Kolekcijas

Kolekcijā pieejamas filozofa un vēlākā Rīgas Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vakara skolas direktora un vēstures skolotāja Jāņa Grīnvalda (1897-1981) dienasgrāmatas.

Kolekcijā ietvertas kara laika dienasgrāmatas no 1940. gada, kad Grīnvalds darbojies Sarkanās Armijas sagādes daļā, gan vēlākas dienasgrāmatas no 1961. līdz 1981. gadam, kurās tiek aprakstīta viņa ikdiena un pārdzīvojumi, fiksēta latviešu padomju realitāte 20 gadu garumā.

1950. gadā, kad Jānis Grīnvalds ar sievu gaidīja dēla piedzimšanu: viņi uzsāka rakstīt dienasgrāmatu. Pēc Daiņa Grīnvalda piedzimšanas Jānis turpināja pierakstīt dēla gaitas, taču dienasgrāmata neaprobežojās ar faktoloģiskiem fiksējumiem par pirmo vārdu vai soli, gluži otrādi Jānis mēģināja dzīvot līdzi dēla gaitām ik dienu, reflektējot par viņa piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, sīki tos analizējot.

Dzīvots tika līdzi arī viņas skolas gaitām, kas dod lielisku iespēju palūkoties uz 20. gadsimta 50. gadu beigu un 60. gadu padomju izglītības sistēmu un politiku, jo Jānis analizēja gan mācību saturu, gan bērna iejušanos un vietu skolas sistēmā.

Formāli dienasgrāmatas par dēlu Jānis rakstījis līdz 1976. gadam: tā arī ir spilgta, vēsturiskiem faktiem bagāta laikmeta liecība, kura rakstīta ceturtdaļgadsimta garumā.

Kolekcijā ir ieraksti no Ainas Zepas (1928–1993) dienasgrāmatas, kas tapuši laika posmā no 1944. gada 1. maija līdz 1946. gada 23. maijam. Dienasgrāmatas rakstīšanā ir pārtraukums no 1944. gada rudens līdz 1945. gada rudenim, kad Aina atradusies izsūtījumā Vācijā un Austrijā.

Dienasgrāmata atspoguļo jaunas sievietes sajūtas un ikdienu okupētajā Rīgā, to caurstrāvo sentimentālas pārdomas, vientulība un ilgas.

Pāvils Švābe (1912–2006) aprakstījis laiku no savas dzimšanas līdz 1992. gadam. Atmiņās vēstīts par bērnību bēgļu gaitās, iešanu ganos, skolas laiku, dienestu armijā, 2. pasaules kara laiku un citiem viņa dzīves notikumiem.

Kolekcijā ietilpst 25 vēstules, kas adresētas Lūcijai Šulcai.

Vēstules sagrupējamas trīs blokos:

1) vēstules, ko sūtījuši Lūcijas brāļi Gustavs un Kārlis Šulci 20. gadsimta sākumā;

2) vēstules, ko sūtījuši Lūcijas brālēni Andrejs, Ernests un Kārlis Šulci 20. gadsimta sākumā;

3) vēstules, ko sūtījusi Lūcijas brāļa Ernesta sieva Emīlija Šulca 20. gadsimta 20.–30. gados, dzīvodama Maskavā.

F. Celmiņš bijis Neretas muižas grāmatu iesējējs. Dienasgrāmata rakstīta no 1913. līdz 1915. gadam, aprakstot ikdienas darbus un notikumus: ciemošanos, talkas, zaļumballes, arī došanos bēgļu gaitās.

Kārļa Daukstes rakstītas atmiņas 20. gadsimta 30. gadu beigās, atminoties bērnības un jaunības gadus, kas pavadīti ģimenes mājā "Druķi" Krustpils pagastā. Atmiņas caurstrāvo sirsnība un humors.

