Mūziķa Kaspara Tobja dienasgrāmata, rakstīta no 1986. gada februāra, kad autoram ir 15 gadu, līdz 1991. gada 23. martam. Tas ir talantīgi rakstīts darbs, spilgts liecinājums par jauna, radoša cilvēka domām un dzīvi 1980. gadu beigu Latvijā.

Dienasgrāmata aizsākas ar skolas dzīves un ikdienas dokumentējumu. Autors reflektē par izlasītajām grāmatām, mūziku, filmām, kā arī par aktualitātēm kosmosa pētījumos, tostarp NLO bumu 1980. gadu beigās. Tā aizrauj ar niansētiem dabas un ainavas vērojumiem. Autors dokumentējis arī sevis tapšanu par mūziķi – aizrautība ar mūzikas tehniku, spēlēšana, avangardiski ieraksti mājas lielajā istabā un uzstāšanās barikāžu naktī Vecrīgā. Dienasgrāmatas beigu daļā uzmanība arvien vairāk pievēršas mūsu reģiona politiskajiem notikumiem un pārmaiņām. 1988. gada 11. novembrī – Lāčplēša dienā – notiek gājiens un mītiņš pie Rakstnieku pils (sanatorijas), skan Latvijas himna un plīv sarkanbaltsarkanais karogs. Televīzijas programmā tiek rādīti Ziemassvētkiem veltīti koncerti un raidījumi. Baltijas ceļš un barikādes.

Vaicāts, kā radās doma par dienasgrāmatas rakstīšanu, Kaspars Tobis teic: "Tajā laikā, kā jau daudzi, aizrāvos ar Džeka Londona un Rokvela Kenta romāniem. Tieši romāns "Skarbā pirmatnība", kur visi rakstīja dienasgrāmatas, iespējams, arī mani pamudināja sākt šo nodarbi!"