Lekciju kurss latviešu folklorā LU Pedagoģijas fakultātē lasīts kopš pirmā tās darbības gada (1983), bet folkloras vākšana šī kursa ietvaros sākusies 1990. gadu beigās pēc docētājas, tagad profesores, Ilzes Stikānes iniciatīvas un turpinās vēl šodien. Tās mērķis ir iepazīstināt studentus ar folkloras vākšanas praksi, reizē papildinot LFK arhīvu ar jaunu, pārsvarā mūsdienu folkloras materiālu. No 1999. līdz 2017. gadam LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes kolekcijā LFK [2099] reģistrētas 16010 folkloras vienības – pārsvarā teksti, bet arī attēli (mēmes, karikatūras, atmiņu albumu un kāzu avīžu ilustrācijas u.c.).

Folkloras vācēji ir LU PPF 1. kursa studenti – topošie latviešu valodas un literatūras skolotāji, savukārt teicēji – pārsvarā viņu studiju biedri, paziņas un ģimenes locekļi. Lielākā daļa studentu vākuma gan nav iegūta tiešajā saziņā, bet pastarpināti – no preses (t.sk. reģionālajiem laikrakstiem), kā arī no dažādām tīmekļa vietnēm, kas mūsdienu jauniešu kultūrā ir iecienīts informācijas avots, kura apritē, kā norādījusi viena no vācējām, atsevišķam teicējam vairs nav īpašas nozīmes. Šāds uzskats, šķiet, ir viens no iemesliem, kāpēc lielai daļai studentu iesūtīto tekstu trūkst informācijas par ieguves laiku, vietu un avotu, kas varētu būt tiklab reālā kā virtuālā saziņa. Avotu norāžu trūkums ir nopietns šķērslis šī materiāla izmantošanai pētniecībā, taču vienlaikus atzīstams, ka vietumis minētās tīmekļa adreses sniedz visai skaidru priekšstatu par jauniešu vidē pēdējā divdesmitgadē populāriem folkloras izplates medijiem.

Žanru ziņā PPF studentu folkloras vākums ir izteikti daudzveidīgs. Kolekcijas pamatu veido vairāki tūkstoši anekdošu, kuru tematiskie cikli atspoguļo tautas dzīves uztveri no ikdienas sadzīves līdz vēsturei, politikai un filosofijai. Klasisko folkloras žanru maz – pārsvarā tautasdziesmas, ticējumi, sakāmvārdi un parunas, pārējo vidū kā spilgtākie, no "dzīviem" teicējiem iegūtie piemēri minami talsinieces Martas Kleinbergas stāstītā pasaka, kāzu lodzinieku tradīcijas apraksts no Lapmežciema un nostāsti par Sēlpils pagasta burvi Annu. Toties jo plaši kolekcijā pārstāvētas klasiskās folkloras mūsdienu transformācijas – "uzlaboti" sakāmvārdi, moderni Jāņu un Ziemassvētku ticējumi, jautrās mīklas, tautasdziesmu un pasaku parodijas, kā arī tādi mūsdienu folkloras žanri kā atmiņu klažu ieraksti, kapu uzraksti, īsziņu folklora, interneta mēmes, folklorizējušies izteicieni no kinofilmām un politiķu valodas u.c. Interesanta tekstu grupa, kas iezīmē folkloras pāreju literāros tekstos ir skolēnu sacerētās mīklas, teikas un pasakas. Savukārt kolekcijā sastopamie literārie aforismi, amatierdzeja un izraksti no skolēnu sacerējumiem vispār nepieder folklorai, bet literatūrai tāpat kā studentu žargona un bērnu valodas vākumi - valodas jomai.

LU PPF folkloras kolekcijas lielākā vērtība ir pēdējās divdesmitgades skolēnu un studentu tradicionālās kultūras dinamikas un daudzveidības atspoguļojums.