Kolekciju LFK [51] veido Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcai” vāktie un iesniegtie folkloras materiāli, kas izmantoti vārdnīcas šķirkļos kā leksikas lietojuma piemēri. Vārdnīca ir viens latviešu filoloģijas un kultūras vēstures stūrakmeņiem ar zinātnisku un simbolisku vērtību. To veido seši sējumi ar vairāk nekā 125 tūkstošiem šķirkļu: Mīlenbahs, K. (1923–1932). Latviešu valodas vārdnīca. 1.–4. sēj. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. Rīga; Endzelīns, J., Hauzenberga, E. (1934–1946). Papildinājumi un labojumi K. Mülenbacha Latviešu valodas vārdnīcai. 1.–2. sēj. Rīga: Kultūras fonds. Mīlenbaha un Endzelīna veikums, kura noslēguma posmā darbojusies arī baltu filoloģe Edīte Hauzenberga-Šturma, 2009. gadā iekļauts Latvijas kultūras kanonā. 

Materiālus Latviešu folkloras krātuvei nodevis profesors Endzelīns. Būdams ne vien Latvijas Universitātes mācībspēks – Filoloģijas un filozofijas fakultātes pirmais dekāns (1920‒1923), Baltu filoloģijas nodaļas izveidotājs un vadītājs (1921‒1940), bet arī  1924. gadā dibinātās Latviešu folkloras krātuves kolēģijas loceklis (kopā ar Annu Bērzkalni, Pēteri Šmitu, Ludi Bērziņu un Jāni Kauliņu), Jānis Endzelīns saredzēja šo vārdnīcas materiālu piekritību folkloristikas nozarei. Pārējās “Latviešu valodas vārdnīcas” manuskripta daļas un materiāli glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā, Rakstniecības un mūzikas muzejā un citās dokumentu krātuvēs.

Kolekcijas pamata daļu – LFK [51a] – veido dažādu apvidvārdu un citu īpatnu latviešu valodas vārdu pieraksti un leksikas paskaidrojumi līdz ar folkloras piemēriem. Tā aizsākta 1925. gadā un vairākkārtējiem papildinājumiem noslēgta 1945. gadā. Šai kolekcijas daļā reģistrētas pavisam 739 folkloras vienības. Visvairāk pārstāvētie žanri ir latviešu tautasdziesmas, taču rodamas arī pasakas, teikas, anekdotes, kā arī citas negaras vienības – mīklas, skaitāmpanti, ziņģes, paražas, ticējumi, tautas frazeoloģija, leksika un viens bērnu rotaļas pieraksts (LFK 51a, 134). Pārstāvētas daudzas Latvijas vietas: Jelgava, Mērdzene, Lubāna, Taurene, Viļāni, Rūjiena, Vidriži, Krimulda, Vecpiebalga, Blīdene, Alsunga u. c.

Līdzās citiem folkloras pierakstītājiem kolekcijā ir Endzelīna (LFK 51a, 291–370) un Mīlenbaha (LFK 51a, 383–614) pašu krātie dialektu materiāli. Ar sarkanu zīmuli vietumis pasvītroti vārdnīcai noderīgie vārdi, kā arī to dzirdēšanas vieta. Saglabātas atsevišķas iesūtītāju piezīmes, piemēram, adresāta minējums Prof. J. Endzelina kgm vai norāde uz konkrētu aicinājumu presē, kas pamudinājusi nākt talkā vārdnīcas materiālu vākšanā. Vārdnīcai atlasot senākus rokrakstus, kolekcijā pārstāvēti tādi folkloras vācēji kā Kristaps Alksnis-Zundulis (LFK 51a, 616–622) un Āronu Matīss (LFK 51a, 380, 640 un 656–658). Folkloras materiāli noderējuši kā leksikogrāfijā, tā dialektoloģijas studijās. Kvalitatīvus, komentētus Sarkanmuižas izloksnes paraugus fonētiskajā transkripcijā sniegusi baltu filoloģijas studente Tekla Šmite (LFK 51a, 210–261).   Rīgas Skolotāju institūta audzēkne Angelika Niklase aprakstījusi Vecpiebalgas izloksni (LFK 51, 628–632). Savukārt papildinājumus Zasas izloksnei (LFK 51a, 656–658) uzrakstījis  Mārtiņš Navenickis Zasas nespējnieku namā.

Kolekciju papildina izraksti no Jāņa Misiņa manuskriptu krājuma – LFK [51b]. Zaraviča 1882. gada rudenojums un 1884. gada vasarojums aptver 325 folkloras tekstu variantus, galvenokārt dažādus vārdus un izteicienus. Kolekcijas trešo daļu LFK [51c] veido Gustava Ozoliņa 1884. un 1914. gadā Lejasciemā pierakstītās tautasdziesmas, pavisam 542 vienības, kā arī zaldātu dziesma krievu valodā (LFK 51c, 543).

Aprakstu sagatavoja: Rita Grīnvalde