Rīgas Franču liceja vākums

Rīgas Franču licejs savā 100 gadu pastāvēšanas laikā gandrīz 50 gadus saucies Anrī Barbisa Rīgas pilsētas 11. vidusskola. Zem šī nosaukuma skolas audzēkņi pierakstījuši folkloru kolekcijā [1769] no 1946. līdz 1950. gadam. Materiālu vākšanu organizējusi un vadījusi latviešu valodas skolotāja, folkloriste Vilma Greble (1906–1991), kas jau no 1945. gada paralēli strādājusi Folkloras institūtā. Viņas interešu lokā bijusi bērnu folklora, cīņas dziesmas un uzspiestā padomju folklora, vēlāk bibliogrāfiju veidošana un latviešu tautasdziesmu pētniecība. Kolekcijā kopā atrodama 2891 folkloras vienība: no tām 552 ticējumi; 487 sakāmvārdi un 223 izteicieni; 345 tautasdziesmas; 316 mīklas; 18 pasakas; 56 teikas; 286 anekdotes; 72 nostāsti; 142 ziņģes; 119 bērnu folkloras teksti; 79 rotaļas; 18 albuma panti, 40 buramvārdi; 68 tautas medicīnas piemēri u. c. Materiāla reģistrators atzīmējis, ka 120 varianti ir padomju folkloras paraugi, vēl īpaši “kolchoziem” veltīti 42, bet Lielajam Tēvijas karam 5, 9 ir revolucionārās dziesmas.

Materiāls līdz 1948. gadam ir ļoti atšķirīgs gan audzēkņu personību, gan arī noformējuma ziņā no 1950. gada pierakstiem padomju laika burtnīcās. Pēc skolēnu folkloras kolekcijām iespējams pētīt skolu vēsturi. Grebles skolēni no 11. un 12. klases šajā periodā bijuši vēlākie mākslinieki Jurģis Skulme un Normunds Zvirbulis, arheoloģe Ieva Šnore (Cimermane), diriģente Ausma Derkevica, arhitekti Voldemārs Šusts, Andris Galenieks, Normunds Vijups, Tālivaldis Nikovskis, teātra zinātnieks Māris Grēviņš, aktieri Imants Adermanis un Elmārs Ozols, enerģētiķis Zigurds Krišāns, jurists Valters Šulcs, fotogrāfs Gunārs Auders, visvairāk izcili mediķi – Dzintars Popens, Valts Raits, Gundaris Vētra, Guntis Vitenbergs, Haralds Voskis. Grūtāk iepazīt meiteņu profesijas. Zināms, ka Regīna Grīsle-Zariņa bija operdziedoņa Kārļa Zariņa dzīvesbiedre, Rūta Galeniece precējusies ar klases biedru Gundari Vētru.

Skolēnu folkloras vākumā jūtama skolotājas Grebles klātbūtne, nosakot tēmas, papildinot ziņas par teicējiem. Pirmais lūgums bijis pierakstīt laika pareģošanas novērojumus (LFK 1769, 1–219) no sev pieejamiem teicējiem, kolekcijā aptverti ļoti plaši Latvijas reģioni. Nikovskis devis materiālus no Dunalkas, Raits no Doles, Vijups no Rīgas Buļļu ciema, Voskis no Litenes u. c. Jaunieši rosināti pierakstīt skolēnu folkloru – valodu, žargonu, špikošanas paņēmienus u. c. Kāda moderna mīkla par tramvaju – “Gaida kā ēzelis, cīnās kā lauva, karājas kā mērkaķis, aiziet kā nopērts kaķis” (LFK 1769, 330), atzīta par padomju folkloru. 8. klases audzēkne Inta Spēlīte no Lizuma pierakstījusi savu kaimiņieni Madi Žagari (LFK 1769, 359–492) Veckolaņģos, pēc astoņiem gadiem viņu iztaujājusi un vēlāk arī viņai rakstījusi nekrologu Vilma Greble. Made Žagare ir viena no izcilākajām un visvairāk pierakstītajām teicējām. Šajā kolekcijā redzams, ka pie viņas teiktajām dziesmām pievienoti arī citas kolekcijas [1797] reģistra numuri, lai varētu salīdzināt un pētīt viņas repertuāru.

