Friča Gulbja (Viļa Veldres) folkloras vākums

Vandzenes un Tukuma pusei nozīmīgs vēstītājfolkloras vākums, kurā jo sevišķi daudz pierakstītas teikas par vietām, notikumiem un personām tuvākā un tālākā apkārtnē, arī spoku stāsti. Materiālus savācis un LFK 1928. gadā iesūtījis Rīgas Skolotāju institūta audzēknis Fricis Gulbis (1908–1940), kurš vēlāk tapa pazīstams kā rakstnieks ar pseidonīmiem Jānis Trimda un Vilis Veldre. Strādājis laikraksta "Brīvā Zeme" redakcijā. Vairāk informācijas par Friča Gulbja literāta gaitām sk. literatura.lv.

Kolekcijas 120 manuskripta lappusēs pierakstītas 546 folkloras vienības. Vākums kopumā ir žanriski viendabīgs. Tajā lielākoties sastopama vēstītājfolklora – garas sadzīves un brīnumpasakas pasakas, vietas un vēsturiskās teikas, anekdotiski nostāsti. Otra lielākā žanru grupa ir ticējumi, kas pierakstīti lielākoties Vandzenē, tostarp arī sapņu skaidrojumi. Vākuma beigās vairākas lappuses pierakstītas ar buramajiem vārdiem.

Folkloras vākums tapis, kad Fricim Gulbim ir divdesmit gadu un viņš mācās Rīgas Skolotāju institūtā – tolaik lielākajā skolotāju kalvē Latvijā, kuru vada tā dibinātājs, folkloras pētnieks un literatūrzinātnieks Ludis Bērziņš. Institūts gan pabeigts netika, jo Gulbis nonāca konfliktsituācijā ar institūta vadību un no mācību iestādes izstājies. Tā kā pie materiāliem izdarītas atzīmes par zīmju skaitu tekstos, noprotams, ka materiāli sūtīti uz Latviešu folkloras krātuvi, lai saņemtu atlīdzību, kas bija ierasta prakse LFK darbības sākuma gados. Savāktie materiāli Latviešu folkloras krātuvei iesūtīti piecos piegājienos no 1928. gada februāra līdz decembrim.

Vairums folkloras materiālu Fricis Gulbis pierakstījis Vandzenes apkārtnē, kas ir viņa dzimtā puse, un arī no savas mājas – Vandzenes pagasta Sīlenes Kalēju – iedzīvotājiem. Kā var spriest pēc tautas skaitīšanas datiem, Kalēji ir bijusi paprāva māja, kur, piemēram, 1941. gadā, kad to īpašnieks pats Fricis Gulbis vairs nav šajā saulē, dzīvo pat 37 personas. No Kalēju mājām teicēju vidū ir Friča māte Emīlija Gulbe (tolaik 55 gadu veca) un Anna Gulbe (abas ienācējas no Džūkstes), Anna Štramdiere, Lonija Platā un Hilda Upesjure, kas kopīgi izstāstījušas daudzus ticējumus, arī Malvīne Zamberģe apmēram 18 gadu veca un viņas tēvs.

Pārējie Vandzenes teicēji – Sofija Šakale, Jānis Paeglis Oktes Lauksargos, apmēram 80 gadu vecs, Vilis Lāčiņš Oktē, Līna Zommerfelde Sniķeros, Paulīna Otto Dārtes muižā, Pauls Kleingofs, Ernests Forstmanis, Anna Simsone Oliņos, Ernests Legzdiņš Vandzenes muižā, Roberts Bērzs Iģenē, Vera Holcmane Tieviķos, Kārlis Petrovskis Arājos. Talsu Nogalē: Līze Jēkabsone, Kārlis Kulps Jaunciemā, Alise Didriksone.

Pierakstīto teicēju vidū ir arī Pirmā Pasaules kara laikā bēgļu gaitās Krievijā un Ukrainā sastapti cilvēki. Daudz teikusi Beņdžu mamma, apmēram 65 gadu veca, dzīvojusi Tukuma Anneniekos. Gulbis viņu saticis Rostovā pie Donas, kad arī Beņdžu mamma viņam izstāstījusi pasakas. Vai pieraksti tapuši jau tad vai pēc atmiņas pierakstīti vēlāk, tas nav zināms. Teicēju vidū ir arī Zābaku vecmāmiņa, kura arī nākusi no Annenieku pagasta, bet mirusi Krievijā, arī stendenietis Jānis Heniņš, apmēram 40 gadu vecs, un kāds Brozlauskis, apmēram 70 gadu vecs, un kāds Dzelzkalns, kam nav minēts vārds.

Friča Gublja teicēju vidū arī institūta biedri – Konstantīns Blaus, kurš tobrīd studē tajā pašā klasē un Rīgā ieradies no Druvienas, arī Valters Galviņš no Lizuma, Ernests Zālītis no Matīšiem, Elmārs Kaprāns no Vecgulbenes, Valdis Grudulis no Mētrienas, Z. Krēsliņš no Piebalgas, Arveds Donis no Sabiles. No kursabiedriem pierakstītas teikas un nostāsti, kas saistīti ar viņu dzimtajām vietām. Folklora pierakstīta arī no tolaik 70 gadu vecās Gotlībe Grunava (arī Gruno), kas dzīvojusi Rīgā Kaiju ielā 1, kur atnākusi tur no Dobeles.

Sagatavoja: Sanita Reinsone