā?
bērns atbild – „pinokio”
„pelni” – atbalso māte
viņas dvēsele ir atspulgs un ēna
viņas kauli – slieksnis
tu stāvi un skaties
kā izbrist nesavainotām kājām
caur šīm tūkstots durvīm
no kuriem tikai vienas
nav uzzīmētas
bet visas apklātas baltas
Ieraksts 2010. gada 13. decembrī
***
iziesim satikties sniegā
kur čivina augšāmceltie auglīši
ar tā Kunga dvašu sašvīkodami gaisu
kamēr cilvēku metāliskie putni
paceļ gaisā kā pieneņu pūkas
izmisuma un cerības pilnos
serdeņus
Ieraksts 2010. gada 13. decembrī
Kad sniegs bija baltāks un sarkanrozītes krūtīs
Vakar uz „Prozas lasījumu” noslēgumu bija atnākusi tā sirmā kundze, kura vienmēr visur nāk. Kura man purina roku, bučo un saka – „meitiņ”. Sākumā es par to priecājos, vēlāk mulsu un jau izvairījos. It sevišķi pēc tam, kad ieraudzīju viņas draudzeni, kura vēl oktobrī staigāja sandalēs. Kājas sarkanas, sarkanas, piepampušas, nagi resni un dzelteni. Tumšbrūnas rāvas krāsotie mati sapīti bizītēs, nu it kā dredi. Elpa tāda, ka septiņi kamieļi var nokrist. Un tik drūma. Bet nu mazums kādi cilvēkam var būt draugi. Sirmā kundze vienmēr smaida, krata roku - priecājoties mani redzēt. Vakar šķiroties teica: „Es uz kapiņiem biju aizgājusi, tur mans bērniņš guļ. Dēliņam tagad būtu piecdesmit četri gadi.” Mana draudzene reiz stāstīja, kā viņas draudzene savu nepilnus gadus veco dēļiņu glabāja. Un kā sniegs krita viņam uz vaidziņiem un nekusa. Es to atcerējos un man gribējās raudāt, apskaut tik sarmaino kundzi, bučot, bet es jau tikai tās skopās kurzemnieku asaras, kuras līst uz iekšu, nevis nokrīt sniegā sīkstas un pelēkas kopā ar cigaretes pelniem.
Bridu caur nakti un sniegu, caur noliektiem, zemiem zariem kā caur dārzu. Tie bija „prombūtnes sniegi”, Annas „atšķirto dārzu” sniegi un brāļu Ziemeļu naivie, bet no tālās jaunības klusā, sniegotā ielā izkliegtās dziesmas sniegi. Kad tik ļoti gribējās ticēt, ka asinis tajos sniegos nebūs jālej. Man bija. Vakardienas sniegs apsedz visu, pat atmiņu. Mūžības sniegs. Tikai rozes sniegā vairs nezied. Un visskaistākā dzejnieka puķes. Es jau biju lielīga – esot silts, puķēm nekas nekaitēšot. Bet kad atnācu mājās, tās tik asi smaržoja pēc rudens, it kā istabā nevis rozes un krizantēmas, bet spējas salnas skarts dārzs. Ar asteru rāvu, ar melnējošiem miķelīšiem. Uz īsu, īsu brīdi puķes kļuva spilgtākas un nu krizantēmām ziedlapas caurspīdīgas kā dzintars, noļukušas kā trūdi. Rozēm lapiņas čokurā, sarkanais tumšs, tumšs, kā sarecējis, smarža prom. Šodien sarkankrūtītis ceriņkrūmā ēd sēklas. Ar rozi krūtīs, droši vien.
Ieraksts 2010. gada 13. decembrī
to neviens neredzēja
Kungs ieraksti sniegā vēstuli no saldenām tintes debesīm!
zvaigžņu ielāpi tāpat neko nespēj mainīt
un sliedes no kāpur-ķēdaiņiem
skujiņu rakstā izplātas spārnoto zīmes
brūcītes kuras pulsē uz iekšu ar zemeņu lūpām
un mīļotā meitene ar čupa-čup skūpstu
raksti droši ar atkušņa rokām un sniega-
-pulksteņu mājieniem
ar bērz-skaru klupieniem
ar ledus pērlītēm’
’’’’’sīksīkām
sētnieču acu
kaktiņos
neizmēstos pagalmos mītam
sērsna ievaino lielus
Kāds vēstules ietulko ēnā
braila rakstā sapunkto miesu
Ieraksts 2010. gada 14. decembrī
krāsainā pasaka par patieso dzīvi
viens atnesa marmora olu
otrs pelnus
trešais bija lakmusa papīrītis
ceturtais ar lineālu uzzīmēja būrīti
piektajam bija runājoša galva un karlesona rumpis
sestais labirintā žonglēja spoguļlauskām
karabass-barabass izlocīja savu vēderu kā tiltu
un ap viņas kājām aptina pātadziņu
zilām bizēm viņa blandījās pirmos septiņus gadus
to gali pinās horizonta eglēs
vēlāk viņai vairs nebija matu
bet arī galva tika noskrūvēta nost
to viens no viņiem nēsāja līdzi
bailēs ka viņa varētu aiziet
tālāk par viņa revolvera lodi
bet viņa aizgāja
zilajos mežos rietēja saule
un viņa pārvērtās liesmā ar aukstu vidu
neviens nemēģināja viņai pieskarties
tikai tas kurš jau tāpat bija pelni
vējš atpātagoja naidu
un viņa tik ilgi bija kūniņa
kamēr neizšķīlās kāds tauriņš ar rozes
un marijas seju
tikai pātagas vēl nelobījās nost
tās bija ieaugušas viņas kaulos kā saknes
„ar stikla lāpstiņām atšķinamas”
teica tas kurš skatījās spogulī
karlesona seja viņu vēroja no gludā papīra loksnēm
naktīs sievietes ietina savus augumus
un dienās staigāja tik žilbinoši lāsumainas
viņa iekrita ar seju lakmusa ēnā
un asaras viņu nomazgāja par sniegu
viņa bija tik gluda kā marmors
un neieraugāma kā sākums
Ieraksts 2010. gada 14. decembrī
Meitenēm nav sirds
Es nesu sevī grozu pilnu saldiem apelsīniem. Lorka teica: „Iedo vienu!” Es purināju galvu tā, kā zirdziņš mēdz no krēpēm gaiņāt miglu. Tā mēdz zīdaste aizspurgt no ceriņkrūma, izkaisīdama sniegu kā baltus miltus. Tā lapsa, škērsojusi upi, aizmirst par upi. „Nē” - es teicu. Manas lūpas bija jāņogu sula, mati no ūdeņraža un borskābes, ābolu etiķis klunkšķēja vēderā. Augļi savēlās mazi un pelēkzili kā neapēstas doniņas. Atpakaļ pumpuros un daži ziedos. Mēness nakts sakustināja gāmuru rīdama visu, ko varēja aizsniegt. Grozā kūpēja vien sīva smarža. Ja nāve būtu pļāvējs, tā smaržotu sviedri. Ziedu kaklos kā atvērtās rīklītēs bija iekodies sals. Es paskatījos sev uz krūtīm. Caur klūgu grodiem otrā zemes pusē pietvīka saule. „Ņem vienu” teica dzejnieks ar mūžības muti.
Ieraksts 2010. gada 14. decembrī
saites
ar salušas lavas pelēko lentu
sētniece nosēja elpvadus
lai tās sirēnas kas izlidojušas no mutes
iekodušās puteņa brāzmās
neatmodinātu gruzdošos
šinī miegā un mājā
no rīta viņa svīdīs virs lāpstas
savu dzīvi ar iegriezto rīkli
un to tumsu ņems atpakaļ
viena no maigajām melēm
lai trejkāršā jūras mezglā
apjoztu lielus
līdz naktij kad izcēlis ārā no smagmes
kur stigmās maximas kasieres kājas
attīsi meiteni baltu kā audeklu
un veltīgi minēsi zīmes
caur kurām noteikti
varētu atgriezties
Ieraksts 2010. gada 15. decembrī
***
nakts izgāza savu milzīgo
vijoles vēderu
es iegāju tajā basa
dzirdēju tumsu
un savādus šļakstus
it kā zirdziņa astri
pītos zāļūdens šķautnēs
un pakavi sabristu olas
šie sašvīkstas -
rīt sasiešot mani
un projām uz Ninivi!
lai šķetinot vaļā mezglus
stīgas kas sarūto krūtis
Ieraksts 2010. gada 16. decembrī
Kurzemniece Kristīne
Kurzemniece ar savu neatdoto meitu sēdēja pie uguns. Ārā gurkstēja balts, sasalis ķusenis. Putnu neizburtojamie ķīlraksti pēdoja sniegu. Egles meta vālus, skrusteņi sauca debesīs - „vīīīīī...” Stārķu bļodas, pītas no sūnām un žagariem, bija izsalkuma un aukstuma pilnas. „Nebij' jau kam atdot” - māte aizkūpinājusi pīpī, teica. Noslaucījusi priekšautā rokas, sāka mizot cūkrāceņus. To mizas sprogojās spannē kā viņrudens āboļmizas. „Tu būtu gājēja?” Meita aizvēra acis un redzēja laivu, tumšzaļu ūdeni, zivju vēderus ar sudrabainām naudiņām zvīņu vietā. Viņa sajuta ledainās rokas, kas apņem plecus. Tā novembra upe bija skāvusi un rāvusi. Un sajuta lielās, raupjās un siltās. Tādas ceļ baznīcas, tiltus, ieceltu arī viņu, sievieti, varavīkšņainā kārtā. Paceļamie tilti līdzinās viņa rokām, kad pārlūzt, kuģeļu bundželes izrāpo cauri. Bērni ir sīvi pumpuri, iedēstīti plešas prom savējā esmē. Apzīmogodami lūpas ar tādām sāpēm, ka viņai bailes. Tikuši laukā notupstas uz rokām kā smagi stārķi. Tad aizlido. Bet tas, kuram neatdeva, tas dzēra. Viņa krūšu kurvis bija bronzas durvis. Viņa dziesma, sarūsējušas lejierkastes vienīgā melodija. Viņš gānījās un oda pēc grēmām un slapja suņa blauzgainiem audiem. Vaiīī... kāda skumja rāva grābājas gar kaklu tam, kas ieskatās dzērājiņa spožajās leļļa acīs. Ja noglāstīsi vaigu, uz plaukstām vēl ilgi sāpēs auksti, nenomazgājami pelni. Spoguļsienas sakļāvās ciešāk un viņa atbildēja: „Jā.”
Ieraksts 2010. gada 17. decembrī
Okeāns Ilze
Jeņiseja, tundra, okeāns. „Ja kāds nokritis sniegā, tu ej un palīdzi, jo rīt kritīsi tu.” Ilze dzimusi pie Ziemeļu Ledus okeāna, tālāk zemes vairs nav. Tālāk pat Sibīrijas nav. 1941.gadā izvesti, viņas vecāki vienalga satikās. „Mums tur viens staigāja ar šauteni, bet nu tāds pats kā visi, tas ierocis jau kā suvenīrs, jo apkārt sniegi, tundra. Eglīti Ziemassvētkos mēs paši taisījām. Aptinām krūmiņiem sūnas. Un okeāns... Es redzu sapņos.” Ilzes acis ir zaļas kā okeāna ūdens. Tīras un dzidras. Kā gliemežvākā var dzirdēt jūru, tā Ilzes acīs snauž bezgalīgie klajumi. Šodien ziemeļu ledus elpa sveļ manos vaigos un man jādomā par Ilzi, okeānu. Ir tik auksti, ka liekas, pat mana ēna sasalusi, graboša velkas līdzi. It sevišķi klajumā, līdzenumā un ja netālu ūdens. Nevis tumsa, bet vaimanas. Bet baznīcā kupols zelta. Svaigi krāsots, naktī spožs. Smalkām, filigrānām līnijām pietauvots. Tik neticams un tik bezkaunīgs kupols. Krīzes nakts pār Latviju kā vircas biezenis. Tā vien liekas, ka kupols nav apzeltīts, ka tas viscaur no tīra, bieza, mīksta zelta. Un ļaunie nabagie stāv lejā ar izstieptām saujām un sūkstās, eh, būtu mums melli milzu spārni un robots zāģelis azotē. Kritušais enģelis spārnus neaizdod, tik dūcīti. Kameras klusumā izslīpēts tutenis brangs kā kuiļa rīkles nazis. Lielajā piektdienā viens no viņiem stāvēja pie vārtiem izslējis savu dzelža duramo. Es gāju garām un vienu sekundi domāju - nu es miršu. Bet ieraudzījis mani, paslēpa savu rīkles nazi un izstiepa tukšu, trīcošu roku. Viņa draugs ar melniem matiem un sarkanu seju, smējās. Draudzes ticīgie visu nabagiem neatdod. Iesien zeltu tievās kā diegos, trosītēs. Un okeāna svelošais neapgāž, nespēj. Tik man no acēm izspāgst skopas asaras. Rīt tirgū sēdēs nabagie ar klūgu groziņiem, sabrūnējušām dzērvenēm, sviesta nazīšiem, čiekuriņu rūķiem. Viņi sēdēs šajā svelošajā gaisā, drebēs un cerēs, drebēs un cerēsies tukši. Okeāna aukstums rīs viņu cerības nost. Dvēseles briedinās sīkus ticības zirnīšus. Būs, Ziemassvētku brīnums, būs. Man jāraud vēja asaras. Kā no gliemežvāku karotēm, tā no plakstiem izripo sīkas pērlītes. Tās jau te tik dzirksteļojošā sniegā neviens nabags neatradīs. „Ja kāds nokritis sniegā, tu ej un palīdzi, jo rīt kritīsi tu.”
Ieraksts 2010. gada 20. decembrī
poēma par sniegu
mēs taču bijām vēl jēli negatavi embriji čūlojošām mutēm
pirms mūsu dvēseles ar iekāres aizmetņiem
izstīgoja cauri tumsai
sīknaudu bārstīdamas pacēlās gaismā
„viņš ir traks suns kundzīt” un vienīgā dziesma
automātiskiem svērteņiem kustina gāmuru
naudas šķinda ir pēdējais mehānisms kurš liek tev raudāt
un kad sadzeries atceries viņas mīkstās pienīgās krūtis
atceries viņas balsi kura sauc atgriezties mājās
un pēkšņi tā visa nav tikai tunelis kurš mauc tālāk un ātrāk
tu esi lokomatīves vadītājs noregulēts uz pazušanu
un tavās plaušās spolējas uzvelkamā atslēga
kā sintētiskam dzīvniekam ar ķīnā ražotām iekšām
tu esi vienreizējs
kā plastmasas stakans
neatkārtojams
kā siltums ar kuru tevi vēlreiz un vēlreiz
Kāds spītīgi apsedz
tu elpo slāpes tu jūti slāpes tu iedzer slāpes
tu izdali slāpes caur sviedriem un urīnu
tu redzi slāpes tu trīci un izgārdz slāpes
un viss ko tu gribi ir vienreiz būt laimīgs
kaut vai gramos un laikā kas cērtas un uzputo rīklē
enģelis noplēš spārnus
no zīdmiesas muguras
un ietin tevi tik saldi gulošo
žū-žū izsāpi izaijā izdziedi
ar lāčbērna smirdošo muti
ož pelni grēmas un vaidi
vēl jau tu elpo bet labāk vairs nekusties
uz skausta tups cirvis ar laikrāža asmeņiem
ļauj lai enģelis noplēš spārnus no savējās muguras
uzvelk tavas pelnu un sarkanā krusta drēbes
notupst tavējā caurvējā flīzētā tunelī drebēt
un tu vēl brīnies kā tomēr trīc paša roka
sakrās viņš ziemeļa plēstās pērles no plakstiņiem
izgreznos tevi un sūtīs tik kailu tik basu
no dzīvības mūžībā laukā
sniegs ir enģeļu spārni kas apklāj zemes sarkano arumu spēku
noplēsti nosviesti atstājot nezemes miesu vēja un lāsteku aukās
sniegs apsedz visu kas sarkans smacīgs un tērēts kā asinis
Kāds zīmē no jauna mūs dzīvus sniegspārnu pārslās
Ieraksts 2010. gada 21. decembrī
rakstīts sejā
visu dienu es strādāju par betona maisītāju
pār taviem ceļiem izliecu slieces
tās ir metāliskas baismas kas savieno gurnu
un vidukļa līnijas pārmiju zobratiem klaudzot
sieviete ar sarkanrīklītes balsi tavas plaukstas ir
atrautas vaļā kā slēģi un parautas gaisā lāsumainas
kā kaijbērnu orgāni ar kuriem tie paceļas devītā augumā
apskaužami viegli tu teici
sēdēdama pie loga
mati snaikstās līdz zemei un pamazām apvij stumbrus
ievijas saknēs saplūst ar purvāju sīkajām mētrām
tu skumsti
skumsti
Vrubels zīmē dēmonu sprīdi pa sprīdim lēsdams
trajektorijas ar kurām mozaīkām līdzīgā gaisma
krīt sairst un plēnē vižņos putās un pelnos
no taviem vaigu laiviniekiem
krūšu dābolaiņiem gliemež-čirkstītēm
no persika kuru tūlīt sarūtos nazis
no pleca kura baltumu izēdīs putns
skumsti vien skumsti
veltīgi es tevi pa akmenim pa gabalam granīta bluķim
būvējis kā molu
viļņu rokas kļūst rimtas
tu esi vien sieviete-smiltis
Ieraksts 2010. gada 22. decembrī
zvaigžņotā debess virs manas galvas
nekādas tumsas
tikai zvani
debesu ilkstīs
kamēr mēs
bērīši guļam
ietinušies lauru
un anīsa palagos
Ieraksts 2010. gada 25. decembrī
romu dvīnes
lapsas pārpeldot upi, astes ceļ augstu virs ūdens, tās ir gan gaismā, gan dzelmē, gan nāvē, gan pārmēru dzīvas, jo, palūk, romu meitenei sprīdi augstāk par sirds ercenu, romu meitenei zemāk zem sirds dūža, šūpojas maska ar kraukšķošu seju un dobuļos skatoties sadzirdi kuslu takti, tā romu geišas šķērso ledus, sniega un svētku grūtuma blietētos klajumus, rau, smailie asmenīši ir cirtņi, iecērt un paliec dzīvē, patveries smieklos ar perlamutru vai muti, ar matiem kā degušam kokam, ak, melna upe lāsmo pār pleciem un vidukli sajož sāpīgā mezglā, pērn romu meitas pogāja kažokus vaļā un viņām kā vilcenēm bija vairāk kā divas krūtis, viņu romuli, remi dzimst, dzīvo un dzīst ar kameņu medalus ādu un ar dzīvības plēšām lapsu krāšņajās astēs elpojot miglu, kas tūdaļ jau sasalst pradas un parisas pērlēs, krāšņās lapsas romu cilts meitas zem staciju arkām, spļaudekļu vātrūmēs, gultu gondolās izsēj robežu zīmes kā rudu granātu graudus
Ieraksts 2010. gada 27. decembrī
patiesi
1.
es dzīvoju violetā zvanā
ziedlapas runā ar bronzu
un manu mēli
„sitiens”
tas ir Dieva laiks
un reizēm Viņš mani iegriež saulē
kā vilciņu kuru apbrīno mēness
kā zivi kurā uzdzīvo upe
2.
ziema ir augšpēdus apgāzta vasara
zaļmelnās ēnas no koku nakts krāsas
briedina sērsnu krekliņos vīstītos ķuseņos
no kuriem tik ļoti žilbst acis
Ieraksts 2010. gada 27. decembrī
Marīnists ir visgrūtākā profesija
Ziemā jūra nopūšas kā vecs cilvēks. Vecs un vieds, pūš bez rūgtuma un dusmām. Saules pērle pāri viļņiem, sniegam, plakstiņiem lazē perlamutra gaismu. It sevišķi tai mūžigi mainīgajai jūrai. Te dzidri zaļi, te dūmakaini viļņi. Te pelēkajos mākoņos sabiezē violets, atspulgo ūdenī tik tikkko jaušami sārtbrūnu. Mākoņi, jūra, gaisma, kas mākoņvālus salauž tik bagātīgās strēlēs. Tālumā mežu melnums, kas nemaz nav melns, bet tumši tumši zaļš un vēl tālāk zilgans. Varbūt tāpēc krāsu tik daudz, tik košas, ka sniegs kā lakmusa sākums tās pasvītro. Kārklu bordo švīksti tik nātrīgi svilinoši švirkst debesīs. Sniegs ar tik irdenu faktūru kā neapglezots akvareļpapīrs. Es jau nu zinātu, cik daudz to sārto vajag, es zinātu cik maz, uz otas gala pavisam bišķiņ, lai būtu sārteni viļņi, kas reflektē tintvēderus - mākoņus. Visvienkāršākos no nosaukumiem vēl atceros. Kadmijs, stroncijs, kobalts, ultramarīns, umbra. Bet es jau nemācētu šo bezgalību sagūstīt audekla robežās. No tik mūžīga baltuma man žilbst acis. „Ko ņemies...” - man teica - „gruntē ar emulsiju.” No preskartona balto ūdens emulsiju varēja noplēst kā ādu. Tad atklājās brūngans siltums. Tāpēc vārīju galdnieku līmi. Ebreju aristokrātes no Pēterburgas smalkjūtīgi pacieta, kad viņu istabās, kur flīģelis, kājsoliņš, arfa, it bieži oda pēc slapja, nemazgāta suņa. Līme uz preskartona klājās zeltaina, bet vai nu dzīvnieku kauli nebija īstie, vai arī es proporcijas nepratu ielāgot, man gleznas melnēja un lupa gabaliem nost. Krāsas samelnēja, otas tumsa un es kļuvu par dzejnieku, jo „...Vārds ir abpusgriezīgs zobens.” Pie mums pat ķirurgs tiek par prezidentu, tāpēc vēl šobaldien cenšos ko varu. Izbridusi caur sniega sanesām, aiz kāpu kupriem tās vietām līdz pat šekumam, nonācu pie skatu torņa. Tur celiņi tīri, tīri, ne ledus kūkumiņa, ne sniega valnīša. Ejot pa visgludāko un taisnāko ceļu, nonācu atkal līdz teju neizbrienamām kupenām. Skatu tornis ar soliņiem bija kā gluda, kaulaina sala sniega jūrā. Man tā vien likās, ka celiņus ik rītus berž nevis skrupolozs sētnieks, bet gan kaijas. Pārlidojušas sniega klajumus, notīra ar saviem spārniem. Jo es vakar, kad apledojuši bija pat elektrības vadi, dzirdēju, ka kaijai lidojot čīkst spārni. Arī balsis viņām čīkst. Droši vien rīkles sarkanas un sāp. Kaijas aizsmakušas karo ar pīlēm. Bet pīlēm blāvi oranži vēderi, tā vien liekas, ka būs par ilgu sēdējušas uz koši oranžā robežkuģīša un pievilgušas kā sūklīši. Pie zivju rūpnīcas smaržo pēc kūpināta. Droši vien saullēkts smaržo pēc jēlā. Esmu jūras un sniega apžilbusi, tāpēc uz kuģīša izlasu nevis „Azova”, bet gan „Aivazovskis”.
Ieraksts 2010. gada 28. decembrī
***
es redzēju kā -
upe zilām dzīsliņām aizplūda pa manu siltumu tālāk
un kā ziema baltiem vižņiem šūdināja manu ādu
kā mēness piekļāvās krūkai un teica – tu esi gurni
un kā čells atdalījies no gultnes māliem brēca
pēc zirdziņa astriem vai ērģelnieces matiem
lai varētu nospēlēt
mani
Ieraksts 2010. gada 29. decembrī
***
tas ir ģeometrisks maigums
kādā krustojas upes un tilti
kādā es aiziešu tālāk par smiltīm
ar melnu baržu nākšu uz pusēm
sodrējiem noklātām lāpstiņām
šļūdonis nemitēsies un ledus
saule pārkrustīs ragutiņas
uz ietves izritināšu ēnu
Dalī saskrullēs ūsas un rāsies
skumjas jāglabā ķermeņa atvilknēs
lai beidzot es nopērkot atslēdziņu
no tirgus sievas kas man pa kreisi
laimes pakaviem nospiestām krūtīm
bet es pēc tā maiguma
pa taciņu klupšus līdz vārtiem man rozi
pēc zvaigznēm kas kārtojas ķerubam astē
švīko sarkanus ērkšķus pa jumu
roze jāceļ no debesīm
Ieraksts 2011. gada 2. janvārī
jūra ir ciet
es elpoju kā kuģis
tas nozīmē neelpoju
klusēju uz horizonta līnijas
un vēroju kā jūras sniegs
satver mākoņa ēnu
un pietura mīlētājus
viņa ar sērsnas cepurīti
sēž viņam klēpī
es uz ledus kūkuma
kā jūras krauklis
ar spārniem
kurus stērķelē ziemelis
sakļausi un vairs nelidosi
aizlāsosi aukstumā basām
vēl tālāk tur liepu alejā
kur sniega svētdienās
medainās mēdz
izlikties par bērziem
Ieraksts 2011. gada 2. janvārī
Kapelāns Čink-čin
„Kapelāns Čink-čin” stāvēja pretējā krastā un kūpēja. Darvas, zemledus ūdens, piķa nakts krāsā. Baltām kajītēm, resnu, melnu skursteni. Baltlāča siluets skatījās ziemeļpola un jūras virzienā. „Kapelāns Čink-čin” dvašoja pelēkus, karstus dūmus. Trīs dzelteni pacēlāji stāvēja uz klāja. Trīs dzeltenas žirafes, kurām sals ar metāla mēli noplēsis miesu, nosviedis lēkšķēs un palikuši vien kauli, aizlauzti kakli, troses, kausi kā alumīnija pelikāna knābji, pagrābj un izvemj, pagrābj no furgoniem un izvemj pretējā krastā... džin-džinnn... Izdzertās šampanieša pudeles plīst un aizripo prom. Pacēlāji kustējās kā balerīnas palēlinātos kadros. It kā upe iztvaikotu citu, nāves un ziemas laiku. Venta jau aizvilkusies ciet ar baltu, grubuļainu ledu. Kaulu mehānisms novaidējās, sašūpoja savus skumjos kaklus un upes baltajām ledus zvīņām pāri atslīdēja tik tikko manāmas ēnas. Pieskārās manai sejai tik ļoti viegli, tik tikko jaušami kā upes krakšķi, kad tā pamazām aizkramo ciet. Varbūt ausmā melnsvārcis Kapelāns izsmelts no bijušā aizsoļos ai, debestiņ, cik viegliņš, nemaz čink-čin neielūzīs pat ledus.
Ieraksts 2011. gada 2. janvārī
sapnis nav sasniedzams
es redzēju savas rokas
šūpojam lejā laiku
no baznīcas torņa
un redzēju kā manas ciparnīcas
iegriež ziemeļu vaimanas
kā aizsvērteņojas līdz kaulam
vēl vilcienam kaucot plaukstas
izmisīgi māj jūnija zaļoksnes
un kad jūra velk iekšā kuģi
es sviežu sarkanas zīmes
kaiju zīlītes kā petardes
granātābolu brūces
un naivas sēkliņas
kas sazarojas par ziediem
uz sniegmaigas
iespējams ādas
es redzēju krūšu kurvi
kas atveras naktīs
sirds izkāpj no iekšām
un aiziet apraudzīt baržu
pieglausties metāla sāniem
pasērst uz tauvām
un mazliet mazliet to upi
es modos ar saldām lūpām
un redzēju kā mani spārni
sakļaujas abpus krastiem
es biju pārnākusi
iespējams mājās
visu dienu pār grabošo tiltu
viena otru
viena viena trenc fūres
Ieraksts 2011. gada 4. janvārī
sen tas bij' pie Ventas ledus laikā
redzi es nācu pa sērsnu kā stirna
vakars ar saules smaržu uz pieres
grozā vīģes dateles kokoss
sievietes piens sīk sīkiem
putniem kas švirkstina pāri
salocījusi tiltu no septiņām krāsām
izritinājusi gliemeža savīto māju
atkārtojusi simtpēdu jambu
skriemelīti pa skriemelītim
laika grieznes un rociņa pušu
balto palagu ziema ir tur
aiz kurzemes slūžām
bet es nāku ar pērļainu smaidu
nesu dūcīti vai vai vaimanu asmens
mēness ar vienu redzokli pāršķeltu vaigu
sirēno - „aizvērsim kurzemi ciet!”
krasta ledū iekalta barža
pilna sodrēju rūgušās tumsas
čerkstošas tauvas zvīņu bruņās snauž putni
un mēness sidraba dūcīt’s kapteinim vēderā
Ieraksts 2011. gada 7. janvārī
Zemnīcas bērnu audio ielasījumi
2011.gada 24.martā plkst.18.00 Latvijas Okupācijas muzejā, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas priekšvakarā, notiks manu atmiņu tēlojumu «Zemnīcas bērni» audio ielasījumu pirmatskaņojums. 36 tēlojumus CD formātā esmu ielasījusi pati. Šajā klipā lasu nodaļas «Tu» un «Jērs».
Priecīgus Dieva Jēra Kristus Piedzimšanas svētkus pēc Juliāna kalendāra!
Ieraksts 2011. gada 9. janvārī
Nāves krāsa
Japāņiem baltā ir nāves krāsa. Par to man šoziem it bieži ir jādomā. Kad uzsnieg un sniegs lipdams pieļupis jau veselu mēnesi. Kad ceļā no Ventspils uz Kuldīgu egļu zarus noliekušas baltas kupenas un izskatās tieši, tieši tādas, kā manā bērnībā apsveikuma kartiņas. Sasniguši skujkoki un lejā slīpiem zelta burtiem – „С новым годом!” Šoziem man šķiet, ka bērnība atnākusi, nostājusies man blakus un elpo grūši kā noēdies gotens. Tāds, no manas tantes kūts, kur ziemas vakaros zvaigžņu jums bija tikpat bezgalīgs kā rozīnes ogu maizē un tikpat dzeltens kā medus uz maizes. Mēs piedzērām klāt balto un saldo.
Bet japāņiem nāve ir balta. Tas te nav nekāds līgavas plīvurs, kas izplājies gurdens pār klajumiem un jumtiem. Ik dienas baltais velk ceļgales ciet. Sasnieg uz nieka krūmiem kā ķuseņi, uz nieka stabiem kā polārlapsas pižiki. Savelkas smags un pārlauž māju sprandus, mašīnu bleķus iebuktē, sētnieki un šoferi sodīdamies un gānīdamies svīst vienā gabalā. Baltais pārplēš mūsu lielo šķūni kā nieku. Melnas bīstākles rēgojas ārā no kupenām, sabrucis drazās un malkā vienā rāvienā. Tāpat kā Māronkuls. Māronkuls ar sarkano vella ģīmi, izvalbītajām, šķielējošajām acēm, salīkušo steberēšanu. Māronkulim tikai ragus un asti, bet nē... šis allažiņ priecīgs! Māronkuls stundām ar bērneļiem spēlējas. Ik rītu man no kaimiņpagalma uzsauc: „Kur iesi! Ak, peldēt. Ņem mani līdzi!” Un vienmēr it priecīgs sagaida: „Nu, auksts ūdens?” Kad Māroņkuli sauc palīgā, viņš vienmēr iet, neatsaka. Arī šoreiz, dienu pirms vecgada dienas. Notīra mājai jumtu no sniega, atguļas un sabrūk, nav viņa te vairāk, prom. Nebūs viņa šovasar pagalmā. Nesauks neviens. Ar bērniem neņemsies. Un tāpat neienāks, pie mums, kaimiņiem, pasērst. Sniegs Māronkuli paņēmis.
Caur liepu aleju eju uz kapliču. Te pūš tā, it kā nāve nāktu nopļautos raudzīt. Dzīvajiem asmeni pie vaiga un acīs asaras – lūdzieties! Ar ledainām, sāpīgām pļaukām zvetē, grūž kupenās. Mēs ar puķēm, ar pušķiem, mēģinam izstīvēties cauri blietētajiem sniega vaļņiem. Vietām ceļa nemaz vairs nav, ja negribi iegrimt līdz cirkšņiem, jādodas atpakaļ. Vietumis divi auto nevar samainīties, tik šaurs ir izšķūrētais ceļš. Bet es nesu rozes Māronkulim. Kapliča pavisam jauna, tādas pašas flīzes no „K Rautas” kā tūkstošiem birojos, veikalos, SIA. Glumas un slīdīgas. Aiziet sieviete melnā balansēdama uz augstpapēžasmeņiem un es brīnos kā viņa noturas vertikāli, mape vienā, sintezators otrā padusē. Cilvēku stāvi pūš mākonīšus, tikai horizontāli guldītais, apslēptais puķēs, tas gan vairs neko. Tik skumji un auksti. Liekas, būtu labāk pirtiņā, šķūnītī, tur viss jau samelnējis un cilvēcīgs. Bet te, garāžā ar eiroremontu, salā ar mironi viducī, mēs izskatāmies tik bezpalīdzīgi. Māronkulim atņemta viņa sarkanā seja, vietā nāves baltais stīvējis citu, vaska maskai līdzīgu seju. Kur tu esi Māronkul? Vai kaut kur vasarā pie upes, vai tur, zem Ventas bērziem, vai arī skumji noraugies mūsos. Un pat nopūsties nespēj. Varbūt putenis tavā vietā pūš un elš. Lūk, tavu brāli, sēdošu invalīda krēslā, kāds grūši stumj pāri kapličas slieksnim. Tavs brālis tik kalsns, pat sīks, viņa vienīgā kāja izskatās tik liela, saliekta tik asā leņķī, ka man šķiet, es pirmo reizi redzu vienkājainu cilvēku. Lūk, mans brālis, viņam acīs zēģelē ziemelis, vai ne?... Tik lieli brāļi jau neraud. Sievietes nobrēkušās plankumainiem ģīmjiem. Mēs te stāvam tik bezspēcīgi tavas, Māronkul, promtikšanas priekšā. Un man gribas visus pasargāt. Ja man būtu tik lielas rokas kā Dievam, rokas kā kanoe laiviņas, es jūs kā zīdainīšus saritinātu, paslēptu un nekas, nekas, ne mazumiņš siltuma netiktu tai sniegotajai aukainajai. Vienkājīti, lielo brāli, sievietes, kuras prot raudāt, visus aizšūpinātu prom. Viņiem nebūtu jāgulstas kokainajā šķirstā, kur vairs nav pamanāmas nekādas stumbra lokanās līdzības, bet gan stīvas, kantainas, alkatīgas ņemšanas lize ir šis zārks, kurā ieguldīts cilvēks.
Dāma melnā ar pūkainajiem matiem un sintezatoru iesāk žēlu un sentimentālu meldiju. Viņa runā melnahoniski apcerīgi, ar patosu. Kad viņa saka – „pieminēsim klusumā”, tad pateikusi, pati lēnīgi „klip, klip, klip”, klipšķinot savus melnos zābakus ar durkļu papēžiem, aizkust līdz savam sintezatoram. Viņas klapšķi nemaz nav ļāvuši to īso pus minūti klusuma izciest. Varbūt viņai šķiet, ka cilvēkiem no klusuma bail. Varbūt viņai jātiek mājās pie bērniem. Varbūt tik smaili zābaki ir nāves pakavi. Metāla svečturis apvīts mākslīgiem ziediem. Tie te pagaidīs nākamo. Pusdeguļu sveces mēs ņemam uz kapiņem līdzi. Kapos nemaz nav zemes, bet smiltis sajaukušās ar sniegu. Kad zārku laiž bedrē iekšā, sieviete klusiņām spēlē „pūt vējiņi”. Tā nu tu, čangali dzērājiņ, kurzemnieci tomēr dabūji. Pirms maza brītiņa viņa kurzemniece apklājusi mirušā seju ar sniegbaltu aizkaru, nu visus aicina uz bēru mielastu. Mēs brīdi paminstinājušies, bēgam trīcēdami, jo tik nāvīgi salst.
Pēc trīs dienām jau līst. No kokiem kupenas nost, klajumi saduguši, sniegavīri čaganās drupās, ceļi melni kā piķa jostas un slapji kā glodenes muguras. Ventā ūdens kāpj augšā tik mell’s kā melleņ’ ķīsel’s, bet mani neviens vairs nesveicina: „Kur iesi? Ņem mani līdzi!”
Ieraksts 2011. gada 9. janvārī
upe un es
sniegs man iemācīja vienu –
tuvoties durvīm čukstus
kā tās divas klusētājas
vienai audi no asinīm
otrai no ūdens
noauda mani kā audeklu, sapina zālītēm sīksīkām sēkliņām niecīgām, lidoņu guzu un mārīšu asaru zvaniem un tad vēl kalmēm, kas ūdenī noglauž zvīņās ietērptos vēderus
izlēja mani biezu un svētīgu kā melleņu brūķētu dziru no paparžu ēnu lakstiem, mani ar svina vēzīšu muguru un spoguļ-vēderu kaisītu debesu spulgajām ačtelēm un čirksītēm greizsirdīgām
izgreba mani no klintīm, izsauca dzīvē kā putnēnu īkstīti dūnās un vai-manu vai svešā elpā, izkāpu vienos autos kā lācars nāves un raganu spļaudekļos tīstīts
atritināja vaļā, velēja vējā un vēlēja skrieties ar ziemeli vilkvāļu mēmo mēli, rudzu un puķu šūpām aizdzīties pušu, līdz kamēr es pret strautiem, bet upi nodzeras jūra
Ieraksts 2011. gada 11. janvārī
rakstīts ūdenī
nākusi caur audeklu
glazūras čagano sērsnu
līdz tirpām pa zemi kas snaikstās
rūgušas rūdas un klaipu kramīgā krāsā
no pipariem kanēļa koriandra
mūžzaļiem adatu matiem
es skaitīju kuterīšus
ar gumijas bortiem
tie atved bākas
un melnā izplājas mikla
sīkrasu skūpstiem kaisot
pieres un plaukstu plaknes
tad saritinājusi audeklus
aiztriekusies līdz jūrai
paņēmusi kadmiju stronciju umbru
es „venēcijas” zaļganos metāla sānus
maisītus no upes klusēšanas
spuldzīšu dzelkstīgās dvingas
būvēju viļņiem krakšķot
Ieraksts 2011. gada 15. janvārī
Upe teica
„Pārāk saldi, lai būtu patiesība” teica upe. Tās virsma zvīņojās līdzīgi čūskādai, atspīdēdama pretējā krasta dzelteno, spējo prožektoru ugunis, un zemo kuterīšu sarkanās ugunis. Tās tumsa šļankstinājās pār kuterīša bortiem. Tikai no tāluma oranžais „Ronis” atgādināja eglīti ar norautu zvaigzni. Tuvumā tas cīnījās ar upes tumsu. Melnais ūdens glaudās un snaikstījās, vēl mazliet mazliet un nomazgās klāju. Es, sēdēdama uz kupenas un soliņa, aizgūtnēm māju. „Ronis” atbildot nogārdzās kā dzīvnieks ar ierūsējušām plaušām. Ja upe nebūtu ūdens, bet nafta, kuterīt’s noteikti augtu un dzertu, augtu un dzertu, piepamtu brangs un dūšīgs kā „Kalisopeja”, šī resnā barža, kas slīd tik ātri un mazliet ieslīpi, bet pretējos krastos, kur ogļmelnās kāpas un dzeltenie ceļamie krāni, tur neietriecas. Skat, upe, es šodien esmu mazs cukura cilvēciņš, bērnības kājām. Kupenas mani notur kā ūdens Jēzu. Un mana ēna šķērso visu šo sniega klajumu kā pelēka izsaukuma zīme. Vēl nekas baltajā nav rakstīts, aiz manis pļāpīgas pēdas. Pār melno ūdeni caurspīdīgi, kuģu sašķaidīti vižņi. Asām šķautnēm kā stiklam. Kaijas neguļ, aizsmakušām balsīm sūdzas. Kuģis un es, šās traucējot pat naktī. Kaiju balsis karstas kā nodeguļi. Sarkanrīklītes sasauks karstu. Drīz vien kupenas izčākstēs un es kā iemieta palikšu stāvam. Parasts cilvēks, parastām zembrižu kājām.