Pēc skolotājas Grebles aicinājuma rotaļas un spēles bijis jāpieraksta pašiem no sevis vai vecākiem, tieši kādas spēles spēlējuši bērnībā. Visi puiši aprakstījuši kara spēles – Andris Galenieks no sava tēva Friča Galenieka, kā “karots“ Pampāļos viņa jaunībā (LFK 1769, 513). Skulme uzzīmējis blokmāju plānu, lai precīzāk atspoguļotu latviešu un vācu zēnu cīņas Ausekļa ielā (LFK 1769, 536). Šustam dots plānojums “kariņa” norisei Rēzeknē (LFK 1769, 539). Vijups atspoguļojis kara spēles ziemā (LFK 1769, 542). R. Rundans atzinies, ka Ropažos rotaļājies ar spridzekļiem un mežā atrastiem ieročiem (LFK 1769, 1756). Bijis arī lūgums skolēniem aprakstīt savus briesmīgākos piedzīvojumus. Tālivaldim Nikovskim tie saistīti ar pirmajām nomestajām bumbām kara sākumā (LFK 1769, 533), Valtam Raitam ar jauniešu ķeršanu uz ielas Ventspilī kara beigās, lai nosūtītu uz darbiem Vācijā, kad izvairīties ļāvusi tikai labā vācu valoda (LFK 1769, 534). Māris Grēviņš pierakstījis no sava tēva, kura biogrāfiju sniegusi Greble, vairākas teātra anekdotes un stāstu par sava vectēva izglābšanos no nošaušanas Zaļenieku pagastā 1905. gadā. (LFK 1769, 1141).

Pirmās dziesmas un anekdotes, kas pieskaitāmas padomju folklorai, devusi Ieva Šnore (LFK 1769, 713–717), iespējams, savu vecāku vēsturnieku ietekmē. Ausma Derkēvica materiālus vākusi kopā ar Jāni Vītolu un iesniegusi tos mašīnrakstā (LFK 1769, 724–739), kāds teicējs nodēvēts par lauku proletārieti, bet padomju anekdoti teicis ķīmijas skolotājs Kārlis Kārkls. Nākamais jurists Valters Šulcs par sevi rakstījis – 18 g. v. skolnieks, īpašumi nekādi nepieder (pirms LFK 1769, 1757). Skolniece Nora Dombrovska pierakstījusi poliklīnikā tautas medicīnas variantus un padomju anekdotes un nostāstus no karavīriem – štāba priekšnieka palīga un gvardes vecākā leitnanta (LFK 1769, 1098–1140). Viens no centīgākajiem folkloras vācējiem bijis Bruno Lasmanis, kas nācis no Skultes Lielmankiņiem (LFK 1769, 1210–1517), viņš iesniedzis arī dziesmu kladi (LFK 1769, 2091–2117) un sadarbojies, jau studējot LVU ķīmiju, ar bijušajiem skolas biedriem, arī kā teicējs, izstāstot savu variantu ļoti populārai šīs kolekcijas anekdotei – par Hitlera nonākšanu debesīs un tur pastrādātajiem nedarbiem (LFK 1769, 2752). Lasmaņa vākumā pārsteidzoši atrodas 1948. gadā pierakstītas un iesniegtas četras anekdotes par Staļinu, tās ar zīmuli rūpīgi pārsvītrotas un nav reģistrētas (starp LFK 1769, 1371 un 1372; aiz 1769, 1470). Tas nozīmē, ka tās uzskatāmas par neeksistējošām, kaut ir laikmeta liecība un pilnībā varētu pārstāvēt padomju folkloru.

