Fails
| Atšifrēja | Ilze Ļaksa-Timinska |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Izveidots | 2018-12-17 09:33:20 |
| Labots | 2018-12-17 09:33:00 |
| Atšifrējums | roku. Ak! Ziedonis velk mani dejot, Rūdis negrib atlaist mani. Palīgā, nāk Viktors un sākam "lādēt kuģus". Tomēr ķīlu dabūnu dot. Ak, šie šausmīgie pastnieki ar visām savām vēstulēm. Ar Ziedoni ir jāizcīna īsta varoņa cīņa. Tas pats atkārtojās ar Mizoni. Nav jau labāki ar Duksi. Sīvs cīniņš. Jāatzīstās - uzvarētājs ir Duksis. To atzīstu tikai tanī brīdī, kad Duksis aizver manas lūpas ar skūpstu. Pēc brīža tomēr skaitu sevi atkal par uzvarētāju. Palieku parādā 20x13+7 mainas. Ak, pēc kaķa būs ko turēties. Pa, pa Duksi! Dabūsi pērienu! Aiz loga jau svīst rīts! 1. janv. 1942. g. Jāpošas! Tā tas rit gandrīz pusstundu. Beidzot ejam. Zēni nāk pavadīt. Mēs ar Rūdi ejam nelielu gabaliņu pa priekšu. Cik labi, neskatoties pēc ceļa, klenderēt pie Dukša rokas. Jūtu, ka plaušās sāk nelabi durties. Sāp! Klepus! Duksis bažīgi mani apskata. " Nekas, Duksis! Būs labi!" Saņemu spēkus un sāku sparīgi soļot uz priekšu. Bet... Ar gribu vien nepietiek! "Dukšelīt, lūdzu, visiem drusku lēnām!" saku. "Irma, Tu esi pārāk neapdomīga! Vai Tu ko dari savā labā! Man liekas, Tu sev nepiegriez ne mazākās vērības! Tu gādā tikai par citiem, ne par sevi!" Klusēju. Duksis ciešāki mani pievelk klāt. "Mazo Kripatiņ, kaut varētu Tev atdot savas veselās plaušas!" "Tu tās atdotu?" neticīgi jautāju. "Un Tu vēl jautā? Kaut tikai tas būtu iespējams!" Dukša elpa glāsta manu vaigu. "Ai, Duksi, šādos brīžos man vienmēr liekas ka labāki ir dusēt zem zaļām velēnām, nekā tā nīkt..." Ejam pavisam lēnām. Citi ir aizgājuši garām. Lai... "Gan būs labi! Tikai, Irma, nepārvērtē savus spēku! Un, mīļo Kripatiņ, galvu augšā! Tā! Nu, pasmaidi drusciņ, drosmīgo meitēn!" mani mierina Duksis. "Bet Tu jau raudi! Kur palikusi šķelmīgā Irma? Ko?" |
| Atšifrēt tekstu |
| Krājums | Autobiogrāfiju krājums |
|---|---|
| Kolekcija | Irmas Vīksniņas dienasgrāmata |
| Atslēgvārdi |
|
| Vienības | #LFK Ak 10, 1 |
