Lufts bija pareģons. Cilvēki viņu turēja par burvi. Toreiz taisīja Bauskas pili. Tur arī strādāja Lufts. Viņš bija pie pagrabu mūrēšanas. Tad viņš aizgāja dzīvot uz Vecummuižu par muižkungu. Savā darbnīcā strādāt viņš pieņēma latviešus. Viņa iemīļotākais strādnieks bija Liepiņš. Tas pilskungs bija slims ar dušuli. Cilvēki teica, ka viņš ir viņu nobūris. Luftu ar Strazdiņu aizveda uz Bausku un ielika viņa paša mūrētā pagrabā. Kad viņu nāca pratināt, viņš neteica neviena vārda. Viņš Jelgavas pilskungam norakstīja vēstuli. Liepiņu viņš izlaida ārā, lai aiznes to. Jelgavas pilskungs Liepam deva zirgu, lai jāj un saka, ka nav brīv dedzināt, ka viņš ir apžēlots. Bet, kad atjāja, tad viņš jau bija uzlikts uz sārta un sākts dedzināt. Mirstot viņš trīs reiz izsaucies: es mirstu nevainīgs! Tad tie, kas viņu sadedzināja, krita pie zemes un plēsa savas drēbes, kāpēc viņi dedzināja, jo viņiem bija bailes, ka viņus nenosoda.