Anda Mitāna atmiņas sadalītas deviņās tematiskās vienībās, kas katra pārstāv nozīmīgu autora dzīves posmu vai interešu lauku:

1. Muzeju rosinātas autobiogrāfiskas atmiņas;
2. Karte no žurnāla "National Geographic Magazine" kā atgādinājums par Latvijas okupāciju un iekļaušanas PSRS neatzīšanu;
3. Skolu (Dabas) muzeja Jaunie naturālisti;
4. Lodīšu pildspalvu ieviešanās padomju skolā;
5. Atmiņas par Eduardu Plataiskalnu – kinoaktieri un prototipu tēlam Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā “Bubis”;
6. Latvijas ceļš uz neatkarības atjaunošanu 1991. gadā: mans vēstījums mazbērniem Ditai un Raulam;
7. Latvijas paplašinātā ekonomiskā zona Baltijas jūrā – ieguvums no padomju slepenās diplomātijas;
8. Atmiņas no Tērbatas ielas 1940–1980.

 "Muzeju rosinātas autobiogrāfiskas atmiņas": Anda ciešā saikne ar muzejiem un kultūras iestādēm aizsākusies jau bērnībā, piedaloties Jauno naturālistu pulciņā Latvijas Dabas muzejā. Šī pieredze ietekmēja viņa profesionālo ceļu bioloģijā un zivsaimniecībā. Vēlāk viņš aktīvi dāvinājis muzejiem personiskus un vēsturiski nozīmīgus priekšmetus un dokumentus, tostarp rakstiskas liecības par skolas dzīvi okupācijas laikā. Viņa dāvinājumi aptver gan bērnības materiālus, gan senus mācību līdzekļus un grāmatas. Andis sadarbojies ar daudzām Latvijas muzeju un kultūras institūcijām, un ar LFK atbalstu plāno digitāli apkopot savas tematiski sakārtotās atmiņas.

"Karte no žurnāla "National Geographic Magazine" kā atgādinājums par Latvijas okupāciju un iekļaušanas PSRS neatzīšanu": 1963. gadā, strādājot Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtā, Andis no Skotijas zinātnieka saņēma "National Geographic Magazine" žurnālu ar karti, kurā bija norāde, ka ASV nav atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Lai gan karte tika glabāta slepenībā padomju laikā, Atmodas laikā viņš to izstādīja kā pierādījumu Latvijas neatkarības idejas dzīvotspējai. Šī karte ilgu laiku kalpoja kā cerības un ticības simbols viņa ģimenē un draugu lokā.

"Skolu (Dabas) muzeja Jaunie naturālisti": šis Anda atmiņu fragments detalizēti atklāj viņa dalību Jauno naturālistu pulciņā (JNP), kas darbojās Rīgas Skolu muzeja paspārnē no 1948. līdz 1951. gadam. Autors jau no bērnības interesējies par dabu, un viņa aizrautība pārtapusi aktīvā līdzdalībā JNP zoologu (vēlāk – ornitologu) grupā. Pulciņā viņš apguva ornitoloģijas pamatus, piedalījās novērojumos, ekspedīcijās, putnu gredzenošanā un būrīšu izlikšanā. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Harijs Mihelsons un Egons Tauriņš, kuri vadīja nodarbības un iedvesmoja akadēmiskiem mērķiem. Anda interese par putniem un dabu pārauga diplomdarbā par melno mušķērāju un pakāpeniski gatavoja viņu karjerai Zivsaimniecības pētniecības institūtā, kur Andis nostrādāja vairāk nekā 50 gadus. Fragmentā iekļautas arī atmiņas par represētajiem biedriem un kultūrvēsturiskie aspekti, kas atspoguļo padomju laika ideoloģiskos ierobežojumus un sabiedrisko fonu.

