Gāju, gāju gar kalniņu,
Līdz uzkāpu kalniņâi.
Kad uzkāpu kalniņâi,
Dzirdej' ļaudis runajam,
Dzirdej' ļaudis runajam,
Mana brūte atsakot.
Tūlin steidzos no kalniņa,
Sedloj' savu kumeliņu,
Sedloj' savu kumeliņu,
Aizsteidzos uz brūtes pili.
Brūte sēd pie pils durvim,
Kemmè savus brūnus matus.
Es tai devu labu rītu,
Ši ne ausi nepagrieza.
Vaj tu domà, vīzdegune,
Ka es tevi lūgties iešu?
Gan būs māte, kas dos meitu,
Kas māk meitu audzinàt
Kà puķiti, kà roziti,
Kà Vāczemes magoniti.
