Jāņa Pavasara (dzimuša Zābaka) dzīvesstāsts rakstīts laika posmā no 1965. līdz 1989. gadam. Tas sadalīts pa gadiem, katrā fiksējot svarīgākās norises gan ģimenē, gan arī valstiskā un starptautiskā mērogā. Līdzās ikdienai kā zīmīgi tiek izcelti notikumi, kuri bijuši pirmreizēja pieredze, liels satricinājums vai saviļņojums. Savā dzīves laikā Jānis pabijis dažādās vietās Latvijā un ārpus tās robežām, tāpēc dzīvesstāstā ievērojamu vietu ieņem dažādu ģeogrāfisku vietu apraksti.

Pirmais autobiogrāfiskais ieraksts veikts 1965. gada 2. aprīlī un apraksta Jāņa dzimšanu 1912. gadā Kolberģa "Vecmārtiņos" un ievadvārdiem: "Uzrakstīt savu autobiogrāfiju, tāda doma man radās vairākus gadus atpakaļ. Kāpēc? Nepateikšu. Varbūt tāpēc, lai atcerētos senos gadus, senās dienas, kuras pamazam sāk gaist no atmiņas. Tā kā tās ar neko neatšķiras no vidēja sava laiku biedra, varbūt nav vērts smērēt papīru? – Ne, tomēr šo to uzrakstīšu, jo otra tāda kā es nevar būt un nav. Pietiks filozofēt. Tagad pie lietas."

Bērnība tēlota poētiski – aprakstītas bezrūpīgas, bet pieticībā aizvadītas dienas kopā ar brāļiem un māsām (ģimenē auguši septiņi bērni), palīdzot vecākiem lauku darbos un izzinot tuvējo piemājas apkārtni. Līdzās ripu sišanai un citām bērnu rotaļām Jānis fiksējis saimniecībā būtisko – cik lopu turēts, cik aramzemes apsaimniekots, kā notikusi kalpu pārvākšanās Jurģu dienā, kā veicies ar govju ganīšanu.

1922. gads Jānim bijis zīmīgs ar skolas gaitu uzsākšanu Bejas pagasta pamatskolā. Atmiņu autors detalizēti aprakstījis skolas ikdienu – nakšņošanu vienā istabā ar 50–60 zēniem, pirmo došanos uz skolas ateju, kur "tika praktiski parādīts, kā jāsēd uz "brilli"", skolas biedru materiālo nodrošinājumu un iztikšanu, trīs toreizējos pamatskolas skolotājus, kā arī došanos brīvdienās vai svētkos uz mājām kā lielu notikumu. Uzsākot mācības 6. klasē, Jānis apraksta, kā pirmo reizi spēlējis futbolu, jo skolas rocība ļāvusi iegādāties bumbu. Vēl šajā gadā pirmo reizi izdevies dzirdēt radio. Savukārt 6. klases izskaņā 2. jūnijs palicis atmiņā ar vasarai netipiskajiem laika apstākļiem: "Koki salapojuši, bet jau pa nakti snidzis un snieg vēl rītā. Lapotais mežs viss sniegā."

Pēc 1934. gada apraksta ar katru nākamo gadu Jāņa pierakstos ar vien vairāk ienāk politisko notikumu atspoguļojums: "1934. gads ievērojams ne tikai ar agro pavasari, bet arī ar demokrātijas "galu". 15. maijā (es toreiz atrados ģeodēzijas praktiskos darbos Vecāķos). Saeima tika padzīta un nodibināta diktatūra. [..] Saimnieciski dzīve kļuva rosīgāka, bet diktatūra tomēr visu "smacē.""

"1941. gads. Tuvojas pavasaris. Gaiss sabiezē. Neuzbrukšanas līgums, šķiet, gaisā karājas. Tam tagad netic pat 0.00%. Tad klāt dramatiskais jūnijs. Nakts no 13. uz 14. VI. Traģiski, traģiski, traģiski! 1. jūlijā vācieši iesoļo Rīgā. Okupācija. Vācieši paliek vācieši, ar tiem tauta jau pazīstama 700 gadu. Nekā laba no tiem nevar sagaidīt.”

Jāņa ieraksts par 1957. gadu lasītājam vēsta: "Starptautiskā līmenī laikam, "rietumu frontē bez pārmaiņām". Savienības mērogā turpinās destaļinizācija. Jurim [Jāņa dēlam] paliek 13 gadi." Autors pie šī ieraksta atzīmējis, ka 1957. gadā iegādājies sev rokas pulksteni "Kama" un dēlam iedāvināts pirmais fotoaparāts.

Lasītājs var izsekot būtiskiem notikumiem Jāņa dzimtā valstisku un starptautisku politisku norišu kontekstā līdz pat 1985. gadam, lai gan autors atzīst, ka rakstīt dzīvesstāstu 11 gadu garumā nav bijis vienkārši: "Ar tādiem pārtraukumiem rakstīt dzīves stāstu nav nemaz ieteicams, jo atmiņu pavediens, kas citreiz tik labi sācis šķetināties, pārtrūkst un tad sasiet to nav tik viegli jeb, atklāti sakot, lāpīts jeb sasiets, paliek lāpīts."