Ieraksts 2011. gada 15. janvārī
Vissvarīgākā ir gaisma
Vidū jūra ir dzeltena, jo vissvarīgākā ir gaisma. Leņķis, kādā bāldzeltenā saules neļķe pieskaras jūrai, upei un sniegam. Pašā vidū jūra tik savādi dzeltena. Kā saldens krējums pār bleķa kastroļa vāku. Upe - gliemežvāka perlamutrs. Pacēlāja zilzaļos sānus pasvītro upe un lazējošajā ūdenī tumšsarkanie baržas borti gāzelējas biezām, līganām līnijām. Atspulgodami. Kaut kur tālumā kliedzieni. Ja es nezinātu, ka tie ir putni, es domātu, ka tur sals savelk troses. Skatu torņa pakāpieni krakšķ un vaid. Es nokāpju uz zemes, kas pārvilkta ledus bruņām kā glāžains rupucis. Sals neredzamiem vēzieniem glauž gaisu. Briedina mīnusu etiķūdenī visu dzīvo, dvašojošo. Iztālēm cilvēku silueti spičkas lielumā, melni un salīkuši. Saules uguns viņus jau kronējis. Kad vasaras smiltīs āda saldbrūnu kameņu reibumā sacentās ar ūdens un sviedru sāļumu. Bet nu mēs kā nošu lavīnas, melni, sniegā iebirzuši punkti. Peļķe dzeltenīga kā pirmīt jūra. Balts balodis ar melnu astes vēdekli padzeras un iespurdz garāžas logā ar sasisto rūti. Notupst tumsā ko sarūto restes. Ledus kā stikla lauskas. Plāns kvarca slānītis, bet kaijai gana. Tā spoguļojas kā Narciss un netaisās prom. Ja nu no rīta tā vairs nevarēs? Kaija iesalušām kājām gaidīs pavasari un kliegs. Ķērkdama, brēkdama. Upē šurpu-turpu sirēnos kuģi. Seši kursteņi strauji un ritmiski dūmo biezu un baltu. Tā vien liekas, ka tur aiz silikātķieģeļu samelnējušam sienām, kas tādā pat krāsā kā mašīnu nodangātais sniega ceļš, liekas, tur iekšā čigānietes uz tievām trosītēm savērušas reņģes. Kamēr tās no sudraba kļūst par zelta, tikmēr reņģu sāni sitas kā kastaņetes, no tā tie straujie, ritmiskie dūmi, kas debesis aizvelk ciet.
Ieraksts 2011. gada 16. janvārī
Koncertmeistariene Ziema
Karogi kraukšķ kā veļa padomju laikos, kad mamma pusslapju žāva uz balkona. Koku melnie zari noledojuši un sāpīgi skrapšķ. Paiet nevar, tikai šļūkt un visbiežāk pa ielu, ne ietvi. Aizsprukt no braucamās daļas nav iespējams, tad jākāpj kupenu vaļņos, kas vēl joprojām līdz viduklim un augstāk. Glābjamies pie Ventas, tur vēl vakar mašīnas ceļu bija nogludinājušas pliku un staigājamu, šodien – ledus glazūra un nu man jāvelk Anna. Kāpjam sniega klajumā, jo, meitiņ, te taču pāri sniegam mierīgi var iet. Bet meitiņa sauc: „Negibu, negibu!” Laikam jau trīs gados pieradusi staigāt pa kārtīgu cietzemi, nevis aizdomīgi gurkstošu baltumu. Upe lejā tumša un baisa. Pretējā krasta ogļu krāvumi kā miniatūras kalnu grēdas, smailām virsotnēm. Tā vien liekas, ka tur pārdeguša Marsa makets. Pretējā krasta prastais betons skaists, melnās gumijas riepas skaistas. Nez vai upe to visu tādu padara vai arī slapjais un aukstais, kas punkto seju un ietves glazē aizvien biezākas un slidīgākas. Aizlido sešas pīles, pēc brīža lido atpakaļ un kuter’s „Užava” tik pat mudīgs, teju vai putniem astē. Zaļiem sāniem, tikai tagad, dienā var pamanīt, ka tik ļoti ieslīpu klāju. Kapteinis droši vien pa savu kuģeli soļo pieturēdamies, nez par ko viņš domā, jo mēs velti mājam un saucam, nepīpināja. „Užavas” karoga karmīna sarkanais pludo uz baltā. Sārts kā neizmazgāta asins. Bronzas Voldemāram uz augšējā plakstiņa lāsteka pil un pil. Livonijas pilī uz koncertu, kurš jau pusē, kamēr mēs nākušas, slīdējušas, klunkurējušas, nē, tur mūs neielaiž, jo svētdienās pat automāts karti neatpazīst un biļetei pietrūkst četru santīmu. Šodien baznīcā visus melnos atdevu čigānietei, kura tik uzstājīgi novēlēja bērnam veselību. Mājup ejot iesienu bērnu lakatā un eju pa sniega strēli. Balta josta starp melnum melno ūdens dziļumu un noledojušām brauktuvēm. Te vismaz neslīd, tik brīžam kājas iebrūk līdz ceļiem. Tā ejot, vērojot šo it kā „neko”, šo ziemas ainavu, kas tik atturīga un lakoniska krāsās, man liekas, ka ziema mums muzicē. Melns, melns, pelēks, mazliet sārtais, „Užavas” zaļais. Tāluma sarkanais. Do, do, re un mi. Skat, Anna jau guļ. Lietus auksti rasina, bet šī guļ. Laikam jau laba tomēr tā skopā dziesma. Koncertmeistariene Ziema. Bet mājās tikt vairs nevar. Upe ieplakā, pilsēta augstāk. Pa noledojošo, ieslīpo bruģi nav iespējams uziet, kur nu vēl ar iemigušu, lakatā iesietu bērnu. Es domāju par kalnā kāpēju kurpēm, tādām kā lamatu kājām, atceros „naglenes” un atrodu sniega stērķīti. Augšup slīpumā tieku pieturēdamies pie kupenām un mājām. Krustojumā vējš mūs vienkārši aizpūš. Izpūš mani un bērnu no ietves uz ielas. Labi, ka neviena braucamā nav. Neviena paša. Tikai rātslaukumā kāds bomzītis veltīgi mēģina kustēt stiepdams lielu politelēna maisu. Kad atskatos, viņs ir nokritis, kārpās ledus stiklotajā kalnā un iztālēm liekas, ka tērpies tumšpelēka politelēna kombinzonā. Kaut nu viņu tur kādā no koka būdām gaidītu Saulcerīte, kaut dūmojoša kā skurstenis, kaut mella kā čigāniete.
Ieraksts 2011. gada 16. janvārī
***
mēs esam tranzīta punkti
upēm ar noguruma krastiem
gultņu skriemeļiem
bākas ciklopa acīm
putni ar benzīn-varavīkšņainām cilpām
un spārni kas jebkurā
bezgala malā atšifrē rītu
pēc kliedziena
dūcīt debesīs!
es reiz biju
aizsmakušas baržas vienmērus vaidēšana
ar kuru tā sveicināja
par cilvēkiem pārģērbtos putnus
un uz sniega klājiena dzeltens atslēgas
kaula nogrieznis
pabijis miesā vai upē
abas saldas
Ieraksts 2011. gada 19. janvārī
cilvēku iešana
zvejnieki iebriduši līdz lieliem
zivis ar gļotainām žaunām vārsta mākoņus
cik sāļi līst un saldi pa lapiņai ziedlaipiņai
mūsu pagalma dzelokšņos rīts
ausmojošs ūdens pa pēdām
ūdens . rožu . nospiedumos
Ieraksts 2011. gada 25. janvārī
divi iet
viņi atnāca no tās zemes
kurā sāls no svina
debešķīgais no drūmajām
atdalās un krīt
uz viņu dzīv-nieku
pusplēstajām ādām
izelpa sniegputekļus
pārvērš bengāliskos švirkstos
bet kustības atstāj pavedienus
kurus var redzēt vien slīpstaru gaismā
pret rudeni
viņi dzīvo aiz laukakmens zilajām sienām
taureņspārni palodās un ailēs izkārtojas kā zīmes
kamēr serdeņi ar vasaras spolējošo dvēseli
sen jau kā prom
viņu valoda ir dzīpari
viņš viņu iekūņo ik nakti
visu sniegoto dienu
viņa šķetinās augšup
kā vārpstiņa ar koka gurniem
un čurk-čurk vecenes mutīti
uz kuras gailējas rāceņi
olas saule tumšām deguma malām
Ieraksts 2011. gada 28. janvārī
runā ziema
laika dūcīt’s iekāpis tumsā
debesis žinžalo pušu
-kušu! -kušu! pieliec pie lūpām
saldās salkuma zīmes
un aizmirsti kā tu šurp nākusi
tik pa sniegu un viena viena
vainīga - sīkās brūcītes čuš...
čulgo kā avenes zilenes plūmes
uz svaigas vasaras mutes
ko nedabūt -
Ieraksts 2011. gada 30. janvārī
***
šīs melnās šķēpelītes
rotējošie kokmizu krupji
atraujas no tiem stāviem
kas debesis glāsta ar pirkstu
pēdējām falangām
trauslu zariņu švirkstiem
tie apskauj
kurzemes sniegotos gurnus
lej tuvuma zilās ēnas
kā no liesmas serdes
un līdzīgi saules špickai
iesveļ šo dienu
kad atgriezies mājās
(tik kokaini pamās dzimtenes rokas
un sveicinās melnie putni
ar rūsējošu vārtiņu čīgām
no kaklu ventiļiem)
Ieraksts 2011. gada 13. februārī
rakstība
skumju līnijas gājputnu skaustos
bērnu aizmetņi tumšās un gurdenās asinīs
mēs sarunājamies tikai čukstzīmju balsīs
trīsuļo bultiņa uz romiešu cipara nakts
rakstu zīme ar vējrādi verdikta vietā
pēc juliāna es noplēsta un dzeltējusi
kupenu žūžās izritināta no jauna
noraksti mani laikam zvaigznei no nakts
Ieraksts 2011. gada 23. februārī
fotogrāfija ar sievieti un
visskaistākai sievietei saule aiz muguras
saldos jūlija vālos seko un glauž
bērzu skaras līdz sūnām un zemo
mezglaino saknīšu dobumam
kur strautiem karstā un dāsnā
iekrāso kapara gultnes un
ādu no baltu kāpu krūtīm līdz pat
rudas lapsastes spīdumam sadzeļ saldu jo
saldu līdz norimst kaltiņu gravētā ziemā
kur tumsa ar debesu punktoto spožumu mij
sērkoku garuma dienas tik žilbos klājienos
ziema - tik vien kā stumbru un izdienas melns
un reizumis deldēta asfalta švīkstošā josta
šķērso visskaistākās sievietes ēnu
kā robežu ātri un klusējot
čigāniete ar omega auskariem
zelta nimbu un ģērētu lapsādu
saules spīdumā mērktām lūpām
“orbītu” zelē un melnumā spļauj
Ieraksts 2011. gada 20. martā
Andra Manfelde 24. martā ver "Ziemas bērnu" audio ielasījumu albumu
Uz albuma vāciņa - A.Manfelde vecmāmiņas Annas Sibīrijas lakatā
Rīgā 2011.gada 24. marta vakarā Latvijas Okupācijas muzejā plkst.18.00 Andra Manfelde ielūdz uz «Zemnīcas bērnu» audio grāmatas atklāšanu. Grāmatas audioielasījums veltīts neredzīgajiem Jānim un Larisai no Kuldīgas.Tautasdziesmas dziedās "Pērkonieši", muzicēs akardeoniste Liene. Cienastā - āboli no zemnieku saimniecības "Rūķīši."
Andra Manfelde raksta:
«25. marta rītā, nu jau pirms 62 gadiem, Latvija uz brīdi kļuva par ciešanās uzlecošās saules zemi. Lopu vagonu tumsā, gluži kā akla cilvēka krēslā, tūkstošiem latviešu ģimeņu dzimtenes saullēktu vairs neredzēja. Viņu pazemīgais izturēšanas varoņdarbs ir visas tautas mantojums. Visi esam zemnīcu bērni.»
Bļoda
Tukšmēness
Vārds
Video: Andra lasa nodaļas «Tu» un «Jērs».
https://player.vimeo.com/video/18519259
Ieraksts 2011. gada 28. martā
Vaska ābols
„Jā, es atceros balandas zupu ar pāris putraimiem, es atceros, kā uz skolu bass gāju. Vēlāk jau dabūju pastalas, vēl vēlāk koka tupeles, bet nu kā man, puikam, tur bij’ stāvēt... Kad citiem zābaki kājā. Atceros, vēlāk skolā bija botānika. Skolotāja deva apskatīt ābolu. Laikam jau no vaska, smuks, sarkans nokrāsots. Tad man kādi desmit gadi bija. Paliels jau, tāpēc to kā mājās, dzimtenē, es zināju, atcerējos... Tā nu turu rokās to vaska ābolu... Un man nāsīs iesitas ābolu smarža... It kā es ietu pa dārzu, kur zari ābolu pilni, līdz pašai zemei... Skolotāja laikam to redzēja, prasa, kas tad tev, Petja... Es saku - nekas... Bet pašam acīs asaras... Atdodu to ābolu, bet redzu, ka skolotājai arī acis slapjas, redzu, ka viņa saprot par ko es...” Tā mēs visi klausāmies un teju vai raudam. Mirdzošām acīm un tādi kaunīgi. Vidzemes augstienē, Jaunpiebalgā, 25. marta rītā pie galdiem sasēdušies. Pirms brīža vērojot sanākušos piebaldzēnus man likās, ka es nemaz nevarēšu parunāt. Sirmas galvas, sastrādātas rokas. Izsūtījuma gadi, kas pārvērtuši šo cilvēku bērnību un jaunību, kas visu mūžu, līdz pat šai dienai nākuši līdzi. Atmiņas iegravētas ne tikai dvēselē, šķiet ādā, šķiet skatienā, vismaz šodien, kad tik neparasti, balti puteņo. Varbūt tas nav cīruļputenis, bet gan dvēseļu sveiciens. Jā, es ticu, ka katra tīra, nevainīga sāpe tiek rakstīta debesīs. Upuru ciešanas paliek zvaigznāju seismogrammās.Vēroju piebaldzēnus. Tā vien liekas, ka te varoņi no „Mērnieku laikiem” sasēduši. Lūk, stāstnieks Pēteris, neliela auguma, mazliet tādiem Prātnieka vaibstiem, dzīvu, dedzīgu sirdi. Blakus sēž liela auguma un liela deguna īpašnieks. Praktiskas dabas cilvēks, viņam līdzi vesels lēveris ar dokumentiem un cīņas spars. Arī kortelīt’s. Vēlāk mēs ar Pēteri saskandinam plastmasas glāzītes. Pēteris rāda tēva dienasgrāmatas. Es solos vasarā atbraukt un šifrēt šos izsūtījuma gadus, kamēr vēl ar zīmulī pierakstīto nav izdzēsis laiks. Mūsu sarunā klusējot noklausās liels vīrs. Viņam rokas kā no rupji tēsta koka vai neapstrādāta betona formas. Droši vien traktorists, arājs. Viņa vaibsti atgādina indiāņu klintis. Klinstbluķu krāvumi ar virsaiša profilu. Šodien pat – ceļmalās sniega vaļņi saulītes kausēti līdzīgi miniatūrām, baltām klintīm, viss liekais, čaganais jau nočurpis nost. Ceļu apsargā kusušu sniegavīru ierindas, ne spaņņu, ne degunu, vien silueti. Saulītes gaisma šodien liekas salda kā apelsīna sula. Gaismas pārlieti pakalni. Sērsnas garoza zaigo perlamutrā, ledus sudrabā. Ceļi lokās un līkumo, gavilējošas debesu gubas noglauž katru uzkalniņu. Līdz asarām žilbina plakstus.
Sirms vīrs manī klausoties mazliet tā kā smaida. Arī viņš 25. marta saulītes apsudrabots, gluži kā Piebalgas pakalns. Tik skaists, smalkiem, cildeniem vaibstiem. Viņa āda, šķiet, izstaro gaismu. Es nenociešos un palielos šim sirmajam ķīmijas doktoram, ka neko no ķīmijas nesaprotu, bet vienādojumus rakstīju pareizi un skolotāja domāja, ka es visu zinu. Pensionētais ķīmijas doktors ar aristokrāta seju, man atbild, ka visās zinātnēs vissvarīgāk iemācīties alfabētu un tad jau teikumi, valoda, rit pati no sevis. Un vēl pavisam pie auss pieliecies, sazvērnieciski klusītēm saka, ka veči jau šo norakšot, ja dzirdēšot, bet no ķīmijas viedokļa pasaulē esot tikai viens cilvēks, un tā ir sieviete. Gēnu inženērija man tik labi nepadodas, bet es piekrītoši smaidu.
Pēteris teju vai grūstīdamies piebiedrojas, pieliecas man pie auss un čukst, lai es Jāni neklausot, šis jau tāds jocīgs. Tad pajautā, kas tā tāda esot, kas uz diska vāciņa. Es saku - „Nu kā, es taču! Vai tad nevarot pazīt? Nu jā, pirms sešiem gadiem...” Pēteris lūdz, lai es atsūtot savu foto. Sibīrijā jau visas tādos lakatos staigājušas. Krievu meiteņiem zem lielā vilnas vēl katūna lakats apakšā, nosiets pāri pierei kā ķivere. Katūna ķitelis pāri biksēm un vāļinki. Es savu puķaino vasaras brunci nostiepju tā smukāk pār biksēm, smaidu un jūtos kā Pētera Sibīrijas meitene. Tikai man tie āboli īsti. Koši sarkani Tukuma āboli. Vajag noberzt ar lupatiņu, tad spīdēs kā no vaska. Tā ābolu dāvātājs no zemnieku saimniecības „Rūķīši” mani izmācījis.
Ar sarkaniem āboliem vakar cienāju atnākušos. „Zemnīcas bērnu” diska atklāšanā bijām vien daži. Kāda mācītāja, pieci izsūtīti sirmgalvji, divi izsūtīti radinieki, viens dzejnieks ar savu meiteni, viens aklais ar savējo. Arī pusaudžu bariņš melniem emo matiem iemukuši no Vecrīgas vēja siltumā pasēdēt. Mēs paši – akardeoniste un „Pērkonieši” ar koklēm un bungām, ar tādām dziesmām, no kurām jāraud. Viņu dziedātās tautasdziesmas ir kā dzīvas upes, kurās gribas iekust un saplūst pašam savu sāļo upi izraudot, un tad jau vēlāk celties citādākam. Mēs jau nemaz nebijām tik vieni. No plakātiem noraudzījās cilvēku simti. Tik dzīvām sirdīm, atmodas karogiem un cerībām, kuras pat foto un laika objektīvs nav spējis ne sagūstīt, ne noslēpt. Es lasu nodaļu „Sarma”, par puisīti, kura kauli palikuši Sibīrijā, bet dvēsele debesīs. Šovakar mēs, cilvēku saujiņa, esam izvēlējušies būt šeit - deportāciju piemiņas un brīvības cīnītāju geto. Alternatīvā ārpasaule krāšņa kā reklāmas buklets, dāsna kā milzu lielveikals, tik melojoši īsta. Mūsu dvēseles kredītskalpu izoperētas jau pirms nāves, teju vai kā orgāns. Nevajadzīgas un neobligātas kā aklā zarna. Iepirkšanās angārā pat muskulmaņi veidoti vairs ne no plastalīna šķiedrām vai vaska ādas, bet gan īstu mirušo audu savērpti. Sirds valoda un dzejas valoda no dienas kļūst vēl nesalasāmāka par sanskritu. Deportāciju piemiņas dienas garīgi aklie ievīsta sentimentālā sēru līķautā. Septiņdesmitgadnieku valoda, smagnējās kustības un noskumušas acis, neapšaubāmi nav nekādas stilīgās. Bet es vēl joprojām atceros, kā smējās magoņamaizīšu cepēja. Tās maizītes tā vien gribas saukt par smalkdebešu maizītēm. Viņa tik dūšīga un skaļa, tik met ar roku, ka par izsūtījumu pateikt neko nevarēšot, neesot jau nekāda rakstniece, bet kad Jānis stāsta, tad nemitīgi pārtrauc un pielabo. Viņas smiekli ir tik spēcīgi un reizē, bērnišķīgi, ka magoņmaizīšu cepējai iesmejoties, līdzi smejam mēs visi. Viņai vēja aprauta seja, lieli vaigu kauli, brūns, izspūrušu matu ērkulis. Nē, nav nekāda glītā. Bet viņai smejot, kļūst tik ļoti silti. It kā viņa pati būtu krāsniņa.
Visu izstāstīt nevarēšu. Par pagastveci, kurš runā labāk par mācītāju, jo runā tikai no sirds un dzīves gudrības. Par šoferi, kurš ir arī santehniķis, ar mums kopā būt nevarēja, jo jau trešo reizi šoziem jālabo kultūras nama trubas, kuras sasit pusaudži, vienkārši tāpat, nu tāpat vien sit. Par deviņdesmitrīsgadīgo kurzemnieci, kura sacepusi sklandaraušus. Kā ciemkukuli dod līdzi. Par sievām, kuras dziedot pārvēršās meitenēs. Un sirmajām vīru galvām, kuras uzlūkojot, man gribas noklust. Par tik neparasto un salto, šķiet, pēdējo sniegu.
„Mans tēvs bija dienējis sarkanajā armijā. Kontuzēts, visu ko redzējis. Viņu kāda krieviete bija dzīvu no zemes izrakusi. Tā nu viņš, saprotiet, tiešām elli bija redzējis... Bet tajā, 25. marta rītā, ar šauteni tēvam jāstāv, vagoni jāsargā. Neesot varējis, atnācis mājā, 39 temperatūra uzcēlusies un vairāk neesot gājis. Nu tur pret maziem bērniem, sievām, sliktāk kā pret zvēriem... Tēvs karu izgājis, šausmas redzējis, bet pie lopu vagoniem ar šauteni nav varējis nostāvēt. Vēlāk mums bija jābēg. Pavisam uz nomali, ne tur ēst, ne tur darbs, nekā... Mamma samelojusi, ka tas tāpēc, ka mēs mazas ar māsu cukuru zagušas, bet tikai tagad saprotu, ka mums bija jābēg tāpēc, lai pašus uz Sibīriju neaizvestu.”
25.martā ieraksts Latvijas radio [saite nav aktīva]
Ieraksts 2011. gada 22. aprīlī
Latvijas radio: par mums - Zemnīcas bērniem
A.Manfelde_Latvijas_Radio_22.4.2011.mp3 [fails nav aktīvs]
Latvijas radio 2011.gada 22.aprīļa (Lielās Piektdienas) raidījumā “Talanti un pielūdzēji” stāstu par grāmatu “Zemnīcas bērni”, par šiem bērniem, viskauko. Par mani, savukārt, stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode un dziesminieks Kaspars Dimiters.
Foto no audiogrāmatas vēršanas svētkiem š.g. 25.martā Pērkoniešu lapā [saite nav aktīva]
Ieraksts 2011. gada 2. maijā
Pirms
Reiz kādā tumšā vakarā es atgriezos mājās. Visu dienu biju ceļojusi uz otru Latvijas galu, daudz runājusi, ļoti nogurusi un tajā rudens naktī, kad dārdēja vilciens, aiz loga zibēja rudens melnums un skatlogu gaismas, man pēkšņi likās, ka nevis es, dārdoša un graboša, joņoju cauri Jūrmalai, Ķemeru purvājiem, Smārdes mežiem, bet gan – es esmu sastindzis punkts ar vagona arku pār pleciem. Tik statiska esmu un pasaule ir tā, kas aizsteidzas, aizgriežas, aizvirpuļo dunošā ritmā. Es tikai stāvu un skatos. Ļauju lai pasaule iziet man cauri, zīmējot grafiti uz manu iekškambaru sienām.
Šonakt man izlikās līdzīgi. Es biju kuģa karkasā un jūra aizlodāja, aizlija apkārt prāmim ar debesziliem bortiem un sniegbaltām kajītēm. Lepnais „Skotu vikings” augstāks pat par Livonijas pili izslīdēja no Ventspils skavām un lēni, tik ļoti lēnīgi iekustināja zemes apaļumus, kas apsegti jūras klunkšķošiem audiem. Vējš nikniem cirtieniem pļaukāja, plēsa aiz ausīm, dzina atpakaļ atpūtas telpā, jo kajīti šoreiz nevarēju dabūt. Par smieklīgi mazu naudu iespējams nakšņot krēslos un tikt uz Zviedrijas zemes. Ietinusies halātā, atlaidusies dermantīna zvilnī, varēju pārlaist nakti. Labi, ka man līdzi nedeklarētā prece, ielieta Mangaļūdens pudelē, tik nodevīgi tumšbrūnā krāsā, muitnieka ieraudzīta, bet neatņemta. Spirtotais upeņu dzēriens uzdzina miegu un man bija vienalga, ka atpūtas telpā snauda tikai vīrieši ar saviem leptopiem, kur rādīja filmas par mafiju un karu. Vienalga, ka naktī grozoties es savā degungalā pamanīju pelēkās un tīrās zeķēs ietērptas vīrieša kājas. Jūra bija kā tumšs, smacīgs vēders. Nakts izspīlēja zvaigžņu ribas. Tieši virs manas galvas Lielie Greizie. Un tad jau skaļrunis modinot izkliedz – „celies, Ninive!” Ak, nē, nē... Nīneshamne.
Prāmī uz Visbiju restorāna vagonā ir mīksti, zaļi krēsli. Es iekārtojos visplašākajos. Pa labi no manis pensionāru pāris lasa dizaina žurnālus. Pa kreisi – sirmgalve ar savu dzīvesdraugu pusdieno. Pirmīt viņš atlaidies gulēja krēslā, līdz uzcēlās. Viņa uzvilka viņam sandales, bet ēdienu atnesa pats. Viņa jau paēdusi. Ne visu. Uz šķīvja kotletes gabaliņš, kartupelis, citrona daiviņa. Ēdiens ir cilvēka dēļ. To es zinu, bet laikam nekad nemācēšu. Pa kluso graužu savu sakaltušo Lieldienu kuliču un cenšos neskaust. Putojošo alu, zeltainās kotletes, salātu puķoto krāšņumu un vienkāršās plastmasas glāzītes ar uzzīmēto tasīti un kārdinošajiem dūmiem. Kafija nav dārga, bet naudas man nav. Cenšos apņemties, ja es būšu miljardieris, tad braukšu vecā „Fiat” nevis skopuma, bet cilvēkmīlestības dēļ, jo kaut kur taču skumst ķīnietis, nedabūjis pat pieticīgo dienas devu - saujiņu rīsu.
Garām aiziet tumšādainie pilnām paplātēm. Vienam ādas jaka ar tumšzilu nokrāsu gandrīz vienā tonī ar paša ādas krāsu. Otram tik muskuļots torss, ka paplāti varētu nenest rokās, bet balstīt uz krūtīm. Laikam tāpēc, lai novērstu uzmanību no pieres. Piere viņam izliekta kā bērnu slidkalniņš, kā atvāzts gliemežvāks ar mirdzošām acu pērlēm. Tumša rupuča ķivere ir viņa piere un zelta ķēde greznojas uz kūdrāju krāsas krūtīm. Jūra šūpo manu prātu, biezstiklu logi izliekuši jūras horizontu kā Vanša tilta kūkumus. Kāda jauna māmiņa ar bizēm, izskūtiem deniņiem, baltā, tīklotā džemperī, caur kuru rēgojas melns krūšturis. Spīdīgs neilona melnums liptin pielipis apaļīgajiem gurniem, ādas siksnas ar sudraba kniedēm apņem slaikās potītes, viņa liek pasjansu. „Divreiz vienā upē neiekāpsi”. Ai, Visbija, atver man durvis. Es baidos, ka prāmis piestās, kāpnes nolaidīsies, bet Visbijas nebūs, tik kaila, kaulaina zeme. Katedrāli es būšu izsapņojusi un arī troļļu mājiņas dakstiņu jumtiem. Un pat tad, ja drupu baznīcas atvērs savus metāla kaluma vārtiņus un es, iekāpusi baznīcu pašā viducī, līdz potītēm sulīgā maija zālē, varēšu lūkoties bezgalīgajos debesu kupolos, ja nu es vairāk nemācēšu. Tā redzēt un rakstīt, kā rudenī. Jā, vienā upē nevar, bet jūrā?
Restorāna vagons maigi šūpodams, lēni līgodamies, vārdo jūru, lai tā atver man durvis uz to pasauli, kur caur lielu klusēšanu sajūtas izkristalizējas par domām, domas par vārdiem, vārdi kārtojas burtu krellēs, tik taustāmās, ka kļūst katram gribētājam lietojamas, ne tikai man vienai pašai.
Ziema šogad tik ilgi turpinājās, pavasaris kavējās un es tik bieži, pirms iemigšanas, atcerējos pakāpienus klintī, pa kuriem var nokāpt līdz katedrālei, jūras mierīgo audeklu, pazemīgās mājeles mūžam atvērtiem slēģiem, kadiķogas, kuras varbūt ziemā un salā sačervelē kā nozilējušas rozīnes. Es atcerējos Visbiju. Un tikai tā, joka un ilgošanās pēc, uzrakstīju e pastu – „varbūt varu atbraukt”. Trīs dienas pirms pirmā maija, saņemu atbildi „jā, var”.
„Tik savādi, izrādās, ka Visbija visu laiku ir tepat, kā sapnis.”
„Jā, sapnis arī visu laiku ir tepat.”
Ieraksts 2011. gada 2. maijā
Pumpuru teikšana
Koferis velk mani atpakaļ jūrā. Varbūt tāpēc, ka pelēcīgi sudrabots, mirdz kā zivs pavēdere, vienos sīkzvīņu viļņos. Es tik stūrēju kalnā atspērdamās un apmaldos Visbijas ielās. Mūros saziedējušas baltas puķītes, no rožu ērkšķainiem kātiem spraucas zaļu asnu puduri, zied narcises. Blonda Narcise, ai... meitene!, izkāpj no iespaidīga, ielas resnuma vāģa. Nupat, nupat man likās, ka šitais smagais ir nesavaldāms, jo lēni slīdēja no kalna lejā, man virsū. Bet nobremzēja. No auto izleca meitene ar blondu zirgasti un aizcirta durvis. Dažas no mājiņām tiek balsinātas ik pavasari. Uz stalažām plīv zaļi, tīklveidīgi aizkari. Es uzskrienu diviem baltiem, saulē atslīgušiem strādniekiem, teju vai virsū. Šie tērpušies baltās drānās, ar baltu ķiti noķellētām rokām un sejām. Gaisma tagad, te, Visbijā, ir citādāka kā rudenī – baltāka. Šie divi baltmieši man atgādina tibetiešu mūkus pārģērbušos ziemeļnieku formās. Vai arī enģeļus. Nogurušus pavasara enģeļus, kuriem pēc sešiem salst. Man līdzi ir divi peldkostīmi, divu sandaļu pāris, es ilgojos pēc cimdiem un uzzinu, ka Latvijā snieg. Es jau varu arī nekur neiet. Skatīties windows un logā. Zem mana loga rit ceļš. Paralēli jūrai, līdz pat Jaunavas klintij, līdz Fāro un tālāk. Apvijas Gotlandei apkārt kā josta. Lūk, aiziet meitene oranžiem drediem un drēbēm. Viņai pīrsingi ir uzacīs, degunā un, galvenais, vaigos. Viņas lielais, melnais suns apvīts ar sudrabotu auklu. No savas istabas loga es redzu kuģu ceļu ūdenī, lidmašīnu ceļu baltu, irdenu asti iekūstam debesīs. Ved krustīm putnu ceļš no ūdeņiem uz sarkanajām korēm. Aizlido pīles, kam vēderi plaukstošu kastaņpumpuru krāsā. Dzeltenzaļi tie vēderi, pumpuri, asni. Jūra māca elpošanu. Aiz vien lēnāk un skaļāk. Arī valoda kļūst citādāka. Pumpuri pačukst priekšā.
Ieraksts 2011. gada 3. maijā
Izšķirtspēja
Pavasara gaisma visās zemēs vienāda - žilbinoši balta. Tā lauztin laužas caur logu ailēm, guļas uz horizontālām virsmām, pat no pelēkā moča pārvalka atstaro viļņu sudrabu, nemaz nerunājot par akmeņu šķeldu, kas iepretim jūrai slīpa kā folija krāgs. Šo gaismu, pirms plaukšanas, šķiet, var smērēt uz maizes. Tajā var tīties. Nomazgāt seju. Apžilbt, noreibt, kļūt redzīgs. Rau, kaiju pavēderes reflektē dakstiņu sārto. Aizšvirkst krauķis nakts melnumu kā darvu sasūcies. Ej nu sazin, varbūt tur, zem nocietinājumu drupām, guļ mella muca un zem spundes tup nakts. Atliek vien krauķim pamērcēt spārnus un pumpuru gaismas balojošais sirmums kā nebijis. Pat man te noklāti balti palagi. Gaismas spožums blēdās uz nakti. Pamodusies jūtu šo baltumu uz ādas. Kokvilnas baltais ir kā dzēšlapa un pamazām noberž šurpceļu, kurš tomēr tik ļoti bija piesūcies mašīneļļas un bezdibenīga miega. Te guļot man baltie palagi noslīpē ikdienību, kas raga slānīšiem tik nemanot jau kramoja čaulā. Betona sieviete, skaties! Visbija tā pati. Un cita. Man šķiet, ka pavasaris ir kā rīts. Pašlaik... tā pēc desmit. Oktobris bija pēc sešiem vakarā. Tad sekoja polārā ziemas nakts. Un maija vidū es tuvošos zenīta divpadsmit.
Man nav šļūtenes, ķelles vai grābekļa. Man nav jānomazgā logi, bet tā vien gribas. Liekas, ka tie ir mani stikli, aiz kuriem slēpjas zirdziņi, porcelāna kollijs, orhidejas melnais, sakaltušais stumbrs noputējušā podā. Mājas ir kā suņi ar saimniekiem un bez. Pārsvarā jau dīžojas lielīgas. Kristāla svečturi šķindina starus. Palūko, palūko, kā šie te dzīvo. Visbija dienās dun. Betona maisītājam ir sirds forma. Tiešām ļoti lielie „Big Bag” maisi ir elektro oranžā krāsā. Ķerras stūmējam ir luminiscējoši košas bikses. Tas, lai viņu labāk varētu pamanīt tie braucēji, kas reizi stundā aiztraucas zem maniem logiem. Strādnieki apmet māju. Ķelli metra platumā var noturēt pa diviem. Māja aug aizvien ducīgāka, pelēkāka, resnāka. Kļava uzzied aizvien lielākiem ķekariem, dzeltenzaļāki košāka no stundas uz stundu. Putns dzied kā laika deglis. Gāmura pīkstiens atbalso bumbu, kas dēstīta krūtīs. Zem zaļsūnu zariem āboli sacer savu krišanas dziesmu. Pārāk spēcīga šī pumpuru gaisma. Pirms pieciem strādnieki jau prom. Baltā gaisma rimsies pēc sešiem. Paliks pelēka, rimta krēsla un liels, pat biedējošs klusums.
Pat pie katerāles urbj un zāģē. Pat katedrāles iekšienē dzirdama ripzāģa īdēšana. Pat ērģeles nespēlē, jo tās tiek skaņotas. Tikai vitrāžu stāsts nemainīgs. Gadalaiki lapu un vēja pirkstiem veltīgi klauvējušies stiklos. Uz altāra nometusies sārta liesma. It kā serafimi un heruvimi būtu nosvieduši spārnus uz baltā audekla. Ņirb, mainās, trīc. Skaties un smaidi, aizžmiedz acis, lai neapžilbtu pavisam. Sārts atspīdums no vitrāžām izgaismo altāra kokgrebumu un nu es redzu, ka gan enģelim, gan Ādamam, gan Ievai - izbrīnā ieplestas acis. Pamanu, ka no atzīšanas koka vainaga, kam āboļu pusītes ar krustnagliņu serdeņiem, izbāzta laukā čūskas galva. Nemaz nelīdzinās čūskai, bet gan pēc gulbim vai Pitonam, Genas draugam. Čūskas, jeb gulbja kakls pārraug astē un skrullējas apkārt stumbram, koķeti izlocīdams pašu astes galu. Galvaskausi uz nodeldētajām akmens plāksnēm mani sveicina plaši, jo plaši smaidīdami. Blakus rakstīts, ka te Dieva mierā dus... nesalasāmais „tāds un tāds”, jau no 3. maija, 1693.gada. Nu jau vairāk nekā trīs gadsimtus kādam turpinās mūžība. Šķiet superintendants ar skruļļoto parūku, kas knapi turas uz nošķeltā pakauša, man piekrītoši māj. Es arī gribētu, lai mani portretē cilnī tik anatomiski nepareizu, bet garīgi precīzu. Bet kas tev dos, slāj vien laukā.
Pa ceļam uz jūru, blakus botāniskajam dārzam dūko baloži. Meža dūjas, kuru brangās, sārtās krūtežas var samanīt cauri neatplaukušajiem zariem. Var ligzdas pamanīt. Viena divu sauju lielumā, otra kā žagaru čupa pieplakusi stumbram, lai vējš neaizpūš. Dūjas dūko dobji un visu laiku vienādi. Kā dziesmu dzied, tikai vārdus nesaprotu. Es jau arī nesapratu, ko gids teica tūristu bariņam, rādīdams uz manu logu. Nav ne jausmas, par ko šie smējās. Varbūt - „Te tie rakstnieki gurķojas.” Aizslēpos aiz aizkariem, ej nu sazin. Man nav ne grābekļa, ne kapļa, ne es par tupeņiem, ne rāceņiem iedomāju šurp braukdama. „Ēst gan gribas”, tā dzejniekiem raksta tauta portālā Delfi. Botāniskā dārza zeme te uzirdināta pūkaina. Ruda kūdra, ne zeme. Sīkie stumbenīši šovasar izaugs par rozēm „Kolumbs” un „Anna”. Atrodu magnoliju. Iztālēm izskatās, ka pelēcīgajos, kailajos koka zaros sasēduši balti taureņi. Pareģo skumju vasaru. Aukstā jūras vēja glaudītās ziedlapas trīs. Pumpuri vēl tikai raisās. Nolobas pumpuru pākstis. Tik pūkainas un biezas kā peļu ādiņas. Uz plāksnītes rakstīts, ka tā ir Japānas magnolija, varbūt tāpēc baltās ziedlapas snaikstās uz to pusi, kur uzlecošā saule. Kamēr šeit būšu, tās uzplauks. Varbūt nokritīs zemē blakus pumpuru pelēkbrūnajām ādiņām, no kurām es, gan jau nepratīšos, šūdināt kažociņu. Bet ir tiešām, ļoti, ļoti auksts. Varbūt tāpēc, ka jūra tik ilgi un cītīgi ēdusi sniegu.
