Anekdote ir īss, smieklīgs stāsts ar negaidītu nobeigumu. Anekdotes parasti grupējas pa cikliem (policisti, ģimene, skola, Čapajevs, Štirlics, armija, dzīve padomju laikā, medicīna, studenti, nepieklājīgās, absurdās utt.) – katram ir sava specifiska tēlu sistēma vai estētika. Atšķirībā no t.s. sadzīves pasakas anekdote parasti ir īsāka un koncentrētāka (kaut gan pasaku tipu rādītājā un citu tautu folkloristikā robežas tiek vilktas dažādi, piem., vācu: Schwank, Witz, Anekdote), atšķirībā no nostāsta – ir izveidojies par nogludinātu folkloras tekstu, kas vairs nav individuāls gadījums. Klasiskais latviešu tautas anekdošu krājums ir Pētera Birkerta "Latvju tautas anekdotes" (1929–1930) – atbilstoši tur redzamajiem paraugiem turpinājās vākšana un tika veidotas izlases, bet arī tur vietām ir liela žanriskā dažādība.