Atmiņu vēstījums aizsākas ar Māras Graustiņas (1937) pirmajiem dzīves gadiem "bagātajos Ulmaņlaikos", ļaujot pakāpeniski lasītājam aizceļot arī daudz senākā pagātnē, kuru izdzīvojuši autores vecāki un vecvecāki.

Māras atmiņās, līdzās skaudrām politiskajām represijām ģimenes lokā un karadarbībai 40. un 50. gados, uzburtas arī ikdienas sadzīves ainas: “Uz talona jau bija rakstīts, piemēram, 100 grami sviesta, 200 grami desas. Lai ar sviestu varētu apsmērētu maizi visa ģimene, sviestu vajadzēja kaut kā „pagarināt”, piemēram, piejaucot rīvētus burkānus. Bija arī ziepju taloni, un arī ziepes bija jātaupa. Tēvs savā kabinetā uz siltā mūrīša salika ziepju gabaliņus, lai izkalst; tad lēnāk tērēšoties.”

Autores rakstījumā īpašu vietu ieņem skolas gaitu uzsākšana 1943. gadā Jaunraunas pamatskolā ar "vilnas zeķītēm" kājās, jo pienācīgu apavu tolaik nav bijis, un skolas ikdiena 40. gados – rotaļas, mācības, saimnieciskie pienākumi, pieticīgie apstākļi un saskarsme ar krievu un vāciešu karavīriem Otrā pasaules kara pārņemtajā Latvijā.

Autobiogrāfiskā vēstījuma turpinājums saistās ar autores Ikdienas dzīvi un ģimenes saimniekošanu pēckara Latvijā, kas atmiņā palikusi gan ar iztikas gādāšanu lasot ogas un plašajām kulšanas talkām ar kopīgu vakariņošanu un dziedāšanu to noslēgumā, gan politiskā režīma represijām ģimenes un tuvinieku lokā.

Tāpat dokumentētajās atmiņās atspoguļoti arī turpmākie Padomju Savienības gadi - ģimenes locekļu saimniekošana kolhozā, "blata sistēma", Padomju drošības dienesta darbinieku interese par ģimeni, kā arī pieredze 1965. gadā dodoties aiz dzelzs priekškara uz Skotiju, kur "nedrīkstēja izturēties vai ģērbties uzkrītoši, par kaut ko brīnīties vai sajūsmināties".

Jauns cēliens Māras atmiņu vēstījumā saistās ar studiju gadiem, skolotājas darbu Burtniekos un vēlāk angļu valodas pasniedzējas pieredzi Rīgas Politehniskajā institūta svešvalodu katedrā, kā arī "pārmaiņu vējiem" 80. gados un dzīvi 90. gadu neatkarību atguvušajā Latvijā.