Ieraksts 2011. gada 4. maijā
Nakts
Nakts ir Maha. Spāņu sieviete melniem stīpu brunčiem. Viņa uzsēžas mājai kā perētāja un tikai balti punktiņi lido lejā no melnum melnā. Apklāj kapotus un zāli ar irdeni baltu, kūstošu seģeni. Naktīs mana māja ir arka un ceļš slīd cauri. Visi, kas dienā gājuši turp, naktī palēnām kāpjas atpakaļ. Sportiskie kedās, sieva pelēkā trapeces mētelī, elsojošais suns, meitenes pinkainiem matiem un treļļu smiekliem. No betona maisītāja sirds izlokās zaļas šļūtenes un lien katrā atvērtā logā. Tur saulcerītes, bezdelīgactiņas, magnoliju baltie spārni. Viss, ko redzēju, pamazām ritinās lejā uz jūru. Ievaidas laterna aiz loga. Dzeltena gaisma uz sienas. Ekrāns, kas demonstrē pelēku punktu kustēšanos. Mēmi un lēni. Snieg. Narcises piekļaujas bruģim kā nožēlnieces. Tur tālāk aiz klintīm, kur iesākas ceļš, Fāro krēpaiņi saslauka ledainu baltumu maigā, smaržīgā zālē.
Ieraksts 2011. gada 4. maijā
Ziedu pasakas
„Nu to nakts sniegu trīcēdams nedabūsi nost. Visu dienu ta-āāāds stingums, nevar atvērties vaļā.” Tā man sūdzējās vizbuļi un narcises. Baltās vizbulītes piekrītoši pamāja. Bet violetās meža atraitnītes pazemīgi klusēdamas, likās, vēl vairāk saduga klintīs, saspiedās ciešāk bariņā un mazliet pietvīka kļūdamas tumšākas par savām populārajām pavasara māsām – vizbulēm.
„Bet tu paskat, paskat, uz mums!” Vienā mutē sauca maijpuķes, meža tulpes, ābeļzari un spalvaini pumpuri ķekaros, kuru vārdus es nezināju. To stumbri bija vienā krāsā ar klintīm no kurām tik spītīgi šie lauzās augstāk debesīs. „Tu paskat! Kā mēs ziedēsim...”
„Mācies no mums. Mēs j a u ziedam!” Teica ērkšķains zara stumbenis, izlīdis no klints un tur pat iestiepies atpakaļ akmenī. Sakne vai zars? Vienos ērkšķos. Balti ziedi līdzīgi aliču plūmītei vai ķirsim. „No mums! Iemācies būt sīksta un izdzīvot visur.” Pavisam sīkā, tik tikko saklausāmā balstiņā nopīkstēja tas otrs ar bordo ziediem. Bumbulīši ne ziedi, miniatūri vīnogi ķekari, ne lielāki par rupjās sāls graudiņiem. Zariņi tievi kā dzija, aitas muguras krāsā, klintspelēki. „Mēs ziedam!”
Lapegļu plaukstošās galotnes pamāja man zem kājām, tā maigi, maigi. Es nokāpu lejā no klints. Uz takas no lapegļu stumbriem staltiem kā kolonnām mīkstas, teju vai samtainas ēnas. Es iztaisnoju plecus lepna, jo lepna, bet atdūros klintī. Sprauga, kas veda dziļāk tumsā atgādināja vulvu. „Tu pieliecies zemāk, vēl zemāk kā šunelis, tad tiksi iekšā. Varbūt dabūsi baismīgu brēkuli ziemas gļotu pārvilktu miesu. Mēnesnīcas un neziņas augli. Tad nu varēsi skriet un meklēt pēc Dīrera vara. Skrāpēsi citādākus vārdus, rau, četru jātnieku šķēpi slejas no akmeņiem laukā, bet tu jau neredzi, čuksti vien tālāk tos puķu pušplēstos, saldos. ”
Ieraksts 2011. gada 5. maijā
Neeju
Uz jūru es neeju. Kam man iet, ja acu augstumā sāļūdens horizonts. Tad tuvāk nāk lapegļu zaļais klājiens, vecā cietokšņa drupas, dakstiņu kores un ceļš, kurš diensvidū dreb garām mājai. Nakts to vilina zem.
Uz jūru es neeju, bet manu plaušu alveolas pamazām aug lielākas. Tās ieelpo dziļāk, lēnāk un retāk, jo gaiss sīksāļu kapilāru un skābekļa lādiņu austs. Atver tikai logu un jūra nosēžas plaušās kā putekļi. Atver tikai logu un dvēsele ieaudīsies tīklā kā zivs. Nedomās vairs neko citu. Viss... bija. Viss... bija. Viss... bija... ir. Krūšu kurvis pamazām kramojas gliemežvākā ar redeļainiem ribu izliekumiem. Briedina sirds spīdekli kā iespļautu kumosu. Mēness baltā maize pievilgusi jūras stipruma. Dievs, aizsniedz mani.
Kam man uz jūru, ja varu klaiņāt pa karavīru un atraitņu kvartālu. Ar pirkstu vilkt līniju rūtīs, kuras neviens neatver un nemazgā. Saskaitīt orhideju kaltušos kātus un vaskotās lapiņas. Neredzēt nevienu, kas skatās pretī. Stikli kā spoguļi. Rožu dzinumi un ērkšķi. Pirms pieklauvē, pieliecies. Žogu arkas kā sakas. Zvaniņu šķinda uzmodinās atraitnes un karavīrus. Tad mēs iesim uz jūru.
Ieraksts 2011. gada 6. maijā
No nekā
Aizkustinājumu te var dabūt no nekā. Vienkārši skatoties. No horizonta, kura šodien nemaz nav, vien dūmakaina svītra, kurā piejaucēta debess un ūdens. No sārta kuģa, kurš kustas kā lēni pirksti. No meža baložu dūdām, tās atskan te še, te tur. No magnolijas, kas saldama gluži kā es, nav plaukusi ne par ziedu vairāk. No apmetējiem un betona maisītājiem arī var kņudošo sāpi pakrūtē iedabūt, jo šodien maisītājs sirds formā ir rimies. Šodien strādnieki sakārto instrumentus un viens no viņiem visu pēcpusdienu tīra kaimiņmājas lodziņus. Tie nesniedzas vīram līdz plecam. Ar lupatiņu noberzti tik spoguļspoži, ka ne tikai paša atspulgu, varbūt pat manējo var saskatīt. No putniem man teju jāraud. Pie jūras kliedz balsīs, kas nemaz neizklausās pēc putnu, bet gan zīdītājkustoņu kunkstēšanas. Pavei, pavei... divi sēž korē. Puiši, ne putni, izspūrušiem ērkuļiem. Uz dakstiņu jumta sēž noautām kājām. Smejas un runā, lejā pilsēta, jūra. Bet to aizkustinājumu var dabūt ne jau no viņu jaunības brīvestības, bet no tā, ka viņu baltās zeķes kļuvušas sārtas. Pēdas smērētas jumtu putekļos.
Šīs mājiņas uzskatot es kļūstu aizkustināta. Dziļumā iedegts kamīns. Pītajā šūpuļkrēslā atlaidies sirmgalvis. Viņa aceņu stiklos, gluži kā logu stiklos, aizzibu es. Lūk, sieviete rūsganiem matiem, lakatiņā, sīkām krunciņām. Televizors tik agresīvi zibsnī šajā pustoņu novakarē. Kur ir viņas bērni, mīļotais. Kaimiņu namiņam var redzēt cauri. Logi šajā pusē un pretējā. Aiz tiem logiem jūra. Baznīcas drupas. Krietni augstāk pār pilsētas dakstiņiem slejas baznīcas pelēkā siena ar diviem logiem un aiz tiem saulriets. Baznīca ir kā dekorācija viena aktiera izrādei. Svētsvinīgā klusumā Kāds ik vakaru izstāsta savu dzīvestāstu un piekrītot mirkšķina saulrieta iekaisusī acs. Āmen. Divas draudzenes es redzēju istabas tumšajā dziļumā sēžam un malkojam vīnu. No keramiskā svečtura pilēja balts parafīns. Pusmūža sievietes, tūlīt tūlīt viņas panākšu, jo līdz četrdesmit mēs trencamies, tālāk vairs ne. Man gribas ilgi ilgi skatīties, bet kauns, jo man šķiet, ka skatīdamās es visu sapratīšu. Atklāšu šī vakara noslēpumu. Sarunu par to, ka īstas mīlestības jau nemaz nav, ir tikai tas, ko mēs gribam redzēt, lūk, piemēram, asaru jūra.
Ieraksts 2011. gada 7. maijā
Dupša dūna
Gaisma gāza augšpēdus, grūda gar zemi un akmeņos. Likās, ka soliņš uz kura es guļu, noklāts ar karstu krāsu. Un tiem diviem, kas atlaidušies pie jūras, ilgi, ilgi vajadzēs celties. Zāli no dibeniem tie nedabūs nost. No paša rīta gaisma dauzījās gar logiem, plakstiem un pumpuriem. Maija bērni nav nekādas ne maijvaboles, ne bizbizmārītes, tos ne ar kādiem saucieniem un draudiem neiztrūcināt, tie visos laikos un zemēs vienādi plašu atvēzienu nosvieduši skolas somas, džemperus, jakas, izmetušies līdz pēdējam kreklam, dzenā bumbu un sasaucas piesmakušās kaiju balsīs. Velti ūjina mammas un baloži. Līdz tumsai reibšana, klaigāšana un bumbas dauzīšana nemitēsies. Putni piebalso no katra pakša.„Kas man! Kas man!” „Te-pat, te-pat!” „Di-pūū, dip!” Meža balodis sakot tā: „Pus-pūr ol’ es izdēj, pus pūr ol’ es izdēj, tukšs!” Lai nu ko, bet to „tukšs” jau nu ļoti labi varot saklausīt. Es klausos, klausos un nesaklausu. Katrs zāles stiebrs, akmeņu bedrīte, narcišu taures – pilns līdz malām un pāri. Žagatu kundziņiem frakās vairs vietas neatliek. Grozās pa atraitnīšu dobēm klusēdami. Atraitnītes! Raibas un lepnas kā praida karodziņi. Būtu vismaz atraitņu kvartālā kaunējušās un sērojušas. Par ko? Vai ziemu?
Es gulēju uz soliņa un skatījos gaisā, kurš reibstoša žilbuma pilns, un domāju par ziemeļnieku vasaru. Lūk, uzrodas gaisma karstām rokām. Aizspiež plakstus. Izbalina matus kā citroncielavai. Aizsprauž garāmgājējai aiz auss māllēpeni. Atstarojas no katras gludas un gaišas virsmas. Akmeņiem, kaiju pavēderēm un vēl jo vairāk, no grāmatu lappusēm. Aizej, nogulies zālē, smiltīs vai akmeņos un apsedz seju. Jo lasīt jau nevar. Tūlīt vairs domāt nevarēs. Tūlīt ar portatīvajiem varēs dauzīt mušas. Ziemeļnieku vasaras domātas lai ēstu. Āda ēd sauli, vēders šašļiku, alu un ogas, dvēsele smieklus, ceļa oļus, asfalta kūpēšanu. Kamēr es žilbstu debesīs skatīdamās, tikmēr no tās puses, kur vēl nesen dūdoja meža balodis, lido spalviņa. Spoža un balta. Es gribu, lai atlido pie manis, ņemšu kā talismanu līdzi, bet tā ielido pretējā kokā un ieķeras zaros. Es ilgi skatos, līdz vējš to izpūš. Piejūras pelēkajos akmeņos knapi ieraugāma brīnumspalva. Pelēcīga un pūkaina. Nekāda brangā jau nav. Dupša dūna.
Šī diena ir kā mazu brīdi pirms. It kā stāvēšana un tramplīna. Rudenī niršana sevī, maijā – niršana ārpus. Reibšanas un prieka laiks. Es vēl ilgi klīstu pa atraitņu un karavīru kvartālu, it kā kaut ko meklēdama. Slēģus te neaizver. Tūristu kļūs no dienas, jo vairāk. Varbūt šīs nokrāmētās palodzes ir dekorācijas? Kundzītes no atraitņu kvartāla izspēlē notikušas un nenotikušas drāmas. Es drīz iešu kā ciemos. Mācēšu nenomaldīties un atrast. Noputējušo kolliju, dūšīgo porcelāna sievieti ar lielajām krūtīm. Viņa izstieptajās rokās nes vīriņu, nenomet un nenometīs. Mācēšu atrast ziemeļbriedi, spožu kā disko bumba. Septiņus mazus nēģerēnus. Atšķirt porcelāna kaķi no īstā. Sulīgās puķu lapas no audekla ziedlapām. Un varbūt kādu dienu es redzēšu to, kas attēlots vienkāju ģīmetnēs, kuras sablīvējušas uz palodzēm stūra namā. Neviena seja no senajiem foto nevēro ielu, bet lūkojas iekšpus, tur, kur atkal šovakar neviena nav.
Ieraksts 2011. gada 8. maijā
Loms
Kad es eju laukā, tad es eju kā zvejnieks. Nokrāvusies neredzamiem tīkliem. Un to, ko redzu, to satveru, tas mans. (Tikai pēdējā laikā nevienas pērlenīcas vairs nav. Lasa – „pērlenīca”, izrunā „dzejolis”.)
Mans šīsdienas loms.
1. Uz takas, kas ved paralēli cietoksnim, 9 kovārņi, 2 kamenes, 1 bizbizmārīte (lasa bizbizmārīte, izrunā dievgosniņa.)
2. Blakus svētā Jura baznīcas drupām (no kuras atkal izvilku salocītu, putekļainu skārdeni, ai... vēl tagad somā mētājas) kastaņkoks kārtīgi salapojis. Kastaņziedu pumpuri izskatās kā tikko aizmetušies vīnogu ķekari un lapas tik straujā lenķī lūr zemē, tiešām kā izmisumā lauzītas rokas.
3. Izbalojuši vizbuļi.
4. Sakāvušās kaijas.
5. Putnu un kukaiņu balsis. Vienam dziesma tāda, it kā ar sprunguli pa veļas mazgājamo dēļi, citam kā čūskas šņāciens, visur treļļi... treļļi un nu jau apnicīgās meža baloža dūkas.
6. Pērnie knupīši koka zarā. Pērnie, jo izbalojuši. Pieci knupīši ievērti striķītī un šūpojas uzacu augstumā.
7. Iela smaržoja pēc pankūkām. Mežs pēc zirgiem. Jūra pēc rūsējoša metāla.
Tik vien. Man ticis. Gan jau vēl nakts ko teiks. Vai arī pašu ieaudīs tīklos.
Ieraksts 2011. gada 8. maijā
Mērvienības
Kaimiņmājas atvērtajā balkonā pavasara vējelis šūpo kristāla lustras karekļus un laukā lauztin laužas Noras Džonsas balss. Uz citas kaimiņmājas kores jāteniski sēž vīrietis un klapē ar āmuru takti. Pirmo reizi es tik cieši novēroju pavasari. Es esmu kā kameras acs, kura nosviesta filmēt ziedus. Vakaros es tinu atpakaļ. Es kāpju uz liedagu. Bērzi salapojuši, botāniskā dārzā izplaucis ķirsis un zaļu ziediņu krūms, kura latīnisko nosaukumu nemaz nav iespējams izlasīt, kur nu vēl atcerēties. „Strazda tualete”, jo strazds tur kņudināja spalvas. Magnolija man kļuvusi par pavasara mērvienību. Ozola lieluma lineālu. Pusotra cilvēka skāvienā, es izmērīju. Pēc taureņiem un orhidejām līdzīgajiem ziediem es varu pateikt, cik ļoti pavasaris pieņēmies spēkā. Ne decibeliem, ne terabaitiem, ne zirga spēkiem un cilvēka nespēkiem izmērāmais pavasaris, bet ar baltiem, ūdensrozēm līdzīgiem ziediem. Caur kailajiem magnolijas koka zariem, mēness līkums rādās kā Visuma noplēstais nags. Meža dūjas dūko aiz vien niknāk. No šīm dūkām viņu guzas izplešas aizvien lielākas un lielākas. Ka tik kādu dienu nepārsprāgst. Bet gan jau šos dūkos dūcienus izspiedīs laukā kā oļainas oliņas. Saules spožā, sarkanā švīka dziest ūdenī. Daži putni jau guļ. Tumši un nekustīgi kā akmeņi. Varbūt saulei norietot akmeņi noskurinās, pieceļas no ūdens un aizlido. Kas tad tumsā var atšķirt – putns vai akmenis. Te – „plunkš!” Domāju, ka tur tie smejošie puikas iesvieduši akmeni. Nē, izrādās, putns. Strauji iemeties ūdenī, tik pat strauji nometas uz akmens blakus savai otrajai pusei. Krastā stāvot man liekas, ka tumšie putnu silueti sakrustojuši knābīšus. Gluži kā tie divi sirmgalvji, kas saulrietu vērojot sakrustojuši rokas. Abi tik skaisti. Viņam bēšs plašķis, zaļais „kepons” turas pašā pakauša galā kā cilindrs. Viņas mute smaida, acis, viņa skatās tālumā, kur horizonts piekļaujas debesīm un piekļaujas viņam. Varbūt viņi iznākuši no savas kristālu lustru, porcelāna sunīšu, noputējušo grāmatu valstības, zina, ka magnoliju abiem neapskaut. Viņu divu skāvienam, viņu divu dzīvēm, tā tomēr paliks pārāk trausla.
Ieraksts 2011. gada 9. maijā
Drupaču vējš
No pievērtajām narcisēm, saulcerītēm, māllēpēm, sīkstajām pienenēm, zeltpulkstenītēm, no dzeltenajiem putekļiem, kas klājās uz loga rūts, no laternas staru kūļa, kas šūpojās viļņu taktī klausīgs kā fokstrots, ak, neskaud Mēnesi!, te šonakt pūš dzeltenais vējš. Sasmēlies spīdekļu saltumu, rādītjpirkstā un zeltnesī dzelto tabakas sīvumu, plakstos notrausis sapņu čagas, šonakt pūš dzeltenais vējš. Rīt saule gaismu kā sviestu ziedīs uz palodzēm, ciskām, vēderiem, uz jūras akmeņiem gaisma kusīs un tecēs ūdenī elsojot eļļainos apļos, vējš būs padevies un viņš noskūpstot teiks: „Re, tev acu kaktiņā miegs.”
Ieraksts 2011. gada 9. maijā
Paradīzes paradigma
Karolīna samaisa spainī mālus, paņem pāris sarkanīgu, vēsu pikuču un pielipina vīrieša piedurknēm, lai plīvo, lai būtu liesmas sajūta, jo viņai vajag, lai šo divu skūpsts plaukst līdzīgi ziedam. Karolīna nomazgā rokas, noslauka audeklā un nostājas, kur Vilhelms liek. Viņam ir foto aparāts. Tas ir jaunākais tehnikas brīnums. Lai arī ar prātu nav iespējams aptvert, tomēr viņas vīrs Vilhelms no šīs, ar lupatu apklātās kastes, iegūs attēlu. Precīzāku par izcila gleznotāja darbu. Tik punktuālu kā Dīrera gravīru. Nebūšot iespējams samelot. Jo katram māksliniekam taču ir sava versija. Bet par viņu, Karolīnu, nekādas versijas nedrīkst būt. Viņas augstā piere, mazliet pietūkušie plakstiņi, uzacu loki, smailais deguns, apņēmīgā mute, niecīgās ausu ļipiņas, cieši atglauztie mati. Viņa skatās uz krūtīm. Viņa skatās uz skulptūras krūtīm. Māla āboliem ar krustnagliņu galiem. Viņa skatās uz augšup pacelto roku. Viena skauj mīļotā galvu, otra viņam uz gurniem. Uz sievietes gurniem viņa neuzdrīkstas skatīties. Svina stieples tur iekšpus, nekas vairāk, viņa pati izlocīja karkasu un tomēr Karolīna neuzdrīkstas skatīties. Tie ir tikai māli, tikai. Vilhelms apklājies ar melnu audeklu, saka, ka tūlīt uzzibsnīs un viss būšot kā dzīvē. Viņa sastingst, aiztur elpu un lūkojas uz tiem diviem, kas kļuvuši par skūpstu.
*
Viņa skatās un jūt savas potītes, viņai liekas, ka laiks, gluži kā efejas klinti, pamazām viņu drupina zemē. Viņa jūt savas nokarenās krūtis, saliektos plecus, pārāk platos gurnus, ciskas, kuras atgādina ļumdenu galertu, ādu, kas nav vairs gludā marmora āda, bet vienkārša jūras smilts. Viņš teica, ka tā jau neesot, smējās, bet viņa smieklos bija jaušams aukstums. Kaut kas no jūras šļakstiem, rudens rūsas aļģēs, tie bija vienaldzīgā smiekli, jā, viņa tā jūt. Viņa saka viņam, ka viņai jau nemaz nevajagot, lai būtu pēc viņas prāta, ka viņa tā nemaz negribot. Tomēr, ja jau reiz viņi esot kopā, viņa bija cerējusi, ka divi, tas ir kas vairāk par miesas stumbeni iekaisušu baudā, un viņam ir jāatbild, tūlīt, tūlīt pat ar viņu jārunā, jo viņa tā gribot. Viņa kliedz, lai taču viņš runā, bet viņš neatbild. Viņai liekas, ka viņi nemaz nedzīvo. Vien klimst pa bālganu mēnesi, skafandru saulainās šļūtenes palikušas kā čūskas ap ābelēm lokoties. Viņi nemācēs elpot vairs citu, vien šo mēnesnīcas gaisu, kas smaržo pēc slapjiem māliem un nevarīga kāsa. Viņi vairs nepratīs atgriezties zemē, kur saules gaismu kā sviestu uz maizēm var ziest, kur meitenes ar putniem triec treļļus. Palūk, viņai jau zvīņojas āda, sālsūdens un metāla smarža. Amfībija, ne cilvēks, un tu nesmejies, tu tāds pats esi! Tu esi es. Viņa – saistīta kā ar ķēdi pie piestātnes, viņš - laivas kokons ievīstīts burās. Viņai bail, ka pati pie sevis netiek atpakaļ. Pumpurs pārplēš lipīgo patvērumu un arī netiek. Ja jau atvēries, ziedi līdz galam, pat salstot. Pārvērties auglī, nokrīti putekļos. Vai tad tie bija viņi, kas vēl vakar ēdenes dārzā skūpstījās. Saules gaisma tik maiga kā lūpu spīdums, mana saldā zemenīt. Tu mani mīlot, jo esmu skaista, gudra, stipra. Cerības pārāg savtīgumā, savtīgums dusmās, dusmas niknumā, niknums bezspēcīgā niknumā, bezspēcība izmisīgās skumjās. Nolādēts, tu mani nepazīsti. Efejas rauj zemē, drupina kaulus, svinu stieples dzen ērkšķu dzinuļus, šķīdina miesu par sanesu duļķiem. Laba. Viņš neatbild. Tad viņai gribas ar kārtīgu vēzienu visu no palodzēm nost. Visus tos svečturus, ģīmetnes, porcelānu un kristāla vāzes, jo ja nav galvenā, ja šeit, šinī nolādētājā istabā ar skatu uz jūru, ja šeit nav viņu divu, tad tās kristāla drazas ir tikai nožēlojami karekļi. Labāk lai sabirzt putekļos, ja nav saules gaismas ko atstarot, lai vienkārši sabirzt.
*
„Nu ko viņi blež tajos logos, ko viņi blenž!” puika kliedz un tētis uz logu stikliem uzlīmē vastūku ar vitrāžu rakstu. „Nē, nu no ielas jau nevar redzēt, ka puika sēž ratiņkrēslā, tas tik pat labi varētu būt pīts šūpuļkrēsls, nu tāds kā kaimiņam Juhannam, bet ja tā padomā... Staigā tie svešie kā pa paradīzi, lūr logos, varbūt pat smīn, mājai remontu vajadzētu, visa nauda iziet pa zālēm, nē, nu kaut kāda taisnība tam manam puikam ir.” Lampas abažūru, kas izskatījās pēc barelīnas svārciņiem, tētis noņēma nost.
*
„Pavasaris ir laiks, kad visām sēklām tiek dota pavēle – plaukt, pat tad, ja šī sēkla atrodas zem ļoti blīva materiāla, tāda kā asfalts, vai arī atrodas augšanai nepiemērotos apstākļos, tādā kā klints. Tādos gadījumos mēs redzam, ka šis viena auga spēks sasniedz neticamus, pat kosmiskus apmērus. Diedzēti asni ir arī vislabākā barība, lai mazinātu pavasara nogurumu, atgrieztu dzīvesprieku un mundrumu.” Viņa nopūšas, jā, tu neko nevari iesākt pret laiku, tas tevi pazemina kā nieka asnu, lūk, paiet stunda un viss rādās citādi. Viņa izgriež avīzrakstiņu, ar magnētu piestiprina pie leduskapja, izcep kanēļmaizītes, pievienojot mazliet kardamonu, lai istabā smaržo pēc meža, lai maķenīt smaržo pēc sūnām. Jādomā, tā viņš jutīsies labāk, kā mājās. Viņa iededz sveces un gaida.
*
Viņa skatās uz divu saplūšanu vienā. Viņai labajā rokā sūklis. Skulptūras pamatnes mālos iesprausts veidojamais štielis, ass kā skalpelis. Pieskaroties māliem, tu esi kā ķirurgs, noņem nost to slimo, smago un lieko. Kalts ir kā stars, kas pavasarī plēš pumpurus, pavēl tiem vērties vaļā. Jā, tomēr izdevies. Vajadzēs atliet bronzā. „Pat ja ar šito nekas nesanāks” saka Vilhelms, iztaisnodamies pie fotoaparāta -„Skūpsts tomēr paliks.”
*
Fotogrāfija, kas datēta ar 1891. gadu, ir klusināti zilā toņkārtā. Stāv sieviete tik statiskā, rimtā mierā. Kariatīde, ne sieviete. No ziloņkaula, ne miesas. Lūkojas uz savu skulptūru. Nolaidenajos plakstiņos, kas skatās no augšas uz leju, ir radītājas atbildība un lepnums. Skūpsts divus savienojis. Divi skūpsta un mūžības notverti. Pelēkzilās gaismas piepildītā telpa meklējama ne vairs uz zemes, varbūt - mēness. Ja es varētu, tad dotos ceļojumā laikā. Varbūt tad pirms mēnešu simtiem notikušais, kādā mēnesnīcā vai naktī kļūtu aizsniedzams. Es ilgi lūkojos Vilhelma kadrējumā un pamanu, ka man ir tādas pašas ausu ļipiņas kā ziemeļu tēlniecei.
Ieraksts 2011. gada 10. maijā
Pēdējais pakāpiens - jūra
Eņģelis teica: „Ēdene jau nav dārzs, bet ceļš.” Gribēju atcirst – daudz nu tu sajēdz, trīsgadniek, bet tad es gāju uz jūru. Kāpu lejā pa akmens kāpnēm, kas ved garām katedrālei, pilsētai, dārzam, līdz jūrai. Septiņdesmit trīs pakāpieni. Uz četrdesmit ceturtā labajā pusē ligzda ar dažām dūnām un pielipušām čaumalām. Kreisajā tīksmi staipījās brūnganmelns, plankumains kaķis. Krēsloja, gaismas jau iedegtas, cilvēku dzīves izpētāmas un iegūstāmas kā ligzdiņas. Viens skatījās televizorā, es viņa pakausī. Iela smaržoja pēc slapja suņa un bērziem. Iemaldījos botāniskajā dārzā. Ķirsis košāks, magnolijas lielākas, nu jau izplaukušas līdz pašai galotnei, ne tikai dienvidu pusē. Mēness vēl spožāks. Un, galvenais, zāle. Tās bija vairāk, tā bija spēcīgāka un spilgtāka. Tā vairs nebija pavasara zāle, sniega atmiņas pilnā. Šī zāle tuvojās pirmsjāņu varenībai un nebaidījās ne salnu, ne izkapts. Pie jūras sēdēja jaunieši, dzēra kaut ko no baltas pakas un lasīja no baltām lapām. Plūcās pīles. Lidojot metās viena otrai astēs, skaļi gānījās. Un tad es ieraudzīju akmeņus. Gandrīz ogļmelnus. Akmeņu ēnās gandrīz melnas bordo aļģes. Brūnzaļas sūnas, gandrīz kā pīļu krūtažas. Vakar tik skaistu krāsu te nebija. Varbūt es redzu tāpēc, ka stāvu starp gaismu un tumsu. Mijkrēšļa ilgās, ko pasvītro divas pīles, tik slaiki nolaizdamās ūdenī. Tik dzidra, skaidra skaņa, it kā tur pāršķirtu lielu, lielu lappusi. Tikai šī lappuse nav no celulozes, pergamenta vai aitādas, pat ne no magnoliju ziedlapām, tā ir ūdens robežšķirtne, aizsniedzama spārniem vai kājām.
Ieraksts 2011. gada 10. maijā
Tici vien redzamajam
1. Bruģi drebinādams piebrauca kravas vāģis un ar pacēlāju sakrāmēja pāri palikušos BIG BAG maisus. Strādnieks elektro zaļās biksēs nosēdās zālē un no elektro dzeltenas kastes izvilka sviestmaizi. Ēda, skatījās lejā uz pilsētu, jūru un uz ziedošo kļavu, kas bija tādā pašā krāsā kā viņa bikses.
2. Es mēģināju izbāzt galvu cauri režģiem, kas Nikolaja baznīcas drupām durvju vietā. Pelēkas, nummurētas solu rindas. Nodeldēta koka nekrāsā. Lāpu turekļi iesprausti metāla pamatnēs. Galds ar caurumu vidū. Ķieģeļu raksti tiecās augšup kā asinsvadu tīklojums. Armatūra sen jau kā nost. Varbūt tāpēc, ka uzziedējušas bumbieres un arī vecās ābeles zari izskatījās divtik smagi nekā man atbraucot, man likās, ka krēslas klusumā uz Mesi pulcējas mirušie. Dūdoja parastais balodis - dū dū dū dū. Atbalsojās ritmiski, monotoni, it kā tur dauzītos tukša, izgrebta sirds.
3. Smaržoja pēc lavandas un skujām, tad pēc sveķiem, tad pēc skaidām, sajauktām ar zemi. Es grozīju galvu, nespēdama uzminēt, no kurienes nāk šī smarža. Vai tiešām no plaukšanas? Ziedi galina pumpuru plēves un smaržo pēc rēna muzeja. Tuvojoties botāniskajam dārzam, smarža kļuva vēl spēcīgāka un pazīstamāka. Žogs bija nokrāsāts ar melnu, mazliet brūnganu, caurspīdīgu šķidrumu. Deguta eļļu.
4. Meitenes svieda akmeņus ūdenī, jūras zīriņš savējo miesu. Trīs meitenes sēdēja pie pašas jūras malas, perlamutra ūdens glāstīja pēdas. Viņas sēdēja oļos un betonā, mesdamas akmeņus aizvien spēcīgāk un biežāk. Visām trijām bija gari, melnsarkani kā jūras aļģes, mati. Matu krāsa no vienas bundžiņas un droši vien smaržas.
5. Kā kvēlojošs ābols saule slīdēja jūrā. Nē, tā jau zeme ar visu jūru, Gotlandi, mani... bēg pati no sevis. Reibdama, griezdamās bēg. Zemes ēna uz mēness, neredzama kā gaiss.
6. Visšaurākajā, divsoļu platuma ieliņā, ļoti spēcīgi smaržoja pēc nezālēm un zemes. Nobalsināts betona lauva lūkojās uz māju ar aizvērtajiem slēģiem. Pie bīskapijas, kur betona auni sastājušies ierindā, kur tā vien gribas auniem kā bukiem lekt pāri, tur smaržoja pēc sinepēm un divi baloži skūpstījās. Varbūt knābīša skūpsti asi kā štieļa dūrieni, kas to lai zin.
Ieraksts 2011. gada 12. maijā
Mūžības smaržas
Pakāpieni smaržo pēc hiacintēm. Pirmais solis ielā, kas ved paralēli jūrai, smaržo pēc zirga mēsliem. Nākamais pēc indiešu smaržkociņiem, trešais pēc putekļiem un ūdens. Cietoksnis apjož pilsētu. Cietoksni pie jūras sajozis puskailu jauniešu bars. Meitenes melnos krūšturos un džinsu šortos. Rozā motorollers man ceļā. Puišu torsi. Viņu ādas brūnas un spīdīgas kā kumeļu ādas. Liekas, viņi te smēķēdami vaniļu guļ dienām ilgi un kad piecelsies, zem augumiem, kā zem akmeņiem, zāle būs nogulēta balta. Smaržo pēc skābbarības un tārpiem. Jūra kā vienmēr pēc metāla. Viens no magnolijas ziediem smaržo pēc norūgušas jāņogu sulas un sniega, otrs – pēc balandas, kūdras un sniega. Dižliepas stumbrā iegravētas sirdis un iniciāļi. Lapiņu sirdis izplaukušas un vairs nelīp, sārtas pret gaismu, maigas pret pirkstiem.
Pie svētā Larsa baznīcas drupām stalažas, zāģi, betons. Melnais durvju režģis atrauts vaļā, vien zelta slēdzene šūpojas. Es nedroši soļoju iekšā, jo drupas tūristiem slēgtas līdz pat jūnija vidum. Pamanu kāpnes. Šaura eja ved augšup. Pagraba vēsums un gruži. Ir tik savādi iet, zinot, ka nekur jau neaiziesi, varbūt, ja tā būtu baznīca, es varētu atģisties tornī, bet nu – vien dēļu žogā, no kura redzams pagalms ar šūpuļtīklu un grilu. Izkurtējis, ceptas gaļas vīraks. Kāpju lejā, jo man bailes, ka mani te ieslēgs. Ne tikai tāpēc, ka esmu šeit ielavījusies, mani pārņēmusi kauna sajūta. Vērojot baznīcas sienas ar ķieģeļu rakstiem, iztrūkstošajām skulptūrām, ikonām, krustiem, mani ir sajūta, ka es maldos ihtiozaura skeleta iekšpusē. Un arkas ir ribas.
Katedrālē neviena nav. Izstaigājos, kur citkārt man kauns iet. Pie paša altāra ir apbedījuma plāksnes, kurās attēlotas divas ģimenes. No sākuma es sajaucu, kurš vīrs, kura sieva. Tikai ieskatoties ciešāk sapratu, ka vīri pat astoņpadsmitajā gadsimtā nestaigāja kleitās ar piedurknēm kā saspiestiem cīsiņiem. Viņai acis izgrebtas kā pirmkristiešu simboli, redzokļu bedrītes vidos. Viņš ir maigs. Tik savādi to tā redzēt, baznīcā, altārī, apbedījuma cilnī. Viņi izskatās kā iemīlējušies, pat ja viņu kauli, tur, lejā, zemē, savilkti kā sakaltušas ābolu serdes. Otrajā cilnī sieva stāv mazliet atstatu. Viņa ir otrā plāna sieva ar kleitu kā fona drapērijām. Vīram ir pieši, zobens, padusē iespiesta bruņu cepure, lepna stāja. Tikai viņš, protams, nezināja, ka gadsimteņi viņa vaigu, pieri un degunu, nopulēs spīdīgu un gludu. „Es no laukiem, deguns ar taukiem.” Varbūt enģeļi trīsgadnieki kaut kur debesu „sfairās” viņu ķircina un uzpūtība kā pūpēža putekļi ar vulkāna sīvo smaku sūta mums mūžības sveicienus.
Tālo gadsimtu varenie, tāpat kā ventspilniece Paulīne, sevi visā godībā gribējuši skatīt vēl pirms tā Kunga noliktās stundas. Kapa plāksnes darinātas kā mirstamkleitas. Anno. Robota bedrīte skaitļa vietā. Laika zobam garšo tās aizdomīgākās vietas. Pretējā altāra pusē guļ vislielākais no cilņiem. Apbruņots, godājams, varens. Lepns torss, uz bruņu cepures spalva, tikai sejas nav. Tur, kur jābūt profilam, ir bedre. Pārskatāmas, izpētāmas, apbrīnojamas bruņas, bet sejas nav. Lepnais jau to nebūtu gribējis.
Ieraksts 2011. gada 27. jūlijā
lielupes jūlijs
vakarvējš ar dūņu un pārogļota mīkstuma smaržu
savirpina upes stiebrus ziedošos dredos
saldenos putekļos es un simtkājis dūkuriņš
švīkājam ūdens glaudīgo spoguli vienā ritmā
ar vilciena pavadoni
kam pienīgas krūtis un sejas baltums kā pieņi
Ieraksts 2011. gada 27. jūlijā
lielupes jūlijs II
kad upes siltums mani būs lazējis kā krūku
vai gliemžkaula viduci
kad bumbiere savus sīkos un rūgtos aizmetņus
būs atdevusi putnam ar balsi kā ugunskura dūmi
kad saule trāpīs zvīņām un manām plaukstām
un kanoe laiva ar trešdaļu vēzienu sekundē
aizšvīkstinās līdz jūrai
tad slieksni ar siltu akmeņa muguru
noskūpstīs ābols
Ieraksts 2011. gada 11. decembrī
Kā aizceļot uz...
Tas, ka Visbijas pieraksti pārtaps grāmatā, man pirms gada ne sapņos nerādījās. Šobrīd tā ir noticis. Grāmatiņā "Ceļojums uz mēnesi. Visbija - Ventspils - Visbija." ir lasāms tas, ko rakstīju šeit, posterous blogā un vēl mazliet, ko nepaspēju publicēt. Pateicoties redaktoram Mārim Salējam izlabotas dramatiskās gramatikas kļūdas un izmesti lempīgākie dzejoļi. Reiz... sen, sen, kad es vēl nebiju ne dzejniece, ne liriķe, ne prozaiķe, bet vienkārši students, Māris Salējs man uzdāvināja baltu, mazliet kristālisku, akmeni. "Tas no Visbijas". Reiz... sen, sen, klausījos Grāvera "es peldēju... no Ventspils uz Visbiju... " un nemaz neticēju, ka tāda Visbija vispār eksistē. Arī tagad ikdienas steigā, grūtumā, skumjās, Visbija un Ventspils promenādes ceļš uz jūru, liekas izdomāts. Tik nereāli skaists. Šis skaistums mani ir mācījis redzēt dziļāk, rakstīt savādāk. Daba arī ir ikona. Mūžības. Ja vien mēs ticam. Un kā lai netic tam, ko patiešām var ieraudzīt. Varbūt - "Ceļojumā uz mēnesi.
Biedrība „Literatūras KOMBAINS” laidusi klajā sesto rakstnieces Andras Manfeldes grāmatu „Ceļojums uz mēnesi.Visbija – Ventspils – Visbija.” Autore žanru definējusi kā „dokumentālā proza un dzeja.”
„„Ceļojums uz mēnesi” nav lidojuma instrukcija uz zemes pavadoni, bet gan stāsts par to, kā ļoti skaistā vidē pietiek vien ar dažām dienām, lai dokumentāli pieraksti pārvērstos dzejā. Pati gaidu šo grāmatiņu, jo ziemas vakaros bieži mēdzu atcerēties neparastās, Visbijā un Ventspilī piedzīvotās dienas. Ceru, ka ne tikai man, bet arī lasītājam, grāmata būs kā vēdlodziņš, kuru atverot, var saskatīt katedrāli, klintis un jūru.” Andra Manfelde
„Andrai Manfeldei ir reti sastopams, taču jau viņas iepriekšējos darbos spilgti izpaudies talants – ar gluži instinktīvu valodas izjūtu no ikdienas vērojuma uzburt maģiskas realitātes ainu. Neparasti ir tas, ka šī iztēles maģija nesaārda ikdienas realitāti, bet izvērš tajā paslēptās dimensijas gan cilvēka dvēseles, gan lielās, garīgās realitātes līmeņos. Man šķiet, ka vismaz no latviešu rakstniekiem neviens nav radījis tik skaistu veltījumu Visbijai. Turklāt bez it kā ierastām pateicības nodevām vietai, kura ļāvusi nodoties daiļradei. Ne jau tēma nosaka darba kvalitāti, bet ieguldītais emocionālās enerģijas lādiņš.” Redaktors Māris Salējs
Ieraksts 2012. gada 10. janvārī
***
Ieraksts 2012. gada 12. janvārī
Mēs atklāsim "Ceļojumu uz mēnesi"
„Diezgan bieži man nācies dzirdēt „Ak, Visbija! Lieliska... Neaizmirstama... Esmu tur bijis/usi vairākas reizes!” Vai arī – „Visbija? Vai tad tāda maz ir... Tā taču tikai tāda dziesma „es peldēju no Ventspils uz Visbiju.””
