Fails
| Atšifrēja | Ilze Ļaksa-Timinska |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Izveidots | 2018-12-17 09:29:24 |
| Labots | 2018-12-17 09:29:24 |
| Atšifrējums | 27. dec. Aizeju uz Brāļu kapiem. Viss nosarmojis. Salst. Kapos nav neviena cilvēka. Nejūtu aukstumu. Man liekas, ka man nebūtu vairs jāatgriežas dzīvē. Ir tik labi. Bet nē! Nē... Nē! Māksla ir dzīvot! Jā! Sirds diktē prātam zvērestu: "... Es apsolu Jums, dusošie varoņi, neaizmirst to, ko esat darījuši mūsu labā. Es apsolu turpināt Jūsu darbu. Darbu savai tautai!" Kā vienmēr; tā arī šoreiz esmu smēlusi spēkus turpmākai cīņai. Cīņai par labāku tautas nākotni! 28. dec. Vai tiešām, Dukšel, Tu aizbrauksi? Es īsti to nevaru saprast! Tu esi kļuvis ciets... Dzīve Tevi nav žēlojusi. Nē... Tā ir Tevi locījusi, karsējusi un liedējusi. Par ko Tu īsti cīnīsies? Pret boļševismu! Atriebsi Sašu! Bet... Bet vai nebija pareizāki gaidīt kādu citu brīdi, kad tu būsi vairāk vajadzīgs. Kad Tevi sauks Tava dzimtene... Ai, Duksi, Tu nepārdomāji un tagad ir par vēlu! Vai Tu nenožēlo? Tomēr, liekas, nē! Apzinoties to, man kļūst vieglāki. Jūtu - starp mums ir tāda savāda draudzība. Draudzība? Jā, grūti pateikt. Vismaz no manas puses. (Man tā liekas!) Zinu, ka kādreiz Duksis mani mīlēja. Kādreiz... Tas bija vēl pagājušā vasarā! Un tagad? Vai tā ir tikai draudzība? Duksis neaizstāv domu, ka starp zēnu un meiteni varētu pastāvēt draudzība, tā atdod vietu citām jūtām, ko apzīmē par mīlestību. Daudz esmu par to runājusi. Pēc manām domām draudzība ir |
| Atšifrēt tekstu |
| Krājums | Autobiogrāfiju krājums |
|---|---|
| Kolekcija | Irmas Vīksniņas dienasgrāmata |
| Atslēgvārdi |
|
| Vienības | #LFK Ak 10, 1 |
