19. gadsimta vidū dzimuša latviešu zemnieka, Ādama Purmaļa (1846–1917), dzīvesstāsts, kas 2008. gadā publicēts grāmatā ar Sanitas Reinsones komentāriem.

Ādama Purmaļa pēcteči šo manuskriptu sauc dažādi, visbiežāk par Ādama stāstu, bet reizēm tiek minēta arī dienasgrāmata vai vienkārši grāmata. Pateicoties labvēlīgai apstākļu sakritībai un Purmaļa radinieku rūpībai, manuskripts ir saglabājies pārsteidzoši labi. Tā ir pabieza burtnīca gandrīz 400 lappušu apjomā. Padzeltējušās lapas rūpīgi aprakstītas no abām pusēm. Tekstā vietumis pavīd pa kādam miniatūram, neuzkrītošam zīmējumam. Lappuses ir numurētas, un 50., 100., 150., 200. u. tml. lappušu numuri izrotāti ar punktotu aplīti. Pazudušas ir 17 lappuses (manuskripta 304.–321. lpp.), kā arī pati pirmā lapa, taču tās noraksts ir saglabājies.

Manuskripta sarakstīšanas laiks nav precīzi nosakāms. Tas varētu aptvert ilgāku laika posmu 20. gadsimta sākumā, taču ļoti iespējams, ka šī autobiogrāfija tapusi pēc iepriekš uzrakstītām piezīmēm vai arī kāda daļa teksta uzrakstīta pat krietni agrāk, bet 20. gadsimta sākumā tikai pārrakstīta. Par to liecina viscaur vienādais rokraksts, kas norāda, ka rakstīts bez lieliem pārtraukumiem, kā arī precīzais notikumu datējums. Datums, kam nav tieša sakara ar sižetisko norisi, minēts tikai vienā vietā — manuskripta 68. lappuses apakšā, kur uzrakstīts1909 27. maij, un ļoti iespējams, ka fiksēts ir tā brīža rakstīšanas laiks.

Manuskripta sākumā Ādama dzīves notikumi atainoti hronoloģiskā kārtībā – piedzimšana, bērnības atmiņas, skolas gaitas, rekrūšu lozes u. c. No 1869. gada, kad Ādams sasniedzis 23 gadu vecumu, secīgais stāstījums pārtrūkst. Tālāk rakstītais iedalīts vairākās nodaļās. Pirmā no tām ir „Joku iedomu izdarījumi”, kur tēloti pieci dzīves atgadījumi, kas notikuši laika posmā no 1868. līdz 1874. gadam un kas autoram likušies jocīgi vai neikdienišķi. Pirmie trīs ir īsi stāstiņi par jocīgu saģērbšanos, īpatnēju kamanu un ratu konstrukcijas izveidošanu un baznīcā braukšanu. Ceturtajā stāstā Purmalis raksta par to, kā 1871. gada rudenī devies pastaigā pēc savas vijoles, kura bija iedota vecajam Cirītim salīmēšanai. Pēc noietā ceļa rūpīgā apraksta viņa maršruts viegli izsekojams kartē. Arī turpmāk tekstā, it īpaši meitās iešanas nodaļās, ceļam ir liela nozīme un tas tiek detalizēti raksturots — uz kurieni no kurienes gāja, kāds bija ceļš, kādi bija laika apstākļi un cik ilgs laiks pagāja ceļā. Piektais stāsts jau aizsāk Ādama stāsta izvērstāko tēmu — meitās iešanu un precēšanos. Šajā stāstā viņš ar „Mucenieka” dienesta puisi dodas pie meitām kaimiņos esošo „Lukstiņa” māju.

Tālāk seko vērienīgs nodaļu kopums ar nosaukumu „Precēšanās iesākums”. Tas ir stāstījums 10 nodaļās par Purmaļa sievas meklēšanas un precēšanās pieredzi, spilgti atklājot meitās iešanas un precēšanās tradīcijas Ziemeļvidzemē, kā arī parādot 19. gadsimta otrās puses jauniešu aktīvo saviesīgo dzīvi nedēļas nogalēs, vakaros un naktīs, kad notiek ne tikai meitās iešana, bet arī plašākas sanākšanas ar muzicēšanu un dancošanu un staigāšana no mājas uz māju.

Kopumā no 400 manuskripta lappusēm šī daļa aizņem vairāk par trešo daļu visa teksta, kāzām veltot tikai pēdējās trīs lappuses no apjomīgā precību apraksta.

Pēc plašā precību apraksta seko pēdējā nodaļa „Kad apprecējos“, kurā Ādams pievēršas dzīves saimnieciskajai pusei un kas vietumis atgādina grāmatvedības uzskaites dokumentu, minot cik daudz naudā vai graudā nopelnījis, kādi bijuši mājas celšanas izdevumi utt. Stāsta beigu daļā, kad Purmalim pienākušas jau vecumdienas, bērni izaudzināti un izprecināti, viņš raksta par zemes apstrādes darbiem. Nobeigumā pēc dēla Kārļa nāves pieminējuma Purmalis pateicas Dievam par dāvāto garo mūžu, par spēku un veselību, un savu stāstu beidz ar vārdiem no 1. Dāvida psalma: „ Teici to Kungu, mana dvēsele, un viss, kas iekš manis, viņa svēto vārdu ..“

Daudzi no Ādama Purmaļa dzīvesstāstā pieminētajiem mājvārdiem un vietām Mazsalacas apkārtnes iedzīvotājiem ir labi pazīstami arī mūsdienās — „Dauģēns”, „Dīriķis”, „Eglīte”, „Jaundīriķis”, „Jaunmežsīmanis”, „Jaunoļļa”, „Jaunzilpaušs”, „Kalnmačs”, „Kažoks”, „Kūtszemnieks”, „Ķeizars”, „Ķespars”, „Laivenieks”, „Luca”, „Lukstiņš”, „Purlauris”, „Purvītiņš”, „Raudīte”, „Ruicis”, „Saklauris”, „Sapraša”, „Silaunieks”, „Sīmanis”, „Vecdīriķis”, „Vecoļļa”, „Vectalcis”, „Zilpaušs” u. c. Līdz mūsu dienām saglabājušies arī tādi mazsalaciešu un ramatiešu uzvārdi kā Ādminis, Beķeris, Celmiņš, Lauznis, Mistrs, Ore, Ramata, Rauska, Šmits, Talcis, Tauriņš, Zilpaušs u. c.

Ādama stāsts grāmatā un teātrī

2008. gadā Ādama stāsts tika publicēts LFK sērijā "Novadu folklora" grāmatā: „Mazsalaciešu dzīve, ieradumi un tikumi Ā. Purmaļa autobiogrāfijā 19. un 20. gs. mijā“, sast. un komentāru autore Sanita Reinsone (izdevniecība "Zinātne"). Grāmata .pdf formātā pieejama šeit. 

Atkārtotu izdevumu tā piedzīvoja 2011. gadā, un tajā pašā gadā Latvijas Nacionālajā teātrī tika iestudēta arī izrāde "Ādama stāsts".

Sagatavoja: Sanita Reinsone