Kolekcijas

Atmiņas aizsākas ar 1940. gadu, kad mazā Antoņina dzīvo kādā nelielā sādžā Rēzeknes pusē, un arvien skaudrāk pieredz PSRS izraisītās pārmaiņas Latvijā un represijas pret vietējiem iedzīvotājiem. Rakstītais iesniedzas arī 20. gadsimta 40., 50. un 60. gados, kad Antoņina izjūt juceklīgās represīvu politisko režīmu maiņas Latvijā, kam seko izsūtījums, dzīve Omskā, atgriešanās Latvijā un centieni atsākt dzīvi no jauna.

Cēzera Alekša (1895–1976) atmiņas vēsta par autora bērnību un skolas gaitām, mācībām Pleskavas mērniecības skolā un kara topogrāfa arodu. Atmiņās ir arī aprakstīta autora iesaiste Troickas bataljonā un mežziņa sadzīve jaunveidotajā Latvijā līdz 1925. gadam. Atsevišķa nodaļu autors velta savai dzimtai un radinieku likteņiem.

Jāņa Auzenbaha (1896–1948) atmiņas ir sarakstītas 1948. gadā, kurās autors apkopo savas dzimtas hroniku, kā arī savu personīgo dzīves gājumu – bērnības gaitas, cīņas Pirmajā pasaules karā, ievainojumu, skolotāja un jaunsaimnieka sadzīvi Latvijas brīvvalsts laikā, kā arī Otrā Pasaules kara notikumus.

Dzejnieces un publicistes Lijas Blūmas (1953) dienasgrāmatas.

Arvīda Fēliksa Latsona (1897–1945) dienasgrāmatas ir rakstītas 1944. un 1945. gadā, parādot autora bēgļa gaitas un rekonstruējot viņa ceļu no Omuļu pagasta līdz Fišbahas bēgļu nometnei.

Aleksandras Eihes (1905–2002) dzīvesstāsts tiek rakstīts 20. gadsimta 90. gados. Autore atskatās uz savu dzīvi – bērnību Sibīrijā, jaunības gadiem Latvijā un dzīves pilnbriedu, kuru nākas pavadīt trimdā Zviedrijā.

Elīnas Vilmanes-Meženieces blogs par brīvprātīgo darbu Samārā (Krievijā) 2011.–2012. gadā.

Mirgas Ivetas Kuļikovskas (1927–1997) dienasgrāmata tiek rakstīta no 1941. līdz 1944. gadam, kurā toreizējā skolniece vēsta par laiku nacistiskās okupācijas varā – karu, klases biedriem, mācībām, pieaugšanu.

Veltas Vītolas (1903–2002) atmiņas rakstītas 20. gadsimta 70.–90. gados. Vēsta par autores bērnību Maskavā, jaunības gadiem Latvijā, studijām Maskavas Mākslas akadēmijā un skolotājas darbu dažādās Latvijas skolās. Atmiņas simboliski noslēdzas ar 1937. gadu, kad autore apprecas.

Ulda Pudeļa (1929–2016) atmiņas par bērnību Mazsalacas pagastā 20. gadsimta 30. gados un agronoma ikdienu un sadzīvi Padomju Savienībā.

Kārļa Kreicmaņa (1903–1984) atmiņas par "Bēku" mājām, Ķoņiem un Rūjienas apkārtni Pirmā un Otrā Pasaules kara laikā.

Aleksandra Kudiņa (1919–2004) atmiņas aptver visu viņa mūžu. Tās vēsta par viņa bērnību Sibīrijas latgaliešu sādžā, izglītību, sadzīvi PSRS 20. gadsimta 20.–30. gados, Otro Pasaules karu un viņa kā skolotāja gaitām LPSR pēckara gados.