Kolekcijas

Kopš 2018. gada jūlija Uldis Ķirsis savā sociālās mikroblogošanas vietnes Twitter profilā raksta par dzīvi, pārvācoties uz laukiem. Lakoniski pierakstīti, asprātīgi un trāpīgi vērojumi par pilsētnieka dzīvi laukos 21. gadsimtā.

Otto Vīksna savās 1986. gadā fiksētajās atmiņās detalizēti aprakstījis bērnības ainas Bejas pusē. Tās strukturētas vairākos stāstos kopā plaši vēstot par tādām apdzīvotām vietām, ciemiem un to ļaudīm, kā Beja, Čistigi, Slišiņi un Igauņi. Vēstījumi sniedzas tālu ārpus Otto dzīves laika un telpas, ne vien raksturojot dzimtās mājas, portretējot tuviniekus un tēlaini atveidojot piedzīvoto lauku saimniecībā, bet arī iezīmējot plašāku 19. un 20. gadsimtu kultūrvēsturisko un ekonomisko realitāti Ziemeļvidzemes zemnieku ikdienā.

Dienasgrāmatas 1995. gadā dzimusī rīdziniece Elīza raksta kopš 2001. gada, kad vēl nemācījās skolā, un turpina to darīt vēl joprojām. Pirmā no tām aizsākas ar krāsainiem zīmējumiem un pakāpeniski, līdz ar rakstītprasmes apguvi, pāraug ikdienas emociju un notikumu dokumentējumos.

Piecpadsmit gadus vecās liepājnieces Astras Sležes (toreiz - Brīvmanes) dienasgrāmata rakstīta kopš 1971. gada turpināta studiju gados Jelgavā. Tajā dokumentētas jaunas meitenes ikdienas rūpes, attiecības ar vienaudžiem un filozofiskas pārdomas, kā arī uzdoti jautājumi par dienasgrāmatas rakstīšanas jēgu.

Alvils Kalnietis (Klēbahs, 1876–1958) – skolotājs, latviešu valodas kopējs, publicists un Latvijas brīvvalsts inteliģents. Viņa dienasgrāmatas no 1926. līdz 1956. gadam, kurās ik dienu fiksēti notikumi un pārdomas.

Lizetes Strautnieces dienasgrāmata, kas rakstīta laikaposmā no 1927. līdz 1933. gadam.

Baibas Zīles no 1983. līdz 1992. gadam radītās dienasgrāmatas aizsākas ar rakstītu bērnības realitātes dokumentējumu krāšņu zīmējumu ietvarā un pāraug pusaudžu gadu apkārtējo norišu un izjūtu tvērumā. Dienasgrāmatās ikdienas dzīve nereti ietērpta literārās formās un vēstījums mijas ar Baibas pašsacerējumiem un filozofiskām refleksijām.

Alfrēda Baltbārža (1918–2003) dienasgrāmatas, kas rakstītas laika posmā no 1948. līdz 1988. gadam.

Sunākstiete Aina Rizga (1936-2015) savu dzīves gājumu pierakstījusi 2013. gadā. Lai gan sākotnēji rakstītais bija iecerēts kā atmiņu vēstījums par jaunību zaļumballēs, tas izvērsies par hronoloģiskās nodaļās strukturētu dzīvesstāstu.

Dārznieka Pētera Lucāna (1900–1992) atmiņas, kas tika rakstīts no 1979. gada līdz 1990. gadam. Vēsta par Lucānu dzimtu un autora sarežģīto dzīves gājumu, izsūtījuma gadiem un sadzīvi lēģerī, atgriešanos LPSR, darba gaitām un ģimeni.

Jāņa Golvera autobiogrāfiskais vēstījums "Ziņas par mūsu dzimtu" rakstīts 1956. gadā. Atmiņās var atrast informāciju par Golveru dzimtas uzvārda rašanās leģendu un plašo radu saimi, piedalīties ar atmiņu autoru Pirmajā Pasaules karā un Brīvības cīņās, kā arī izsekot Vainižu zemnieka ikdienas novērojumiem, gadalaiku maiņām, kolektivizācijas sekām un dzimtas traģiskākajiem likteņa triecieniem, kad daļa no Golveriem tiek izsūtīti uz Sibīriju.

Gaidas dienasgrāmatas aizsāktas 1966. gadā, kad meitene mācījusies septītajā klasē, un līdz 1969. gadam jauniete tajās aprakstījusi savu ikdienu - veicamos ikdienas mājas darbus saimniecībā, skolas gaitas un notikumus Mazsalacā, kā arī savu sacerēto dzeju.

Jeru pamatskolas mājturības skolotājas (no 1948. līdz 1958. gadam) Paulīnes Ārgales dienasgrāmatas, kurās viņa aprakstījusi savu skolas dzīves ikdienu un izaicinājumus.

Jāņa Valtera Čokas (1927–1989) atmiņas par 1940. gada vasaru ir rakstītas 20. gadsimta 50. gados. Autors apraksta vasaru, ko pavada Mazsalacas pusē "Kangaru" mājā, kopdams mazpulku dārzu. Atmiņas ir romantisks fiksējums par Jāņa jaunību, bezbēdību un pirmo mīlestību.

Madara 2016. un 2017. gadā apkopojusi savas 1929. gadā dzimušās vecmammas Rasmas pierakstītos atmiņu vēstījumus blogā "Omes stāsti".

Kolekcija sastāv no divām daļām: Vilmas Valentīnes Heinrihsones (1918–2011) 1940. gada dienasgrāmatas ierakstiem, kā arī 20. gadsimta 80. un 90. gados rakstītajām atmiņām par Otrā pasaules kara notikumiem un tā sekām.