Arī es par Visbiju biju dzirdējusi vien pa ausu galam. Biju piemirsusi, ka uz mazās, Visbijai tik tuvās Fāro salas, ir režisora Bergmaņa mājas.
Nemaz nezināju, ka šī savādā, vietumis stepei līdzīgā zeme, jau redzēta Tarkovska filmā „Upurēšana”.
Es nebiju kāpelējusi pa klintīm, nebiju dzīvojusi katedrāles ēnā, nebiju ik vakaru savas istabiņas logā vērojusi saulrietu. Nebiju, nebiju, nebiju... bet Visbijā taču VISS BIJA!
Par to kā „bija” un tas, kā ļoti skaista vide ikdienas pierakstus pārvērš dzejā, dokumentēts grāmatā „Ceļojums uz mēnesi”.
Šobrīd no drukāšanas dienas apritējis mēnesis un man jādomā par to, ka grāmatām mēdz būt arī aizkulises. Uz parastām grūtuma sastatnēm balstās mākslas skaistums.
Savā ziņā grāmatas ir arī augļu koki. Īstenība iesēj graudus, kuru sākšanos spēj atšifrēt tikai tas, kas rakstījis.
Ceru, ka grāmatas atklāšanas svētki būs ne tikai lappušu vaļā vēršana, bet saruna par to, kas palicis aiz „priekškara” un kas tie par graudiem, no kuriem simt sešdesmit tūkstots rakstu zīmes sākušās.” Andra Manfelde
Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā ielūdz uz Andras Manfeldes grāmatas „Ceļojums uz mēnesi. Visbija – Ventspils – Visbija” atvēršanas svētkiem ceturtdien, 19. janvārī plkst. 18.00.
Pasākumā ar rakstnieci Andru Manfeldi sarunāsies un pārdomās dalīsies redaktors un dzejnieks Māris Salējs, muzicēs čelliste Maija Prēdele.
Norises vieta: Rīga, Marijas iela 13/3 (Berga bazārs).
Ieraksts 2012. gada 27. janvārī
"Grāmata, kuru gan grūti, gan viegli lasīt." M.S.
"Pasaule nav nekas pašsaprotams" teica dzejnieks Māris Salējs grāmatas "Ceļojums uz mēnesi" atvēršanas-dzimšanas dienā. video šeit - https://www.norden.lv/lv/news/news2/587 [saite nav aktīva]
Paldies visiem, kuri atnāca un visiem, kuri lasīs, tā dodoties līdzi "ceļojumā uz mēnesi"! Paldies čellistei Maijai un "ziemeļu cilvēkiem" - Ziemeļu Ministru padomes biroja darbiniekiem, Imantam, Ievai, visiem!
Ieraksts 2012. gada 8. februārī
Grīdas reportāžas no Karostas
1. diena. Ceturdienā, 2. februāra rītā, pat Kurzemē sals sasniedza vairāk nekā mīnuss 20 grādus. Malkas katlā spiediens bija nokrities un uzpildot apkures sistēmu, izlija beidzamais radiatoru ūdens. „Tubras”, kā saka četrgadīgā Anna, bija aizsalušas. Pārvaldniece to uzzinot tik novilka: „Oi, oi, oi...” Sapratām, ka nu gan ziepes. Nu, bet tas taču nekas! Varam arī padzīvot virtuvē uz grīdas. It sevišķi, ja iegādāts kvarca sildītājs, kas silda līdzīgi padomju laikos ražotajai „saulītei”.
2. diena. Piektdienas vakarā zvanīju visnotaļ atsaucīgajai namu pārvaldniecei, diemžēl, izrādījās, ka neesam vienīgie ar sasalušiem ūdensvadiem, problēmas ir ļoti lielas un mūsu māja taču ir maz apdzīvota. „Bet zem mums dzīvo trīs, nē, četri bērni, jo uz Jauno gadu piedzima vēl viens.” Oi... oi... oi... „Nē, vairāk neviens no jūsu mājas par ūdeni nav sūdzējies. Diemžēl līdz pirmdienai nekādu izmaiņu nebūs.”
3. diena, sestdiena. Dzīvojam uz grīdas. Ēdam, dzeram kafiju, lasām, zīmējam, netīrie trauki izkārtoti pa plauktiem, jo apslaucīti var noderēt vēlreiz. Skatāmies visu, ko interneta vietnēs var atrast par Karostu. Par lādiņiem ezerā, pasakaini skaisto Kalpaka tiltu, mūsu ielas unikālo segumu, rau, lietās betona plāksnes nemaitā ne tanki, ne kari. Pateicoties portālam irliepāja un vēsturniekam Gunāram Silakaktiņam, beidzot uzzinu, ka baznīcai līdzīgā ēka ielas galā ir kapella-morgs, žēl – pusabrukusi, simtkārt žēl, ka te tik ļoti daudz ir šo divdesmit gadu laikā sabrukušo namu. Zemgales ielu es dēvēju par „mirušo ielu”, jo pirms pieciem gadiem nejauši ieklīstot, iznāca apraudāties. Kastaņu alejā bija sarosījušies pumpuri, bet cara laiku māju aleja – bez logiem un gandrīz visas bez jumtiem. Tikai monolītie granīta pamati kā pieminekļi. Staigājot pa Karostu, man bieži liekas, lūk, īstā pilsētas pērle! Tikai paviršs atradējs tajā neredz dzintara brīnumu un kā dzeltenu, jūras nopulētu stikliņu, iesviež krūmos. Ej nu sazin, ja nu kā fosfors sprāgst. Mums, „matrasniekiem” un karostniekiem, cits nekas neatliek kā internets, ēdiens un miegs. Uzmanīgi noklausāmies Silakaktiņa stāstīto par piemiņas vietu kritušajiem. Tepat taču aiz virtuves loga tās priedes un, zinu, tur tālāk krusts. Nacisti nošāva dezertierus, aizsargus un citus, kas pretojās fašistu režīmam. Kādus trīs simtus cilvēku. „Mēs negribējām karot” rakstīts uz granīta stabiem un – „nošaušanas vieta.” Kādā video pavisam sirms leģionārs stāsta, ka aprakt nošautos viņi nav varējuši, jo bedrēs pievilkās ar ūdeni un mirušie peldējuši pa virsu. Padomju laikos velēnas nolīdzinājuši līdz ar zemi un spēlējuši futbolu. Man ir Jūras katedrāles foto ar nozāģētiem krustiem un uzrakstu „matrožu klubs.” Esam jau iepazinušies ar krievu kundzītēm, kuras tur dancojušas. No neizsmeļamās youtubes uzzinām, ka Karostas militārajā cietummuzejā mitinās ruds sieviešu spoks. „Un ko tu domā par spokiem?” „Es domāju, ka spoks ir izdevīgs. Atliek tikai noturēt aizlūgumu par dvēselēm un iesvētīt muzeju, lai visi spoki pazustu. Bet tagad spoki ir kā bezalgas darbinieki un reklāmas baneri.” Jā, mūsu Karosta ir neizsmeļama. Siltums un lepnums ir dzirdams balsī, kad sakām - „mūsu”.
4. diena, svētdiena. Suņi priežmežiņā nikni, vējš kā no Ziemeļu ledus okeāna, pat baznīctante lamā nabagus zem katedrāles zelta kupoliem. Viņi laikam mani apmuļķojuši, jo tos izmangotos santīmus nodzers. Diena tik plēsīga kā satrakojusies kuce. Kad noriet saule, izdziest elektrība. Ne tikai mums, kvartālam, Karostai, bet arī visai Jaunliepājai. Sals pārcirtis vadus kā simtiem vārīgo dzīvības. Ukrainā divsimt, Latvijā savi divdesmit nosalušo sanāks. Pēc cik stundām mūsu virtuvē vairs nebūs plusi bet mīnusi? Pa drusciņai kurinam, bet bez sūkņa jau nedrīkst. Katls sāk šņākt, mēs nesam gruzdošās briketes sniegā, istaba pilna tvana, turam vaļā logu un skābeklis ieplūst līdz ar dzīvībai bīstamajiem grādiem. Elektrību ieslēdz pēc trīs stundām, plusi istabā arī vairs tikai trīs.
5. diena, pirmdiena. Avārijas dienestā man saka, ka izsaukumu ap simts, bet brīvdienās strādā vien trīs cilvēki. Domes pārstāvniecībā man saka, ka resursu ir tik, cik ir un LNA cīnās kā prot, arī ar nemaksātājiem. Divās mājās apkure šogad nemaz neesot pieslēgta, jo cilvēki nemaksājot. Apsaimniekotāja man saka, ka situācija ir ļoti sarežģīta, lejā taču neviens nedzīvo, caurules nav nosiltinātas, rezultāts nebūs ne divu, ne trīs dienu laikā. Kaimiņš mums saka, ka daļa dzīvokļu piederot pašvaldībai, tos nevar privatizēt un pārdot, šajos dzīvokļos dzīvo „nabagie”, kad viņus par nemaksāšanu izmet, vietā tiekot ielikti tādi paši. Esam tāda kā nabagmāja? Es rakstu Domei vēstuli. Un nevaru saprast, kaut kas ir mainījies. Ak, jā! Lejā kāju dipoņa mitējusies, laikam ģimene ar trīs bērniem un zīdainīti ir prom.
6. diena. Turpinam sēdēt uz grīdas un pamazām sākam smirdēt. Zvanu mammai: „Un kā jūs tur Sibīrijā mazgājāties?” „Nu laikam jau nemazgājamies. Kaut kur vienreiz pa diviem mēnešiem, vai...” „Uz Ziemassvētkiem un Lieldienām?” Mēs atrodam antibakteriālo gēlu un ieziežam rokas. Es neizturu un eju uz baseinu. Labi, ka pie ieejas nav „smaku indikators”. Apmaldoties garajos eiroremonta koridoros, ieraugu bomzīti. Viņš snauž pie savas plastmasas glāzes. Es tagad labāk varu iztēloties kā viņš jūtas. Tagad es zinu, ka ķermenis mēdz aizķept kā sasmacis kambaris. Skābekļa bads prātam ir vienādi bīstams ar ēdiena iztrūkumu vēderā. Domas vairs nelido. Varbūt citreiz vajag izbaudīt, kā tas ir – garīgi rāpot. Kamēr peldu, baseinu nāk apbrīnot komisija, jo 7. februārī tiek prezentēts Liepājas lepnums – peldbaseins un „Dzintara koncertzāles” makets.
7. diena. Šodien aprit nedēļa. Izrādās, „atkusnis” tiek gaidīts ne tikai totalitārajos režīmos. Izrādas, Karostā dzīvo vien nabagi un mākslinieki. Šķiet, Latvijā starp vārdiem mākslinieks un nabags, aizvien biežāk varēs likt vienlīdzības zīmi. Esmu uzrakstījusi vēstuli Domei un apsaimniekotājam. Vēstules apzīmogotas, tas nozīmē, man tiks sniegta atbilde. Droši vien tur būs rakstīts, ka Dome nevar pilnībā uzņemties atbildību par apsaimniekotāju, kurš taču SIA. SIA teiks, ka trūkst resursu. Šodien financenet secina, ka Latvijā nabadzības riskam pakļauti 19% iedzīvotāju. Es zinu, ka nepadošos. Tā galvenā cīņā jau nav pret institūcijām, bet PAR mīlestību. Pat par pieticīgu pagrīdes mīlestību ir jācīnās, lai to nenosaldē netaisnība, bezspēcība, skumjas un dusmas. Vakaros sēžot uz meitas matrača, stāstu, ka viņa taču ir Karostas meitene Anna! Jā, Karostas meitene Anna dzīvo koku lapotnē un drīz, pavisam drīz, izkusīs leduspuķes uz istabas logiem, uzziedēs kļava dzelteniem saulītes ziediem un mēs iesim skatīties, kā atveras dzelžu tilts pār kanāla ūdeni un šurpu-turpu ūjinādami peld kuģi.
P.S. Jaunākie dati [saite nav aktīva]
Ieraksts 2012. gada 14. martā
Ķer nu vēju...
Liepāja ir ne tikai „pilsēta, kurā piedzimst vējš”, bet arī pilsēta ar vislielāko mazturīgo iedzīvotāju skaitu un vislielāko graustu procentu uz vienu iedzīvotāju. Es, protams, dzīvojot Karostā vien trešo mēnesi, neesmu paguvusi cilvēkus un graustus izskaitīt, bet tāds iespaids man radies. Arī nesen nejauši satiktie maskavieši bija izbrīnīti, kāpēc te, Latvijā, tik daudz nolaistu ēku. „Nekas” es viņus mierināju „rīt, aizbraucot uz Ventspili, tik traki vairs neliksies.” Jā, man sāp sirds ne tikai par Manēžu, Zemgales ielu, bet arī par tā saucamo „emigrantu māju”. Bet vēl vairāk sāk sāpēt, ja taisās uz lietu, jo tad manā blakus dzīvoklī, kur iecerēta „rakstnieku rezidence”, jeb vienkārši – darbistaba, no griestiem pil. Izpilējis melnum melns, apmetums nobrucis, lejas kaimiņam krāsns gadiem jau nevelk. Protams, namu apsaimniekotājs ir informēts, kaut kas tiek darīts, tikai ielāpi uz veca šīfera būšot jāliek bezgalīgi un kamēr mūsu mājai 14 000 latu parāds, par jaunu jumtu varot vien sapņot. Līdz šim es nebiju interesējusies par apsaimniekošanu un ar to saistīto likumdošanu, bet nu, kad jumta sabrukšana tik tiešā veidā skar mani, cenšos saprast. Māja pieder pašvaldībai, bet esmu dzīvokļa īpašnieks, tātad – mēs esam līdzatbildīgi. Es esmu pilsonis, man ir mazs bērns, valstij ir jāpalīdz nodrošināt elementāras vajadzības. Tātad, pajumti un ūdeni ar valsts ziņu palīdz nodrošināt pašvaldība. Un dara to ļoti cītīgi, jo lielākā puse no mūsu mājas parādniekiem mīt pašvaldības dotajos dzīvokļos. Dažs īrnieks pamanījies uzaudzēt izcili treknu parādu slāni – līdz 2000 Ls. Ja apsaimniekošanas maksa ir 0.30 santīmi par kvadrātmetru, tad kurš ir pacieties aptuveni 10 (!) gadus? LNA apsaimniekošanu ir pārņemusi vien gadu un nenes par to atbildību. Kurš gan bijis tik pacietīgi-vienaldzīgs iepriekš? Ķer nu vēju, tiešas atbildes nav. Arī risinājuma nav. LNA jumtu iespējams salabot no mājas budžeta. Ja budžets mīnusos vai vienaldzīgi-pacietīgi gadīsim, kamēr sapūs brusas? Mēs, Latvijā, visi esam parādnieki un ja ne parādnieki, tad situācijas ķīlnieki. Ne tikai īrnieki, arī LNA, Liepāja un laikā pēc Parex, arī valsts. Daudzi bēg kā no grimstoša kuģa, bet daži paliek. Liepājā esot pat dzīvokļu rindas. Mūsu mājā var nākt uz atvērto durvju dienām. Vienam no dzīvokļiem durvis nav slēdzamas. Tur jau gadiem čurn kaku un būvgružu čupas. Es taisījos rakstīt vēl vienu atklātu vēstuli Domes priekšsēdētājam, vietniecei, deputātiem, bet laikam nav vērts, jo atbildi uz iepriekšējo esmu saņēmusi vien no LNA. Artis Rimma rakstījis LNA un, šķiet, Liepājas pilsētas domes vārdā („šķiet” jo atbildes vēstulē stūrītī drukāts „Liepājas pilsētas dome”, bet citas norādes un parakstu nav). Rimma aicina pirms īpašuma iegādes painteresēties par mājas kopējo stāvokli, kā arī izsaka atvainošanās par neērtībām. Ar prieku pieņemu šo atvainošanos un ceru, ka divu nedēļu ieilgušās bezūdens neērtības nenāksies izciest vēlreiz. Savā atklātajā vēstulē, kuru nosūtīju 7. februārī, es aicināju Liepājas pašvaldības vadītājus un deputātus īstenot samērību un rūpes par katru. Vai tiešām tik neskaidri uzrakstīts? Varu uzrakstīt tiešāk. 1) Ārkārtas situācijas, tādās kā plūdi, ūdens sasalšana, tekošs jumts u.tml. no pašvaldības resursiem piešķirt apsaimniekotājiem līdzekļus, lai avārijas brigādes tiktu algotas ne tikai darba laikā, kā tas bija janvārī pie sasalušā ūdens, bet 24 h diennaktī. 2) Negaidot uz parādnieku izdzīšanu un parādu piedzīšanu, nekavējoties piešķirt līdzekļus, lai vēl viens nams nepārvērstos kārtējā graustā, kurā svilpo vējš.
Nobeigumā atgadījums no dzīves Turaidas ielā.
Sestdienas rītā krāns sprauslā, ūdens nav. Zvanu uz avārijas dienestu. „Turaidas ielā nav ūdens!”
„Mums jau zvanīja no 6. dzīvokļa, viņiem līst uz galvas, jo 16. pārsprāgušas trubas. Dzīvokļa saimnieks miris, tāpēc atslēdzām, kamēr nedabūs rokā.”
„Nū... Kamēr mēs tiksim līdz debesu valstībai, varētu paiet diezgan ilgs laiks...”
„Ko?!... Kamēr neviens neuzradīsies, ūdens nebūs.”
Ūdens uzradās pirmdien. Vīrs teica, ka mums tomēr labi, vismaz no augšas neviens neko nevarot uzliet. Tikai no debesīm. Mēs jau esam pacietīgi. Nepaies ne desmit gadi un rezultāts būs. Vai nu jauns jumts, vai jumta vietā debesis.
P.S. Zemgales ielas mājas piederot Ekonomikas ministrijai, bezjumtu māju rinda pie Katedrāles – Aizsardzības ministrijai. Man vēl joprojām liekas, ka mājas bez logiem atgādina mirušo acu dobuļus. Tās klusu ciesdamas mani vēro. Pulkveža Brieža ielā 1 esot bijusi bibliotēka. Grāmatu ķieģelīši kļuvuši tikpat nevajadzīgi kā māju ķieģeļi, bet es vēl ceru un turpinu rakstīt. Klasiskā rakstnieka rezidencē – virtuvē.
Ieraksts 2012. gada 14. martā
Pēc 12 stundām (pēc vēja ķeršanas)
13.martā plkst. 15.40
Kamēr rakstīju, kaut kas ir mainījies. Pirmkārt, durvis aiznaglotas un kurš katrs aplūkot tukšo un piecūkoto dzīvojamo platību vairs nevarēs. Otrkārt, esmu saņēmusi vēstules no Domes deputātiem. Parakstītas 28.februāri, pasta zīmogs nesalasāms – 2. vai 12.marts. Viena vēstule no Kosakas kundzes. Lakoniska informācija par to, ka doti rīkojumi, lai avārijas situāciju novērstu. Kosakas kundze bija vienīgā, kas man piezvanīja personīgi tūlīt pēc deputātiem adresētās vēstules saņemšanas. Otrā vēstule no pārējiem likuma kalpiem par to, ka avārijas situācija novērsta. Lūk, vēstules pēdējā rindkopa – „Liepājas pilsētas pašvaldība atzinīgi novērtē Jūsu izvēli par savas ģimenes mājvietu izraugoties Liepājas pilsētu. Tikai kopīgi strādājot pašvaldībai un pilsētas iedzīvotājiem, mēs spēsim radīt iedzīvotājiem ērtu un drošu pilsētvidi, kā arī sadzīves apstākļus. Ar cieņu Liepājas pilsētas Domes deputātu S. Goldes, G. Krieviņa, I. Ķervja, I. Opšteines, U. Seska, V. Skujiņa, H. Valča un J. Vilnīša vārdā Domes priekšsēdātāja vietnieks Gunārs Ansiņš.” Arī es atzinīgi novērtēju, ka man tiek atbildēts. Tātad, ir lasīts un domāts. Nobeigumā daži vārdi par Lidijas tanti. Viņa lāgā nedzird, nēsā apaļas brilles bieziem stikliem un runā krieviski. Lidijas tante nodzīvojusi mūsu mājā 50 gadus. Tieši zem aiznaglotā dzīvokļa, kur būvgruži, kakas un reiz plīsusī kanalizācija. Viņas dzīvoklis tik tiešam esot avārijas stāvoklī. Viņas žodziņu, kas sasprausts apkārt „ogorod”, izrāvuši un nokurinājuši nelikumīgie īrnieki. Lai cik grūti, Lidijas tante Domei vēstuli nerakstīs. Viņa pārvalda vien kirilicu un arī to savos septiņdesmit ar grūtībām. Lidijas tante noveco un aiziet līdz ar māju. Tādas mājas un tantes te simtiem. Es rakstu viņu vārdā. No Karostas – cilvēkgeltiņu zonas. No lieko cilvēku karalistes un galējību teritorijas. Mūsu namu gadu simtenis šūpojis gradācijas starp „admirāļu māja” un „sociālā māja”. Ja Lidijas tante un citas, lasītu šo blogu, es teiktu – ne jau vainīgos es gribu sameklēt, ne jau veicināt kurnēšanu, izmisumu, dusmas. Es tikai gribu izprast un cerēt, ka vienaldzības korozija neies vēl dziļāk. Kāds Karostas vērtību nav saskatījis un nav spējis kultūrvēsturiskās vērtības nošķirt no padomijas mantojuma. Kultūrvide un teritorijas plānojums nav svarīgāks par cilvēku. Pat ja šis cilvēks savu gadsimtu redzējumu slēpj aiz raga brillēm un raksta nesaburtojamā ķerub-ķebur valodā.
Ieraksts 2012. gada 27. martā
Cilvēki un ceļš
Šodien es redzēju.
1. Tosmarē, kur sarkanķieģeļu kazarmas vēl no cara laikiem un tirgus placis ar aiznaglotām vitrīnām un noplukušu uzrakstu „frukti”, iekāpa kundzīte baltu cepuri galvā. Viņa bija drukna, blāvu, mīkstu ādu un cepure! Ak cepure... bija cilindrs ar apaļu augšu un taisnstūra malām kā iestīvinātai pirtsmicei. Adatām līdzīgie cepures sari slējās uz visām četrām kā dadža zieds. Kundzītei droši vien pārmērīgi garšojis galerts, jo citādāk viņa neizskatītos pēc sivēna, kas izsviests no debešiem.
2. Starpilsētu autobusā sākāpa vien laucinieki. Laucinieki tāpēc, ka kustējās lēnāk, neveiklāk, sarunājās klusāk, vai tieši otrādi – pārāk skaļi. Drēbes arī citādākas. Ar tādām lielajās pilsētās pucējās pirms gadiem desmit. Tīra izejamā kārta, pat ja kaut kur vēl karājas humpalu šilte. Lūk, pārītis ieceļ salonā ratus ar savu aizmigušo bēbi. Viņa – taisnmatu blondīne zaļā samta žaketē. Apaļais dibens pavisam jaunos džinsos, zābaki uz papēdīša. It kā viņai visu laiku gribētos uz pirkstgaliem. Par gribēšanu grib, bet... Mute ciet, acis šaudās. Vīra masts neko nerunā. Parausta plecus, pašūpo galvu. Garš, stiegrains, sarkanu seju, varbūt traktorists, varbūt bruģa licējs. Ādas jaka un plecu līnija – viņa siluets ir kā sakniebtas lūpas.
3. Aizputes autoostā uz soliņa atgāzies vīrietis ar plastmasas „Brāli.” Pavasara saulē viņš silda sānus. Tas. Dzērājs nav vīrietis.
4. Pēdējais sniegs izčākst grāvju dziļumos. Uz blāvi dzeltenās pērnās kūlas kumšķiem samīcītas un satumsušas plastmasas pudeles, bundžas. Vējš piepūš un rausta plastmasas kulītes. Apvidus mainās līdz ar māju saimniekiem. Aiz drazu čupām un betona plāksnēm, kas atgādina teātra dekorācijas, gadās arī pa kādam noglāstītam dārzam. Vagas kā ķemētas, celiņi baltiem oļiem. Tīrumos stieg traktori. Riepu renes tūlīt pilnas ar ūdeni. Bet traktors tik brauc. Kas par jauku darbu! Šurpu – turpu pa laukiem. Tik tiešām kā audeklu izaust, tā to zemi izvagot! Nez vai traktorists arī tā domā. Varbūt pīpē un gānās velēnā spļaudams.
5. Autobuss apstājas pieturā. No apdrupušā asfalta paaugstinājuma lejā ved betona pakāpieni. Četri pakāpieni beidzas kur melnzeme un lielu koku saknes. Simtgadīgu koku kvadrāts, viducī stājušies pakāpieni. Uz kurieni lai te kāpj? Zeme kā pēdējā pieturvieta. Šinī pieturā izraušas divi. Viņa – tāda kupla, sarkanu jaciņu, zaļiem svārkiem, pierei pāri uzvilkti dzērvju kāši. Izbrīnījusies. Skaista. Nelido. Vairs? Viņš – sīks žīdiņš brūnām bakenēm un putna degunu. Abi apsēžas uz soliņa, klusē, līdz mēs aizbraucam.
6. Tuvojoties Valtaiķiem uz izkāpšanu sarosās divas sirmas, smalciņas kundzītes. Viņām mezglaini pirksti, rokās trīc puķu tūtas. Viņas skatās uz saviem Valtaiķiem, lūkojas ārpus vecuma apnicīgās ikdienības. Viņas nav sadrūvējušās itin nemaz! Nekas vairs nekaiš, nelauž un nesmeldz. Šīs divas skatās laukā un noredz savu jaunību, ozollapu un pojeņu vainagus, tenisu čības, kas smaržo pēc zobu pulvera, līgo novakara stiebrus, kas tvan pēc Ievas un Ādama vīkšņām, ak cerēšanās! Viņas skatās laukā, jūt siena čagas, lāsītes uz augšlūpas, redz savus draugus pa lielceļu putekļiem šurpu nākam. Tā man šķiet. Manai vecmāmiņai abām blakus vajadzētu stāvēt! Viņai taču pienāktos te izkāpt. Pieskarties mūriem, kur reiz kristīta, svētīta, laulāta. Zeme pie balsinātā baznīcas akmens uzplaucē sniega pulksteņus. Gulbji kā atlūzas no polāras ziemas slaiki slīd peļķēs. Spoguļojas kakli, kārkli un lidmašīnas. Nekūst vairs pat par asaras tiesu. Raudājām vakar, šodien pavasaris, 26. marts.
Ieraksts 2012. gada 6. aprīlī
Lieldienas Kara ostā
„Mani dzeja vairs neuzrunā!” secina A., pabijis kādā dzejas pasākuma, kurā tiek lasīta latviska dzeja panteistiskās noskaņās, liegi smeldzīgā intonācijā. Bieži sastopamā dzeja labi iederētos kā fona troksnis masāžas salonā. „Šis nav dzejas laiks” turpināja A. Jā, mēs labprātāk klīstam lielveikalu tempļos, maldāmies preču labirintos, krāmējam ratiņus aizvien pilnākus krāsaina, sintētiska mierinājuma. Interneta orākulā atbildes gūstam zibenīgi un tikpat zibatminīgi aizmirstam. Mums – parādu un finanšu piramīdu ielenktajiem, dzeja baudījumu vairs nesagādā. „Bet ja nu tikai mums šis vairs nav dzejas laiks?” es mēģināju iebilst. Atceros kā pagājušā gada maijā, Visbijas rakstnieku mājā, ciemojoties pie Andreja Bitova, uzdāvinājām bundžu ar „kiļkām”. Es dabūju izķidāt, lai kaut nedaudz sāļās lupatiņķeskas atgādinātu Andrejmātes, jeb padomjlaiku anšovus. Runājām par citiem laikiem, par „zaļāko zāli” un literatūras spēku. Bitovs izstāstīja anekdoti. „Vaņa, skaži, kogda tebe lučše žilos? Pri Staļiņe, iļi Hruščove?” „Pri Staļiņe.” „Počemu?” „Togda u meņja vot tak!... stojalo.”
Kāpēc aizvien biežāk gribas atvērt datoru, ne dzejas grāmatu? Kāpēc nav sajūtas, ka dzejas vārdi var uzspridzināt, mierināt, iespējams, dot atbildi un kaut ko būtiski mainīt. Vai tā ir vārgu dzejnieku, trulo laiku vai rijīgo pašu vaina? Vakar vācot materiālus stāstu krājumam par represētajiem „Okeāns Ilze”, mēs ciemojāmies pie Tamāras Prāmciemā. Ciems – abpus ceļam tieši piecas saimniecības. Vienā no tām dzīvo Tamāra, otrā ar alcheimeru slimojošā kaimiņiene, pārējās vien sniegpulkstenīši un tīrs, nenopēdots sniegs. Toties kāds skats! Kurzemes zilie meži, pakalni, mākoņu gubas kilometriem, kilometriem tālu. Tamāra mūs vedina pagrabā pēc bērzu sulām. Tur burku un pudeļu rindas. Katru gadu viņa piepildot 200 burkas. Zemes pleķītis niecīgs, liekas astoņdesmitgadīgā Tamāra, kuru astoņpadsmitgadīgu aizveda uz Sibīriju, spēj burkas uzburt no nekā. No katra krituša bumbiera, ābola, pārrauguša gurķa. Tamārai patīkot rakstīt. Viņa glītā, mazliet bērnišķīgā rokrakstā visu, visu uzraksta un pārraksta. Gan pašas dzīvi, gan vēstules no nometinājuma vietas, gan vērtīgākās lapiņas no kalendāra. Rakstot teikumi paši kārtojas un domas pašas nez no kurienes uzrodoties. Viņa neesot rakstniece, nu nē, bet rakstītāja gan. Tamāra „strādā ar sevi” ne tikai vingrojot. „Prātu vajag ecēt” kaut ar krustvārdu mīklām un rēbusiem. Nokrāvušies burkām braucam mājās. Reti kurā sētā nomanāma dzīvība. Skatoties uz šo skaistumu un brūkošām, pelēkām būdiņām-sērdienītēm, šķiet, latviešu izmiršana nav sākusies ar valodas, bet viensētu pamešanu novārtā. Valoda kā pēdējais bastions, viensētas – pirmais.
A.paziņo: ”Dzeja ir mirusi!” Vārds „nāve” ir tikpat nodeldēts kā „dzeja”, „Dievs”, „mīlestība”. Memento mori! Autora nāve, rokenrola nāve, valodas, Latvijas, rakstnieka/lasītāja. Es atšķiru 1970.gadā izdoto „Franču dzejas izlasi” un uzmeklēju dzejoli, kas man reiz licis raudāt. Sarakstīts pirms simts gadiem aprīlī, Ņujorkā, Blēza Sandrāra dzejolis aizkustina arī dzejas nāves sludinātāju – A. Lasu skaļi un man žēl, ka neprotu uzrakstīt „Lieldienas Karostā, aprīlī, 2012”, jo tā Kunga piemeklētie ir vēl joprojām starp mums. Man sanāk vien dzīves noraksts. Lūk, septiņdesmitgadīgā Lidijas tante raga brillēs skaļi brēkādama gaiņā savu sniega košuma kaķi, kurš pa sarūsējušiem „tazikiem” lekdams, nevar ietrāpīt „fortačkā”. Lidijas tante atceras kā mira viņas mamma, bet neviens jau neticot, jo viņai tolaik bijuši vien divi gadiņi. Viņa vēl tagad redzot mammu guļam gultā. Lidijas galva knapi aizsniedz gultas malu. Mamma paskatījusies un nopaijājusi viņai galvu.
„Es domāju par ielas muzikantiem; viņu skopo prieku.” Lūk, Liepājas akardeonists baltu seju, čaganiem, kā pēdējā sniega vaibstiem. Puteņo, un viņš paslēpies pieturas nojumē spēlē. Vēl nav sezona, mazpilsētas iedzīvotājiem kā vienmēr ir kauns, bet nav naudas, tāpēc nojumē neviena paša cilvēka, viņi aizmukuši drošā, pāris metru attālumā no ubagojošā akardeonista, un autobusu sagaida putenī. Akardeona kastē mētājas pēdējais santīms sēklai. Izkratu no maka visu grabošo naudiņu, jo nauda tāpat kā vārdi, kļūst dienu no dienas bezvērtīgāki. Katru latviešu parādnieku un tukšinieku var mierināt acīm redzamie visas Latvijas parādi (www.debt.lv), ziboši kā cipari spēļu automātā.
„Ak, Kungs, tās pazemīgās sievietes, uz Golgātu kas klusas/Jūs pavadīja, tagad slēpjas. Graustos noslīgušas.” Tur, netālu, vienā no graustiem, dzīvo dūšīgā krieviete ar turbānā savītajiem, sarkanajiem matiem. Viņas vīrs trīsdesmit gadus strādājis „uz zemūdenes”, līdz „viņam visas iekšas saspiestas”, slims un pagalam, deviņdesmito vidū aizbraucis dzīvot uz Pečoriem, jo armijnieks taču. Tā nu viņa viena pati kursē no Karostas uz Pečoriem. Vislabākais vīrs esot. Nekad nav rājies, nevienu sliktu vārdiņu. Viņa atceras kā dancojusi matrožu klubā, tagadējā katedrālē un lūkojoties uz viņu, man liekas, ka cilvēks ir kā pergamenta rullis vai kāpurs, kuru savēlis laiks.
Pieturā bieži satieku nenosakāmā dzimuma blondīnu. Apģērbs, frizūra, botas no deviņdesmitajiem, tūlīt, tūlīt no krūšu kabatas izvilks „Elita” vai „Prīma”. Viņam/viņai sarkanas rokas, seja piepampusi, nerunā, nesmaida, laikam jau skumst. Dzīvo tepat netālu, vienā no tām briesmīgajām blokbūdām, kur pirmajos stāvos rūtojas restes. Nāves eņģelis Ēģiptē pagāja garām tiem namiem, kur jūdi ar jēra asinīm uz durvīm bija uzvilkuši krustu, tāpēc es tagad pēc Tamāras parauga „ecēšu smadzenes” un trenēšos rakstībā. No jauna mācīšos dzejas burtus, pārrakstot „Lieldienas Ņujorkā.” Varbūt Pashā, Kunga garāmiešanas svētkos, Viņš patiešām piestās Karostā, gluži kā tas kanāla slīdošais kuģis, kurš izslīd caur atvērto gaišzaļo dzelžu tiltu un cilvēki paliek nosķirti šajā Kara ostas krastā, kurā nav neviena paša liela veikala, bet prastu, Kristum tīkamu ļaužu atliku likām. „Kungs, tagad esmu kvartālā, no kura ļaudis baidās/Kur dzīvo zagļi, baskāji un klaidoņi.”
B l ē z s S a n d r ā r s
Agnesei
LIELDIENAS ŅUJORKĀ
Flecte ramos, arbor alta, tensa laxa viscera
Et rigor lentescat ille quem dedit nativitas
Ut superni membra Regis miti tendas stipite...
Fortunat, Pange lingua.
Loki savus zarus, milzu koks, mazliet atslābini sava stiegrojuma spriegumu,
Un lai tavas dabas bargā stingrība kļūst lēnīgāka,
Nerausti tik gauži visaugstā Valdnieka locekļus...
Remī de Gurmons, „Mistiskā latīņu valoda”
Kungs, atkal Jūsu Vārda diena klāt,
Reiz vecā grāmatā es lasīju par Jūsu ciešanām,
Un Jūsu pūlēm, Jūsu labiem vārdiem, ilgām,
Kas grāmatā raud maigi, vienmuļīgi.
Sendienu mūks man vēstīja par Jūsu nāvi.
Un Jūsu dzīves stāstu zelta burtiem stāviem
Viņš mesu grāmatā, kas gulēja uz ceļiem, ierakstīja skumjš.
Un strādāja viņs dievbijīgi, smeldams iedvesmu no Jums.
Pie altāra viņš savā baltā tērpā stājās,
No pirmdienas līdz svētdienai tur nostrādāja.
Uz viņa patvēruma sliekšņa stundas apstājās.
Pār Jūsu tēlu noliecies, viņš aizmirsās.
Kad vakarlūgsnā zvani tornī psalmus skandināja,
Vairs labais brālis nezināja, vai tā viņa mīlestība,
Vai varbūt Jūsējā, Kungs, varbūt Jūsu Tēva mīlestība,
Pie klosterdurvīm kura skaļi klaudzināja.
Tāds pats es esmu, tāds kā labais mūks, man bažas sirdī stāv.
Aiz durvīm blakus telpā kāda skumja, mēma būtne stāv
Un gaida, lai to sauktu, teiktu vārdu tai!
Tas esat Jūs, tas ir pats Dievs, tas esmu es – un tas ir Mūžīgais.
Es nepazinu toreiz Jūs – un tagad nepazīstu,
Es nelūdzu, kad biju bērns, bet tagad klīstot
Nu domāju par Jums ar šausmām es.
Un mana dvēsele ir atraitne pie Jūsu krusta pakājes.
Tā tērpta melnā. Tā ir Jūsu māte, viņas skatiens sērs
Bez asarām un cerības, kā gleznojis Karjērs.
Es pazīstu it visus Kristus visos muzejos,
Bet Jūs, Kungs, šovakar man blakus ielās izejat.
Uz pilsētu es lieliem soļiem dodos lejup
Ar salīkušu muguru, ar prātu drudžainu un sāpju vaibstiem sejā.
Ir brūce Jūsu krūtīs tā kā liela saule,
Un Jūsu rokām apkārt virmo dzirksteles.
Un logu rūtis asins lāmās,
Kā asins ziedi sievietes aiz tām,
Ai, ļaunie, novītušie ziedi, orhidejas dīvainās,
Uz Jūsu trijām brūcēm savus biķerus lej tās.
Tās Jūsu asinis pie dievgalda nav dzērušas nekad,
Tām sarkans smiņķis ir uz lūpām, mežģīnes pie pakaļas.
Un ciešanpuķes tā kā baltas sveces gail,
Tie – ziedi maigākie no dārza tā, kas pieder Jaunavai.
Jā, tieši šajā stundā, tā ap deviņiem, kad tumst,
Kungs, Jūsu galva noslīga uz krūtīm Jums.
Es sēžu okeāna krastā, krēslot sāk,
Un prātā kāda veca vācu dziesma nāk,
Kas vārdos vienkāršos un skaidros, glāstošos
Par to, cik skaista Jūsu Seja mokās, stāsta.
Un Sjennā kapu velvē, baznīcā reiz ienācis,
To pašu seju ieraudzīju es aiz aizkara pie sienas.
Tad kādā klosterī Burjē Vladislazā
Tā relikviju lādē apvilkta ar zeltu.
Tai acu vietā nsolīpēti dārgakmeņi skumst,
Un zemnieki, uz ceļiem nometušies, skūpsta acis Jums.
Tā drukāta uz Veronikas mutautiņa,
Un tādēļ Jūsu svētā viņa.
Vislabākā ir relikvija tā, ko ļaudis iznēsā,
It visus slimos, visus ļaunos, dziedē tā.
Un tūkstoš brīnumu ar tūkstoš citiem mijas,
Bet es, es šādā izrādē vēl neesmu piedalījies.
Tas iespējams, ka man, Kungs, pietrūkst ticības un lēnprātības,
Lai redzētu, kā staro Jūsu labsirdība.