Pēc Lasmaņa dziesmu kladēm 1949. gadā ienākušas tikai divas folkloras vienības, bet 1950. gadā ar Arigo Selena Krustpils stacijā no kāda kolhoznieka pierakstīto dziesmu (LFK 1769, 2120) sākas jauns laikmets skolēnu folkloras vākumā. Visi materiāli fiksēti burtnīcās, jūtams mazliet haoss pierakstos, ar skolotājas Grebles roku pārrakstītas dažas kolhoznieku dziesmas, tad parādās nereģistrēti dublikāti, teicēju adresēs minēti arī kolhozu nosaukumi – "Jugla", "Dzirkstele", "Pamats", "Gaišais ceļš", "Vorošilovs", "Ausma". Nākamais tiltu būvētājs Raimonds Maslovskis savus vērtīgos guvumus iesniedzis melnrakstā (LFK 1769, 2639–2712). Viscentīgākajam padomju folkloras vācējam Greble atzīmējusi – “paša Arigo Selena sacerētas”, daļa pierakstīta no Olgas Sproģes (LFK 1769, 2825–2846), dota viņas fotogrāfija un kāds skaitāmpants – Priecīgs, priecīgs esmu es, / Jo še valda Padomes (LFK 1769, 2826). Tieši kolhoznieku dziesmas vēl pierakstījusi Inta Cīrule (LFK 1769, 2124–2209), viņas labākā teicēja padomju folkloras laukā 35 g. v. kolhozniece, lopkope Sofija Dzirkale, kurai ir mīkla – Kurā zemē saule nekad nenoriet? (PSRS) (LFK 1769, 2163). Arianai Vinterei (LFK 1769, 2315–2351) visvairāk jaunās, grūti meklētās folkloras teicēji, arī visvairāk citētais “klasiķis” 80 g. v. kolhoznieks Fricis Akmens no Jaungulbenes Akmeņiem. 1950. gadā Latvijas PSR ZA Folkloras institūta izdotajā un Jāņa Niedres sakārtotajā “Latviešu padomju folklora” no 178 vienībām Anrī Barbisa skola devusi 24 variantus. Citā tāda paša nosaukuma divos izdevumos 1952. un 1953. gadā no kolekcijas [1769] – 15 kolhoznieku dziesmas un 5 varianti, kas veltīti Lielajam Tēvijas karam. Grāmatu sakārtojušas Alma Ancelāne un Vilma Greble. Patētiski varētu teikt: Franču licejs – padomju folkloras kalve.

1950. gadā skolēni (ļoti maz puišu) vākuši arī daudz bērnu folkloras, skolotāju valodu, leksiku, anekdotes, nostāstus. Vairākkārtēji par teicējiem izmantoti skolotāji; jau pieminēts ķīmijas pasniedzējs Kārkls; no astronoma Heinriha Sprances vairāki mēģinājuši pierakstīt leģendas par Galileo Galileju, bet materiālā tām noņemti reģistra numuri; vēl iztaujāts dziedāšanas skolotājs E. Elksnītis un vēsturniece Rautenšilde, kas devusi padomju anekdotes, kurās izzobots Ulmanis. Skolniece A. Pāvulsone izjautājusi franču valodas skolotāju, mūziķi, dzejnieci Abgaru Miķelsoni (LFK 1769, 2713–2722), kas pastāstījusi par savu tikšanos un kultūrvēsturiskiem notikumiem saistībā ar Raini, Malvīni Grīnbergu, Emīlu Dārziņu, Jāni Jaunsudrabiņu. Visu kolekciju noslēdz Evalda Jankovska iesniegtā, 1938. gadā veidotā dziesmu klade (LFK 1769, 2889–2891), kas nav iepatikusies folkloristiem, un no tās reģistrētas tikai trīs vienības, bet vizuālais materiāls kā vienīgais pušķo visu kolekciju.

Sagatavojusi Māra Vīksna.