Kolekciju veido LFK horeogrāfijas pētnieka Harija Sūnas apkopotās horeogrāfiskās folkloras anketas un mūzikas skolotāja Voldemāra Kažoka Gārsenes mūzikas materiāli. Manuskriptā bijušas 444 anketas, no kurām saglabājušās 370, pārējās zudušas. Reģistrētas 2971 folkloras vienība – ne tikai dejas, rotaļas un spēles, bet arī horeogrāfiskie zīmējumi, paražas, ticējumi, svētku un ikdienas dzīves apraksti, vietvārdi un personvārdi, bērnu dziesmas, tautasdziesmas un ziņģes, melodijas, tāpat arī, piemēram, tautas deju ansambļa "Gundega" sagatavotā folkloras programma "Sadancošana Gaujas līčos" starptautiskajam folkloras festivālam "Baltica – 88", rotaļu, rotaļdeju un deju apraksti, kā arī padomju saimniecības "Bārta" etnogrāfiskā ansambļa anketa. Tāpat kolekcijā iekļauti Harija Sūnas teoriju un atziņu atstāstījumi. 

Anketas aizpildījuši pārsvarā latvieši, bet arī četri krievi, pieci poļi, divi baltkrievi, viena lībiete. Piecas anketas aizpildītas krievu valodā. Daļa teicēju nav norādījuši tautību. 

Materiāli pierakstīti laikā no 1965.–1994. gadam, taču tajos iespējams rast informāciju arī par 20. gadsimta pirmo pusi, jo daži no anketu aizpildītājiem dzimuši 19. gadsimta beigās. Tās aizpildījuši Harija Sūnas studenti un vecāka gadagājuma cilvēki, kurus aptaujājuši studenti. Materiāli LFK arhīvā nodoti periodiski. Kad saņemtas anketas, Sūna tās reģistrēja arhīvā, jo anketu vākšanas laikā bija horeogrāfijas pētnieks LFK. 

Kolekcijā ir anketas no šādiem gadiem: 1965., 1969., 1970., 1971., 1972., 1977., 1978., 1981., 1983., 1984., 1985., 1987., 1988., 1989., 1990., 1991., 1992., 1993., 1994. Kultūras ministrijas kursu laikā vidēji aizpildītas 15 anketas gadā. Turpmāk aizpildītāju skaits variēja. 1977. gadā Harijs Sūna sāka docēt Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (tagad JVLMA). Tur docēja kursu "Latviešu deja", kurā studentiem bija jāaizpilda anketas. Tāpat 1991./1992.–1993./1994. mācību gados Sūna vadīja latviešu horeogrāfiskās folkloras lekcijas Latvijas Universitātē, kur tika veikts tas pats. Tā kā anketas aizpildīja studenti, tās ne visas ir vienlīdz kvalitatīvi aizpildītas. Ir gan tādas anketas, kurās plaši un kvalitatīvi dokumentēts gan vēsturiskā laika fiksējums, gan deju apraksti, gan arī tādas, kuras aizpildītas tikai formāli. Tomēr, neskatoties uz to, kolekcija kopumā sniedz vērtīgu ieskatu 20. gadsimta Latvijas dejas vidē. 

Krājuma sākumu veido Kultūras ministrijas kursu apmeklētāju pieraksti. Par šo materiālu Harijs Sūna rakstījis: "Materiāli savākti Latvijas Kultūras ministrijas rīkotajos republikāniskajos deju kolektīvu vadītāju kursos. Apmācot kursantus pierakstīt horeogrāfiskās norises, uzdevu kā mājas darbu uzrakstīt "Horeogrāfiskās folkloras pierakstus" pēc klāt pieliktas formas Nr.1". Anketas bija veids, kā iemācīt fiksēt horeogrāfiju un tās izpildīšanas kontekstu, tā veidota tā, lai sākotnēji teicējs atminētos bērnības norises, bet noslēgumā pierakstītu arī pieraksta veikšanas laikā esošo. Tādējādi iegūstama secīga informācija par teicēja dzīvi saistībā ar dejošanu visos dzīves posmos. Vēlākajos gados anketu aizpildīšana bija JVLMA un LU studentu pārbaudes darbi Sūnas docētajos studiju kursos, tālab daļā materiālu atrodami viņa komentāri. Kopš Sūnas dalības LFK ekspedīcijās šāda tipa jautājumi tika izmantoti arī tajās. 

Anketās sniegtā informācija spilgti atspoguļo laikmetu un dejas mainību. Fiksētas bērnībā izpildītās norises un tradīcijas, kā arī anketas aizpildīšanas brīdī praktizētais. Tāpat iespējams apzināt gan tradicionālās dejas, gan skatuviskās tautas dejas, gan dažādas modernās dejas. Anketās iegūstamas ziņas par norisēm visā Latvijas teritorijā, tai skaitā Abrenē, kā laukos, tā lielākajās pilsētās. 