"Lodīšu pildspalvu ieviešanās padomju skolā": atmiņās aprakstīts, kā 1950. gadu sākumā Latvijā lodīšu pildspalvas kļuva populāras, pateicoties sūtījumiem no ārzemēm un jūrnieku atvestajām precēm, lai gan Padomju Savienībā tās netika ražotas un tika ideoloģiski noraidītas kā “kapitālistu izgudrojums”. Skolās to lietošana sākotnēji bija aizliegta, taču skolēnu vidū tās kļuva par prestižu un ērtu rakstāmrīku. Rīgas 1. vidusskolā 1952. gadā notika skolēnu un skolotāju sapulce, kurā tika mēģināts aizliegt lodīšu pildspalvas, taču komjaunatnes pārstāvja un skolotāju nostājas dēļ aizliegums netika ieviests, un pildspalvas drīz vien tika plaši akceptētas. Teksts sniedz arī detalizētu aprakstu par lodīšu pildspalvu uzpildīšanu un tehnoloģiju tajā laikā.

"Atmiņas par Eduardu Plataiskalnu – kinoaktieri un prototipu tēlam Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā “Bubis”": šis atmiņu fragments sniedz personisku un kultūrvēsturisku ieskatu par kinoaktieri Eduardu Plataiskalnu. Andis atceras viņu kā savulaik klusu un atturīgu klasesbiedru Rīgas 1. vidusskolā (tagad Rīgas Valsts 1. ģimnāzija), kurš vēlāk kļuva atpazīstams ar epizodiskām lomām latviešu filmās, piemēram, "Es visu atceros, Ričard!" (1966). Plataiskalns, iespējams, kalpojis kā prototips Jāņa Jaunsudrabiņa stāsta “Bubis” varonim – vietējam makšķerniekam Garkalnē. Atmiņu fragments atklāj Plataiskalna pieticīgo raksturu, dzīves gaitas un pēdējo nejaušo tikšanos.

"Latvijas ceļš uz neatkarības atjaunošanu 1991. gadā: mans vēstījums mazbērniem Ditai un Raulam": Andis dzimis 1935. gadā un savās atmiņās vēsta mazbērniem par Latvijas sarežģīto vēsturi no neatkarības pasludināšanas 1918. gadā līdz tās atjaunošanai 1991. gadā. Viņš personīgi pieredzējis Latvijas okupāciju, Otrā pasaules kara postījumus, padomju represijas un politisko kontroli, kā arī Latvijas neatkarības kustību un tās kulmināciju 1991. gadā. Tekstā detalizēti aprakstīti gan ģimenes pārdzīvojumi kara laikā, gan sadzīve padomju režīmā, kā arī viņa līdzdalība Atmodas laikā. Andis dokumentē ne tikai vēsturiskos notikumus, bet arī savu pieredzi zinātniskajā darbā un sadarbību ar Latvijas neatkarīgajām iestādēm laikā, kad Latvija atguva savu valstiskumu.

"Latvijas paplašinātā ekonomiskā zona Baltijas jūrā – ieguvums no padomju slepenās diplomātijas": šis apjomīgais atmiņu stāsts hronoloģiski un tematiskā dziļumā atklāj, kā Padomju Savienības slepenā diplomātija un zinātniskā zivsaimniecības sadarbība ar Zviedriju 1980. gados ietekmēja Latvijas pozīcijas Baltijas jūras ekonomiskajā zonā. Andis Mitāns, kā zivsaimniecības pētnieks, aktīvi piedalījās starptautiskās sarunās un organizācijās (piemēram, IBSFC, BZP), palīdzot aizstāvēt Latvijas zvejniecības intereses, tostarp pierādot Latvijas lašu audzēšanas kvalitāti un tiesības uz piekļuvi zivju resursiem. Viņš atklāj arī savas lomas aizkulišu diplomātijā: tika iesaistīts neformālā dezinformācijas misijā, kuras mērķis bija iebiedēt Zviedriju ar iespējamām militārām PSRS akcijām, lai panāktu piekāpšanos strīdus zonu sadalē pie Gotlandes. Galu galā PSRS un Zviedrija 1988. gadā vienojās par Baltijas jūras strīdus zonas sadalījumu, Zviedrijai atdodot 25% Padomju Savienībai. Šī vienošanās vēlāk kļuva nozīmīga Latvijas ekonomiskās zonas noteikšanā pēc neatkarības atjaunošanas.