Alfrēds Teodors Žīgurs (1904–1995) sācis rakstīt atmiņas 20. gadsimta 80. gados Jēkabpils rajona novadpētniecības muzeja direktora pamudināts. Manuskripta sākumu caurvij Žīgura atmiņas, par to, ko stāstījuši viņa sievas tēvs Jānis Porietis (1886–1964) un sievas māte Janīna Poriete (dz. D' Erseville, 1880–1964), kuri bijuši aktīvi 1905. gada revolūcijas dalībnieki un bijuši spiesti migrēt. Dzīvoja Bernē vienā laikā, kad tur uzturējās arī Ļeņins. Ilgāku laiku dzīvojuši arī Londonā. Stāstījums diezgan detalizēti iezīmē revolucionāru un politisko bēgļu gaitas Rietumeiropā.
Taču Alfrēds neaprobežojas tikai ar atmiņām par sievas vecāku stāstīto, bet apraksta arī savu dzimtu un dzīves gājumu. Viņš ir dzimis Stradu pagastā (Gulbenes rajonā), taču bērnībā daudz migrējis. Kopš 1926. gada dzīvojis Krustpilī.
Kopumā atmiņas ir Žīguru un Poriešu dzimtu izpēte, balstoties gan autora personīgajās atmiņās, gan radinieku stāstījumos.

Kolekcijā ietilpst Dailes teātra aktrises Rutas Šleieres (1927–2006) dienasgrāmata, kas rakstīta no 1943. līdz 1947. gadam. Dienasgrāmata spilgti fiksē jaunas sievietes pieredzi Otrā Pasaules kara laikā. Neskatoties uz smagajiem kara un pēckara gadiem fonā: Rutas dienasgrāmatā dominē attiecības un jūtu tematika. Tajās aprakstītas viņas attiecības, mīlestības likstas, eksistenciālas pārdomas par savu potenciālo nodarbošanos un cilvēka dzīves jēgu.
Dienasgrāmata ir arī pārsātināta ar atsaucēm uz kultūru: Ruta daudz lasa, pieraksta savas pārdomas, bieži apmeklē teātri, fiksē spilgtākos iespaidus par izrādēm, aktieriem, režiju.

Juristes un rakstnieces Marijas Bērziņas (īstajā vārdā Anna Dauge-Šķēris, 1906–1986) atmiņas, kurās aprakstīta gan Šķēru (tēva), gan Andriņu (mātes) dzimtas, gan viņas pašas bērnība Sēlijas pusē, došanās bēgļu gaitas Pirmā Pasaules kara laikā, atgriešanās un dzīves rits Latvijas brīvvalstī. Marija studēja Tieslietas un strādāja par advokāti, kā arī aktīvi iesaistījās kultūras un literatūras procesos.
Atmiņās detalizēti aprakstīts arī Otrais Pasaules karš, un sievietes liktenis vēsturiskajos notikumos, kas satricina un pašos pamatos maina ikdienas ritējumu.

Šajās atmiņās Ligita Vucena aprakstījusi iepazīšanos, kā arī strādāšanu kopā ar dārzkopi un augļu koku selekcionāru Pēteri Upīti. Atmiņas tapušas laika posmā no 1957. līdz 1989. gadam.

Marta Kapiņa dienasgrāmatu rakstījusi laikā no 1925. līdz 1986. gadam. Tajā aprakstītas Martas sajūtas, mīlas likstas, arī jaunības dienas balles, kino apmeklējumi un citi pasākumi, kuros Marta piedalījusies. Tāpat gandrīz ik dienu aprakstīti laika apstākļi. Lielākajā daļā dienasgrāmatas vēstīts par dzīvi Rīgā, Purvciemā, tomēr vēstīts arī par dzīvošanu laukos Sējas pagastā, došanos uz Lietuvu Otrā pasaules kara laikā un citām vietām.

Luīze Grigāne dienasgrāmatu rakstījusi no 1925. gada līdz 1978. gadam. Dienasgrāmatas autore ir skolotāja, kura mācījusies Jelgavas Skolotāju institūtā un vēlāk strādājusi par skolotāju vairākās Latvijas vietās, tostarp Valmieras 6-klašu pamatskolā. Dienasgrāmatā aprakstīta LSDSP biedres pieredze 1934. gadā laikā pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, dzīve Otrā pasaules kara laikā, darba gaitas pēc kara, strādājot Mārupes 6-klašu pamatskolā, kā arī vēstīts ne tikai par Luīzes, bet arī viņas bērnu un mazbērnu dzīvi.

Kolekcijā ietilpst Mirdzas (1924–2006) un Edgara Laķu (1925–2018) dienasgrāmatu ieraksti (paralēli).