Un tomēr esmu veicis ceļojumu grūtu Jums par slavu,
Lai aplūkotu Jūsu attēlu, kas berīlijā gravēts.
Jel dariet tā, Kungs, lai no manas sejas, kura rokās atbalstīta,
Nost skumju maska žņaudzošā reiz kristu.
Jel dariet, Kungs, lai manas rokas, kuras aizspiedušas muti,
Vairs nelaizītu niknas bezcerības putas.
Es esmu bēdīgs, esmu slims. Varbūt tāds kļuvis Jūsu dēļ.
Vai kāda cita dēļ. Bet varbūt Jūsu dēļ.
Kungs, nabagajo pūlis, kura dēļ Jūs uzupurējāties,
Šeit patversmē kā lopu bars ir saspiests.
No apvārksņiem peld kuģi, melni, gari,
Un juku jukām tos uz plostiem lādē ārā.
Tur grieķi, spāņi, krievi, itālieši
Un bulgāri, un persieši, un mongoļi, ir sablīvēti.
Tie – cirkus zvēri, kuri lec pār meridiāniem,
Kā suņiem melnas gaļas gabalu palaikam pasviež tiem.
Tā viņu laime, jā, šī draņķa barība priekš viņiem laime.
Kungs, apzēlojies par tautām, kuras cieš.
Kungs, skatieties, ņudz geto jūdu pūlis,
Tie nāk no Polijas, tie visi bēgļi ir.
Es zinu, viņi tevi apsūdzēja.
Bet es Tev galvoju, ka viņi gauži slikti nav.
Tie dzīvo bodītēs, kur vara lampas klusas,
Un pārdod ieročus un grāmatas, un vecus apģērbus.
Reiz Rembrants labprāt gleznoja tos skrandās skopās,
Bet šovakar es nokaulēju mikroskopu.
Ak vai, pēc Lieldienām, Kungs, ceļš Jums atkal tāls.
Kungs, apžēlojieties par jūdiem barakās!
Ak, Kungs, tās pazemīgās sievietes, uz Golgātu kas klusas
Jūs pavadīja, tagad slēpjas. Graustos noslīgušas,
Uz pretīgajām kušetēm, vīru posta apgānītas
Un locekļiem, kas suņu apgrauzti. Bet runā
Slēpj viņu netikumus, kuri lobās nost.
Kad viņas runā, Kungs, gurst mani spēki.
Es gribētu būt Jūs, lai varētu tad mīlēt prostitūtas.
Kungs, apžēlojies par prostitūtām!
Kungs, tagad esmu kvartālā, no kura ļaudis baidās,
Kur dzīvo zagļi, baskāji un klaidoņi.
Es domāju par abiem laupītājiem, kuri ar Jums kopā bij tobrīd
Pie karātavām. Zinu, ka Jums labpatīk par viņiem pasmaidīt.
Ar mezglu galā virvi, īstu virvi – viens no viņiem gribētu,
Bet virve maksā naudu – divus desmit sū.
Kā filozofs viņš sprieda – vecais bandīts vizsinis.
Es idevu tam opiju, lai drīzāk dodas tas uz Paradīzi.
Es domāju par ielas muzikantiem; viņu skopo prieku,
Par vienroci, kurš lejierkasti griež, par aklo vijolnieku.
Par dziedātāju salmu cepurē ar papīrrozēm.
Es zinu, tie ir viņi, kuri dzied jau visu mūžību.
Kungs, pasniedziet tiem žēlsirdības dāvanu,
Ne tikai blāvo gāzlukturu gaismu, bet dāvanu – šīs zemes lielos sū.
Kungs, kad Jūs mirāt, priekškars pāršķēlās,
Un teicis nav vēl it neviens, kas redzams bij aiz tā.
Ir iela naktī tā kā plaisa vizoša,
Ar zeltu pilna un ar asinīm, ar uguni un mizām.
Tie, kurus Jūs ar pātagu no tempļa izdzināt no graustiem,
Nu garāmgājējus ar nelietību pletnēm šausta.
Un zvaigzne, kura toreiz nozuda no telts,
Nu deg uz sienām griezīgajā gaismā tā kā zelts.
Kungs, Banka reklāmgaismā asā
Pēc seifa izskatās, kur sarecējusi ir Jūsu asins.
Kļūst ielas tuksnesīgākas, un ēnas most,
Kā piedzēries pa trotuāriem grīļojos.
Man bail no namu ēnām smagām.
Man bail. Kāds seko man. Es baidos galvu pagriezt.
Lec soļi klipu klapu. Aizvien tuvāk, tuvāk dzirdu tos.
Man bail. Man galva reibst. Es tīšām apstājos.
Un drausmīgs dīvainis man asu skatu uzmet,
Tad garām pazib tā kā duncis ļauns, kā dusma.
Kopš neesat vairs ķēniņš, Kungs, nekas nav izmainījies.
No Jūsu krusta ļaunums kruķi sev ir uztaisījis.
Es nokāpju pa draņķa kāpnēm kādā kafejnīcā
Un, raugi, jau pie tējas glāzes nīkstu.
Pie ķīniešiem es esmu, kuri smaida Jums ar mugurām un saņem
Kā porcelāna nieciņi tik pieklājīgi, un vēl klanīdamies.
Šī bodīte ir maza, sienām sarkanām,
Un bambukrāmjos litogrāfijas pie tām.
Ho Kusai simtos veidos vienu kalnu saredzēja,
Bet ķīnietis kā uzgleznotu Jūsu seju?
Pie domas šīs, Kungs, smaids man pamodās,
Es redzēju Jūs Jūsu ciešanās, bet pamazinātās.
Bet Jūsu mokas gleznodams, šis gleznotājs, man liekas,
Vēl nežēlīgāks būtu nekā gleznotāji – rietumnieki.
Tad Jūsu miesā izliekts zāģis grauztos
Un knaibles nervus vagotu un zobus laukā lauztu,
Tad kakls iežņaugts dzelžu gredzenā,
Jums būtu nagi noplēsti un nodīrāti pleci,
Jums būtu milzu pūķi iecirtušies krustos
Un liesmas Jums uz jēlās sprandas pūstu,
Jums būtu acis izrautas un mēle. Saulei rietot,
Tad uzsēdināts tiktu Jūs uz mieta.
Tā, Kungs, Jūs visu izciestu, jo nav jau stāvokļa
Vairs nežēlīgāka par šo. Un vēl pirms nāves
Jūs mestu priekšā sivēniem,
Kas vēderu Jums izgrauztu un zarnas.
Es esmu viens pašlaik, ir citi aizgājuši,
Pie sienas atstiepies, uz sola laižos dusā.
Es gribētu, Kungs, ieiet kādā baznīcā,
Bet šajā pilsētā, Kungs, zvanu nav.
Es domāju par apklusušiem zvaniem: kur ir palikuši zvani senie?
Kur litānijas? maigās antienas?
Kur garie dievkalpojumi? kur senās himnas palikušas?
Kur palikušas liturģijas? baznīckori? klusē?
Kur Tavi staltie prelāti, Kungs? kur ir Tavi mūki karstie?
Kur baltās stolas, svēto sieviešu un vīru pārsegs?
Tā paradīzes prieki top par putekļiem.
Un uguns mistika vairs nesārtojas vitrāžās pār tiem.
Un ausma kavējas, un graustā lēnām
Uz sienām nāves mokās lokas krustā sistas ēnas.
Tā ir Golgāta, ko naktī spoguļdzelmē
Redz sarkanīgu plandoties uz fona melna.
Un dūmi lapas gaismā ir kā noplūksnājies auts,
Kas savīdamies Jūsu gūžas skauj.
Tur augšā pakārtā ir bāla lampa
Kā Jūsu galva, skumja, drūma un bez asinīm.
Un pulsē rūtīs atspīdumi neparasti. Tumšs.
Man bail, un skumstu, Kungs, par to, esmu es tik skumjš.
„Dic nobis Maria, quid vidisti in via?”
¬–Un blāvas plaiksnas tā kā rokas mulsi šaudās.
„Dic nobis Maria, quid vidisti in via?”
–Un blāvas plaiksnas tā kā rokas mulsi šaudās.
„Dic nobis Maria, quid vidisti in via?”
¬–Es jūtu savās krūtīs pavasara jausmas trīsam.
Kā līķauts salta ausma pārslīd smailēm.
Un debesskrāpjus izģērbj kailus.
Pār pilsētu jau mizu troksnis skan,
Un vilcieni jau palēkdamies garām grand.
Dun metro, dun kā jūra.
Un dzelzceļi jau tiltus krata.
Dreb pilsēta. Klau, kliedzieni un uguns, dūmi, rau!
Un tvaika sirēnas ar aizsmakušām rīklēm kauc.
Zeltsviedru satracināts ļaužu pūlis
Jau grūstīdamies gāžas garos gaiteņos.
Bet izgreznoto jumtu jūklim pāri, miglā tīta,
Stāv saule – Jūsu seja apspļaudītā.
Kungs, atgriežos es noguris... man sāp...
Ir tukša mana istaba kā kaps...
Kungs, esmu es viens pats, un man ir drudzis... ledusaukstas plaukstas...
Kā zārks ir mana gulta auksta...
Es acis aizveru, un zobi klab man, Kungs...
Es esmu pārāk viens. Man salst. Es saucu Jūs...
Simtūkstoš vilciņu man acu priekšā griežas... Aplis košs...
Nē, sieviešu simttūkstoš... Nē, tie čellu simtūkstošs...
Par savām nelaimīgām stundām domāju es, Kungs...
Par savām aizejošām stundām domāju es, Kungs...
Es nedomāju vairs par Jums. Es nedomāju vairs par Jums.
Ņujorkā, aprīlī, 1912
*Mums saki, Marija, ko redzēji tu ceļā?
Atdzejojis Māris Čaklais
Raksts tapis pēc portāla www.satori.lv redaktora ierosinājuma
Ieraksts 2012. gada 13. aprīlī
Divpadsmit evaņģēliji un viena gaisma
Gaisma šodien bija balta un bieza. Gandrīz vai taustāma. No ugunskuru un kūlas dūmiem. Gaisa temperatūra – „tūlīt, tūlīt būs karsts.” Putni izdziedājušies līdz aizsmakumam, noklusuši. Izņemot kaijas un vārnas, jo tās jau nav dziedātājputnes, bet plēsīgās ēdājas. Kanāla ūdens, tur tālāk jūra, tepat tuvāk debesis – viss pabalējuši pelēkzilā krāsā kā lakatiņš vai kolhoznieces ķitelis.
Šodien baznīcā divpadsmit evaņģēliju lasījumi. Ticīgie stāv pavisam klusiņi, noliektām galvām, rokās aizdegtas sveces, uz krusta koka uzgleznotais Pestītājs pašā baznīcas vidū. Kad priesteris lasa par to, kurš pirmais nokļuva paradīzē, es saklausu zvanu. Te, aiz baznīcas mūriem, tik tikko dzirdamu. Liekas zvans vēsta: „Pa-sau-le klau-sies... nav ne-kā sva-rī-gā-ka...” Kā šobrīd uzzināt kurš pirmais nokļūst paradīzē. Nedz Pēteris, nedz Jānis, ne Marija Magdalēna, ne pati Jaunava. Ļaundaris.
Ļoti maigi, klusināti, gluži kā pavasara mirdzums, vijīgs un dūmakains – tādas ir koristu balsis. Viņi izloka, izvij, izšūpo – ļaun-da-ri.... ļaun-da-ri... Mēs, sargādamas sveču liesmiņas, ejam laukā. Tāda ir tradīcija – gaismu, kas bijusi Kristus ciešanu evaņēliju lieciniece, aiznest uz mājām. Citiem, lūk, lukturi. Mums plaukstas. Gan jau iziesim pa durvīm un kā vienmēr, vējš vienā pūtienā liesmiņas apraus. Vismaz tā bijis līdz šim. Un šī taču vēja pilsēta! Tomēr nenopūš. Vējš rimies, dūmakainums kā dzēšlapa norijis saulrietu, viegla dūmu smarža. Liesmiņas turas ilgi, līdz mums garām aizšaujas motociklists dzīdamies pēc savas vasaras. Nu uguntiņu vairs nav. Es nopūšos un lieku sveces kabatā, bet te melnie degļi atkal uzliesmo. Man liekas, ka lai arī maziņš, tomēr brīnums. Vēl man liekas, ka Karosta ir vislabākā vieta, kur divpadsmit evaņģēliju gaismiņu aiznest mājās. Mazpilsētās visi blenž, lielpilsētās grūti, tālu jāiet, pa tramvajiem jākratās, bet te, Karostā, neviens ne brīnās, nekā. Lūk, divi melnā. Baltas cigaretes. Karostas pašpuikas iet mazliet gāzelēdamies. Paskatās uz mums un soļo tālāk. No tāluma saklausu viņu sarunu.
„Davai shodim v hram!?”
„A začem?”
„Sevodnje osobennij deņ. Davai!”
„Da nū...”
„Shodim! Hotj v vokrug abaidjom...”
Un viņi aiziet uz katedrāles pusi, kur šodien pavasara gaismā zelta kupoli nav saules aizsvilināti, bet palsi asaro. Iespējams, no tās citas, mājupnestās sveču gaismas.
Ieraksts 2012. gada 17. aprīlī
Zelts kronē graustus *
Uz baznīcu mēs ejam pa taisno. Tas ir – caur priežu mežiņu Anna teciņiem vien skrien spārdīdama čiekurus. Ejam garām skaistai, augsto griestu un cakoto balkonu mājai, ar aizsistajiem slēģiem – tā bijusī bibliotēka. Garām bijušajam policijas iecirknim, sarkanķieģeļu vienstāvu mājiņai, tik smieklīgi mazai pret visas Karostas plašumu. Ejam cauri sētai, kur pirmskara un staļinlaiku māju grausti, kas piederot Aizsardzības Ministrijai. Tur pelēku drupu kupri, bet virs viņiem baznīcas zelta torņi, maigā pavasara gaišumā mazliet matēti mirdz. Baznīcu pašu nevar redzēt, tikai šos kupolus, kas kronējuši graustus. Tik bieži paši mēs esam vien kritalas. Betona blāķi ar norautu jumtu. Bet te – skaties, skaties, ieskaties rūpīgāk... lai cik nepanesami, brūkoši smagi arī nebūtu – katedrāles zelta mirdzums dod cerību. Tas nav banku nepieejamais stienīšu zelts, bet nabago zelts, jo zem šiem kupoliem katrs nabags var ietikt iekšā. Tā nu mēs ejam, es un metiņa, ir Klusā sestdiena un mēs nesam iesvētīt kuliču, olas un biezpiena veidojumu, ko kauns nosaukt par „pashu”. Meitiņa teciņiem vien. Saule pamazām laužas caur pelēko, skat, pat pūpols, kurš Pūpolsvētdienā bija aplauzts gandrīz vai līdz stumbram, nu uzziedējis dzelteniem, pūkainiem, tādiem kā kameņkūniņu ziediem.
Gandrīz visas ielas apkārt baznīcai mašīnu pilnas, no tām svempjas ārā cilvēki lieliem groziem, kur iekšā skaistas, baltas kuliču saulītes, olu kalni. „Debesu valstībā ar varu lauzīsies iekšā” un baznīcā nemaz vairs nevar tikt, jāgaida savas desmit minūtes. Kad iespraucamies, aiz cilvēku pūļa var samanīt galdu. Garu, garu, no vienas katedrāles sienas, līdz otrai. Anna paliek pie galda malas brīnoties. Meitiņas deguns ir olu un kuliču augstumā. Pašceptās maizes un Maximā pirktās, olas krāsotas sīpolu mizās un ar ziliem tehnikas brīnumiem. Prasti vārītas olas, tāpat olu kastē noliktas. Ik pa pāris metriem uz galda nolikta zaļa plastmasas bļoda, tur var ielikt ziedojumu baznīcai. Naktī kristīšanas istabā, kur citreiz bērni var paspēlēties, ieiet vairs nevar, jo tur notiek ēdienu šķirošana. Pa šķirbiņu redzam - tur olu kalns, tur konfekšu kalns, kuliču kalns. Nabags nāk ārā pilnu ķeseli, pateicībā klanīdamies. Bet tagad, Klusajā sestdienā, baznīcā vairs nemaz nav kluss. Cilvēki kā satrakojušās bites, san, rūc, dipina, sačukstas, bet kad nāk priesteris ar svētīto ūdeni, tā paliek klusiņi. Kā priesteris prom, tā paķer savus saiņus, jo pie durvīm pilnām nešļavām jau mīņājas nākamie.
Savus divdesmit soļus no kuliču galda guļ Kristus ieguldīts kapā. Tāda glezna. Viņa seja apklāta baltām mežģīnēm, gluži kā parasto mirušo sejas, kad tos atnes uz katedrāli pēdējam aizlūgumam. Nostājoties blakus, liekas, cilvēku murdoņa, papēžu klaboņa, satrauktie čuksti attālinās un kļūst ļoti kluss. Neļķes kā balts un sastindzis salūts, lilijas galvgalē. Tās, šķiet, plaukst, veras vaļā ar pavisam klusu skanēšanu. Čaukstu. Zieda čukstu, lūgšanu. Dienā, kad lasīja divpadsmit evaņģēlijus, ar žēlu čīkstienu atvērās durvis un ienāca vīrietis zilās treniņbiksēs. Trīs baltas strīpas, biksēm izstaipīti ceļgali, plecīgajam vīrietim skūta galva, mazliet salīkusi mugura. Viņš nesa rokās kartona kasti, kas todien man atgādināja mazu zārciņu. Iekšā lilijas, pavisam vēl pumpuros. Lielās piektdienas vakarā uzziedēja tikai viena. Liekas, Pashas naktī, ziedēs vairāk par divpadsmit.
Naktī, kad ejam apkārt baznīcai, ar vēja nopūstām svecēm rokās mēģinādamas dziedāt, vismaz kaut ko bubināt zem deguna, kaut ko līdzīgu augšāmcelšanās korālim, daudzstāveņu mājas priecīgi, gavilējoši zvana. Nē, es nepārteicos. Prāts zin, ka zvana katedrāle, ausis dzird – zvana mājas. Mūsu Jūras katedrāle stāv betona blokmāju ielenkumā un Lieldienu naktī zvanīšana tik ļoti atbalsojas paneļu mūros, ka liekas – neglīto daudzstāveņu iemītnieki tiešām ir augšām uzcēlušies un izzvana, gandrīz vai izdauza no sevis laukā, gluži kā tepiķus uz balkoniem purinādami, tā Lieldienu naktī no savām dvēselēm ārā dziesmas par to, kā vajag uz mūžību cerēt. Zvana par ilgām, un ja ne par ticēšanu mūžīgai dzīvošanai, tad vismaz par šīs vasaras karstajām smiltīm, aukstajām bērzu sulām, sviedriem uz mīļoto pieres un noslaucītām asarām.
Četros no rīta nākam no Katedrāles laukā un migla tik bieza, laternu gaismā taustāma, liekas ar nazi var griest, mājās ņemt un visu gadu pietiks ko uz maizes smērēt, muti mazgāt un pašam priecīgam staigāt. Bet... kā reiz dzejoja Akmentiņš... „klau, suķi, tev jau spīd roka!”* Gaismu līdz nepaņemsi, tik vien kā atmiņu.
* Pasha, jeb tā Kunga garām iešanas svētki Karostā
* rinda no Andra Akmentiņa dzejoļu krājuma „Maigi gari rīti”
Ieraksts 2012. gada 3. maijā
Karostas koki izplaukuši, jeb –
kļavu ziedķekari ir gaismas un kameņu ķērāji, pavasara gaisma kļavziedu ķekaros ir zaļdzelteni gaiša, bet kastaņoka neuzplaukušās lapas ir iemiguši sikspārņi, tumšajā naktslaikā viņi atraisa savus lipīgos pinekļus un lieliem piecpirkstu vēdekļiem planē no dzegām uz palodzēm, no pirmsnomoda uz tikko aizvērtām acīm, trenc prom fizikālu pieķeršanos, tādu kā betons zemē, koks augsnē, cilvēks gultā un aiztrenc arī nemīlestības nepieķeršanos, līdz es atmostos un viss ir savās vietās – dzelžu tilts pārplēsis šoseju pušu un kuģmājas lēnīgi slīd, lai kustu gaismā un jūrā kā sāls torņi ūdenī un smilšu baržas kāpās
Ieraksts 2012. gada 3. maijā
Redze
Vakar uzstājos savā dzimtajā pilsētā. Tajā pašā skolā, kur cītīgais padomju tikumu un skaistuma sargātājs direktors Knēts, veselu pus gadsimtu pamanījās medīt, kā reizēm izrādījās – pavisam nevainīgās blondīnes (manu mammu), meitenes ar lakotiem nagiem (mani), bet to jau es rakstīju – stāstu krājumā „Mēs. XX gs.” Tā nu es eju pa saulaino Piltenes ielu, bet „redzu” arī Gagarina ielu. Redzu liepas un „redzu” sen jau kā nozāģētās papeles, kas pavasaros pūkoja piecstāveņu balkonus un vasarās ielas padarīja tik ļoti ēnainas un zaļas. Redzu – eiroremonta apšūtas mājas un kaut kur dziļi, gadus divdesmit zem tiem, silikātķieģeļus un spīdīgu emulsiju. Redzu slieksni, kuru cauraudzis koks, un „redzu” taku, kas šķērso pļavu „pa taisno”, kur kāju nekad nebija spēris tas pats kārtības sargātājs direktors. Un tad es atcerējos Larisu. Viņa redzi zaudēja jau deviņdesmitajos, jo gribēja bērniņu, bet viņai diabēts. Zaudēja pakāpeniski, runājot ar viņu, es sapratu, ka viņa dzīvo kapitālismā ar astoņdesmito seju. Jo viņai taču nav iespējams izstāstīt, ka blokmāju ainava stipri mainījusies, viņai priekšstatam par pasauli tiek vien tik, cik iespējams satvert ar roku. Iztesos cauri dzimtajai pilsēti kā tāds Garkājtētiņš, jeb... cilvēks uz koka kājām. Atkal – betona bruģīši, bet manas acis „redz” grumbuļu asfaltu. Rosīgi cilvēki staigā pa veikaliem, bet es „redzu” kā pulkstens....tikos un tikos ielas kļūst pavisam tukšas, nav ne pircēju, ne pārdevēju, jo rāda taču „Verdzeni Izauru”! Vienā stiepienā es esmu izgājusi cauri visai pilsētai. Un tas viss? Kur tad ir tā pilsēta, vesela pasaule, ar centra laukumu, pārventu, čigāņu šķūņiem, kāpēc tik maza kļuvusi tā mana jaunības pasaule... nu kā tāds pārmazgāts džemperis, ciets un mugurā neuzstūķējams. Man ienāk prātā, gan jau ka ķecerīga doma... Ja nu pilsēta ir kā forma, robeža pār kuru tālāk tikt nav iespējams. No laukiem uz Kuldīgu, no Kuldīgas uz Rīgu. No Rīgas uz Berlīni. No Berlīnes izčaulojies ārā līdz Ņujorkai... Man manā pilsētiņā piemetas klaustrofobija. Izskrienu cauri kapiņiem, te kaut kur guļ Dins. Mēs tikko bijām beiguši astoto, kad visi klasei nācās iet uz bērēm. Mēs stāvam tādi pārbijušies, samulsuši, nevarēdami saņemties paskatīties uz to, kas guļ tur, puķēs, uz „to”, ko tūlīt apraks. Un es saklausu kā kaprači sarunājas – „puika laikam dzēris, kuņģis bijis pilns, kad mēģināja atpumpēt.” Tagad man liekas, ka es visu laiku, jā, jā zemapziņā, esmu par to domājusi. Ja nu visu dzīvi mums jācīnās ar noklausītiem teikumiem, kuri ieperinās zemapziņās kā vīrusi, gribēdami modelēt robežas, kuras nav pārkāpjamas? Tālāk iedama redzu – bērns spēlējas smilšu kastē, bet es „redzu” arī zīlnieces māju. Toreiz mēs, piecpadsmitgadīgās, bijām atnākušas pēc nākotnes, istabā smirdēja, netīrs, ko teica resnā zīlniece, es neatceros, tikai atceros, ka vēlāk kļuva vēl sliktāk. Mēs mēģinājām par varītēm atmūķēt durvis uz mīlestību, bet atnāca vien smakojoša tumsa. Zīlnieces māja nodegusi. Vēlēšanās nav mainījušās, tās kļuvušas tikai tādas kā daudzdimensionālākas. Mīlestība? Jā un nu vairs nav bailes pierēķināt klāt... mīlestība + darbs, pacietība, gaidīšana, izturība. Mīlu vairs negaidi kā komētu, kas kritīs no augšas, sadedzinot visu, kas trāpās zem kājām. Redzu – aiziet mazpilsētas mammīte. Stum tos savus knēveļus un es redzu, viņai ir smagi. Vīrs vienmēr strādā, ja vispār tāds ir. Un viņa stumj atspērdamās. Divus bērnu, baltmaizi, pienu, iestūķē sīkajiem čipsu pakas rokās, lai nečīkst. Tas smagums ir viņas kājās, rokās, skatienā, pat – matu cirtas nesprogojas, bet kā pakulu vīkšķi velk uz leju, uz zemi. Aiziet trīs vīri ar plastmasas divlitrīgo rokās. Vienam koši zils, adīts džemperis ar spilgti dzeltenu uzrakstu „sverige”. Tādi kā šie trīs, šajā pilsētā ar katru pavasari kļūst aizvien mazāk. Viņi pamazām soļo uz to laiku, ko es „noredzu” vairs tikai savā prātā. Tieku līdz rumbai, tur kā tādas sudraba šķēpelītes lec zivis. Sakustas „zars”, kas izrādās čūska.
Ieraksts 2012. gada 3. maijā
Zied trešā dzimts
Izrādās šeit, Karostā, saglabājušies ne tikai tādi manis sen jau pamanītie padomju relikti, kā – industriālas, pussabrukušas būves, ietves vienos grubuļos, bērnu laukumos krāsotas riepas un sarūsējušas, izliektas stangas, „tjeļņjaškas”, t.i. strīpainie krekli uz veļas auklām, tulpes un tantiņas ar bronzkrāsas aspaziju frizūrām un gaišziliem lakatiņiem pār tām, visu varavīkšņu krāsu plastmasas puķes kapiņos, pārdevējas aiz letes, bet arī – papeles. Tās te biezā klājienā. Tikko no mana pagalma ārā, tā papeļu alejas, papeļu krūmi. Gar kanāla krastiem sasējušies izplaukuši brikšņi, šur tur mētājas pa kādai tārpam līdzīgai, praulainai pērnai ziedu skarai. No bērnu laukuma ejot lejā uz kanālu, es un meitiņa, sastapām trīs. Punkts. Jo sastapām ko tad – cilvēkus, cilvēkiem līdzīgus, dzērājus, bomžus? Vienam rokā plastmastniece, otram papeles zars, trešam/šai... kas vairāk līdzinājās skeletam džinsos... ziedošs plūmīšu zars. Noejam lejā pie kanāla, bet tur viens/a guļ. Pilnīgi nekustīgi, it kā atliets/a betonā, tādā padomju laiku formā, kad formīguma nemaz vairs nav un materiāls gāžas pār malām. „Оно.” Trešajā – dzimtcilvēka dzimtē. Tomēr sieviete, jo sieviešu kurpe mētājas turpat tālāk. Uzblīdusi. Nekustīga. Viņa nemaz nekustas un man ir bailes, ka tie trīs aizgājuši tāpēc, ka viņa mirusi. „Kas tas? Cilvēks?” meitiņa prasa. Kad esmu aizturējusi elpu, pamanu – viņa elpo. „Jā, meitiņ.” „Kas viņam rokā?” Pusatvērtajā plaukstā četras lipīgas papeļpumpuru miziņas. Kā sīkas, zeltainas patronu čaulītes. Mēs nokāpjam lejā pie kanāla, kur ar koku var makšķerēt un svaidīties sīkiem akmeņiem, tad betonsieviete, savā bezapziņā izdzirdusi mūs runājam, sāk tā kā dziedāt, kā rāties. Pavasara sprādziens jau bijis, bet no daža laba palikuši vairs tikai gārdzieni. Pretējā kanāla krastā, kur baļķi un betona jūraszvaigznes, vārnas ķērkdamas laidelējas un kaut kas džinkst, man šķiet – vārnas ar spožām bundžām spēlē putnbolu. No tāluma mašīnas, kas lēni lien pāri atveramajam metāla tiltam, izskatās pēc maijvabolēm.
Ieraksts 2012. gada 4. maijā
Noraksts no palodzes
Es parasti pamanu padzīvojušas kundzītes sēžam pie logiem un vērojot apkārtni. Beidzot man arī ir dibenplatuma palodzes un lapotņu augstuma trešais stāvs. Tā nu es redzu un dzirdu kā Lidijas tante no pirmā, rājas uz savu kaķi. (Lidijas tantei ir raga brilles un viņa atceras mammu, kura nāves gultā guļot atvadījās no bērniem, bet Lidijas tantei tolaik bijuši divi gadiņi un neviens viņai gadus septiņdesmit neticot, tikai es, bet to jau viņa nezin, jo lāga nedzird.) Lidijas tantei pie logiem dažādu rakstu „padomju mežģīnes” – sintētiski aizkari ar rakstiem. Pirms gadiem divdesmit koši balti, bet nu iedzelteni, tāpat kā viņas baltais, neklausīgais ņaudeklis. Viņa rājas un man liekas, ka Lidijas tantes lamas arī ir tādas bērnišķīgi iedzeltenas kā vaniļas saldējums vai apčurāts sniegs, ne vairāk. Redzu – nāk apakšstāva kaimiņš, kas ir apakšīrnieks. Ne īstais īpašnieks, ne apakšīrnieks gadiem īri nemaksājot. Kaimiņu es dēvēju par Joski, viņam ir izsmēķu krāsas bārda, zaļgani pelēka. Agrāk viņam bija māja, bizness, bet nu viņš tikai iztur. Šāļus sanes pa ziemu, savu sunīti, kaķīti pabaro. Viņš vienmēr iet lēni, kā sevi taupīdams un parasti kaut ko nes. Vai nu malku, vai dzelžus. Šodien viņa apbružātais supernetto maisiņš ir tieši tādā pašā krāsā kā kļavu ziedi, kas tepat aiz mana loga... kājas stiepiena attālumā. Kamēr rakstu, saule riet priedēs uz jūras pusi. Uguns disks iesviests mūspusē.
Ieraksts 2012. gada 9. maijā
Kontrolieris un kontroliere
Šodien braucot garām raibiem kā lupatdeķis kapiņiem (mākslīgās puķes), es redzēju kā sieviete baltiem matiem (vējš bužināja un izskatījās pēc baltas lāpas) notrauc asaru. Protams, es biju tālu, viņas atvērtos sāls kanālus, nebija iespējams saskatīt, bet strupā kustība, ar kādu mēdz novilkt no acu kaktiņa pār vaigu kaulu, ir atpazīstama pat no autobusa attāluma. Pie "super netto" ieejas latviešu pensionāre tirgoja tulpes. Latviešu - tāpēc, ka runāja bez vismazākā akcenta un arī lakatiņš bija latviešrakstu pa latviešmodei. "Pieci santīmi tulpīte. Divas? Kāpēc tikai divas? Ņemiet vēl kādu..." Diezgan trūcīgi ģērbies vīriņš ietiepīga purināja galvu. Pie kanālmalas piemineklis, pie pieminekļa cilvēku bariņš, arī kāda klase ar sarkanām puķēm papīra tūtās. Šur tur pa kādam sirmam kungam/kundzei. Sarkana neļķe - nāvīgais simbols? Mājup braucot pirms manis autobusā iekāpj divi tūristi. Viņš un viņa izskatījās pēc milzu hamburgera. Bulka - viņš, bulka - viņa, cerams starp viņiem kāda nesaredzama šķēle mīlestības. Pajautāja angliski šoferim, tas nemācēja, es nemācēju, pārējie pensionāri arī neko nemācēja. Ieveļas abi milzu bulki un brauc, līdz iekāpa kontrole. Kontroliere rāja viņus vienīgajā sev zināmā svešvalodā - krieviski. Es sāku strīdēties, ka redzēju, viņi taču nemācēja nopirkt to biļeti, lai liek šos mierā. Kontroliere krieviski dusmīgi brēca, ka šeit ir Latvija, lai runājot latviski! Lai nemaz neiedomājas, ka šie kādi ārzemju kungi, ka viņiem visu drīkst! Parādījusi virs autobusa durvīm uzrakstu, kur trīs valodās uzrakstīts, ka nopirktā biļete jākompostrē, kontroliere ar žestu un krievu.val.palīdzību, tomēr piedabūja vīrišķo pusi uzsvempties kājās, pieiet pie šofera un samaksāt. Parunājos ar otro kontrolieri - vīrieti. Atzinos, ka vakar uz bērnudārzu braucu bez biļetes, jo aizmirsu mājās maku, bet ārā nemaz netaisījos kāpt, jo autobuss no mana gala iet reizi stundā. "Labi, ka vakar mēs nesatikāmies. " "Nu ja, nu ja... Dažādi jau var būt..." "Bet nevar taču tā bļaustīties, pēc mūsu niknuma viņi spriedīs par visiem..." Toties ķīnieši vienā gabalā uz ostu bez biļetes braukājot.... Kontrolieris izskatījās diezgan noplucis ar patiešām sliktiem zobiem (ceru, ka nelasīs), labi ka neattapa, ja jau reiz esmu atzinusies, tad šodien vajag iekasēt maksu par vakardienu. Kad kontrolieri bija izkāpuši, kāds kungs manai blakussēdētājai - pensionārei ar rozā lūpām, uzdāvināja jorģīni. Viņa nopriecājos, jo sāpot auss un tūlīt pat mazu gabaliņu ielika ausī, teica, ka reiz esot aizmirsusi to puķi un ar jorģīni ausī aizgājusi pie daktera. Es smējos, ka tad jau "kustī" būs ausī izauguši. Krieviski smējos, ja tā var teikt. Burgertūristi apātiski sēdēja, tikai braucot cauri mirušai, jeb Zemgales ielai, abi pamodās. Skats tiešām te izmisīgi varens, atbrauciet, paskatieties. Uz šīs ielas visām mājām ir aklas acis, jeb tukšas logu ailes. Arī jumti iebrukuši. Un granīta pamati. Varbūt burgerkinga tūristi domā, ka kontrolieri kādā no šiem, vai blakus esošiem graustiem dzīvo. Un tāpēc tik apātiski sēdēja, jo neies jau ar graustu cilvēkiem strīdēties. Varbūt burgertūristi domā man nenojaušamas, treknas, lēnas pončikdomas. Es negribu kļūt kontrolieris. Kompostrēt katru sarkanu tulpi un katru krievisku vārdu.
Ieraksts 2012. gada 11. maijā
Palodzes noraksts Nr2
Rietumpuses logā zaļš, zaļš, zaļš, zaļbrūni koku raksti un vairs neieraugāmais kuģu ceļš. Kļavas, kļavas, papeles, ozols gaišiem pumpuru punkteļiem, nokaltusi priede melniem, sausiem čiekuru punktiem. Kaltušie zarskrāpšļi kasās uz debesīm. Pavisam tuvu logam kastanis un kļava. Šodien līst. Kur slēpjas kamenes, guļ alās? No austrumpuses loga bērzs, skarās iepinies kaut ko knābā sīks, pelēks putniņš, sīkāks par zvirbuli, pūkainu pavēderi. Kastaņlapas atgādina līdz galam neatvērtus vēdekļus. Vējš šūpo, lai ievu pumpuriem kļūst gana auksts. Zem kastaņa septiņi strazdi dzelteniem knābjiem rušinās pa satrunējušu celmu, varbūt – kastaņcelmu. Redzu Lidijas tantes dārziņu ar rabarberiem, neaizmirstulēm, sīku ķirsi, podvākiem, caurpakaļas vannīti, melno kaķi. Viņas lodziņu ar baltajiem aizkariem un uz vēdlodziņa malas guļošo balto kaķi. Tam netīk slapināt ķepas. Nav jau strazds, pumpuru taukuma saziedies. No sava loga es reizēm varu saredzēt, kā vakaros Lidijas tante uzkāpj uz ķeblīša un rāj savus kaķus, lai šie nākot iekšā vai ārā, lai... Vakar mēs satikāmies pieturā – Lidijas tantei balti zābaciņi, raibs lakatiņš. Viņa velk rūtaindrisku somu uz ritenīšiem, tur esot kaķbarība, bet izvelk konfektes manai meitiņai. Lidijas tante slāj pa braucamo daļu, pa ulmaņlaiku paneļiem, jo citur ritentiņi ķeroties. Sāk stāstīt par kaķiem, tie viņai esot pieci, trīs jau nomiruši, neviens jau kaķīšus-bāriņus nesavācot, no kaimiņienes paņēmusi, jo tā nomirusi un... Kad Lidijas tante stāsta, man šķiet, ka viņas prāts ir kā lode, tajā vienlaicīgi kust dzīvie un mirušie, esošais un bijušais un viņas dienas nemaz vairs nelīdzinās ceļam. Starp lielveikalisko Alfa un luminiscējoši zaļo Omega.
Ieraksts 2012. gada 15. maijā
Komatu prognoze
Izsvīduma medus nekur nav liekams, tas ātri bojājas, bet bites jau nesajēdz. Mēs atkal nejēdzam atklāto jūru. Ziemas izsvīduma saltums neļauj uz akmeņiem gulēt. Jūra sudrabota kā dīrātas plekstes zvīņas, dzelmē var izturēt tikai zivj-asen’s (asinis pa kurzemnieku modei). Un tie divi. Beidzamie pāļi sakustas un tie izrādās ūdenslīdēji. Te caurulīte, te galva, te plezna, te rokas leņķis, tā vien šķiet, ka zem ūdens kust nevis cilvēks plakanais, bet ģeometrisks rats. Meitiņa saka, ka viņai esot mikmauša kostīms, tāpēc viņai arī vajagot ūdenī. Mēs gaidām, kad šie pa ūdeni līdēji beidzot bridīs krastā, ko gan viņi tik ilgi tur var sadarīt. Iztālēm var dzirdēt, ka sarunājas un pamazām aizkust uz pretējo molu. Melni, melni mefistofeļu torsi, citplanētiešu profili baismīgie. Tā arī neizvelk krastā ne zivis, ne dārgumus, ne paši savas pleznu pēdas. Brikšņos, kur sūnām apaugušas nekurnevedošās kāpnes, baraku pamati, bunkuru alas, mēs saplūcam pēdējās ievas, pirmos ceriņus un aizvērušās pieneņu tūtas. Satiekam ģimenīti, tiem pilnas saujas savvaļas tulpju. Gariem, vijīgiem kātiem. Bēdīgi noliektiem dzelteniem ziedkausiem. Šie mums izskatās tik grēcīgi kā ūdensrožu plēsēji. Viņu meitiņa stāv zem ceriņkrūma un pavēl, lai tas mudīgi, pavisam knaši uzziedot. Tūlīt pat! Kad es šo uzrakstu, notaurē kuģis. Kļavas kaisa zālē zaļganus auglīšu komatus. Komats, komats, daudzkomats... Pavasaris šogad gaidāms garš un lēns kā meža tulpes aste.