Autors reflektē arī par padomju cenzūras mehānismiem zinātnē un paša pieredzi slepenības režīmā. Viņš nav bijis kompartijas biedrs, bet pārdomā, vai varētu būt izmantots bez rakstiskas fiksācijas padomju slepenās diplomātijas interesēs.

"Atmiņas no Tērbatas ielas 1940–1980": šis atmiņu vēstījums ir bagāts ar detalizētām liecībām par dzīvi Rīgā 20. gadsimtā. Autors koncentrējas uz savas ģimenes dzīvi Tērbatas ielā 57, kur darbojās vectēva Jāņa Zīles dibinātā vulkanizācijas darbnīca un kur atradās arī ģimenes dzīvoklis. Jānis Zīle bija vienkāršas izcelsmes vīrs, kas ar smagu darbu un apņēmību kļuva par meistarīgu vulkanizatoru. Viņa dibinātā darbnīca izauga par nozīmīgu pilsētas uzņēmumu, kur vēlāk strādāja arī viņa dēls Vilhelms un znoti, kā arī rosījās pats Andis jau kopš bērnības.

Ģimenes sadzīve bija cieši saistīta ar darbnīcas ritmu. Kara laikā šī vieta ieguva stratēģisku nozīmi – darbnīca tika atzīta par militāri nozīmīgu objektu, kas ļāva izvairīties no mobilizācijas un nodrošināja ģimenei salīdzinošu stabilitāti. Remontēja ne tikai auto riepas, bet arī gumijas zābakus, klikatas, degvielas tvertnes un citus priekšmetus. Norēķini bieži tika veikti nevis naudā, bet pārtikā, kas kara apstākļos bija īpaši svarīgi. Ģimene dzīvoja virs darbnīcas, vienkāršos apstākļos, dzīvoklī ar krāsns apkuri, koplietošanas labierīcībām, bet arī ar dažām ērtībām, piemēram, gāzes plīti un pieliekamo. Dzīvoklī mita septiņi cilvēki, tostarp arī vecāmāte Kristīne jeb “Mummīte”, kas pēc gūžas traumas kļuva mazkustīga. Neskatoties uz to, viņa bija emocionāli nozīmīgs ģimenes loceklis – stāstīja pasakas, palīdzēja puisēnam apgūt vācu valodu un dalījās atmiņās par savu jaunību Trikātas muižā. Viņas klātbūtne iemiesoja dzīvu saikni ar dzimtas vecāko locekļu pagātnes tradīcijām. Andis savā bērnībā daudz laika pavadīja darbnīcā, apgūstot praktiskas prasmes un attīstot interesi par tehniskām lietām. Šī pieredze vēlāk ietekmēja viņa dzīves gājumu – viņš kļuva par pētnieku Latvijas Zivsaimniecības institūtā, saglabājot cieņu pret vectēva paveikto, kas mācījis Andim novērtēt meistara garo prasmju pilnveidošanas ceļu un darbu kā vērtību. Anda rakstītajā iekļauti arī sāpīgi un traumatiski brīži – piemēram, apraksts par kaķu iznīcināšanu vācu okupācijas laikā, kas bērnam bija emocionāli grūti saprotams un pārdzīvojams. Tāpat viņš piemin vecmāmiņas nāvi 1944. gadā, kā arī grūto lēmumu neevakuēties no Rīgas, kas vēlāk izrādījās liktenīgs darbnīcai – tā tika slēgta padomju varas laikā pēc nacionalizācijas politikas. Vēstījumā iekļauti arī vēsturiskie notikumi – Pirmā pasaules kara laika evakuācija uz Maskavu, vācu un padomju okupācijas, latviešu leģionāru mobilizācija, Rīgas “atbrīvošana” 1944. gadā un dzīve pēckara padomju realitātē. Šie notikumi tiek atainoti caur personisku pieredzi ģimenes ikdienā, padarot stāstījumu par vienlaikus dziļi subjektīvu un arī kultūrvēsturiski nozīmīgu dokumentu, vienas ģimenes liktenī ieaužot visas Latvijas vēstures krustpunktus.