2006. gadā, kad nomira Edgara Laķa sieva Mirdza. Viņš, pārkārtojot sievas mantas, atrada Mirdzas dienasgrāmatu, kuru viņa bija sākusi rakstīt 1938. gada decembrī, būdama vien 14 gadus jauna skolniece Jaungulbenes mājturības vidusskolā. Arī pats Edgars lielāko daļu dzīves bija rakstījis dienasgrāmatu: kopš 1943. gada. Viņam radās doma pārrakstīt abas dienasgrāmatas, rādot divu cilvēku dzīves gājumu paralēli līdz viņi satiekas, kā arī viņu dzīves ritējumu un mīlestības sarežģījumus jau dzīvojot kopā. Ideja bija šo pārrakstījumu publicēt grāmatā ar pseidonīmu Edvards Locis, taču neizdevās atrast izdevēju.

Manuskriptā Edgars ir precīzi pārrakstījis gan sievas, gan savus dienasgrāmatu ierakstus, nemēģinādams tos mainīt vai padarīt literatizētus, taču manuskriptā ir atsevišķas pārdomas, iespraudumi un komentāri, kurus Edgars rakstījis 2006. gadā.

Alfreds Šķēle atmiņas sācis rakstīt 1915. gada 30. oktobrī, atrodoties Tulas guberņā un tajās apraksta bēgļu gaitas, kuras uzsāktas tā paša gada jūlijā.

Otrajā burtnīca ir slimības dienasgrāmatā, kura rakstīta laikā no 1948. līdz 1951. gadam, kad Alfreds saslimis ar tuberkulozi.

Gunāra Ozoliņa (1928–1974) rakstīta dienasgrāmata 1945. gadā. Tā rakstītā, atrodoties Zviedrijā, aprakstot bēgļu sadzīvi, ikdienu, iejušanos jaunajā vidē un situācijā.

Kolekcijā ietilpst vēstules, kas ir adresētas aktrisei Malvīnei Ustubei (1908–1996).

Malvīne dzimusi 1902. gadā Liepājā, apguvusi aktiermeistarību Tautas augstskolā, bet 1929. gadā pārcēlusies uz Rīgu, kur ar pseidonīmu Malvīne Kaiva spēlējusi dāžādos teātros: Strādnieku, Mazajā, Nacionālajā. Kopš 1938. gada bijusi Daugavpils teātra aktrise, taču pēc kara atgriezusies uz dzimto Liepāju.

Mūža laikā ir spēlējusi simtiem dažādas lomas, iekarojot pielūdzēju un skatītāju simpātijas. Kolekcijā ietilpst dažādas vēstules, kuras aktrisei sūtīja, sākot no 20. gadsimta 30. gadiem visa mūža garumā. Vēstules ir ļoti dažādas: gan tādas, ko sūtījuši paziņas, sīki izklāstot savus dzīves gājumus vai iespaidus par izrādēm, gan apsveikumi svētkos, gan viņas aktierdarba cienītāju vēstules.

Kolekcijā ietilpst desmit Alīdas Ķigules (1902–1936) sūtītās vēstules no Vācijas un Itālijas tēvam Hermanim Ķigulam un viņa ģimenei uz Latviju 20. gadsimta 20.–30. gados.

Alīda bija starpkaru perioda kino aktrise no Latvijas, kura filmējās ar pseidonīmu Aija Valmīra dažādās filmās. Vēstulēs labi parādās Rietumeiropas aktrises sadzīve un pārdzīvojumi. Neskatoties uz to, ka Alīdas karjera ir diezgan veiksmīga (filmējas gan labi zināmos kino, piemēram, franču filmā "Judex" (1934), gan ir modele, piemēram 1933. gadā Parīzē iegūst godalgu kā skaistākā blondīne), saskaras gan ar finansiālām, gan emocionālām grūtībām, par kurām raksta saviem tuvajiem.

Kolekcijā atrodami arī divi sūtījumu Hermanim Ķigulam no Alīdas māsīcas: Martas Štrālas (dzimusi Ķigule). Viena ir ziņa par saderināšanos 1936. gadā, savukārt otra vēstule ir rakstīta 1946. gadā: tajā jaušama trauksme un neziņa par nākotni.

Valda Šķēles atmiņas un apceres gan par savu, gan par savas ģimenes dzīvi, sācis rakstīt 1980. gadā.