20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Augusta Heinrihsona (1917–1996) sarakstītā autobiogrāfija "Mans neparastais dzīves stāsts" ir izdota 2002. gadā grāmatā 50 eksemplāru metienā. Dēlam Vilnim ir saglabājies tikai viens grāmatas eksemplārs.

Atmiņās ir atrodamas autora bērnības epizodes 20. gadsimta 20. gadu Rīgā, aprakstīti skolas gadi, akmeņkaļa arods, darbs pie Brīvības pieminekļa un Meža brāļu kapu memoriālā ansambļa, skautu organizācija un darbošanās tajā, Latvijas pirmās brīvvalsts laika uzņēmumi, kafejnīcas, balles un karnevāli.

1939. gadā Augusts uzsāk obligāto kara dienestu Latvijas Armijā, sīki atmiņās aprakstot karavīra ikdienu, vēlāk to pretstatot dienestam PSRS vadībā.

Autors ir liecinieks un dalībnieks traģiskākajiem 20. gadsimta Latvijas notikumiem. Atmiņas vēsta par 1941. gada deportācijām un virsnieku nošaušanu, nacistiskās Vācijas okupāciju, dalību Otrajā Pasaules karā, nežēlīgajām padomju filtrācijas nometnēm, autora mežabrāļa gaitām un dzīvi 20. gadsimta 40.–50. gados LPSR. Neskatoties uz aprakstīto notikumu traģismu, Augusts nezaudē humoru un sirsnību, atmiņas caurvij cerīgs skats uz nākotni.

Patiesi, autoram izdodas sagaidīt Latvijas neatkarības atgūšanu, turklāt viņš var atkal pievērsties iecienītajam akmeņkaļa arodam, kas nebija iespējams padomju okupācijas laikā.