Valmierietis Kārlis Bukums (1884–1979) ir viens no izcilākajiem Latvijas novadpētniekiem. Viņa senči nāk no Vaidavas un Kocēnu pagastiem. Radinieku nesaprātīga ieteikuma dēļ viņa skolas izglītība aprobežojusies tikai ar četriem gadiem Valmierā un Rubenē. Viņš neilgi mācījies par kurpnieku, strādājis veikalā, bijis grāmatu kolportieris, apguvis fotogrāfa amatu pie D. Spundes Strenčos. Pirmā Pasaules kara laikā kļuvis par invalīdu, zaudējis kāju un ieguvis 4. pakāpes Jura krustu. Pēc kara dzīvojis Rīgā, no 1927. gada Valmierā Meža ielā.

Jau agrā bērnībā vectēvs viņu ievadījis pasaku un teiku pasaulē. Vēlāk viņš sācis tās pierakstīt un ieklausīties arī citu stāstos. 1925. gadā viņš atsaucies uz Annas Bērzkalnes aicinājumu iesniegt visus pierakstītos materiālus Latviešu folkloras krātuvei. Bukuma vākums aizsācies ar publikāciju laikrakstā “Zemgales balss” par Garozas pagasta nosaukumu. Pirmie iesūtījumi sniedz arī informāciju par Bukuma dzīves vietām Rīgā apmēram divu gadu laikā – Lāčplēša, Matīsa, Rēveles un Artilērijas ielā. Uz savām burtnīcām viņš rakstīja “Latvijas folklorai” un redzams, ka viņš pats tās aiznesis (1925. gada nogalē 9 reizes) uz Krātuvi, jo vairākās uz pirmā iekšējā vāka Bērzkalne pēc sarunas ierakstījusi vietas, no kurām gūti materiāli. Kad teicēja Liene Folkrote Bauņos nav pirmajās tikšanās reizēs norādījusi, ka viņa patiesībā nāk no Ternejas, Bukums steidzies ziņot ar pastkarti šo kļūdas labojumu (9.01.28.).

Viena no pirmajām un ražīgākajām teicējām bijusi Bukuma māte Kristīna, dzim. Jēkabsone. Līdz 1927. gada pavasarim Bukums tautasdziesmas rakstījis prozā, bet visa mūža garumā pieraksti uzlabojušies, kārtīgais rokraksts nav mainījies. Viņam daudz izteicienu, sakāmvārdu, mīklu, spēļu, rotaļu, albumpantu izrakstu, tradīciju, ticējumu, buramvārdu, tautas medicīnas, pat viena ziņģu klade no 1902. gada, bet visvairāk teiku, nostāstu un anekdošu, kas bieži ir arī nerātnas. Bez Valmieras un Cēsu puses vēl materiāli iegūti no tukumniekiem un baušķeniekiem. Bukuma vākumā, kā vienā no agrākajiem iesūtījumiem LFK, daudz svītrojumu sarkanajos reģistra numuros, jo iesākumā īpaši atzīmētas lpp un vienības tajās, vēlāk pārlabots tikai uz variantu uzskaiti visā krājumā, tajā 16242 vienības.

Saikne ar folkloristiem turpinājusies vēl līdz 1978. gadam, viņš ļoti vēlējies Valmierā iekustināt folkloras vākšanas kustību, atrast sava darba turpinātājus. No Bukuma ieguvēji bijuši arī valodnieki, kam iesūtīti apvidvārdi un vietvārdi (ap 50 000 vienību), LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā atrodas viņa autobiogrāfija, kas rakstīta 90 gadu vecumā, tagad digitalizēta. Pētīt sava vecvectēva Kārļa Bukuma novadpētniecisko darbību uzsākusi Paula Grīnberga.

Literatūra:

Ancelāne A., Dambe V., Raģe S. Nozīmīga atcere. Literatūra un Māksla 1964. g. 11.IV., 5.

Vīksna M. Zilā burtnīca. (Kārlim Bukumam 100) Liesma 1984. g. 7.IV., 2.

Laime S. Kārlim Bukumam – 130. Letonica. 2015., nr. 29, 224–227.

Sagatavoja: Māra Vīksna

Kolekcija digitalizēta ar Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.