Ieraksts 2012. gada 18. maijā
Kroņlukturi
Man vajadzēja septiņus gadus, lai iemīlētu Rīgu. Pirmos trīs es, lauciniece un kurzemniece, ik svētdienu, ilgodamās pēc pakalniem, mežiem un zemes, gāju uz valsts mākslas muzeju un skatījos Purvīša gleznās kā logos. Ilgi, ilgi skatījos, līdz teju vai sajutu uzartas zemes smaržu. Vēlāk es iemīlēju Rīgu. Cik man tuvi un dārgi kļuva centrāltirgus nabagie un grīziņkalna pārdevējas var izlasīt „Betona svētnīcās" un „tranšejas dievi rok”. Šonedēļ un pagājušo nedēļ iebraucot Rīgā mani piemeklē sajūta, ka „rīga ir ciet”, ka „atslēga nolauzta” un Rīgas telpā (dzīvē, ritmā, drudzī, tramvaju švīkstoņā) ietikt vairs nevar. Iebraukusi galvaspilsētā es apjēdzu, kāpēc tik ļoti mīlu Karostu. Ne tikai tāpēc, ka ik uz soļa šeit cara un padomju impērijas drupas, bet, galvenokārt tāpēc, ka tagadnes imperiālisms Karostu neskar. Ne reklāmu, ne greznu auto, ne lielveikalu. Kluss un kastaņi. Tik ļoti kluss, ka uz mūsu galu pilsētas autobuss brauc retāk, nekā starppilsētu – no Rīgas uz Liepāju. Tā nu es un meitiņa, ielienam pirmajā autobusā, kas velkas daudzmaz uz mūsu pusi un pa mirušo – Zemgales ielu, slājam kājām. Pa kastaņu aleju, kas nu tīri glīši piesedz māju tukšo logu dobuļus. Man, lielkāju kurzemniecei, vairs nav ierasts skriet, steigties, ilgi stāvēt augstapēžkurpēs. Auju nost un eju zeķēs. Drīz vien pēdas nolīp ar kastaņpumpuru mizām kā ar mušpapīra driskām. Labi, ka ne tuvu neesmu mušas svarā. Ielas te garas kā šosejas, taisītas tankiem, lidmašīnām, bataljoniem. Tāpēc mēs ar lielu prieku sēžam nost uz pirmā sola. Ēdam čipsus un piekožam cīsiņus. Virs mūsu galvām nesaredzami lēni un nojaušami maigi, atveras kastaņziedi. Kastaņu kroņlukturi kronē mani un meitiņu.
Ieraksts 2012. gada 21. maijā
10 minūtes ceļa, jeb mirušais, stirnas, jaundzimušais un viens no kvazimodo
Šodien autobusā nebija neviena, tikai es un četras sievietes. Braucot pa „mirušo ielu” es saklausīju sarunu. „Viņam bija tikai 35!” „Kā tas var būt!...” „Tik jauns, simpātisks, spēcīgs...” „It kā nekas viņam nekaitēja...” „Atbrauca ātrie, iespricēja, neko jau nepateica, kas tālāk jādara un...” Resnākā no sievietēm, tā, kurai zelta kurpītes, noslauka asaru. Viņas visas stāv kājās, it kā šī nāves ziņa neļautu zvilnēt beņķos, it kā tā vismaz viņas varētu šo tik jauno, spēji aizgājušo godināt. Un tad viena iesaucas – „stirnas, stirnas!” Es arī grozu galvu uz visām pusēm, vai tiešām? Starp ceriņu krūmiem, kastaņiem un māju karkasiem? Redzu tikai baltus dibenus, kas zigzagā ieskrien Karostas „apstādījumos”. Stirnas jož kā kaimiņu puišelis pēc veļas. Šis ieskrējienā metās uz auklām, norāva vienu palagu, tad neapstājies izmeta loku, noplēsa nākamo. Kā tāds vējš, vai. „Laikam no karstuma būs tām stirnām kas sajucis...” Tiešām, šodien + 27 pēc celsija. It kā kastaņsveces tiešam būtu liesmiņas un gaisu uzkarsējušas tā, ka pat kļavu lapas nosvīdušas. Kļavu ziedi izauguši par maziem snīpīšiem. Drīz gardeguņi mētāsies zem kājām un es meitiņai varēšu pielīmēt. Gadiem ilgi man pašai nav kļavu deguna bijis. Tad atveras autobusa durvis un kāda jauna ģimene iestumj ratiņus. Jaundzimušais sāk pīkstēt, mamma izņem no segas, kas sargā viņu no pasaules, paņem uz rokām, nosēžas man blakus. Tētis ietin autiņā. Tētis pavisam jauns, bet zobi dzelteni un uz pēdām salipuši netīri pumpuru lipekļi. Es aizturētu elpu šķielēju uz mazo, labi ja desmit dienas no mammas vēdera nākušo. Viņam pūku matiņi, arī sejiņa mazliet pūkaina, galviņa grozās, brīžam atgāžas atpakaļ, švitina rociņas, it kā gribēdams satvert šo pasauli, un kunkst. Biju tā aizrāvusies ar aplūkošanu, ka nenospiedu „stop”. Arī mamma, kam invalīds ratiņos, nav paguvusi. Viņas bērnam jau padsmit. Viņas bērnam ir tik tievas rokas un kājas, ka krūšu kurvis izliekas kā kārba vai apgāzta zvejnieka laiva, bez motora, airiem, mastiem. Viņas bērns, līdzīgi jaundzimušajam, švitina rokas, bet neko jau nesatver. Viņas bērns būtu bijis skaists. To var redzēt. Kā tas ir, katru dienu to redzēt! Tās bija tikai desmit minūtes ceļa, vēl mazāk, nekā es tagad rakstu. Es izkāpu no autobusa, kādu laiku sēdēju pieturā un nevarēju paiet. Dzīve ar vētras spēku bija iebrāzusies manī. Tad redz ko nozīmē – dzīvot pie jūras, būt vienam no Karostas. Tad desmit minūtēs iespējams saskrieties ar četrām sērojošām, divām bēgošām, tik tikko dzimušo un Kvazimodo .
Ieraksts 2012. gada 23. maijā
Kodi kož
Latgalē odi kožot kā traki, ducis govju pagalam. Arī Liepājā, ja gadās iet caur ēnu, tad vēl ilgi, ilgi, pat saulē un vējā, seko kodīgs knaušu bars. Pareizi meitiņa agrāk teica – „kodi.” Pieturā uz soliņa sēž kāds pavecāks vīrs ar kundzi un zvetē odus ar bērzu zariņiem. Iztālēm izskatās, ka abi iedomājušies sevi pirtī esam un pa gaisu švīkst nevis vices, bet pirtslotas. Arī meitiņai tiek bērzu slota. Viņa dikti grib draudzēties ar krievu onkuli (kurš tiešām laikam bijušais armijnieks un latviski nerunā. Citreiz gadās redzēt tādus – taisnām mugurām, izslējušos, un pat drēbes ar visu „nāģeni” dažam no krēmkrāsas lina kā sešdesmitajos. Tad man liekas, ka visi mēs esam sava jaunības laika apzīmogoti. Es gan spogulī neredzu nekādu līdzību ar astoņdesmito gadu beigām. Var jau būt, ka reizēm gadās kāds caurkritis kā es. Kā aizsapņojies otrgadnieks, kuram izpaliek laika zīmju apbalvojumi. Tādi, kā ar hennu krāsoti mati, ar ķīmiski melno uzacis, matu mākulis ar matu laku, ilgviļņu ciešie skruļļi.) Es meitiņai paskaidroju, ka onkulis brauc uz dārzu un stādīs tomātus. Anna ir ļoti vīlusies: „Man tomāti negaršo.” Armijnieka kundzīte ar mums latviski aizpļāpājusies un aizmirst autobusā savu kūju. „Pagaidiet! Pagaidiet!” Pēc brīža mana meitiņa kā korķis sprūst durvīs un sauc: „Aizmirsu moci, aizmirsu!” Braucu mājā un domāju, ka, lūk, tā ir laime. Katru dienu redzēt, kaut iztālēm, bet jūru. Katru dienu šķērsot paša Eifeļa kunga modelēto tiltu. Katru dienu... vajadzētu atsākt peldēt. Slinks cilvēks būdams es neeju uz jūru (20.min.), bet ielienu turpat kanālā (5.min.tuvums no mājām). Ūdens ļoti auksts un sāļš. Kanāla dibens noglumējis un baismīgs. Zivteles zibeņo dzīvākas par dzīvām, bet vai tik tas ūdens ar bremžeļļas piemaisījumiem, ar dziļumā rūsējošām šķembām un mīnām, vai mani tas ūdens „krakš, krakš” nesagrauzīs kā vraku. Kā nu lai izvēlas starp istabas skumjām un kanāla baismām. Tikmēr vējš aizvien niknākām rokām purina bērzkoka slotu līdz pašai saknei un dzen karstumu ar visiem knaušiem prom.
Ieraksts 2012. gada 30. maijā
Par noslēgto latvieti
Tieši pirms pus gada es un mans vīrs, iekāpjot Liepājas tramvajā, katram klausīties gribētājam vēstījām – „Mēs dzīvosim Liepājā!”, katram autobusā sēdošajam – „Mēs dzīvosim Karostā!”, jo mūsu prieks bija pāri plūstošs. Vēl joprojām katru, it sevišķi Karostā dzīvojošu latvieti, man gribas sveicināt un izvaicāt – „Kā jūs te nokļuvāt?”, „Kā jums te patīk?”, jo mēs taču esam karostnieki, īpašā vietā dzīvojošie, te kur valda liels posts un liels skaistums. Diemžēl šodien notika kaut kas tāds, kas man liek līdz sirds dziļumiem skumt un domāt par to, cik lielā mērā drīkst iedalīt savējais/svešais. Kur ir tā robeža, tas zelta vidusceļš, starp nosargāt un atgrūst.
Kravājot iedzīvi, lai pārvāktos, es „ieguglēju” Karosta, Turaidas iela. Ar prieku secināju, ka eksistē biedrība ar tik avangardisku nosaukumu kā „Karostas glābšanas biedrība” jeb KGB. Atradu informāciju, ka manis pamanīto, uz novembra un drūmo māju fona, gandrīz vai sirreāli smuko bērnu laukuma izveidošanu atbalstījusi Hipotēku banka. Nopriecājos dubultā. Tātad – nav vienalga, šeit cilvēki ir radoši un rūpējas par bērniem. Pavasarī būs arī Annai kur spēlēties. Diemžēl šopavasar mums visbiežāk iznāk staigāt gar kanāla malu ar plastmasas spaini un grābekli rokās, jo smilšu kastei pāri vāks un priekškaramā atslēgta. Pareizi jau ir – priekš kaķiem un huligāniem.
Šodien beidzot redzu, ka smilšu kaste vaļā, bērni spēlējas, arī pieaugušie turpat, un gāju palūgt atslēgu. Nemaz nešaubījos, ka man atslēgu iedos, jo mana Anna taču arī ir Karostas, Turaidas ielas un šīs sētas bērns. „Varat nākt spēlēties, bet atslēgu es nevīlēšu, jo no jūsu mājas te nāca un lauza.” „Bet mēs tikai no Jaunā gada dzīvojam.” „Nē, smilšu kaste ir mūsu mājai. Paejiet tālāk, citā pagalmā un apsēdieties tur uz soliņa, tad redzēsiet...” „Aiziešu arī...” Laikam jau kļuvu aizvien īgnāka. „Vai tad es un mana meita izskatāmies pēc tādiem, kas nāks un lauzīs?” „Būs atstāts vaļā, aizmirsts.... Mantas pazudušas.” „Bet jūs jau ne par savu naudu to laukumu uzcēlāt, bet bankas...” „Mēs ar vīru smiltis vedām. Smilšu kaste ir mūsu mājas bērniem un viss.”
Gājām prom. Aiz mūsu mugurām palika atvērta smilšu kaste, izceptās smilšu kūkas, smejošs bērnu bariņš... Ar kuriem taču varētu iedraudzēties, tas būtu tik labi, ja arī mana Anna, kā savlaik es, ikvakaru gavilējoši sauktu – „es eju laukā!” Un palika arī divas mammas ar kurām taču tik labi būtu bijis izrunāties, kā tad te, Karostā, klājas, vai KGB glābj tikai paranormālas parādības, vai...
Vai tiešām tik ļoti jāšķiro savējie un svešie? Tik ļoti jāsargā sava teritorija? Vai vairāk neeksistē tāds jēdziens kā „sabiedriskais labums”, tāds dvēseles stāvoklis kā „prieks” un tāds cilvēks kā „kaimiņš”. Ja mēs, izmirstošā nācija, katrā pretimnācējā saskatīsim apdraudējumu, valsti neuzcelsim un, iespējams, pat smilšu pilis vairs ne.
publicēts www.irliepaja.lv
Ieraksts 2012. gada 31. maijā
Tas, ko tā nemaz nesauc
Sēžu uz palodzes un sērīgi skatos uz „nenāc manā smilškastē”, līdz pamanu „Joski”. Joske ir mans lejas kaimiņš, pēdiņās „Joske” tāpēc, ka vārds viņam cits, bet es piemirsu kāds un Joske viņam piestāv. Tas ir tas kaimiņš, kurš reizēm kūpina to, ko nesauc par mahorku, nu... no benčikiem uztīts avīžpapīra smēķis, smird vareni, pārspēj pat Joskes kaķa piesprices uz jūgenda un zemūdeņkrāsas koridora gleznojumiem. Joskem mugurā ziemu vai vasaru viens un tas pats pelēkais paplānais vatenis. Joske pastaigājas rociņas salicis. Rociņas, tāpēc ka ziemā viņam bija ROKAS. Viņš visu laiku kaut ko stiepa. Te dēļu galus, te metāla gabalus. Un gaita bija savādāka, tāda saspringtāka. Tagad lēni, lēni iet un viņa bārda ir kā viens no kastaņziedu konusiem, iedzeltena, iepelēka, bet tikai uz leju. Viņš lēnām aiziet kā ūdens un es saklausu to, ko domādama lidmašīnu esam, nemaz kādu laiku nedzirdēju. Virs mājas tāds troksnis, it kā tur lidotu kuģis un taurētu. Man paliek bail. Ja nu tas mānīgais miers tūlīt pat uziet gaisā. Bailes kā no bērnības par ātomkaru. Troksnis norimst un divas čurkstes tiešām kā šautras pāršvirkstina pagalmu. Miers. Atkal miers.
Ieraksts 2012. gada 4. jūnijā
Kā es plūcu debesis
„Ceriņu gatvē”* šur tur asfalts nodrupis tik ļoti, ka atsedzies bruģis. Gluds, pamatīgs, skaists kā cita gadsmita kauli. Kamēr es eju uz jūru, baznīcā zvana. Cita gadsimta dobjā un svinīgā valoda. Pie jūras neviena nav. Ja nu vienīgi ziema ūdenī un ziema manī. Zaļi viļņi, ļoti tīrs, tik tīrs, ka žilbst. Gaisma, ledains, vējains. Jūras ziema noloba manējo nost. Jūras ziema stipra un kodīga, bet ķermeņa ziema kā sastāvējies dīķūdens. Ziemas mēnešu tumsa tūlīt, tūlīt būs satricināta un prom. Staigājot pa zāli noaugušajiem pamatiem un nekurnevedošajiem ietvju fragmentiem, es snaikstos pēc tiem ceriņiem, kas vēl nav sabrūnējuši. Te nu bija – ziedēšanas ātrums. Pirms nedēļas gubas, nu saplacis brūnums. Tā es starp krūmiem ķeru tos pilnīgos, beidzamos ceriņus. Un pamanu augšā vēl skaistāka ziluma. Dažas sekundes noticu, ka tie noplūcami. Un tad saprotu – tur starp zariem vīd debesis. Ja varētu debesu fragmentu aiznest mājā, tās taču arī mainās ceriņu ātrumā - no uzziedējušām uz izziedējušām.
*Ceriņu gatve (pirms 5 dienām)
Pārmaiņas pēc šodien nelīdu kanālā, bet jūrā. Lūk, jūras krasts kā bezgalīga smilšu kaste. Pelēki betona kluči, zaļš ūdens. Tālumā Ziemeļa mola robeža, cilvēki pastaigājas kā melni, mazi burtiņi, tie jau nevarēs saskatīt kaut ko tādu kā... karalis ir pliks. Lai varētu nomesties slīpi ir jābrien savi simts metri un es jau plānoju, ka vajadzēs iegādāties termo zeķes. Taisna betona iela, izbrienot caur krūmiem, uzrodas saplaisājusi ietve. No nekurienes uz nekurienes kumšķaino zāli. To neviens te nepļauj. Pie manas mājas gan, pabraukāja traktoriņš šurpu turpu, tikai tur, kur ērti, ne jau zem veļas striķiem. Nu zāle izskatās kā veca veča nodzīta bārda. Ejot uz jūru, ceriņu ir ļoti daudz. Ne vairs pirmie, parastie, violetie, bet nu jau lillīgie. Debesmannas ceriņi, sastāvs – pārlapu laimītes. Tuvumā redzams, ka ceriņkrūmi pamatīgi aplauzti, bet visiem karostniekiem pietiek tāpat. Nu es zinu, ka uz jūru neved ceļš, bet ceriņu gatve.
Ieraksts 2012. gada 4. jūnijā
Uz sirds
Tikai pierodot, ilgi dzīvojot starp lietām, sāc pamanīt detaļas - tādas kā plaisas, asimetrija vai gaisma noteiktās dienas un arī nakts stundās. Lūk. Zem mašīnas saritinājušies kaķi, pavisam apaļi. Kā piektais ritenis, sestais ritenis, septītais. Kamēr šūpinu Annu, lūk, tur, kur aizslēgtā smilšu kaste, kur brāzmo vējš, raudams zemē kastaņziedus un purinādams strīpaino jūrnieku kreklu, tur, uz kaimiņmāju, nāk divi policisti bruņu vestēs, stekiem un rācijām aiz jostas. Viņu bruņotie torsi ir kā peldvestes vai arī melni, plastmasas Šreka muskuļu izciļņi. Viņu dibeni līdzinās līdz galam nepiepūstām rokasbumbām. Viņi ir jauni, bet puikam, kas rāda ceļu un iet dažus soļus pirms viņiem, labi ja kādi vienpadsmit. Puikas gaišie ezīša mati spurojas kā nikna eņģeļa oreols. Visi trīs pazūd trepju telpā, es šūpinu Annu un iztēlojos nezinko. Pēc brīža policisti atgriežas un tikpat lēnīgi, pat miegaini, aizslāj uz mašīnu. Tam puikam vēl ilgi jāaug, lai būtu pavisam drošs. Un ne jau katrs izaug par policistu. Ar bruņuvesti, steku, rāciju, algas dienu un likumīgu kauties drīkstēšanu. Skatos uz mūsu māju un pēkšņi pamanu, ka it kā simetriskā māja ir pavisam asimetriska. T.i. logi dažādā attālumā, ne tikai jaunieliktie pakešlogi, kuriem dažam labam pat nav krusta formas līstīšu pa vidu, bet, lai lētāk, liels stikls plastmasas ietvarā. Pamanu, ka pat tās logu vietas, kas šeit ietaisītas jau tad, kad celta māja, teju pirms simts gadiem, tās ir pavisam... Nu izskatās tā...logs, logs... ai, nesanāk tomēr vieta, nu tad šito ieliekam tuvāk, bet šijā sienā logus netaisīsim nemaz. Es pamanu, ka beidzot šodien (gluži kā filmā „Pie bagātās kundzes”, kur tā meitiņa, kas mūžam sēdēja pie loga un skatījās pagalmā), ka šodien dzērājiņu logs ir atvērts. „Dzērājiņu” tāpēc, ka reiz ziemā viens pārītis (fui, šo esot vesels bariņš! Un naktīs viņi skalda malku Lidijas tantei tieši virs galvas!), nu tas dzērājpārītis slāja ar pilnu maišeli (pudeles šķind, pudeles taču!) garām. Bet mūsmājai sapulce un ieradušās pat divas kundzes un kungs no namu pārvaldes. „Nāciet, nāciet! No kura dzīvokļa tad jūs būtu? Nāciet tik uz sapulci!” viena rauj durvis vaļā un stūķē dzērājiņu kāpņu telpā. Viņš gluži labprātīgi nāk arī, tomēr drīz vien dabū nožēlot, jo tiek pratināts, kas šis esot par putnu un ar kādām tiesībām (ne jau īres) mītot dzīvoklī numur tāds un tāds, par kuru taču jau gadiem nemaksājot, nu protams... Dzērājiņš raustīja plecus un teica, ka šim esot tas vīrs teicis, ka varot nākt dzīvot, viss tā teikt, likumīgi, tā teikt – ar saimnieka atļauju. „Kāda saimnieka?” sašutusi prasa kundze no namu pārvaldes – „Papīros rakstīts - dzīvoklis pieder saimniecei!” Kad mēs pārāk ilgi strīdējāmies, dzērājiņš sāka pīpot, par ko tika gauži norāts, un pie pirmās izdevības aizlavījās prom. Tagad skatos – beidzot dzērājiņdzīvoklī logs vaļā. Logs? Augšējā rūts pārsista, aiz tās kaut kāds kartons. Logs noputējis, laikam nav mazgāts kopš PSRS armijas aiziešanas. Uz loga stikla pielīmēts spīdīgs papīrs. Kā tāds čips. Svītrkods, kurš signalizē vien viņiem dzirdamiem pīkstieniem. Un logā... diegā iekārts balts auduma eņģelis. Šūpojas pa vējam kā kastaņas pelēcīgie, noziedēt sākušie ziedi. Enģeļa vēderā sarkana sirds. Uz iekšējām, tik platajām, reiz baltajām aplodu malām, uzgleznotas lielas, melnas, simetriskas sirdis. Glītas kā milzīgas liepu lapas. Nu noskrāpētas un ne vairs piķa melnas, bet pelēkmelnas kā zeme. Viens no viņiem pamanījis, ka es skatos. Telpas dziļumā nervozi sakustas un sāk mani vērot. Es izliekos, ka mani logs un viņš neinteresē. Kā lai pasaka... Es jau negribu neko sliktu. Tikai zināt, kas jums uz sirds.
Ieraksts 2012. gada 9. jūnijā
Piemineklis bērnībai
Piemineklis bērnībai, protams, ir katra rakstnieka atmiņstāsti par bērnību. Kā saka dzejnieks Jānis Rokpelnis, tie mums (LV rakstniekiem) parasti izdodas spoži. Arī es esmu šad tad iemaldījusies šajā pateicīgajā žanrā, kura spožumam aug kājas no govs kūpošajām pļekām. Nē, man tik traki nebija, lai arī govis bija un akmens. Šodien pateicoties Kuldīgas rajona reģionālajam laikrakstam „Kurzemnieks” http://ej.uz/gse6 es uzzinu, ka mans piemineklis bērnībai ir dubultā burtisks (pašas burtos rakstīts un burtiski saprotams), jo tas ir piemiņas akmens. Izrādās, gravā guļošais, nosūnojošais akmens, kur lasīju vizbuļus, zilos un vēlāk baltos, kur dauzīju sniegu, lai atnāk tas pavasaris ātrāk, kur... gadījies pačurāt, šis akmens ir vienīgais dižakmens-kaļķakmens Latvijā, līdzīgi esot vien Igaunijā un...Gotlandē. Fosilijas saredzamas akmenī, es gan bērnībā tās nepamanīju, jo akmens bija ļoti noklāts ar sūnām un man šķiet, ka es domāju, ka... katrā sētā, mājā, gravā tādi akmeņi ir. Tādi ar grubuļiem... Kas īstenībā ir gliemežvāku un augu pēdas, kas pirms 400 miljoniem gadu ņudzēja seklās, tropiskās jūrās. Akmens manas bērnības gravā nonācis pirms 14 000 gadiem, parasti kaļķakmens salūstot sīkos gabaliņos. Iespējams, „„...iesalis ledāju pamatnē, tad uz kušanas ūdeņu spilvena atslīdējis šurp un izslīdējis no ledāja ārā,” stāsta D.Ozols.” Manas bērnības mājas sauc „Kalnieši”, bet kaimiņmājas, kas jau manā bērnībā bija drupās, par „Rudzīšiem.” Akmens ir uz robežas starp abām mājām, mazliet uz kaimiņu pusi, tamdēļ tam ticis Rudzīšu akmeņa vārds. Arī Latvijas vienīgā paleontologa uzvārds – Rudzītis. Viņš teic, ka akmens tapšanās laikā dzīvība bijusi tikai uz ūdens. Es esmu aizkustināta. Bērnība ir īpaša. Mūžīga kā akmeņi. Četrsimt miljons gadu? Zvaigznes, ne vairs cilvēka mūžs.
„Ejam uz gravu vizbuļos!” skan uzvaras sauciens. Ziema sakauta, saules šķēpi bužina sniegpulkstenīšu cepures, vējš pūš pūpolos, tie zied pūkainām, dzeltenām cepurēm. Džeris vāļājas augšpēdus pa pēdējo, čagano sniegu, kas mājas ziemeļu pusē izkurtis kā vecā suņa kažociņš. „Pēc vizbuļiem!” Velti tas nebij, nē, kad es te pa gravu nesen vandījos un slapju muguru ledus klučus ar koka bīstākli dauzīju. Lai taču ātrāk upīte vaļā tiek, lai ātrāk pavasaris nāk! Vizbuļi! Violeta, tik maiga, maiga sega pār sūnām, pār vēl tik neseno sniega vienmuļību. Pavasaris raksta pirmos gaviļu vārdus ar vizbuļu burtiem. Es lokos pa gravu un meklēju garākos kātus, lai puķes no saujas neizsprūk, lai vāzē var likt. Eju tālu, tālu, līdz lielajam akmenim, tas nosūnojis, pašā augšā vizbuļu cekuls. Tik liels kā istaba, tas akmens. Un cik vēl neredzamas istabas zemē iekšā. Droši vien no tiem laikiem, kad upīte plūda līdz pašai gravas augšai, kad ledus blāķi, lieli kā šķūnis, šļūca uz jūru un cilvēki vēl nedzīvoja.” No stāstu krājuma “Mēs.XX.gs.”
Ieraksts 2012. gada 13. jūnijā
Izaugt līdz piemiņai
Rīt, 14. jūnijā, Latvijā pie katra nama tiks izkārti karogi ar sēru lentēm. Man vajadzēja augt līdz pusmūžam, lai es saprastu šī datuma nozīmi. Tā īsti izprast es varēju tikai rakstot „Zemnīcas bērnus”, jo rakstīšana liek iedziļināties, pārdzīvot uzrakstīto kā savu, pat ja tas nav noticis ar mani vai... noticis nepastarpināti, caur radniecību iekodēts asinīs. Pēc „Zemnīcas bērnu” uzrakstīšanas (grāmatas atvēršana notika 2010. gada 14. jūnijā uz Brīvības pieminekļa pakāpieniem) man daudzi izsūtītie vai izsūtīto tuvinieki sāka uzticēt savus stāstus, reizēm tikai spilgtu epizodi, reizēm ļaujot ieskatīties izsūtīšanas laika dienasgrāmatās vai atmiņu pierakstos. Lai šie stāsti neietu zudumā, esmu nolēmusi tos dokumentēt, ne sausi, bet gan „apaudzējot ar literāro miesu”, ja vien iespējams, izstāstot pirmajā personā. Piemiņas dienas priekšvakarā es publicēju pirmo īsprozas krājumam „Okeāns Ilze” uzrakstīto stāstu. Fotogrāfijā redzama mana vecmāmiņa Anna. Viņu izsūtīja 1949. gada 25. martā, bet fotogrāfija uzņemta vēl dažus gadus pirms tam, iespējams, 1941. gada vasarā. Katrā ziņā – margrietiņas ir tieši tādas pašas kā šobrīd. Piemiņai tiem, kas Jānu vaiņagus 1941. gadā neuzpina.
Zelta pulkstenis un karote medus
Varbūt viņai arī būtu vajadzējis kliegt? Tā Marija šad un tad sev pajautā. No tās dienas, kad sādžu sasniedza ziņa, ka dažām labām vīri uz stepi tikuši līdzi, loki zem sieviešu acīm kļuvuši tumšāki. Neesot vīrieši no ģimenēm nošķirti, kāds brīnums, kā tad tā... Rīgā viena ķērkusi esot. Nelabā balsī kā sivēnmātīte kam tutenis pie rīkles. Gūlusies garšļaukus, platām kājām kā spunde vagona atverē. Viņa arī būtu varējusi. Viņa, Marija, labi pazīst šo kliedzienu, kas dienu no dienas dreijā tukšu un sausu. Vilis. Viņējais Vilis. Marija sen dienas kā neraud. Tikai uzmostoties līdz ar ieelpu jautā – Vilis dzīvs? Zvaigznes pie debesīm klusas klusiņas. Pašas sirds ar nejaudā izmeloties. Atbildes nesaņemdama Marija sev jautā pa otram lāgam – varbūt būtu vajadzējis todien kliegt? Nē, viņai nav žēl. Viņa labi atminas, ka tanī jūnija rītā visām sievām kliedziens rīkli aizcirtis ciet. Nāves sirpis, ne kliedziens, griež sirdī, šķeļ balsenē – tu sava mīļotā neredzēsi, aiz rokas neturēsi, mutes nedabūsi, ne rindiņas, ne zilbītes nodzirdēt nevarēs. Kad vīrus šķīra no sievām, tās šausmas bija mēmas. Tikai tā viena Torņkalna stacijā šķērseniski esot gūlusies. Vai vienas sievietes kauciens spēj mainīt zaldātu prātu? Tiešām var? Ej nu sazin, kas šiem bijis, droši vien ziņa no pašas augšas dota, lai bez liela skaļuma izsvēpē tos kulakus no pilsētas laukā. Nē, Marija, tomēr nevarēja. Cik tur mūsu Pļaviņās būtu bijis tā darba – ievilkt kaucēju krūmos, pielikt laidni pie skausta. Un viņai, Marijai, tās četras mutes, nu tās meitas.
*
Četras mutes skrien pa stepi ūjinādamas. Bērns tik tāds sienāzīt’s esot. Šitām špidrilkām tukšas tūtas. Bet māte uz to ciešāko piekodinājusi, lai upenes nolasa līdz pašai sīkākai ogai. Meitenēm ogas nav prātā, bet no mātes bail. Kad viena no viņām sadomāja ik pārdienas no skolas prom laisties, mātei neteikt, nevienam neteikt, vienkārši nenākt, blandīties dienām pa stepi riņķī, tad māte pate nāca uz skolu. Klusēdama izvilka vici un visiem redzot slānīja tik ilgi, līdz asaras aizrīdamās vainīgā kņūp līdz klonam un pazemīgai klausīšanai. Nē, nu viņas jau lasīs. Kas teica, ka nelasīs. Ogas tumšas un skāņas. Tūlīt, tūlīt... Vēl tikai tur paskrieties mazu gabalu tāļāk... Tur esot alas, ka mudž. Pilns ar tiem mošķiem – susļikiem. Varbūt šoreiz izdosies saķert aiz astes. „Tie susļiki dzelteni kā pienenes.” – „Pie... Nenes? Ko nenes?” – „Mazā, tu nejēdz! Tās tādas puķes. Dzimtenē visas pļavas dzeltenas, dzeltenas, pēcāk pārvēršas baltās pūkās un debesīs aizlido.” – „Ko nu mels.” – „Saule tur arī dzeltena.” – „Mmmm... Medus...” – „Piens govēm no pupiem dzeltens, jo dzeltens tek.” – „Nu nevar būt! Atraduši muļķīti. Kas es kāda sīkā, vai, ka nesaprotu.”
*
Marija jau kuro reizi mazākajai no māsām liek plaukstu uz pieres, vaigiem, deniņiem un paliek pavisam drūma. Nav labi, nē, nepavisam vairs labi nav. Šai būs karsonis. Šī vairs ne ēd, ne dzer. Pēc masalām karsonis esot ierasta lieta. Viņmājās puiku paņēma. Tai muļļai, rīdziniecei. Viens pats bērniņš, puikiņš. Bet šī rokas nolaiduse sēd un blāvu redzokli pa būdas kaktiem tumsu smalsta. Dzīve šai esot atņemta. „Celies!” Marija sauc, bet sieviete nekustas. Roku atvadām aizmirst padot. Marija aiziedama nočukst. „Neviens tev neko nevar atņemt, ja vien pati vieglu roku neatlaid.” Velti tai madāmai ko teikt, muti dzesēt. Nav slīkonis, kam īsu brīdi no upes izvilktam, ar savu elpu vari dzīvību atpakaļ iepūst. Rīdzeniece salst nost. No stepes puteņiem pavisam šļaugana. No valodām, ka tur tāļu, tāļu uz ziemeļiem, aiz purviem, tur mirušus vīrus kā salušus baļķēnus grēdās krauj. Rīdzeniecei pagales rokās vairs neturas. Ar lielu būkšķi grabēdamas ripo prom. Bērns tev neelpo. Neelpo vairs! Tiem, kas sniegā iemieg, tiem asinis tik lēnas paliek, ka sala sāpes vairs nejūt. Tiem miegs salds kā medus mācas virsū. Nāve ar ķēpīgu valodu glaužas klātu. Kas tajā pusē, aiz miesas sklandām, to jau neviens nezina. Kazi būs vieglāk? Par ko ta nē? Par ko tad neļauties? Nē, viņa, Marija, ne. Par sevi vari spriest, bet ne par bērniem. Ko viņa Vilim teiks? Ko atbildēs? Reiz taču viņiem iznāks tikties! Ja ne tagad, pie sarkano valdīšanas... Tad... Ko Marija Vilim atbildēs?! Ja šis acīs skatīsies, vai tad neredzēs, ka viņas sirds kā nomīcīta stepes upene sīvi mella savilkusies savas pastarītes nāvi apraudot. No tās aizsaules puses vien Kristus atpakaļ nācis. Godības Ķēniņš pušu plaukstām nāk caur aizslēgtām durvēm, nāk pāri ūdeņiem, pats palikdams sauss. Viņa, Marija, vien nieka cilvēks, bāba, bet viņa zina, ka nolikta šai pusē par saimnieci, tālab cīnīsies cik vien spēka un vēl labu brīdi pēc tam. Var jau būt, ka tā ir tā zemnieku mācēšana. Siena pantē izsvēpēta, kad tu, cilvēk, sāļš un lipīgs, atslīgsti pagurumā tos rijīgos govju mūļus lādēdams. Gan jau pievakarē pats tāds kā vainīgs glaudīsi raglopa sānus un par piena spanni teiksi paldies. Jā, tā būs zemnieku mācēšana dzīvi valdīt. Kad kart’feļ’ vagā ar groziem nogāzies un uz ceļiem ārā izkārpījies, neviena tupeņa dubļainā zūdībā neizlaid. Kad katrā rokā pa gotenam, lai vai pašu kaut pušu rauj, lai striķi un ķēdes līdz asinīm jēlu griež, bet tu vari un varēsi vairāk nekā pats sajēdz. Tāpēc Marija pielec kājās kā smagu, murgainu miegu no pleciem kratīdama nost. Nebūs tā, ka viņas meita karsonī degtin degs līdz pašam miroņa aukstumam. Marija ķer pašu dārgāko, spiež pie krūtīm, rauj durvis un iet tumsā rītu negaidīdama. Viļa pulkstenis plaukstā. Viņas Viļa lepnība. Zemnieka godība izplēsta no vagām, skaustiem un arumiem. Teica jau vēlāk, atzinās. Vilis esot tik ļoti šķērdējies, lai būtu tai jaunajai, smukajai meitai, viņa līgavai Marijai, parādīt, kad šie izcerējušies gana aiz baznīcas akmeņu sētas pēc laikrāža prasa un pošas uz māju. Vienpadsmit laulības gadus pulkstenis skrējis. Pirms katras meitas dzimšanas kavējies, tā viņas Vilis teica. Četras reizes šim licies, ka pulkstenis pa galam būs, bet pavisam zelta ceijieri stājušies vien tagad, Sibīrijā. Marija sažmiedz pulksteni tā, ka pirksti izspīlējas balti un asi. Netikšķ nemaz vairs. Un nav ko šim tikšķēt! Brīnums, ka vēl neviens nav uzodis, ka Marijas būdā tāda bagātība. Zelts zemnieka sievai. To neviens neticēs. Marijai šķiet, ka viņa pati vairs netic nekam un nevienam. Marija pieliek pulksteni pie auss. Padunkā. Nu vēl reizīt, vēl. Paskaiti pulkstenīt par tām sviedru lāsēm un nopūtām, par maza brēkuļa brēkšanu, bites zumzēšanu ērkulī, lietus urdzēšanu no dārdiem, patikšķi klusiņām, lūdzams, par bērna spērienu vēdera dobumā, to maigo dunkāšanu, taureņa viegluma, medus salduma, tik, tik, vai dieniņ, tik. Par vīra plaukstu, kas smaržo pēc egļu zariem un silta, lēnīga vēja. Ak tās jau tik atmiņas, saldas kā nāve, nav te nekādas ne laimes, ne tikšķēšanas. Pulkstenis noklusis kā puteņa aizrīdams. Marija pieliek pie mutes auksto metālu un lūpās tiek kaut kas salds. Pēdējais cukura graudiņš. Kad viņus Pļaviņās pa vagoniem izšķīra, cukura kule bija palikusi pie Viļa. Caur ļaužiem viņš atsūtīja atpakaļ. Iekšā ieslēpis savu zelta pulksteni. Nu Marija dūrē sažņaugusi nes uz sādžu. Viss ko viņa ietirgo ir ķiplokgalviņa un karote medus. Viena karote! Viņa piever acis un redz no medus sviedes līstam zelta straumi. Spaņņiem vien, spaņņiem, rokas lipīgas līdz pat elkoņiem. Redz kā Vilis iestājies durvju ailē un teic, ka Marijai lūpas medus. Viņa atsmej, ka te medu sviežot, cilvēkam no darvas jābūt, lai pēc salda negaršotu. Bet viņš paliek kluss. Saka, šai zvaigznes acīs. Zvaigznes? Marija paceļ galvu. Augšā blāvu, saltu mirdzumu viens pats spīdeklis mēdās. Sibīrijas lauskis ārdās pa sniegu. Viņai jāturas taisņāk. Viņai liekas kāds pakausī lūr. Cilvēki jau grib tikai labu. Acīs nesaka, kaunās. Bet viņa tāpat zina, ko šie pa pakšiem melš. Marijai tās četras mutes. Ar trijām būs vieglāk. Ātrāk, Marij, ātrāk! Uzmanīgāk. Tikai viena karote medus. Ķiploka galviņā cik būs daiviņu? Kādas vienpadsmit, ne vairāk. Tik, cik to laulības gadu. Tik, tik...
