Fails
| Atšifrēja | Birute |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Izveidots | 2025-05-13 16:22:05 |
| Labots | 2025-05-13 16:38:45 |
| Atšifrējums | sūtījusi ar kalpu grāmatu vīram un ierakstījusi par skaistiem dēliem un lai tikai braucot drīzi apraudzīt, esot visi veseli. Kalps jādams pie kunga vēlā vakarā nonācis mazā būdiņā mežmalā, kur lūdzis naktsmājas. Pēdējās ari to dabūjis. Tā runādami sākuši visu apspriest un kalps stāstījis, ka šis tagad pie kunga ar ziņām jājot, šo lielmātei, kam neesot roku, piedzimuši divi dēli u.t.t. Tās abas mājiņas sievietes saskatījušās un kalpu ievedušas kambarī apguldījušas pašas izņēmušas no somas vēstuli un noplēsušas. To izlasījušas un norakstījušas citu, ka lielmātei esot divi mazi sunīši piedzimuši, viens mārku kaklu un otrs strīpainu purnu. Tad atkal ielikušas somā atpakaļ, kalpam pieteikušas, lai atpakaļ jājot nākot atkal par nakti gulēt, šās pirtī vis izkurināšot. Kungs vēstuli izlasījis, nodomājis, ka slikti gan esot, bet uzrakstījis atbildi: "Lai ir kas būdams, bet nekur nelieciet, es pats drīzi būšu mājā un gribu redzēt." Tad kalps devies ceļā atpakaļ. Meža mājiņā atkal par nakti gulējis un kad uz pirti nogājis abas raganas atkal somu pārkrāmējušas un norakstījušas citu grāmatu :"Lai ir kas būdams kā lai es viņu neredzu vairs mājā, nokaujat, jo ja tas nebūs noticis, ka pats nākšu mājā, tad sievu nokaušu." Lielmāte saņēmusi vēstuli raudājusi un vaimanājusi, ko gan viņš tik prātīgs nu esot sadomājis, tak nu gan vairs neesot labi. Tad abas ar vīra māti nospriedušas, ka šai ar abiem bērniem jābrauc projām. Vecā lielmāte sagatavojusi visu, bērniņus iebāzusi katru savā kulē un pakārusi plecos, pašu iesēdinājusi kaličkā, grožu uzmaukusi kaklā un tad teikusi: "Brauc nu, meitiņ, ar dieva palīgu, es par tevi pārnākušam kungam lūgšu, varbūt tad atkal tevi pārvedīs mājā."Māsa braukusi, braukusi pa mežu, bet kā gribējusi dzert, ka vairs nekādi izturēt, bērniņi arī raudājuši. Viņa izkāpusi un piegājusi pie upes bet kā likusies dzert, tā plunkš, kulītes upē iekšā. Ko nu darīt? Vaimanājusi nu dutkas pret debesīm pacēlusi lūgusi Dievu. Tā uzreizi pretējā upes krastā vecs vecītis aizrunājies, "Ko tu vaimanā un raudi, asaru trauks jau pilns." Meita lūgusi lai tak palīdzot un izvelkot viņas bērniņus, tad vecītis atkal atsacījis: "Ko tad gaidi, velc tik droši pati ārā" un paskatījies uz viņas paceltām dutkām teicis: "Nu velc kaut ar tām pašām, laiks dārgs, kā bērniņi nenoslāpst." Meita nu grūdusi rokas ūdenī iekšā un, tavu brīnumu, izvilkusi abus bērniņus un rokas ari bijušas abas veselas un vēl skaistākas kā vecās. Tad vecītis teicis: "Nu tu vairs nedrīksti raudāt, ek še pilnais asaru trauks, to es tagad saliešu upē un tavs mērs jau pilns," to teicis- pazudis. Meita nu no prieka nezinājusi ko darīt, gājusi vēl pie kaličkas atpakaļ un braukusi tāļāk, lai ja kur atrastu brīvu rūmi nomestos uz dzīvi. Kādā meža malā atra- |
| Atšifrēt tekstu |
| Krājums | Barona biedrības krājums |
|---|---|
| Kolekcija | Marijas Miezones folkloras vākums |
| Atslēgvārdi |
|
| Vienības | #LFK Bb 32, 8 |
