Rīgas Skolotāju institūta audzēkņa, cēsnieka Viktora Ābeles folkloras kolekcija tapusi 1925.-1926. gadā Barona biedrības uzdevumā ar Kultūras fonda finansiālu atbalstu. Kolekcijai pievienota “Darba grāmata” – lakoniska dienasgrāmata, kas ļauj izsekot folkloras vākšanas procesam – apmeklētajām vietām, vācēja veiksmēm un neveiksmēm.

Viktora Ābeles kolekcijā kopumā reģistrētas 853 folkloras vienības. Materiāls ir žanriski vienveidīgs, liecinot par to, ka vācējs teicējiem galvenokārt taujājis pēc dziesmām, kuru pieraksti veido vairāk nekā pusi no visas kolekcijas (389 klasiskās tautasdziesmas, kā arī 90 ziņģes un citas jaunākas cilmes dziesmas). Otrs bagātīgāk dokumentētais folkloras žanrs ir buramvārdi (302) un līdz ar tiem arī ticējumi (57), kas veido vairāk nekā trešdaļu no kolekcijas. Buramvārdus Viktors Ābele nav pierakstījis no teicēju mutvārdu repertuāra, bet gan pārrakstījis no buramvārdu grāmatiņām, ko parasti uz vienu vai dažām dienām aizņēmās no teicējiem. Ābele dienasgrāmatā raksta, ka “pie buramo vārdu pārrakstīšanas aiziet daudz laika, jo uzrakstīti viņi ļoti sliktā valodā, un pie tam arī rokraksts arvien ir ļoti slikts” (20. jūlijs), tāpēc vienas grāmatiņas pārrakstīšana parasti prasīja veselu dienu. Folkloras vākšanas gaitā Ābele kopumā norakstīja 11 šādas grāmatiņas. Pārējie folkloras žanri kolekcijā pārstāvēti minimāli – bez dziesmām un buramvārdiem kolekcijā nonākušas vēl tikai 13 teikas, viens skaitāmpants un viens izteiciens.

“Darba grāmata” liecina, ka Viktora Ābeles folkloras kolekcija tapusi 1925. gada vasarā no 29. jūnija līdz 23. augustam Cēsīs un kaimiņos esošajos Raiskuma un Priekuļu pagastos, kā arī Rencēnu, Ēveles un Jeru pagastā. 1926. gadā krājumam pievienots vēl vienas Rīgā iegūtas buramvārdu grāmatiņas noraksts. Turpinājumā neliels hronoloģisks ieskats kolekcijas tapšanā.

29. jūnijs – 8. jūlijs: Cēsis

Folkloras vākšanas darbu, kurā Viktors Ābele bija iesācējs, viņš sāka savā dzīvesvietā – Cēsīs. Starp pirmajiem teicējiem, visticamāk, bija viņam pazīstami cilvēki. Kā pirmā no teicējām 29. jūnijā minēta 90 g.v. Zane Vītola, kas dzīvoja kaimiņos – Jaunā ielā 2 (Ābele tobrīd dzīvo Jaunā ielā 7; Jaunā iela mūsdienās pārdēvēta par Piebalgas ielu). Savukārt 3. jūlija ierakstā minēts, ka “šodien paspēju pārrakstīt tautas māņus, kurus man atnesa pazīstams skolas biedrs no Raiskuma pagasta”. Kā redzams arī pēc vēlākajiem ierakstiem dienasgrāmatā, Ābele folkloras vākšanas apvidos allaž apmeklējis nespējnieku patversmes. Pirmais šāda veida apmeklējums Cēsu nespējnieku patversmē gan sagādāja vilšanos: “Cēsu pilsētas nabagmājā nav dziesmu gara, un tā no viņas iznācu gandrīz bez ieguvumiem” (3. jūlijs).

16. jūlijs – 2. augusts: Rencēnu un Ēveles pagasti

16. jūlijā Viktors Ābele ieradās Rencēnu pagastā: “Ar šo dienu iesāku apstaigāt Rencēnu pagastu, pie skolotāja Roguļkunga [Paulis Rogulis, Rencēnu Ambas 1. pakāpes pamatskolas pārzinis – S. L.] nozīmēju pagasta plānu.” Jau pirmajā dienā Ābele iegriezās arī Rencēnu pagasta nespējnieku patversmē, kas tolaik atradās netālu no Rencēnu miesta – Timbās, kā arī sāka sistemātiski apstaigāt pagasta viensētas. Vienpadsmit dienu laikā Ābele apmeklēja vismaz 77 Rencēnu pagasta saimniecības, tomēr vismaz vienu folkloras vienību pierakstīja tikai no 16 teicējiem 13 saimniecībās, kā arī no pieciem nespējnieku patversmes iemītniekiem. No ražīgākās folkloras teicējas – 67 g.v. Gustes Ķīvītes Rencēnu nespējnieku patversmē – pierakstītas tik vien kā vienpadsmit dziesmas. Savas neveiksmes Ābele skaidro ar cilvēku aizņemtību vasaras darbos:

“Kā labā siena laikā visi aizņemti no darba un ar uzrakstīšanu neveicās” (18. jūlijs);

“Kā labā darba dienā ieguvumi ļoti vāji. Visi aizņemti darbā. Dažā mājā pat nav neviena vecāka cilvēka mājās, visi aizņemti” (24. jūlijs);

“Darba laiks pie lauku darbiem ļoti izdevīgs un visi aizņemti. Vienā otrā mājā gan atrod kādu vecu māmiņu, bet viņas ļoti aizņemtas mājas saimniecībā” (1. augusts).