*
„Uz koka lāvas gulējām visas piecas. Mamma, māsas un es, jaunākā. Kas to būtu domājis, ka uz kājām tikšu. Mūsu Marijai esot baigās iekšas, tā pa sādžu ļauži melsa. Jau vilcienā mamma nevis brēca un gaudās, bet caurumam, kas grīdā darīšanām izsists, uzmeistaroja pāri aizkariņu. Nav ko pie lielām bēdām vēl mazas krāmēt klāt. Kauns – tā ir tā mazā bēda?! Sibīrijā mamma ar beidzamām zvaigznēm cēlās, ar pirmajām mājā nāca. Darbs viņai fermā pie cūkām. Tas mūs glāba. Mamma ap ciskām sēja vājpiena pudeles un tā varēja mūs izbarot. Jo pat kara laikā ar kaut ko tās sivēnmātes bija jāēdina. Zaldātiem uz fronti vajadzēja tak to pašu slaveno „tušonku” taisīt. Atceros citvakar mamma no pelavām uz plīts plāceņus cep. Kāds tos dūmus bija saodis. Kādam laikam bij žēl. Viens dauza ar šautenes laidni pa būdas pakšiem. Tikmēr mamma nobēdzina „ļepjoškas”. Degunu raukdams šinelī noģērbies vecis uz sliekšņa stāv, bet neko nevar padarīt. Tukšums mājā, tik vien kā smaka. No Latvijas uz Sibīriju mūs veda divas nedēļas, bet ar divām bija par maz, lai mēs cūkēdienu iemācītos ēst. Pilnu spaini dzeltenas prosas kareivji uz vagona malas nosviež, še! Pāri putrai eļļas plēve. Nē, latvieši tādus mēslus neēdīs viss. „Ne to vien jums nāksies māgā bāzt!” šie krievu mēlē pareģo un izrādās viņiem taisnība. Pats smalkākais ēdājs vēlāk priecājās, ja no aizgalda kaut ko dabū izraut. Pelavu plāceņi, vājpiena zupa. Marijai drīz vien zem loga ķiploku dobe dižojas. Meitas pa stepi dēļ upenēm plēšas. To gan neatceros, ka mums bads būtu bijis. Vēlāk vecākajai māsai bija jāiet rāceņi mizot. Tos kaltēja un sūtīja uz fronti. Mizas tak’ ēdamas, tas pat cūkai skaidrs. Jā, atceros, stāv durvīs kareivis un rauc savu šņauku, bet kas nav pieķerts, tas nav zagts. Nu kāds tur zagts! Mamma – zagle? Mēle ritulī velkas, pateikt tā nevaru. Tomēr mammu pieķēra gan, pašā pēdējā brīdī, kad viss šķita jau tik droši. Četrdesmit sestajā Marijas klibais brālis, kam tuberkaloze bija saēdusi stilba kaulu, tik ilgi plēsās un ņēmās, līdz izcīnija, ka bāreņbērnus uz Latviju mājā laidīs. Simts piecdesmit gabalus. No tiem arī mūs – trijas Marijas meitas. Viena māsa pie mammas palika. „Tiksiet uz Latviju, bērnu namā mani sagaidīsiet!” Tā mums tika piekodināts. Atceros kā šodien, braucam, braucam, mani viens kareivis apķer ar šineli. Es sasildījusies snaužu, laikam jau ilgi, līdz atmostos – visi mani sauc, jau labu laiku meklējuši. Tā es zaldāta azotē izgulējies attapos Maskavā. Tur kā šodien redzu. Starp divām sliedēm viena sīka puķīte. Pirmo pienenīti es Maskavā ieraudzīju. Vairāk neko ar neatceros. Tikai to, ka mammu tik drīz viss nesatikām. Pēc sešpadsmit gadiem iznāca redzēties. Kad galā bijām tikušas, mammas brālis bija laidis ziņu, lai tik braucot mājā, nekādus papīrus pa visu garo ceļu šim neesot skatījuši. Vai kāds skauģis redzējis, ka Marija pēc biļetes prasa, vai kāds viņas rosībā bija ko savādu manījis, bet čekisti nogaidījuši, līdz Marija vilcienā sēstas, nāca ar savām šauteņu laidnēm un ņēma mūsmammu ciet. Šiem nekādas daļas, ka bērns līdzi. Manai māsai tolaik vien savi divpadsmit varēja būt. Izstīdzējusi niedrīte palaista viena patinaktī lai salst, labi ka kādi latvieši gadījās un savāca. Mamma tika cietumā uz diviem gadiem. Vēlāk mums stāstīs, ka pa visu Sibīrijas laiku, tas vieglākais brīdis esot cietumā bijis, jo tur nebij vairs par mums rūpe jātur. Par tām četrām mutēm. Tik pēc sešpadsmit gadiem mammu palaida mājās uz Latviju. Mēs pa bērnu namu, pa skolu, kaut kā sitāmies. Atceros, man vienreiz pasta sūtījums no pašas tālās Sibīrijas pienāca. Dūņu spilvenos ietīts. Ritinu vaļā, gaidu, prātoju, kas nu būs, ko nu mamma sūtījusi.... Bet tur medus burka. Zelta krāsā, nudien.”
*
Gaiši brūns spogulis latviskiem ornamentiem sniedzas teju vai griestos. Dziesmu grāmata ar novēlējumu vācu valodā un foto albums. Tik vien no tās budžu godības. Albums smags kā Bībele. Lapas biezas, kantes sudrabā glancētas. Metāla spiedogs, pirms ver veļā, jānoklikšķina kā atslēga. Albuma ādas vāki veras smagi un grūši kā pagraba durvis. Uzvēdī pagātnes drēgnais gaiss un daži mirdzoši gadi.
1929. gads. Marijai tik spožas, mirdzošas acis. 1930. gads. Šķiet, tā pavasara gaisma, pār uzkalniņu pērnās zāles kumšķi. Pāris pūtēji atspiedušies pret savām tūbām, viens apkampis bungas, vīri noauguši bārdām, tikai dažam labam skruļļojas ūsas. Gandrīz visas sievas lakatus nosējušās. Zemnieki zemām kājām, vadmalu kārtu, kādam pa to burzmu trāpījies glaunāks ancuks. Vidū sēd līgava Marija ar savu Vili. Piecdesmitie. Māsām izrobotas zēngalviņas, tik pēc svārkiem var atšķirt, kurš bērnunama meitene, kurš puika. Sešdesmitie. Marija baltā lakatiņā, seja kā izbalojusi. Vai no sniega, vai ziemeļu saules.
*
Visu ceļu viņa pie krūtīm žņaudz sīku puķīti. Ko nevarēja sirds atzīt, ko zvaigžņu saltais mirdzums nespēja pateikt priekšā, to divdesmit divi klusuma gadi nu izteikuši. „Tev acis zvaigznes, lūpas medus.” Vilciens šūpo Mariju Urāliem pāri. Viņa noskūpsta puķīti un palaiž pa vējam. „Būtu, Vili, tā pūkaina pienenīte, tiktu līdz tevīm ar.” Acis vairs nemirdz, mirdz Marija pati.
Ieraksts 2012. gada 7. jūlijā
Mūzikas baltais medus
„Nu, njezamorzla?” Lidijas tante aicina savu balto kaķi istabā, sakot, ka šis esot slimiņš, bet +30 grādos pat slims kaķis nevar nosalt un baltais paliek zvilnot uz Lidijas tantes „uzstādījumiem” – finiera krāvumiem ar poda vāku. Man šķiet, ka es arī līdzinos kaķim – baltām, istabā tupētājas miesām, zaļās kakla siksnas vietā – aproce no Summer sound. Kamēr vakar ar meitu tikām līdz skatuvēm un jūrai, bijām izpilējušas sāļas un dullas, nometāmies smiltiņās pie Musiqq un nokavējām Baložu pilnos pagalmus. Varen laba lekšana bija pie angļu grupas Jakarta club, Jana Egle teica, ka līdzīgs Beirut, tikai bez pūtējiem. Sagaidījām Mona de Bo. Lai arī Anna grozījās zilajā gaismā un es nevarēju nekustīgi klausīties, kas noteikti šij mūzikai „pēc apokalipses” piestāv, tomēr... Atkal man likās, ka Mona De Bo ir tāda kā nākotnes mūzika, kad būs sabrukuši hipermārketu tempļi un cilvēkiem nevajadzēs vairs neko – vien lēnu, spītīgu iešanu Dievup. Anna aizmiga un man uz Instrumentiem nācās viņu nest. Tiku līdz Krokodilam Genam, jeb Vējamātei, vairs nevarēju, sēdēju uz trepēm, jo aizmiguši 22 kg šķiet dubultā smagi. Garām šurpu turpu klīda ļaužu bari un neviena pazīstama nesēja. Dzirdēju kā viens pulciņš sauc – „kur 9a?” Aizvilkos ar savu nešļaviņu uz Instrumentu pēdējiem gabaliem, mazliet nožēloju, jo mani draugi izteicās atzinīgi, pat.. apbrīnīgi. Bet man tika tik „podiņš – vāciņš”. Iemetos ūdenī, jo bija bail kaklu nolauzt piečurātajās plastmasas būdiņās. Mani drīz vien „izmakšķerēja” glābējlaiva ar baltu prožektoru un familiāri dusmīgu „tūlīt kāp ārā”. Papeldējusi pa krokodilisko klausīgi izkāpu. Liepājas festivālam salīdzinot ar Positivus ir viena milzu priekšrocība – jūra. Bāls augoša mēneša prožektors aiz mākoņiem, vēlīgi vēss jūras vējel’s un mūzika, mūzika, mūzika, alus. Jūras smiltīs pagulējušo Annu nācās stiept atkal savus 500 un vairāk metrus uz mašīnu. Tā nu mēs uz Sommer Sound bijām, pār mūsu galvām skaņu medus lija, bet mums, pasakainajām, klasiskais nobeigums – „es ar tais dzīrēs biju, pie galda sēdēju, medalu dzēru, pār ūsām lija, bet mutē netika.” Pat ja mums ūsu nav, tikai violeti uz zaļi pleķi uz ādas. Var pārliecināties šeit. 27.foto.
Ieraksts 2012. gada 9. jūlijā
Palodzes noraksts nr 4
Mums, ziemeļu cilvēkiem, vasaras ir kā atbrīvotājas, kā svētki. Lūk, kaimiņiene no pretējās mājas izvedusi pastaigā savu šuneli, kas krietni paaudzies tik tikko noturams siksnā. Blondajai kaimiņienei lokas, gaiši zila kleitiņa ar volāniem, iztālēm viņa atgādina meiteni. Mēs iepazināmies tuvējā bodītē. Ziemā aiz letes stāvēja vien pusmūža sieviete, ūdeņražpārskābes saēstiem matiem, sīku grumbiņu tīklu skartu ādu, var jau būt, ka tas tik tā izskatījās dēļ krāsainajām čipsu pakām fonā. Toreiz viņa teica, ka arī pilot jumts, drēbes jau izmetuši ārā, drīz būšot jāizmet mēbeles, viss sapelējis, smird, stroibats cēlis trešo stāvu kā pagadās, aiz ķieģeļiem tukšums, tur dzīvo putni. Vējš glāsta viņas matus, plivina kleitiņu, šunel’s skrien grāvī. Sīkie, baltie āboliņa ziedi kā tepiķis zem nabago kājām. Ziemas atmiņa vien sniegbaltajos jasmīnos, Lidijas tantes dārziņš atgādina vāzi ar redeļu malām. Puika izmeties puskails šūpojas un izskatās, ka vējš viņu šūpo, vai arī – viņš vēju. Gandrīz katrā pagalmā veļa, šie raibie ģimeņu karogi. Nesen jūras malā man ienāca prātā, ka es taču nezinu, no kā rodas viļņi. Ja es būtu pirmatnējais cilvēks, tad domātu, ka jūras viducī, kaut kur aiz Dullā Daukas horizonta, Dievs brauc savā kuterī un krastu aizsniedz pēcviļņi, gluži kā tas redzams kanālmalā kuģiem aizbraucot. Mītiskais cilvēks manī ir zudis, laikam jau virs jūras kust gaisa masas, kas tos viļņus iešūpo, bet ja nu tomēr...
Ieraksts 2012. gada 23. jūlijā
Daži vārdi par 2 grāmatām, kuras lasīju ceļā (Divzaļas divputnu grāmatas)
Amandas Aizpurietes „Šonakt biju zaļš putns” izlasīju ceļā no Kuldīgas uz Tukumu ( 1h 40 min). Grāmata ir viena gada nogrieznis, ievadvārdos Amanda saka, ka rakstīts no jauna klāt nekas nav, tikai svītrots. Iespējams, ka grāmata tapusi izdevniecības Pētergailis vadītājas mudināta, kā savveida dāvana jubilejā. Tomēr ne viss, kas rakstīts draugos.lv der arī grāmatai. Redaktoram Jānim Vādonam noteikti vajadzēja likt malā cieņu un mīlestību pret Amandas personu, apbruņoties ar sarkanu zīmuli, jeb „delete”, jo dažbrīd patiešām brīnišķīgos dzejoļus un ikdienas pierakstu (kā Amanda skatās uz teju nosalušo dzērājiņu un citi (atvainojos, grāmata vairs nav pa rokai)) atšķaida pavisam neoriģināli, t.i. ne-īpaši teksti, kas neko nepasaka lasītājam, ja nu vienīgi – vientulības grūtums, bet pat rakstnieka/dzejnieka grūtums nav tas, ar ko grāmatas formātā var dalīties, it sevišķi tādas – ar svinīgi cietiem vākiem. Manuprāt, lai tiktu līdz grāmatai, dzejnieka/rakstnieka uzdevums ir savu grūtumu pāraudzināt, jeb pārvērst līdz mākslas faktam. Arī grāmatas noformējums nav veiksmīgs, retie, it kā mašīnraksta burti ir par izkaisītu, datumi tikpat milzīgi lieli. Nosaukumi, kuri draugiem.lv nepieciešami, grāmatas formātā varēja arī aizstāt ar zvaigznītēm, jo pirmās rindas atkārtojums reizēm kļūst apnicīgs. Citētie dzejoļi (to ir par daudz – neveidojas atsvars/līdzsvars starp Amandas oriģināldzejoļiem). Secinājums – gada nogrieznis, manuprāt, ir bijis par īsu, ja grāmata būtu koncentrētāka, teiksim – 3 gadu pieraksti, tā būtu ļoti laba grāmata. Pēdējā rindkopā 4 kļūdas! Lai arī es pati ar kļūdām esmu uz „tu” un par to iemaldīšanos līdzīga stila grāmatā kā Amandai – „Ceļojumā uz mēnesi” vēl joprojām sāp, tomēr īsti draugi ir tie, kas ne tikai mierina, kliedē vientulību spiežot „man patīk”, tā apliecinot – „mēs tevi mīlam”, bet arī pasaka kritisku vārdu.
Otra grāmata ir manas draudzenes un Gerkena konkursa arī uzvarētājas Kristīnes Ulbergas „Zaļā vārna.” Varu tikai atzīt – Kristīne raksta ļoti labi! Vietumis ir tādi teikumi, kurus gribas ar acīm apēst un vēlāk uzmeklēt un pārlasīt. Un šeit es piekasīšos tikai un vienīgi par saturu, par kuru, manuprāt, kritiķim piekasīties ir zem katras kritikas. Lasot apjēdzu, ja cilvēks nav bezmērķīgs, hipijveidīgs radījums, ar bērnībā aizlauztu gribas sprandu, tad nudien nav skaidrs, kāpēc jāvelkas pie veca mākslinieka un „jāpakāš” jaunavības plēve kaut kādā satrupējušā dīvānā. Jāatzīst, ka es pati to saprotu gluži labi, kā arī emocionāli vardarbīgu vīru varu iztēloties. Kā arī varu pieņemt, ka nespēja mīlēt, iečaulošanās sevī līdz pat tam, ka vairs neredzi pašas bērnus, sakņojas bērnībā un tu, cilvēk, izaugot izrādies esi tikai tāds vienaldzības vīrusu pārnēsātājs. Apātisku nemīlestības nabassaiti ir daudz grūtāk un varbūt pat neiespējami pārcirst. Lasot grāmatu atcerējos Ievu Kerēvicu „Adatas” titullomā – viņa izskatījās kā diezgan nesmuks meitene-panks un līdzjūtība izrādes laikā, kā arī nekāds līdzpārdzīvojums, neradās. Līdzīgi ir ar Kristīnes grāmatu. Par ko lai mīl to galveno varoni, ja pašas bērni viņai gluži kā „aiz stikla”. Identificēties ir grūti, jo mēs taču tik traki negribam būt. Iespējams, pietrūkst vēl kādas bērnības epizodes, vēl kādas epizodes ar vīru, kālab galvenā varone tik ilgi uzturas smukmājas gūstā.
Nobeigumā secinājums. Rakstnieki/dzejnieki raksta tādēļ, ka rakstot var pateikt ko tādu, ko ikdienā pateikt nespēj, ne sarunās, ne draugos.lv, ko tādu, kas ir ļoti būtisks un tādēļ gribas ar citiem dalīties. Grāmatas ir sarunas ar laika distanci.
Arno Jundzes pārdomas par mūsu blogu dienasgrāmatām, kas iemiesojās grāmatās
Ieraksts 2012. gada 14. augustā
Ak, augusts...
Kamēr es guļu, jūra sadzeras nakti. Nē, tas vēl nav pavasara ledainums ar pēdējā sniega smaržu, tas ir pirmā sniega tuvošanās un vasaras prom-lavīšanās saltums, vai varbūt... Jūrā augusta zvaigžņu kritalas, lūgumu kapsulas, kuras izčukst tie, kas bezcerīgi mīl. Uzreiz jau nepiepildās, uzreiz var sajust, ka auksti. Un „Ceriņu gatvē” ar brūniem čemuriem un piparmētru bonbongām līdzīgajiem liepu auglīšiem, aizvelkas kāds piedzēries un kalsns stāvs. Lidijas tante būs veltīgi līdz jūnija nesatumšanai plēsusies – dārzs sazaļojis, sadzeldējis, rabarberi leknām lapām un pārkaulotiem, rūgti sīviem kātiem. Uz striķa žūst zeķes, auts, pupu taļļa, tādā pašā krāsā, kā viņas baltais kaķis – mazliet iedzeltenā. Bērzu skaras šūpojas smagi – it kā kaut ko sapņodamas par vīnogulāju pilnajiem ķekariem, bērzu augļi sakritīs zemē, it kā veltīgi, it kā. Ja es būtu režisors, es nofilmētu „Karosta, es mīlu tevi!”, bet es esmu vien dzēšlapa. Reizēm piecpirkstu kastaņlapas formā, reizēm rabarber vēdekļa plašumā, un es gribu ilgi, ilgi kā koka lapa starp grāmatas lapām, tā es starp Karostas pavasariem, rudeņiem un niknajām ziemām būt, un tad jau kļūs izlasāms, kā es, Karosta, mīlu tevi.
Ieraksts 2012. gada 21. augustā
Tā jau nemaz nav...
Tā jau nemaz nebija jūra, bet dūmaka. Ūdens izlikās auksts, biedēja mani ar rudeni un bezgalīgu ziemu, bet peldot izrādījās remdens un kļāvīgs, kamēr vien es kaut kam nepieskāros, ne jau medūzai, slīkonim vai šausmām, gan jau ūdens zālēm, jūras mēslam, kas tikai ar gaisu saskaroties sāk spēcīgi smakot un garšot tā, ka šnibīši tekalē no ausmas līdz rietam, kārpīdamies pa zaļo, melno un rūgstošo. Redzēju jūras kraukli ar grifa siluetu, vārnas pelēku un melnu spalvu, aizlidoja ātri un zemu pāri jūrai, kas molu ieskauta, nemaz vairs neizskatās atklātā. Ornitalogi pazīstot putnu pēc tā, kā tas kustas. Liepājnieki zinot, kā jūra runā, bet es domāju, ka tā tikai izelpa. Viļņu nopūta un tikai laiskajiem pamanāms bēgums. Trīs meitenes nometa riteņus, drēbes un kliegdamas kā kaijas metās ūdenī. Kaijas kliedzot tikai no rīta, spalgi kā meitenes, bailēs no satikšanās. Vienām izbīlis no auksta ūdens, otrām no aukstas dienas. Aiz mola aizslēpies slīdēja kuģis. Es jau tikai domāju, ka kuģis. Redzēju tauvās karājamies zvaigznīti. Zinu – tā ir spuldze, zem kuras kust piesietais kuģa smagums. Metāla marionete ar spuldzeszvaigzni mastā.
Ieraksts 2012. gada 23. augustā
Mūzika un citi
Šodien biju uz Via Baltica noslēguma koncertu. Es neesmu nekāda klasiskās mūzikas cienītāja, ne pazinēja. Man vienkārši palaimējās – Rīgā dzīvoju pie krievu aristokrātēm. Manā istabā bija flīģelis, kaimiņienes istabā – arfa un klavieres. Mani veda uz visādiem koncertiem, bet pirmajā reizē gan nelaimējās, jo trāpīju tieši XX.gs.modernismā, ar spiegšanu un „zāģēšanu”. Citu reizi pēc skolas biju tik ļoti nogurusi, ka aizmigu Kremeratai spēlējot, vēl tagad kauns, jo nezinu – varbūt es krācu. Bet dzīvojot tādā vidē, gribot negribot, kaut kas tomēr tiek. Andrejs Sorokins reizēm pirms koncertiem trenējās pie „mana” flīģeļa un kad neviena nebija mājās, no čerkstošas plates klausījos vēl čerkstošāku Šostakoviču. Šodien sapratu, ka ir komponisti un ir Arvo Perts. Es biju tik ļoti aizkustināta, ka gandrīz raudāju. Un kaut kas man ienāca prātā, vismaz pirmās rindas tam, kas lejā rakstīts. Perta mūzika bija kā lieli gulbja spārni, kā viļņi kas atkārtojas un atkārtojas. Bet ļoti caurspīdīgi, ļoti viegli, spārni no debesīm. Ja es atradīšu šo skaņdarbu, noteikti te ielikšu, bet pagaidām ir tikai atmiņa.
*
zem manas sirds
mazliet uz labo pusi
ir laiva
un uz laivas malas
trompete
tā vēl rīta pusē
bija jūras krauklis
melns siluets
ar vaimanu balsi
satrūkās
kad ļoti lieli
caurspīdīgi
gulbja spārni
glāstīja viļņus tā
it kā pītu matus
tikko es sašūpojos līdzi
neviena putna vairs nebija
neviena spārna vai vēja
arī viļņu un bēguma
-
pēdējam akordam skanot
kundziņš vai cūkgans
iesviež debesīs špicku
un ugunskura mati
ir visām sievietēm
zem viņu sirdīm
guļ laivas
Ieraksts 2012. gada 1. septembrī
Uzmanību - līgava!
Minos uz jūru caur Manēžu, cerēdama atrast nozaudēto lakatu. Nosviedusi riteni pie Manēžas sienas, slāju pāri pa diognāli līdz mazajai arkai, šķībi smaidīdama, neveikla, jo – Manēžā svinēja kāzas. Viesi ar šampanieša glāzēm, čurāt griboša skūtgalvja draudzene, kurai es aiz mazās arkas traucēju nokārtoties un līgava. Melniem, krāsotiem, matiem, ar želeju iestīvinātām lokām, pārāk spilgtu kosmētiku, un kleita – īsiņa, īsiņa, ar volāniem. Līgava jauna, diezgan maza auguma, tievām kājām, tādas viesiem nav kauns rādīt. Man gan ienāca prātā ķecerīga doma, ka tik īsai kleitai nevajag tik daudz auduma, nu vai tad akurāt vajag, lai kleita kā kupols slauka visus ceļus, kur līgava vadāta. Lakata nebija, minos uz jūru. Dažiem no katedrāles krustiem aplikti polietilēna „aplociņi”, kas atgādināja ļoti lielus putnu būrus. Tuvojoties jūrai mani apdzina mašīnu rinda, pirmā sāka dikti pīpināt – no sākuma domāju – man, tad – jūrai, bet tikai galā redzu, ka kāzu viesiem. Nu, re kā – es kā tāds spiegs sekoju līgavai... Notauvojos pie betoniem, viesi rosās, lej glāzēs, kāds kungs rauj nost uzvalku un stūķē virsū baltu atlasa kostīmu, laikam palienētu sniega lācim. Galvā uzmauc parūku, it kā norautu spēļu tiesnesim no paura. Teiks runu. Bet to es nedzirdēšu. Es līdīšu ūdenī, zaļā, aukstā, stiprā, jā, patiešām, ūdens mani dara laimīgu. Un neviens neticēs, ka pirmajā septembrī nav auksts. Lekdama viļņos pamanu, ka līgava ir pavisam cita. Viņas mazlietiņ bēšo kleitu un garos blondos matus purina vējš. No kāpām lūr zirgu galvas. Viņa, protams, spiegdama lien zirga mugurā, it kā zirgs būtu vilnis. Un tad lēnām soļo uz manu, vai jūras pusi. Es neuzkrītoši stūķēju nost slapjo peldkostīmu, nu gluži kā tāds auglības simbols... Jo man taču tie dzejoļi kā augusta blusas... Varbūt jaunajam pārim derētu man pieskarties kā tādam skursteņslauķim. Bet viņi laimīgi, viņiem pietiek ar sevi. Un man gribas apskaut līgavu, līgavaini, viesus, kas sanākuši, tērējušies, uztraukušies, laikā, kad nav taču vairs svarīgi... Var dzīvot tāpat. Un diviem būt kopā esot tik grūti... Nobraukusi mājās es pēkšņi saprotu, no kurienes nāk tā jocīgā skaņa, ko dzirdēju šad un tad no paša rīta. Tur līgava brauc pāri dzelžu tiltam un viņas svīta pīpina. Un nav nekāds tur rallijs.
Ieraksts 2012. gada 7. septembrī
Atkal Adata
Pašreiz turu rokās savu jauno/veco grāmatu „ADATA” („jauno” – vienu dienu no tipogrāfijas, „veco” – ir pagājuši 7 gadi kopš pirmizdevuma izdevniecībā AGB). Man ir liels gandarījums un prieks, ka es to tomēr paveicu. Ne jau es! Pateicoties Tukuma Domes atbalstam varēju sākt strādāt pie grāmatas jaunā maketa un korektūras, pateicoties Liepājas kultūras pārvaldei un Kuldīgas novada domei, grāmatu bija iespējams no pdf formāta pārvērst pēc svaigas krāsas smaržojošā grāmatā. Pateicoties Vēsmai Lēvaldei un Sarmītei Pujēnai, varēju tikt galā ar dramatiski gramatiskajām kļūdām. Un pateicoties pacietīgajai datorgrafiķei Ilzei Lečmanei izveidot dizaina maketu. Un paldies kvalitatīvajiem drukātājiem tipogrāfijai „Imanta”! Un paldies pacietīgajam un priecīgajam šoferītim - māsīcai Daigai! Nokārtot grāmatas nogādāšanu veikalos no mana skaistā Liepājas attāluma, nemaz nav tik viegli. Man tiešām ir prieks, jo nu aizejot uzstāties, man vairs nebūs jātaisnojas, ak žēl gan, bet „Adata” vairs nav pieejama. Ļoti ceru, ka mana grāmata spēs mainīt priekšstatus par narkotikām un narkomāniem. Populārākais – „paniekoties ar narkotikām ir kruti, visi lielie mākslinieki to darījuši” un „narkomāni ir neglābjami cilvēki”. Tālāk preses relīze.
--------
Ar Kuldīgas novada domes, Liepājas kultūras pārvaldes un Tukuma novada domes atbalstu biedrība „Literatūras KOMBAINS” laidusi klajā Andras Manfeldes debijas romāna „Adata” atkārtoto un papildināto versiju. Romāna „Adata” pirmizdevums – 2005. gadā. 2007. gadā pēc komponista Zigmara Liepiņa ierosinājuma tapa muzikālā drāma „Adata”. Dziesma „Ja tu man esi” saņēmusi Autortiesības bezgalību balvu un iekļauta šova „Zelta dziesma” finālā. Andra Manfelde ir sešu grāmatu autore un vairāku balvu laureāte. Raksta prozu un dzeju.
„Viss, par ko rakstīju grāmatā „Adata”, ir manis piedzīvots. Ilgas, vilšanās, izmisums, nāve un gadiem ilga, mokoša sadzīšana. Grāmatā sakņojas arī tā pirmā mīlestība, kuru atceroties pēc divdesmit gadiem, es uzrakstīju – „ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi, es gribu tikai, lai apstājas laiks.” Esmu laimīga, ka no šīs bezcerīgajām, pirmajām jūtām ir radusies dziesma, kurā simtiem klausītāju var rast mierinājumu un apliecinājuma paši savai sirds valodai, jo nekā skaistāka un svarīgāka par mīlestību jau nav. Jau 18 gadus es nelietoju narkotikas, un par šo savu dzīves pilngadību esmu pateicīga Dievam un tuviniekiem, jo vienam uzvarēt tik smagu, postošu kaislību nav iespējams. Ceru, ka grāmatas izlasīšana izmisušajiem dos cerību, bet tiem, kas novēršas, netīrus nabagus redzot, atgādinās, ka katrs cilvēks pasaulē nāk kā liels noslēpums un āriene var izrādīties maldinoša.” Andra Manfelde, rakstniece
„„Adatu” es iesaku izlasīt jauniešiem, jo grāmata ir par ļoti aktuālu tēmu jauniešu vidē – par to, kā jauns cilvēks, šajā gadījumā pati autore, kļūst atkarīgs no narkotikām. Grāmatā ir aprakstīti patiesi notikumi, ieraugāmas konkrētas Kuldīgas vietas. Darbā ir ļoti sīki attēlotas sajūtas, kādas rodas narkotiku iespaidā, stāstīts par to, kā narkomānija iespaido cilvēkus līdzās, attēlota smagā cīņa, lai no šīs atkarības atbrīvotos, parādīts, cik grūti to izārstēt. Izlasot šo grāmatu, es sapratu, ka pati neko tādu nemēģinātu, jo narkotikas ievelk cilvēku gluži kā purvā, no kura grūti tikt laukā.” Zane Kapitanova, skolniece, fragments no intervijas avīzē Kurzemnieks 2010
„Andra Manfelde ievilina lasītāju pasaulē, par kuru viņam, iespējams, bijusi vien vārga nojausma. Grāmata, lai cik skarba, tieša un atmaskojoša arī būtu, ir ar izteiktu šarmu – tai raksturīgs augstvērtīgs rakstnieces darbs formas un izteiksmes ziņā, apbrīnojams valodas plūdums. /.../ Autore bez klīrēšanās pieķērusies dzīves atspoguļojumam, neļaujot ieslīgt atmiņu pozitivizācijā. Tajā pašā laikā viņai lieliski ir izdevies saglabāt līdzsvaru starp mākslas un dzīves realitāti. Un, manuprāt, tieši spējā nepārkāpt robežšķirtni slēpjas „Adatas” spēks – ar naturālistiskiem triepieniem, sievišķīgu emocionalitāti un personiskas pieredzes stāstiem. /.../ Man šķiet, ka šo darbu vajadzētu iekļaut lasāmas literatūras sarakstā, jo „Adata” perfekti raksturo un lieliski iederas latviešu (un ne tikai latviešu) literatūras kopainā.” Inese Vasiļjeva, NRA 2005
„Andras Manfeldes pirmais romāns „Adata” izlasāms vienā elpas vilcienā – skaudrā, neko nenoklusējošā, detalizētā un reizē nepārsātinātā, neslēpti autobiogrāfiskā dienasgrāmatas, protokola un reizē miniatūru glezniecības stilistikā tapusī grāmata neatstāj vienaldzīgu. /.../ „Adata” ir viens no skarbākajiem, taču mākslinieciski pārliecinošākajiem atkarības, pārtapšanas, personīgā pārdzīvojuma un radošas interpretācijas savijumiem, ko nācies lasīt jaunākajā literatūrā. /.../ Jūtīgums, smalki glezniecisks un reizē vīrišķīgi skarbs, savdabīgs un nolasāms individuālais stils grāmatu padara par spilgtu debiju. Tā ir kvalitatīva un vitāla proza, kuras autore nebaidās apliecināt savu pārliecību un garīgo spēku vājumā, izmisumā, bezcerībā un brīvībā, kurai nav iekšēja piepildījuma un jēgas. Varbūt šī grāmata iesakāma izmantošanai literatūras, ētikas un audzināšanas stundās.” Iveta Ratinīka, Kultūras Forums 2005
Ieraksts 2012. gada 17. septembrī
Divas dienas Kurzemē, jeb balvu pārītis
Reiz...pirms daudziem, daudziem gadiem.... man tolaik varēja būt astoņi gadi, Lidijas tante, mana vecmāmiņas māsa, paņēmusi rokās pabiezu romānu, teica, ka šitā rakstniece nu gan esot „uzrakstījusi kā dzīvē”. Lidijas tante tā saka, es tupu uz gultas malas un klausos. Mēs bieži vien gulējām vienā gultā un tante, nogurusi no dienas darbiem, stāstot pasaku, tika līdz jāšanai stikla kalnā, jo man jau vienmēr vajadzēja vienu un to pašu pasaku, par trešo, muļķīgo tēva dēlu, kuru mana tante nesauca par Antiņu. Atceros kā istabā smaržo pēc veca koka un kampara. Atceros galdu istabas vidū, uz tā papīri, grāmatas, balzām’ butel’. Stūrī, nevis skapis, bet noslēpums, tur virs deķiem, gultas veļas, glaunām štātēm, foto albūms. Stūrī ieslēpta liela stikla pudele ar plastmasas režģi un brūnu sļūteni, pa kuru var iztecināt, vai izsūkt, liekās putas no jāņogu vīna. Atceros vēsos, miklos, pelēcīgos linu palagus pār salmu cisām, gultu tumšbrūnās galvgales, spoguļgaldiņu uz kura smaržas, lūpu krāsa un ķemme. Es atceros viņas balsi – „kā dzīvē uzrakstīts... pameta jaunais cilvēks, vienu, ar bērnu.” Atceros kā tante uz mani tā mazliet savādi paskatās. Un to, kas aiz sienas, es atceros - bufeti ar traukiem svētku reizei, rakstāmgaldu uz kura nolikts melnbaltais televizors (bet „Balto Bimu ar melno ausi” mēs izslēdzam, jo es tantei saku, ka tādu filmu nevar skatīties, jo dikti jāraud). Sagraizīto vastūku, gropītēs notek medus un sakrīt drupačas, izļodzīto krēslu, ja tajā nosēžas, salmi duras pakaļā, izplīsušo linoleju, kas atsedz betonu un kukunē netīrumu noklāts klons, cūkrāceņu un putraimu tvaiki, kambarī speķis uz āķiem, tur tumšs. Es rakstu... un tie nav tikai vārdi. Par to manas bērnības istabu domājot, acīs skrien asaras, jo bērnības telpa tik dzīva. Domās es varu tajā ieiet un būt. Pat pēc Marsela Prusta. Un pēc Indriķa Zeberiņa prēmijas. Viņa dzimtās mājas ir aptuveni desmit kilometrus no manām bērnības mājām. Man šķiet, ka ne jau es pati, bet mana bērnība, tik parastā un it kā tik īsā, tomēr izrādījusies neparasta un pat mūžīga. Un es zinu, ka tante ļoti priecātos, ja redzētu mani šo prēmiju saņemam. Par stāstu „Saules pulksteņa protokols” no grāmatas „Mēs XX.gs.” Un vēl veicināšanas prēmiju piedevām. Par ilustrācijām grāmatā „Sirds pasaka”. Tā patiešām ir veicināšanas prēmija, jo zīmēšanu esmu pametusi pavisam novārtā, bet gribētos atsākt, jo līnijām jau arī ir valoda.
Egona Līva darbus līdz šim neesmu lasījusi, tomēr pie jūras dzīvojusi gan. Vakarā pirms Egona Līva balvas pasniegšanas, man ienāca prātā, ka jūra mani ir... „ieēdinājusi”, jo tikai stiprie var dzīvot pie jūras, tādi, kas še piedzimuši. Reiz dzirdēju kā Liepājas leģionāru priekšnieks teica – „un tad mēs ļoti cīnījāmies, jo atkāpties vairs nebija kur – tālāk jūra.” Jūra mani ir pieradinājusi, no sākuma Visbijā, kur drupu vairāk nekā baznīcu un no klinšu augstuma skatoties jūras klaids plašs kā debesis. Varbūt tāpēc varēju uzdrīkstēties atnākt dzīvot te, Kara ostā, kur kļavu snīpīšu ir miljonreiz vairāk nekā reklāmu bukletu. Un balvas pasniegšanas ceremonija bija ārkārtīgi skaista. No sākuma ar kuģīti „Namejs” izbraukājāmies pa Liepājas ostām un kanāliem, to patiešām ir daudz, visādi doki un ieloki. Industriālo ainavu grūti uzrakstīt, baļķu krāvumus, dzeltenīgās skaidas un pelēkās ogles, pacēlājus, strādniekus oranžās vestēs, kas labo sliedes un man un meitiņai priecīgi māj. Jūras kraukļi kā miniatūri pelikāni. Atklātā jūra, kas sašūpo kārtīgi, apšļaksta klāju un dažus pie borta stāvētājus. Mana meitiņa gan palikusi klusiņa, vēlāk atzīstas, ka šai esot bail. Un sagaidīja mūs skolnieki – pūtēji un karsējmeitenes. Tādi lieliskie pūtēji, kas pūš un ritmiski staigā-dejo un meitenes švitina baltus pufus.
Indriķa Zeberiņa prēmija par stāstu "Saules pulksteņa protokols" no grāmatas "MĒS. XX.gs." izdevniecība Dienas grāmata
Egona Līva piemiņas balva "Krasta ļaudis" par grāmatu "Ceļojums uz mēnesi. Visbija - Ventspils - Visbija" Literatūras Kombains
P.s. Nupat, ieliekot "Pasaka par džeri" saiti, sapratu, ka tas Džeris nav nekāda mītiskā persona, bet suns, kurš dzīvoja laukos pie tantes un kuram bērnībā jāju uz muguras un sēju galvā lakatiņu, kad viņš bija salijis, lai nesaaukstētos :)
Ieraksts 2012. gada 10. oktobrī
Rudens gaisma
Reizēm ejot caur priežu audzīti, kas kartē apzīmēta ar vārdu „parks”, jo pat Karosta taču skaitās pilsēta, vismaz tā var spriest pēc pasta indeksa (un ne jau pēc sarkanās pasta baložu mājas, tā tagad privātīpašums ar baltām plastmasas žalūzijām), tā nu, lūk, reizēm eju pa „parku”, kur mētru kušķus un čiekurus, domājams, pat līdz pasaules galam neskars nedz trimmeris, nedz simtlatnieks, es „gara acēm redzu” kā aizskrien zaldātu rota smagiem kirzavikiem un sarkanām zvaigznēm pierēs, kā fašisti šauj kureliešus, kā aristokrātiskie virsnieki cēli un lēni soļo uz ārsta māju, kura salīstot no dzeltenpelēkas kļūst zaļgani melna, gluži kā suns, nekustīgs, skurināties nespējīgs akmens suns ir manējā māja oktobrī. Tā ejot, reizēm, es domāju – Karostā vēl joprojām tik daudz baiļu, ja vien tās kā izsvīduma medus spējušas ieķept priekšmetu molekulās. Jo, lūk, atkal koka stumbrs kā cilvēka stumbenis rēgojas. Un tik daudz cerību te. Veltīgās – nodrupušajās karnīzēs, bet mūžīgās – dzīvelīgajos vaivariņos.
Rudens gaisma ir īpaša. Kad redzu kaut ko tik īpašu, es vienmēr brīnos – kā gan es varēju aizmirst. Savās skumjajās dienās jūru un klintis nepieminēt. Vai šo slīpstaru, savādo mirdzumu, kuru sauc rudens gaisma. Baltam ugunim līdzīga, kust pret to melno tumsību, kas aiz Katedrāles, tā ceļas no daudzstāvenēm kā tempļa aizkars, kurš līdz galam pārplīst vien Lielajās Piektdienās. Kupolu mirdzošais, nerūsējošais zeltkrāsas skārds nevis gluds, bet mazliet ar tādiem kā lauzumiem, it kā noglaudītām zvīņām. Un tas ir tik skaisti, nevis apaļi kā zelta oliņas tie kupoli, bet tādi, kas atstaro, maina, spēlējas ar gaismu. It sevišķi rudens. Vairs tikai vienu no Katedrāles kupolu krustiem no lietus vēl sargā politelēna būrītis. Strādniekus uz stalažām neviens nesargā, tie pa virvēm nolaiž lejā krāsu bunduļus un laikam jau laižas uz zemes arī paši. Es vairs negaidu, bet mūku baznīcā. Gāzmas grabinās pa skārdu. Krimpelē kā dusmīgs otrgadnieks kaut kādu maršu greizām notīm. „Še, še, būs jums rudens, še jau...” Stāvu un baidos kustēt. Jo baznīcā jau neviena nav. Vien es, salīkusi tantiņa un altāra dziļumā priesteris, jeb, precīzāk – priestera balss. Un piecdesmit toveri. Brūni, lieli, emaljēti katli. Tādos padomju laikos lielās saimēs vārīja zaptes, bet mazākās – veļu. Arī mana mamma ik svētdienu baltām, apvārītām koka veļas spīlēm, maisīja burbuļojošus palagus tā, ka kūp. Līdz iesākās deviņdesmitie un mūsu blokmājas pirmais stāvs sapelēja zilgani melns. Un te nu tādi paši piecdesmit brūni toveri ar vākiem virsū un viens no toveriem – zaļš. Man šķiet, viss baznīcā tik dzīvs, reizē tik kluss un skanīgs, mēs divas necilās dievlūdzējas un piecdesmit toveri. Nevis katli, bet gandrīz vai personas. Izskaitīt tos bija viegli – pirmajā rindā desmit katlu un pavisam piecas rindas. Es, izklaidīgā, ne jau vairs lūdzos, bet prātoju par ķermeni kā dvēseles trauku, un man pēkšņi šķiet, ka zem tiem toveru vākiem, ne jau ūdens, bet gan balti garaiņi. Baznīcas sieviņas pacels vākus un baltie tvaiki, šie rudens veļi izmutuļos laukā, kāps augšup pa stumbriem, apņems zeltā vizošos kupolus un tad nolīs sīkiem, aukstiem asar-smalkiem pilieniem.
