[1268] ir divu brāļu aknīšānu kopkrājums rakstīts fonētiskajā transkripcijā. No 1.-852. vienībai materiālus ir devis valodnieks, literatūrzinātnieks Krišjānis Ancītis (1911-1963), kas darbu uzsācis kā baltu filoloģijas students 1931. gadā, bet vēlāk vācis materiālus grāmatai "Aknīstes izloksne", kas iznākusi tikai 1977. gadā. Viņa galvenās teicējas ir vecmāmiņa Ieva Ancīte no Biržiem un māte Emīlija (dzimusi Mežaraupe), folkloru papildina valodnieciski vērojumi un pētījumi.

Krājumu ar 430 folkloras vienībām nobeidzis brālis literatūrzinātnieks, rakstnieks Valdemārs Ancītis (1921-2006), kura vārds iesākumā netiek uzrādīts, jo vairāk kā gadu pēc Otrā pasaules kara viņš slēpies savās mājās Kriškānu Ancīšos aiz skapja un daudz pierakstījis pēc atmiņas. Teicēji bijuši vecāki, kaut pats uzrādījis tikai savu māti, bet stāstītājs bijis galvenokārt tēvs (atklāts personīgā sarunā). Tikai no 1948. gada brālis atļāvies pierakstīt Valdemāra vārdu. V. Ancītim vēl sava kolekcija [2008], kurā folklora vākta no literāta, bibliogrāfa Kārļa Egles Vidzemē.

Skat: Bušmane B., Vīksna M. Krišjāni Ancīti pieminot. Linguistica Lettica 2001. g. Nr. 9, 233.-238. lpp.

Vīksna M. Pārdomas, Valdemāru Ancīti lasot. Dziesmusvētki. 2001., Nr. 3, 29. lpp.