Kāds cits ieraksts dienasgrāmatā liecina, ka rencēnieši nepazīstamo, no vienas saimniecības uz citu klīstošo jaunieti uztvēruši ar aizdomām: “Šodien iznāca sadursme ar pagasta policiju. Jaun-Ostermaņos mani uzskatījuši par šaubīgu personu un pa telefonu zvanījuši pagasta policijai. Policists panāca [nosvītrots – noķēra] mani Aičās, kur noskaidroja manus dokumentus” (21. jūlijs).

Interesants dienasgrāmatas ieraksts atrodams 19. jūlijā: “Stukūzī dzīvo kāda pamatskolniece, kura uzrakstījusi vairākas teikas, kuras šai mājā dzirdējusi. Šīs teikas viņa nodevusi Rencēnu pamatskolas skolotājam Lapsiņam, kurš šos pamatskolas skolnieku krājumus sūtīs uz Rīgu, un tā es atradu par nevajadzīgu otrreiz uzrakstīt šīs teikas.” Rencēnu pamatskolas pārziņa Artūra Lapsiņa iesūtītais folkloras vākums – LFK [116] – tapa laikā no 1923. līdz 1939. gadam un ir viena no visapjomīgākajām LFK iesūtītajām pamatskolu folkloras kolekcijām (26 433 vienības). Agrākajām Rencēnu pamatskolas kolekcijas folkloras vienībām, kas pierakstītas 1923. un 1924. gadā, minēts vien pierakstītāja uzvārds, līdz ar to šī Ābeles piezīme varētu ļaut noskaidrot dažu teiku precīzāku pierakstīšanas vietu.

25. un 28. jūlijā Viktors Ābele apmeklēja Rencēnu pagastam kaimiņos esošo Betāniju – Ēveles pagasta nespējnieku patversmi.

4.–8. augusts: Jeru pagasts

4. augustā Viktors Ābele ieradās Rencēnu pagastam kaimiņos esošajā Jeru pagastā: “Vispirms nogāju līdz pagastmājai un nozīmēju pagasta plānu”. Savukārt pēc vairāku viensētu un Jeru pagasta nespējnieku patversmes apmeklējuma “tuvojās vakars un bij jārūpējas par naktsmāju.” Jeru pagasta nespējnieku patversmi Ābele turpmākajās dienās apmeklēja vēl divas reizes, secinot, ka atkārtota atgriešanās vairoja teicēju uzticēšanos un atvēra viņu “dziesmu vāceles: “8. augusts. Vēlreiz atgriezos atpakaļ uz pagasta nespējnieku māju un te tagad atradu labu krājumu dažādu dziesmu. Kaut gan jau te uzrakstīju, tad tomēr dziesmas vēl neatkārtojās, bet gan arvien pateica neuzrakstītas dziesmas. Vecās mātes un tēvi, kuru dziesmu vāceles jau kādas dienas agrāk bij aizkustinātas, šoreiz atvēra savas vāceles. Ar maziem pārtraukumiem rakstot, pagāja gandrīz visa diena. Tad atlika tik uzrakstīto pārrakstīt. Ar šo dienu ar atstāju Jeru pagastu un nobraucu atpakaļ uz Cēsīm.” Viktors Ābele no Jeru pagasta nespējnieku patversmes iemītniekiem kopumā pierakstīja vairāk nekā 120 dziesmas, tostarp no 74 g.v. Mārietas Kriķes – 30, no 66 g.v. Annas Boķes – 25 un no 50 g.v. Kristīnes Rusmanes – 23 dziesmas.

15.–23. augusts: Priekuļu pagasts

Pēc atgriešanās Cēsīs un nelielas atpūtas Viktors Ābele 15. augustā apmeklēja 50 g.v. Almu Melderi Veselavas pagasta “Rāceņos” (mūsdienās Priekuļu pagastā), kas izrādījās viņa ražīgākā teicēja: “Šodien nogāju uz Veselauskas pagasta Rāceņu mājām. Jau agrāk dabūju zināt, ka te ir lielas dziesmu teicējas. Te izdevās uzrakstīt pāri par simtu dziesmu. Jāatzīmē, ka vēl līdz šim man nav bijusi izdevība no vienas teicējas tik daudz uzrakstīt. Un ar lielo ieguvumu padusē itin priecīgi devos uz Cēsīm atpakaļ.” No Almas Melderes kopumā tika pierakstīta 151 dziesma. Tāpat jāatzīmē, ka no Almas Puķītes Priekuļu pagasta “Sostēs” šajās dienās tika pierakstītas 66 dziesmas. Ar šīm teicējām Ābele noslēdza gandrīz divus mēnešus piekopto folkloras pierakstītāja arodu.

Viktora Ābeles folkloras vākšanas dienasgrāmata ļauj izsekot tam, kā sākotnēji diezgan neveiksmīgie teicēju meklējumi, divu mēnešu gaitā noslīpējot folkloras vācēja prasmes, pamazām tomēr sāka dot rezultātu, atrodot arvien labākus teicējus un dokumentējot arvien plašāku teicēju repertuāru.

Aprakstu sagatavoja Sandis Laime