Ieraksts 2012. gada 24. oktobrī
Par Indriķa Zeberiņa grāmatu
Bieži esmu domājusi, kā Purvītis un viņa laikabiedri uz Pēterburgu brauca mākslu mācīties. Iejūdza bērīti, kūlās vairākas dienas, tad vēl ar bānīti verstis un verstis... Bet līdz tam... Vai tik ne visu bērnību tā slavenā kāju sildīšana ganiņa gaitās... Un kā tas vispār bija iespējams, no zemnieku smagā darba ikdienas, aizkulties līdz lieliem godiem un, galvenais, īstai, profesionālai mākslai.
Nu esmu tapusi apgaismota, jo man kā Indriķa Zeberiņa prēmijas laureātei rokās nākusi mākslinieka vedeklas dāvinātā I.Zeberiņa grāmata „Kas vēlas ar mani krampjos vilkties.” Izdota 1992 gadā, izd.”Māksla”, 10 000 eks.(!) Ar lielu prieku izlasīju grāmatu, ne tikai sekojot dzīves līkločiem, kur Indriķis no ganiņu gaitām Snēpeles pusē (netālu no manas bērnības takām), mācībām Kuldīgas skolā, ticis līdz māceklim-retušētājam visās trijās Liepājas foto darbnīcās (reiz Zeberiņš dabūjis retušēt foto ar pašnāvnieku, tur esot „pieretušējis” klāt velnu, foto salona īpašnieks, žīds būdams, esot attēlu ielicis skatlogā, domādams, ka būs laba reklāma, bet izrādījās pārlieku laba, jo saskrējuši ļaudis aumaļām vien, kamēr viens no lūkotājiem izsitis skatlogu). Tā nu es dabūju zināt, ka Zeberiņš pirmās dabas studijas tapinājis Kara ostā, bet ticis sagūstīts, jo turēts aizdomās par spiegošanu. Zeberiņš dienējis cara armijā, bijis strēlniekos un mūža nogalē, jau 70 gadu vecs, izsēdējies čekas pagrabos, piespriesti 10 gadi, izcietis mazāk, lielā vecuma dēļ uz Sibīriju nav vests, sēdējis tepat Latvijā.
Man ļoti patīk Zeberiņa humors, viņa spēja atlasīt – nestāstīt visu, kaut ko noklusēt (astoņdesmitajos jau arī atvilktnei vēl gluži visu varbūt nevarēja uzticēt), arī rakstot saglabājas mākslinieka „iesistā roka”, spēja neieslīgt detaļās, distance. Līdztekus notikumiem aprakstīts tiek, piemēram, kāds rīts lauku ainavā. Mani tas aizkustināja, jo iespējams, mūžībā savas biogrāfijas varēsim pārrakstīt, izrādīsies, ka mūsu dzīves, dvēseles, vēlēšanās spēcīgāk par notikumiem būs ietekmējis kāds ārkārtīgi skaists rīts. Lasot Zeberiņa grāmatu atcerējos Marka Šagāla autobiogrāfiju „Mana dzīve”. Arī Šagālam rakstot – gan lirika, gan humors, gan notikumu atlase un rakstītais ļoti, ļoti līdzīgs viņa gleznotajam. Nobeigumā, pateicībā ne tikai par prēmijas piešķīrumu, bet daloties priekā, ka tāds Zeberiņš bijis, cīnījies un smējies, citāts no Indriķa Zeberiņa grāmatas „Kas vēlas ar mani krampjos vilkties.”
„Ne vienreiz vien nācies piedzīvot, ka, ja esmu meklējis patiesību, ja pēc padoma esmu griezies nevis pie mācītāja, bet pie paša Dieva, tad lieta ieņēmusi pareizo virzienu.
Te vēl minēšu citu lietu. Tas bija vēl toreiz, ganu gaitās ejot, kad domās sāku vairāk rakņāties. Tad spriedu tā: „Pasaulē esmu ne ar savu gribu – to gribējis pats Dievs, tāpēc viņš jālūdz, lai parāda, kāda pasaule izskatās.”
Vai mans lūgums piepildījies? Jā!
Man ir rādīts tik daudz, ka man galva to nespēj uzņemt. Toreiz biju ganiņš bez izglītības, bez materiāliem līdzekļiem, un tomēr esmu redzējis Alpu kalnus, Itāliju, Venēciju, Rivjēru, Parīzi, Minheni. Vai tas nav daudz?
Te varētu piebilst, ka tas jau vēl nav nekas sevišķs. Nu nē! Arī ar cietumu esmu iepazinies, zināms, ne jau par zirgu zagšanu.” I.Z.
Kuldīgā daļēji uzstājos balvas sakarā, šeit Skrundas TV video
Ieraksts 2012. gada 26. oktobrī
"Dzimtenīte" tuvojas
Ceru, ka viss ies kā smērēts un mans beidzamais romāns "Dzimtenīte" par UK viesstrādniecēm no LV mazpilsētas, jau decembrī guls grāmatu plauktos. Te publicēju fragmentu.
Man jau liekas, ka neesmu uzrakstījusi pārāk labi. Jo gandrīz vai ar katru dienu latviešu traģēdija ieņem lielākus apmērus. Gan raksts tvnet, gan noklausīta saruna bērnu dārzā. Meitenīte sarunājās ar mammu pa telefonu, laikam ar UK, raiti pastāstījusi par šodienas darbiņiem, meitenīte mainīja toni, balss kļuva tāda pieglaimīga - "mamucīt, tu atbrauksi uz ziemassvētkiem", Oma mazo tūdaļ apsauca, ka tā jau mamma nepavisam vairs nevarēšot pastrādāt, piecgadniece paklausīja un likās mierā. es atceros savu bērnību - man viena stunda, tas bija ļoti ilgi. kur nu vēl līdz Ziemassvētkiem.... ...Cilvēks, jau netic, ka ir mūžīgs, ja veikalā viss tik dārgi. Netic, ka būt mātei, tā ir visvērtība, jo kā lai tic tajos brīžos, kad bērns lūdz maizi, bet tu vari iedot tikai akmeni.
"DZIMTENĪTE"
*
„Nevajadzēja jau tā tērēties!”
„Tu par to šokolādi un kāju smēri? Pati te baigo galdu saklājusi...”
Piebāzusi pilnu muti krabju salātiem, mazliet rūgteniem no rīsiem vai nocenotām kukurūzām, es priecājos, ka nav iespējams parunāt. Jo ko tad man teikt. Ka es atbraukusi tāpēc, ka mīlu Latviju? Ka es nevarēju vairāk, ka biju svešķermenis, tizls kaut kāds starpzonu radījums, ka man tas pieriebies tā, ka acīs cērtas, visur viens un tas pats. Visas Eiropas pilsētas smaržo pēc aziātu virtuves, nu visas pilnīgi vienādi. Nespļauj akā, no kuras dzērusi, ja? Papīra turzā rīsu nūdeles ar bambusa dzinumiem, mmmm... Ar irbuļiem ēdot, bambusa dzinumi kustas līdzīgi iedzelteniem tārpiem. Karija, čili, ingvera smarža. Katrā ieskrietuvē var dabūt, tas nekas, ka no lētajiem irbulīšiem var ieraut skabargu.
„Kā ta gāja?” – „Nu tā.” Ko citu. Kā lai pasaka, pastāsta to, ka ir jau forši skatīties uz indiešiem, ķīniešiem, skotiem, mēģināt uzminēt, kas viņiem aiz ādas. Ietusēt. Sari uzvilkt, piemēram. Pierē punktu iesmērēt, jo tur, tajās ārzemēs, neviens neblenž virsū, tur var, kā grib. Dejot piektdienās krogos. Ierēkt par brangajām memmēm. Justies tik seksīgai, baigi brīvai... Pastāstīt, kā tas apnīk? Vai tad to var ņemt un teikt? Neticēs tāpat. Tādus skatus tu nebūsi redzējusi, mammu. Pie mums resnās nedejo, viņas sēž, noslēpušās aiz mājokļu sienām, un ēd. Bet es atceros, kā resnā noliek burgeru, lielu kā šķīvis, lai tajā iekostos, mute jāiepleš kā kliedzienā, noelšas un uzkāpj uz galda. Bumsī, bumsī, bumsī, mūzika dārd. Viņas boifrends līdzi. Abi vēzē rokas, iesēžas ceļgalos un stumj kopā savas riepas. Visi tik aplaudē, smejas un sauc – beibī, beibī, kis mī, bet beibijai blūze nost un ļumīgajā vēderā zem nabas kratās pīrsings. Viņas boifrends rauj kreklu, pogā bikšu priekšu, lec vienās apenēs. Visi bļauj aizvien skaļāk kā arēnā. Viņa norauj krūšturi, un pupi tā smagi – pļekt, pļekt. Ooouhūū.... Viņa nostīvē šortus. Viņas džeks novelk apenes, visi svilpj un smejas kā ellē. Viņš pakrata savu draudziņu, viņa saka – ouuu... Abi nolien no galda, resni, balti, sasvīduši, iztempj pa pintei alus, saskūpstās, un Ivonna aiziet vemt.
„Nogaršo pīrādziņu. Pati necepu gan, bet mūsu kulinārijā diezgan labus taisa. Un ko tad tu domā darīt?”
„Tad jau redzēs.”
„Mums jau te ar tiem darbiem... pati zini, kā.”
„Viss būs kārtībā, mamm... Tu neuztraucies, man nauda ir.”
Paskatos pāri galdam. Mamma kā aizslēpusies aiz rasola bļodas. Stumda šķīvjus, apmaisa rasolu, kārto pīrādziņus, raujas augšā, pieturēdamās pie galda, jo ik pa piecām minūtēm attopas, ka kaut kā trūkst. Nu, es negribu tagad maizi, nevajag... Pag, saldais! Mamma smagi ceļas un iet uz virtuvi. Nu, neskrien taču, pasēdi, tā gribas teikt. Bet vai tad to mēs mākam? Sēdēt pie galda un skatīties acīs. Mēs mākam dzīvot viens otram garām. Staigāt pa māju, nepieskaroties ne ar kustībām, ne vārdiem. It kā mūsu dvēseles būtu spridzinošs lodveida zibens, un vajag lielas pūles un mācēšanu, lai savu zibšņu dvēseli līdz vakaram novadītu nesadragātu. Guldīt palagos miesas krūku, gludām porām, gausu elpošanu, nesasprāgušu plaisās un niknos atomos.
„Plātsmaizi gribi?” – „Paldies.” Mute nevar stāvēt bez darba, lai kust no ēšanas, nevis gaušanās. Cik dienu, nedēļu paies, līdz atkalredzēšanās nervozais prieks pārvērtīsies it kā parastos ikdienas teikumos, kas kā vecas kupicas nosprauž robežas, pār kurām tālāk nedrīkst, aiz kurām tikai prom. Tu aiz sevis varētu vienreiz novākt! Traukus uzreiz pēc ēšanas jāmazgā. Ūdens ir jātaupa, te tev nav nekāda Anglija. Kad tu to savu Aleksi pie darba radināsi, izlaidies kā teļš. Tev jau pašai vajadzētu mudīgāk to darbu meklēt. Ko pie tā datora stundām ilgi var sēdēt, nu, cik tad var...
Mamma, kozdama pīrādziņā, sameklē pulti un ieslēdz televizoru. Darba dienu vakaros vismaz kāds prieks – seriālus rāda. „Nē, tu stāsti, stāsti, es nogriezīšu klusāk.” Un viņa, pamīšus te manī, te ekrānā skatīdamās, vēro, kā Lusijai nozog bērnu un nelietīgā Džovanna, ļauni smiedamās, skatās spogulī. „Nu, vai es neteicu!” Rūpes mammas sejā izlīdzinās, un viņa, komentēdama uz ekrāna notiekošo, brīžam iesmejas. Uz mani vairs neskatās. Man šķiet, ka es te esmu tikai daļēji. Neizteiksmīgāka par Džovannu un Lusiju, sēžu dīvānā – pīrādziņš ar cilvēka vārdu.
Iepriekšējā reizē, kad atbraucu, nemaz nebiju pamanījusi, ka mamma kļuvusi tāda kā sīkāka. Sakumpusi, kājas sāpot. Kaut kāds dūrējs piemeties. Miegs arī vairs ne acē, piecos jau augšā. Vasaras pirmajā pusē jau labi, tad ir, uz kurieni iet. Mamma bukņī mani, lai ceļos, un mēs ejam uz dārzu. Aukstā rasa glaužas gar stilbiem, pamazām sacūko manas ecco sandales. Saules gaisma mīca miglas dūmaku atpakaļ zālē un zemē. Man gribas ielīst zem dadžlapas pasnaust. Putni kā aizrīdamies sludina pumpuru plīšanu, ziedu nevainības caurspīdīgās plēksnes iekūst vasaras gaisā, tā pataisot tveici par dūmakainu ilgu marinādi. Ko es viena pa Jāņiem sadarīšu, domāt negribas. Ak, šīs skaistās Latvijas vasaras, pat pārāk, līdz izmisumam skaistas. Vējš šūpo bērzu skaras kā matus, stumbru svītras tik baltas kā līgavu kleitas. Vai arī kā zebras, drīzāk tā.
„Uzroc te.” Būtu manī mammas zemes mīlestība iedzimusi, nemaz nebūtu braukusi prom. Šķipelēju, kur mamma ierādījusi, līdz sviedri uz pieres un krustos sāp. Nesu spaiņus, zāles, visu ko liek, bet nemāku rukolu no pienenēm atšķirt un izravēju laukā. Dabūjusi rājienu, pusstundu kasu zemes no panadzēm. „Tur man lilijas, te zemenītes būs, cerams, ka dālijas šogad ziedēs, gumi salu pa ziemu dabūjuši, un žurkas arī bija apgrauzušas.” – „Tu tos katru gadu roc ārā?” – „Nu, kā tad.” Zemē iekšā, tad atpakaļ, un tā katru gadu, tikai dēļ skaistuma, dēļ puķēm. Mamma līkņā pa dārzu un par darba dienas ikvakara mierinājumu – izkrāšļotajām otrā svaiguma meksikāņu daiļavām, kas līdzinās Ryanair stjuartēm, – pavisam aizmirsusi. Atceras pievakarē, met ar roku un saka, tur jau pēdējā laikā viens un tas pats.
Mamma salīkst pār dobi, uz taisnām kājām stāvēdama, vējš purina puķaino blūzi, un man liekas, ka viņa pati reizē ir dārzs un kaplis. Kapļa forma un puķes miesa. Cilvēks tiecas atpakaļ zemē, vismaz manējā mamma. Viņa čokurojas kā pārziedējusi puķīte. Ābeles zieds. Reiz, pirms sešdesmit gadiem, – pumpurs, tad zieds, zaļš, krokusam līdzīgs aizmetnis ar kruzuļu buču galā, pēcāk ābols, sarkans, sulīgs, atdevīgs. Un atpakaļ uz savu sākumu, bērnišķo būtības serdi. Zaļgans červeļu aizmetnis lēnīgi pārvēršas mūžības ziedā ar sārtiem ziedlapu spārniem.
17.
Gandrīz sāku strādāt Maximā. Tikai tāpēc, ka biju pārpratusi, ka algu, simt sešdesmit latu uz rokas, maksās katru nedēļu, nevis reizi mēnesī. Es nespēju tam noticēt. Par stundu darba nemaz lats neiznāk! Kas tas par murgu... Paziņas teica, ka tik traki neesot, jo ar darbinieku atlaidēm vēl pa virsu var dabūt nocenotos produktus un iznākot baigi uz ēdienu ietaupīt. Noskaidrojusi, ka neiztirgoto kulināriju izliek pārdošanā četrdesmit minūtes pirms veikala slēgšanas, uz Maximu gāju tikai vakaros. Citreiz gadījās lielais loms. Jogurti, karbonādes, salāti, pat alus. Tikai vienreiz nopirku vecu zivi. Nezinu, kas man bija uznācis, teicu taču, ka zivis pēc Skotijas neēdīšu. Nostalģija? Ha! Varbūt to heku ar uzpūsto vēderu reiz skārušas latviešu meitenes rokas.
Lai arī ēdām tikai nocenoto pārtiku, pat neaizvelkot līdz pirmajam septembrim, nācās aizņemties. To, ka nauda beigusies, ne Ivonnai, ne mammai negribējās teikt, tādēļ paņēmu ātro kredītu. Zināju – kaut kas jau nokārtosies, tā vienmēr notiek, un pirmais kredīts par brīvu, procenti nav jāmaksā. Ieēdināšanas kredīts, ēsma. To, ka uzķeršos kā stulba Atlantijas zivs, nojautu, bet katrs cilvēciņš vienmēr cer uz to labāko. Kamēr vieni cer, citi kāš peļņu. Nekas, pēc mēneša taču būšu atradusi normālu darbu. Varbūt man likās, ka par drosmi atgriezties liktenim mani jāatalgo. Bet viss rādījās tieši pretēji. Es biju kā sasieta. Reizēm man vajadzēja saņemties vairākas dienas, lai izietu no mājas un satiktu paziņas.
Pirmais skurbulis klāstīt katram klausīties gribētājam, kā nu man tur gājis un kā gan es tā izdomājusi atkulties uz šejieni, bija pārgājis. Neviens jau ar tādu dedzību kā pirmajos prombūtnes gados nejautāja. Visi bija diezgan labi informēti. Katrā ģimenē kāds tuvāks vai tālāks rads devies peļņā. Tikai vecākas kundzītes šausminājās par arābu vīriešiem, kas lētticīgās latviešu drostaliņas aizvedot gūstā. „Tu tikai skaties, neprecies!”
Es biju nogurusi no jautājumiem, un man likās, ka atbilžu nemaz nebija. Katrā ziņā tādas atbildes, ko tā vienkārši kā vecu pleksti nosviest uz mazpilsētas ielas. Mīlestība. Ilgas. Zeme. Pēc kā tas izklausās? Es sagudroju visādus pekstiņus, ka Aleksim uz skolu te, Latvijā, vajag iet un kaut ko tā. Izvairījos no cilvēkiem, sēdēju mājās un, kad mamma tā skaļāk aizcirta durvis, satrūkos. Centos radīt iespaidu, ka mani kaut kas interesē. Sāku līdzināties amēbai, atgriezusies pirmscilvēka stadijā, vēl neizveidotām rokām un kājām. Man gribējas aizmirsties. Skatīties filmas, lasīt visādas stulbas ziņas par Rihannas plikumiem, pakaplēt virtuālo fermas dārzu, uzklikšķināt draugos un feisbukā man patīk, man patīk, man patīk. Ivonna ar klintīm fonā, Santuks pie stūres, afroamerikānis ar kroni galvā, nogurt, pierīties, truli snaust, nedomāt ne par Skotiju, ne par darbu, Latviju, dzīvi.
Tomēr reizēm es ilgojos pēc Skotijas. Pēc plašuma, mašīnu rēkoņas, čili un karija smaržas, pat pēc Ivonnas blakšu dzēriena un atkritumu virpuļiem uz ielām. Tur, izejot uz ielas, es varēju būt jebkas. Te kaimiņu skatiens ķērās mugurā kā līks gaļas āķis, un, pat pārnākusi mājās, iegāzusies gultā, es jutos kā kautķermenis. Ilgi berzēju zem lāpstiņam, it kā tur būtu iemeties pūžņojošs mušu pušums. Bet es taču te gribēju būt... Es taču tik ļoti gribēju te būt! Mana siltā, saldā Latvija. Paskatījos pa logu – skaisti, skaisti, bet pašai pārvilkta pāri kā plēve. Politilēna plēvē iesaiņots desas luņķis, tas es biju. Vakardienas termiņš iztecējis. Aiztecējis prom kā šķidrums no saldētavas, kā olas baltuma slapjums uz kartona kastiņas. Čura uz bērna ciskas – tāda tā mana vakardiena.
Ieraksts 2012. gada 26. oktobrī
Iešana. par Birutas Delles grāmatu
Otra biogrāfija, ko nule kā esmu izlasījusi, ir Birutas Delles „Mans ceļš”. Mani vienmēr fascinējis kolorīts Rutas gleznās (no grāmatas uzzinu, ka tā visi sauc Birutu). Tāda teiksmaina, silta, ne šīs zemes gaisma. Piesātināts zaļais, ja kāds gleznojis, tad jau zinās, ka neuzgleznot „jēlu” zaļo, ir meistarība. Nu, izlasot grāmatu, man tapis skaidrs, no kurienes tas nezemes skaistums. No darba un ciešanām. No uzvaras pār dzīvošanu trūkumā, no tiem 3 busiņiem, pilniem ar gleznām, kas pazūd nezināmā (lasi – nesamaksātā) virzienā, tad no depresijas, kad vairākus gadus Delle guļ kā lēmēts miltu maišelis un čekists pēteris (ar mazo burtu) par to ir gādājis ar tabletēm. Bet visu laiku – celšanās un gleznošana. Mani sevišķi aizkustināja Delles bērnības ainas, tā vien likās, ka uz kādu mazu mirkli sēžu blakus klusai meitenei, kura neuzdrīkstas uzrunāt pieaugušos, bet mātes teikto saglabā kā mācību, teju vai bauslību visam mūžam. Tiešām, liels talants un liels darbs. Varu tikai apbrīnot Delles pacietību, mācoties no meistara Stundas. Delle, ja izdodas uzjaukt precīzu toni kāds redzams dabā, to tūdaļ noslauka un mēģina vēlreiz – tad esot īstais, ja iznāk tāds pats kā iepriekš. Te nu man top skaidrs, kāpēc neesmu gleznotāja, bet gan pārcēlusies uz „it kā” vieglākiem medību laukiem – dzejošanu un darbojos pēc „govs principa”, ko redzu, to rakstu/gleznoju, jo... Es vienkāršu tā nevarētu, atradumu noslaucīt paletē, zemnieciskā taupība man neļautu tādu izšķērdību. Šajā dzīves posmā, kad ar bažām gaidu savas „Dzimtenītes” iznākšanu un pārmetu sev, ka romāns atkal jau īsti latviskā garā – ekspozīcija ir, valodas pērles ir, bet sižeta – nav, es lasu Delles pārdomas par notikušajām izstādēm un tās mani mierina. Jo Delle atzīst – tā nebija mana labākā izstāde, tā bija slikta, vēlāk es revanšējos. Laikam jau ne vienmēr var visu vai neko, reizēm jāapmierinās ar „mazliet”, „varbūt”, ir jāpietiek ar "es mēģināju, cēlos un gāju", jo ir taču tik vienkārši, ir – „Mans ceļš”. Un, jā, kad četru mēnešu veco Birutu pieskatījis brālītis, tad uz jautājumu, ko dara mazā, viņš atbildējis – „viņa peldas”.
„Es izdzīvoju tikai sakritību dēļ. Tā bija svētdiena, un mājās bija tēvs. Viņš paķēra mani padusē ar galvu uz leju un skrēja uz slimnīcu. Ārsts mēģināja elpināt, līdz saprata, ka ir par vēlu. Teica, ka diemžēl esot jātaisa mazs zārciņš. Tēvs izgrūda viņu ārā, uzsauca, lai netraucē, un sāka mani elpināt pats. Ārsts domāja, ka tēvs ir šokā vai zaudējis prātu. Kad beidzot atskanēja pirmais krāciens, ārsts spieda tēvam roku un sacīja, ka to varot izdarīt tikai tēvs.
Mamma man to stāstīja, lai saprastu, ka Dievs gribēja, lai es dzīvotu. Viņā tās neuzskatīja tikai par sakritībām.
/.../
Vecāki vienmēr bija aizņemti. Mani pieskatīt uzticēja brālim, tas nozīmēja – nevienam. Viņš ar sava vecuma puikām spēlēja bumbu, es tupēju ēnā uz soliņa un vēroju. Zēni negribēja, lai maisos pa kājām.
- Ej uz savu vietu! Netraucē!
Bērnībā es ļoti maz runāju. Ne tāpēc, ka tas būtu manā iedabā, bet tāpēc, ka nebija ar ko runāt. Nespēju izdomāt iemeslu, lai traucētu vecākus.
Pagalmā bija aka. Rītos mājas iedzīvotāji gāja pēc ūdens. Mans pienākums bija teikt labrītu. Viņi man uzsmaidīja. Tas bija patīkami.
Savā trīs četru gadu vecumā es sāpīgi izjutu mīlestības trūkumu. Netraucē! – briesmīgs vārds. Es sāku cīņu par mīlestību, bet nekas neizdevās. Manā uztverē vecāki bija kā dievi, kā svētie. Kas man būtu jādara, lai mani vispār ievērotu? Tomēr, ja vecāki kaut ko teica, šie vārdi man palika atmiņā uz visu mūžu.
Reiz kopā ar mammu gāju uz veikalu. Taciņa veda pāri pieneņu pļavai. Tas bija tik skaisti – puķes, saule un smaidoša mamma. Es noplūcu vienu pieneni. Mamma apstājās un prasīja: - Kāpēc tu tā izdarīji? Pēc brīža tā novītīs, un tu to nosviedīsi zemē. Kāda gan būtu pasaule, ja visi plūktu un lauztu visu, kas patīk?
Kopš tā laika es ne reizi mūžā neesmu plūkusi ne puķes, ne zarus. Varbūt tāpēc tik ļoti priecājos, ka man dāvina ziedus?
Reiz, kā parasti, sēdēju uz soliņa un dzirdēju, ka mamma no pagraba sauc, lai nāku rādīt gaismu. Es negribēju iet – man bija bail no pagraba un no govs. Tad mamma atkal pamācīja: - Ja kāds sauc palīgā, ir jāiet nekavējoties. Pat ja ir bail. Citādi nav iespējams dzīvot. Nekad neprasi, kas man par to būs. Jo tad tevi vairs nesauks palīgā. Un tas būs vēl sliktāk.
Šai ziņā es joprojām jūtos grēcīga. Varbūt tieši tāpēc man veidojas mazvērtības kompleksi, ka gleznojot es nevienam neko nepalīdzu. Līdz pat šim laikam nezinu, vai mani darbi ir vai nav vajadzīgi. Mulsina tas, ka visas gleznas tomēr ir nokļuvušas pie cilvēkiem.”
Fragments no Birutas Delles grāmatas „Mans ceļš”, izdota izdevniecībā Atēna, 2007
Ieraksts 2012. gada 28. novembrī
Relīze par grāmatu "DZIMTENĪTE"
„Romāns nav par kandžu, bet gan par dzimtenes zaudēšanu. Sievietes pusmūžā atstāj savus bērnus, pašas sen vīru atstātas, dodas peļņā un nonāk Skotijā. Kā viņas iztur vai neiztur, zivju fabrikā apsaldētām rokām un olnīcām. Kas tad ir „Dzimtenīte”? Mīļvārdiņš? Līdz pat niecībai un pīslim pamazināmā forma, varbūt spirtots, dvēseles sāpēm paredzēts dzēriens, vai tomēr – Dzimtene, no vārda – dzimt, izaugt un palikt.” A. M.
””Dzimtenīte” cērt kaklā. Pie pēdējām rindām pat sakodu zobus un noriju sāļuma kamolu.” Laura Andersone
Rakstnieces Andras Manfeldes septītā grāmata – romāns “Dzimtenīte” – ir mecenāta Raimonda Gerkena un Latvijas Rakstnieku savienības 2011. gada latviešu oriģinālo romānu konkursa laureāts.
Andra Manfelde (1973) beigusi Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolu, no 2005. gada pievērsusies rakstniecībai. Pēc pirmā romāna „Adata” motīviem sarakstījusi libretu tāda paša nosaukuma izrādei. Raksta dzeju un dokumentālo prozu. Saņēmusi vairākas balvas.
Grāmatas izdošanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
Grāmatu izdod biedrība „Literatūras KOMBAINS”.
Tālrunis: 26529190 E pasts: literaturaskombains@gmail.com
www.kombains.lv
p.s. Grāmata būs piektdien! Un mājas lapa - pirmdien.
Ieraksts 2013. gada 15. februārī
Kā "Dzimtenīti" atvēru un kā tā atvēra mani...
Tā nu radošais vakars ir aizvadīts un "Dzimtenīte" atvērta. Biju pārsteigta, ka atnācēju bija tik daudz. Cik nu radošs tas vakars, es tiešām nezinu. Jo organizēt un runāt, diemžēl, nozīmē uztraukties. Gluži kā tādai mājasmātei, kura uzņem viesus, nelaikā atceras par nenopirktām salvetēm un vēlāk pārdzīvo, ka uzmanība viesiem netika veltīta pietiekoši. Katrā ziņā, šis vakars ir noticis un man ir liels gandarījums. Domāju, ja arī ar "Dzimtenīti" neesmu trāpījusi desmitniekā, tad tuvu tam, jo tepat draugos ļoti bieži cilvēki raksta "Dzimtene", ar sāpi raksta un arī es rakstīju sāpēdama par to, kas notiek ar mums - vienkāršajiem, parastajiem, t.noz.galvotājiem, parādniekiem, pensionāriem, ar mums latviešiem. Te bildes no vakardienas - http://ej.uz/k375
Ieraksts 2013. gada 5. martā
Iespējams, marts ar mani jokojas, jo –
Ejot caur Ventspils tirdziņu, dzirdēju kā kāds aiz manis zāģē, domāju – naminieks teš jaunu jumtu, bet tur divi gulbji atlidojuši un tie bij’ spārnu švīksti.
Un ejot garām kuterītim, es dzirdēju – kāds švilpa, nevis caur zobiem, pirkstiem vai dusmām, bet it kā ar švilpīti, tā īsi un smalki „starts!” Un tad es sapratu – tā taču kaija. Novakarē smagie, simtmetru simtkāju metāli – kuģi, noelsīs pāri jumtiem it kā smagnēju deķi, apklādami mūs – „finišs”.
Un vēl es redzēju Ventā karamelizēta cukura kaiju iekūstam ūdenī, bet, izrādās, tas tikai pēdējais ledus.
Ieraksts 2013. gada 6. martā
Lamatas, kurās mēs kritīsim
Jāņa Norda „Mammu, es tevi mīlu” patiešām ir lieliska filma. Ne tikai tāpēc, ka filmai nav pēdējā laikā raksturīgā latviešu kino lēnuma, ne tikai tāpēc, ka „Berlīne jau sapratusi”, ne tikai tāpēc, ka filma patiešām turas uz „kauliem” – pārdomāta sižeta, jo viena epizode rada un virza nākamo, ne tikai tāpēc, ka aktieri nekust kā cilvēku izbāzeņi, bet jau pirmajās minūtēs, tikko esam izdzirduši tik kaitinošo – „nu cik reizes Tev var teikt!”, liek noticēt, aizmirst, ka skatāmies filmu. Pat ja mamma (Vita Vārpiņa) tieši tādiem vārdiem nerāja savu bērnu (Kristofers Konovalovs), es transportējos laikā un no jauna saklausīju to, kas mani kaitināja, tracināja, lika vēlēties mukt no mājām, nu no tās muteres mūžīgā – „kad tu vienreiz celsies augšā un...” sakārtosi istabu, iznesīsi gružus, izmācīsies un... visbeidzot attālināsies. Patiešām panaceja vecākiem! Audzināšana bez morāles, atgādinājums, ka ir taču tik viegli, tik viltīgi un nemanāmi ar paša bērnu sākt runāt pārmetuma intonācijā, viegli caur valodas rutīnu iekrist lamatās un pazaudēt galveno, faktiski vienīgo, kas mums ir – „es tevi mīlu.” Tas patiešām mani aizkustināja visvairāk. Nosolījos, ka nekad, nekad nebļaušu no blakus istabas – „tu izmācījies?”, bet noliekšos bērna augstumā un pajautāšu – „kā jūties?” Nosolījos, ka es to atcerēšo arī pēc gadiem pieciem, kad mana meitiņa ik vakaru vairs neteiks „mammīt, es tevi mīlu!”, bet būs apjukusi no tās lielās pasaules, pati no sevis. Skatoties filmu domāju, ka tas nu gan ir uzdevums – patikt bērniem! Pusaudžiem! Un ne jau ar piedzīvojumu filmu par burvjiem un raganām, bet vienkāršu filmu par mums, par dzīvi, par mammām un bērniem. Tā patiesi ir augstākā pilotāža, kaut gan es apzinos, ka bērni filmu skatījās „citā plāksnē”. Jutu līdzi Jānim Nordam un varu arī apsveikt – bērni negarlaikojās, kaut gan uz sarunu pēc filmas tā īsti nebija piedabūjami. Lielisks režisora darbs, patiešām. Un vislielākais lieliskums, ka viņš pratis... pakāpties malā. Filma, kurā it kā nav mākslas, nav nekā stilīga, nekādu sevišķo kadrējumu, pārspīlētas estētikas, dziļdomīga, falša filozofiskuma vai izmisīgas „černuhas”. Tomēr šķitums, ka filmā nav mākslas, ir tikai prasta mīlestība, izrādās lamatas. Pazemīgs, gudrs konceptuālisms, jo iesākumā bijām brīdināti – „Mammu, es tevi mīlu”!
Ieraksts 2013. gada 1. aprīlī
***
„Пусть кричат - уродина, А она нам нравится” Ю. Ш.
***
man patīk ka paneļu mājā ir veikals
un apkuri pieslēdz uz ziemas svētkiem
bet lieldienās betona bloki izzog baznīcai mēles
sit gaisā bazūnes kamēr dievlūdzēji sāk trīcēt
šai procesijai dvēseles izgrieztas uz āru kā drēbes
nu beidzot kā spogulī redzam paši savējās sejas
mēs esam šie nami un plaisas lokās kā zibens
„ai sia alina! mierinājuma durvis atver...”
labā pārdevēja aiz veikala restēm eklērus kārto un skatās
kā pēdējie sala kristāli ausekļus ieskrāpē stiklā
un grūtas kaķenes pārtiek no veceņu žēlastības
drīz putotos palmu taukus kvarca dimantiem čirkstot notiesās bērni
vai izēdīs lapsenes augustā vai izdēdēs skābenās putās un rūgstošās aļģēs
uz tukšas letes drupačās vārtīsies sarkanas skudras
viņa tās notrauks smaidot
viņa kam saknes araratā
un delmā pieraksts - andžel
ik rītu laulātais viņas spārnus kā krūštura lences ieāķē mugurā
caurspīdīgus kā polietilēna maiss par pieciem santīmiem štukā
spārnus ar pērno lapu dzīslojumu kā ihtiozauram vai spārei
brīvdienās viņa apsēžas kāpās un novēro
kā helikopters rēkdams plosa galotņu zaļo
cik apskaužami lidoņi tomēr tie sērfotāji vai viļņi
ak patīk уродина ļaunajai pārdevējai
jo viņa ir melni lakota briežvabole
zirgaste sastingusi kā romiešu ķiverē kāvi
vai varbūt melnā saraksta līķvabole ar mērķa punktu starp acīm?
viņa sargā savas skumjas no ienācējiem kas iztraucē drūmo mieru
izgaiņā silti pelēkos grūtuma dūmus ar pavēlošiem jautājumiem
no viņas pirkstu galiem kā sekrēts pil naida neredzamie trūdi
uz desas piena pakas maizes sviesta un „brāļa”
„gribu mēmas automātiskas durvis
lai zvaniņa šķinda netraucē sapņus
un sīki zaglēni neslapstās ēnā
pa kripatai aiznesot mani
kā niedru sanesas kāpās”
уродина dungo simtlatu sētnieks
smagi vilkdams slotu kā ozola airus
notrauš kanāla malā činčiku spamus un krēpuļus
naktstaureņu žūpas te čurāja cukuriņsaldo
sētnieka iedzeltā bārdā smīniņš un skaidas
tabakas druskas smako pēc gruzdošas kūlas
nepielūdzama vara šo iededza pērnajā simtenī
nu pendeļa centībā līdzina uzdzīves pēdas
kamēr ceļš nekļūs par gludu pieres vietu
kurā mēs drīz vien tiksimies dārgā уродина
„Un tie Viņu noveda Golgātā, kas tiek tulkots: pieres vieta” Marka ev.15/22
Ieraksts 2013. gada 11. aprīlī
Piecas minūtes ceļa, jeb dzejoļa viela
Vakar čivināja saulīte, spīdēja putniņi... Vēl jo līksmāk, jo gavilējošāk pēc tiem spējiem ziemas svētkiem aprīlī. Vēl aizvakar kaimiņbērni palēkdamies desoja pa pagalmu, censdamies aizsniegt veļas auklas, lai varētu notriekt sniega čupiņas lejā pie kājām un tad ar lāpstām viens otram sejās svieda baltu un smejās aizgūtnēm skaļi. Tā nu vakar, kad urdzēja, čivināja, tecēja, spīdēja un tik ļoti labi smaržoja pēc čagana, kūstoša sniega, es uz trotuāra redzēju beigtu balodi. Tādu apaļu, gludām spalvām, it kā viņam nevis kaķis, vai garāmšvīkstošs braucamais būtu pieskāries, bet... nāves pirksts. Prātoju – vai putniem arī ir sirdstrieka – viņi lidodami spēji nokrīt un tas varbūt ir labākais veids kā krist. Putna apstāšanās gaisā. Tā domādama steidzos uz vilcienu un man pretī nāk sieviete lielā, melnā, izspūrušā sintētiskā kažokā, kas pavasara saulē iemirdzas maķenīt kā varavīksne. Un sievietei zaļi, gari adīti brunči it kā no pērnajām sūnām. Pati kā resns, melns, sarepējis koka stumbrs, vienā rokā liela soma, otrā ekoloģiskais un stilīgais papīra maisiņš uz kura melns uz balta drukāts „счастье”. Aizskrienu viņai garām, lavierēju pa pašu ielas malu, jo uz ietves uzkumpis neatlaidīgs ledus un pasteigties nav iespējams. Gar maniem sāniem pārmērīgi tuvu aizšvīkst autobuss un nobremzē tuvējā pieturā. Kad eju pieturai garām, liels, vecs vīrs atspiedies uz nūjas, smaidot līdzjūtīgi apjautājas – „nokavējāt?” Es atbildu, ka nē, man vajag vilcienu. Šodien es vēl joprojām redzu vīra smaidu. Tikai dažas minūtes ceļa, bet, šķiet, tas bija sveiciens. Tikai nezinu – pavasara vai laimes, bet varbūt tas ir viens. Viens. Tūlīt ziedonī mēs skaitīsim, kurš no galvas, kurš no grāmatas. „Es skaitīju un nonācu pie Viena.” I.Ziedonis.
