„Es stāv’ uz augsta kalna” (Annas Bērzkalnes folkloras vākums)

LFK [1325] manuskriptu veido 304 dažādu iesūtītāju pierakstīti garās dziesmas „Es stāv’ uz augsta kalna” teksta varianti, kā arī atsevišķi dziesmas nošu pieraksti. Materiāli Latviešu folkloras krātuvei iesūtīti 1925. un 1926. gadā.

1925. gadā Latviešu folkloras krātuves vadītāja Anna Bērzkalne, atsaucoties profesora Džona Meiera (John Meier, 1864–1953), Vācu Tautasdziesmu arhīva Freiburgā dibinātāja un vadītāja, pētnieciskajai interesei, dažādos Latvijas preses izdevumos („Balss”, „Latvijas Vēstnesis”, „Brīvā Zeme”, „Lauku Darbs”, „Strādnieku Avīze”, „Kurzemes Vārds”, „Ventas Balss”, „Bauskas Vēstnesis” u. c.) publicēja uzsaukumu „Tautas dzejas draugiem” – aicinājumu iesūtīt krātuvei dziesmas „Es stāv’ uz augsta kalna / Un skatos jūriņā...” vārdus. Dziesmas pierakstītāji bija aicināti tekstu atcerēties „.. no dziedāšanas, ne no grāmatām, viņu uzrakstīt un man atsūtīt, atzīmējot savu vārdu, uzvārdu, adresi un to, kur (kādā pagastā un mājā vai pilsētā) un apmēram kad šī dziesma dzirdēta. Ja viņu dzied dažādiem vārdiem, tad lūdzu uzrakstīt katru veidu par sevi. No svara pat daži panti, ja visa vairs nebūtu zināma. Vēlama arī meldija.” (Bērzkalne A. Tautas dzejas draugiem. Lauku Darbs. 1925. 20. martā. [2.] lpp.)

Pavisam iesūtīti 304 dziesmas varianti no dažādiem Latvijas novadiem. Anna Bērzkalne sakārtojusi iesūtītos tekstus kopās pēc pierakstes vietas (par pamatu ņemot starpkaru perioda Latvijas teritoriāli administratīvo dalījumu apriņķos), pārtulkojusi tekstus vācu valodā un sniegusi pārskatu par atsevišķu rindu variāciju dinamiku. Džonu Meieru interesējošā „Es stāv’ uz augsta kalna” („Ich stand auf hohem Berge” jeb „Guggisbergerlied” – Gugisbergas dziesma) izrādījās aizvien ļoti dzīva latviešu folklorā un analizēta viņa pētījumā, kas publicēts 1926. gadā (Meier J. Das Guggisberger Lied. Ein Vortrag. Basel: Helbing & Lichtenhahn, 1926. 52 S.).

Sagatavoja: Rita Treija