57% teicēju dejojuši un gājuši rotaļās pirms uzsākuši mācības skolā. Mājās, pagalmā vai laukos, spēlējoties kopā ar citiem bērniem vai pieaugušajiem, dejoja un gāja rotaļās lielākā daļa – 134 cilvēki, bet bērnudārzos – 43. Anketās, kurās ir norādītas personas, kuras iemācījušas dejot, ir minētas mammas, vecmammas un vecvecmammas. 33% atbildējušo pirmo reizi dejoja vai gāja rotaļās sākumskolā vai pamatskolā. Minēti arī sarīkojumi, brīvstundas un deju kolektīvi, kas veido atlikušos 10%. 315 anketās sniegtas ziņas, cik bieži anketu aizpildītāju bērnībā notikuši sarīkojumi, kuros varēja dejot – atpūtas vakari, diskotēkas, viesības, balles, svētku pasākumi. Tie galvenokārt notikuši kultūras namos, ciemu klubos un skolās – vietās, ko apmeklēja bērni. Bieži minēts, ka dejoja mājās kopā ar kaimiņiem un radiniekiem. Pēcāk anketās iezīmējas, ka pieaugušo vecumā dejots mazāk – aizņemtības dēļ, kā arī, pārceļoties uz dzīvokļiem, tur nav gana vietas, tāpat pieejams arvien vairāk citu izklaižu. 

Bērnībā dejotie populārākie deju veidi studentiem un viņu aptaujātajiem cilvēkiem atšķiras. Vecākie respondenti visvairāk dejojuši balles dejas (īpaši izcelts valsis un fokstrots), taču studenti dejojuši modernās saviesīgās dejas. Tautas dejas abas teicēju grupas izpildījušas vienlīdz daudz. Bet anketās labi redzams, ka studenti dejojuši daudzveidīgākas un dažādas jaunāku laiku dejas nekā vecākie respondenti. Valsis un dažādi tā veidi iezīmējas kā populārākā deja. 

Anketās dokumentēti arī citi interesanti fakti. Piemēram, bērni nedrīkstēja dejot visas dejas, ko vēlējās. Vairākkārt rakstīts, ka viņi drīkstējuši dejot tikai valšus vai tango, citas dejas aizliedza. Kā īpaši nevēlamas izceltas modernās dejas Kadrilis jeb Kadriļa, Diksītis un citas dejas, kas neatbilda izpildītāja vecumam. Tās uzskatīja par pieaugušajiem domātām dejām, jo bija jādejo pārī, ciešā kontaktā ar partneri. Gadījums Atašienē 20. gs. pirmajos gados aprakstīts šādi: "Tur visus smurguļus nemaz klāt nelaida. Bērnībā atlicis tikai noskatīties. [..] Acīgāks un manīgāks ganu puika šad un tad, kad citādi nesanāca vajadzīgais pāru skaits, uz laiciņu tika pie vārda. Bet, tiklīdz atnāca kāds vērā ņemams dancotājs, tā pusaudžus dzina projām. [..] Akmeņu dejā dalību nav ņēmis, jo baidījies, ka visu priekšā būs meita jābučo. Un ar sievu vairs nebijusi nekāda luste" (LFK 1969, 274–283). 1920.–1930. gados Madlienā mazi bērni nedrīkstēja izpildīt Kadrili: "Māte teica, ka to varēja dejot tikai lielās meitas, bet puiši tikai ar savām izredzētajām" (LFK 1969, 824-825). Ērgļu pagastā 1920. gados bērniem aizliedza dejot Diksīti, ko vecākā paaudze saukusi par vēderu berzēšanu. To dejojot, dziedāja vārdus: "Vēlu, vēlu vakarā iebrauc žīdiņš muižiņā" (LFK 1969, 1737–1751). Tāpat lasāms daudz interesanta arī par dejošanu padomju laikos, skolās, pasākumos, tautas deju pulciņos, profesionālajā dejā, kā arī iezīmējas ikdienas uzskati, varas atļautais un aizliegtais, Jāņu un Ziemassvētku svinības un citas sociālās un politiskās vēstures reālijas.

Kolekcijas 52. aploksnē atrodams atmiņu krājums par Hariju Sūnu. Atmiņas pēc Harija Sūnas nāves apkopojis komponists un diriģents Georgs Dovgjallo, zinātniskā konsultante – Jadviga Darbiniece, noformējuma autors – Aldis Pūtelis. Krājums sākotnēji plānots kā grāmata, taču tā nav izdota. Iecerēts tajā iekļaut biogrāfiskas ziņas, H. Sūnas laikabiedru (studentu, kolēģu, draugu, radinieku) atmiņas, bibliogrāfiju, Sūnas radīto deju sarakstu, fotogrāfiju izlasi, taču viss materiāls nav saglabājies. Atmiņas pierakstītas 2002.–2004. gadā, bet krājums pēdējo reizi rediģēts 2006. gadā. Manuskriptā saglabājušies dažādi komentāri, labojumi, arī dublikāti. Krājuma nobeigumā atrodami daži avīžu raksti par Hariju Sūnu.

Aprakstu sagatavoja: Elīna Gailīte