Veltas Vītolas (1903–2002) atmiņas rakstītas 20. gadsimta 70.–90. gados. Kā atceras viņas meita Irēna, tad māte to ir darījusi paslepus, neļaujot nevienam lasīt manuskriptu vai izpaust par tā esamību svešiniekiem.

Velta apraksta savu bērnību Maskavā, jaunības gadus Latvijā, kur viņa strādā par skolotāju dažādās Latvijas skolās un studijām Maskavas Mākslas akadēmijā. Kā min autores meita Irēna, tad skolotājas darbs, dzeja, literatūra un māksla bija mātes sirdslieta, taču kā skolotāja viņa bija brīvdomīga un nepakļāvās diktatūrai, kas veicināja viņas regulāru atlaišanu no darba (vienā vietā nestrādāja ilgāk par diviem gadiem).

Atmiņas simboliski izbeidzas ar 1937. gadu, kad Velta apprec Mihailu Pesčetovu, tādējādi iezīmējot jaunu dzīves posmu.

Manuskripts ir ne tikai aizraujoša lasāmviela, bet arī estētiski baudāms mākslas darbs. Gandrīz katru tā lapu rotā kāds Veltas akvareļgleznojums vai grafisks zīmējums. Veltas Vītolas zīmējumi ir izmantoti arī dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas dzejas krājumā "Pasaule zied".