Fails
| Atšifrēja | Ilze Ļaksa-Timinska |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Izveidots | 2018-12-17 09:21:16 |
| Labots | 2018-12-17 09:21:06 |
| Atšifrējums | Otrdien,1941. g. 11. III Mana klusā draudzene... Nedusmojies uz mani! Tu taču mani pazīsti, vai ne? Es griežos pie Tevis, Tu mani saproti! Tici man es esmu daudz rakstījusi. Cik tas liekas sen... Ai, skaistā, baltā diena! Tādas otras manā mūžā vairs nebūs! Nē, nē! Es neskumstu, bet man tikai ir tā savādi, tik ļoti savādi. Cik pēc tam nav aizgājušas dienas! Priecīgas un skumjas! Daudz! Ļoti daudz! Cik skumji! Inga rīt aizbrauc uz Vāciju. Man liekas, ka kādreiz mēs tomēr redzēsimies. Ai, mīļā Inga! Cik Tu biji man laba, izpalīdzīga un gudra. Vai atceries to dienu, kad mēs pirmo reizi baltas kā sniega pūkas stājamies |
| Atšifrēt tekstu |
| Krājums | Autobiogrāfiju krājums |
|---|---|
| Kolekcija | Irmas Vīksniņas dienasgrāmata |
| Atslēgvārdi |
|
| Vienības | #LFK Ak 10, 1 |
