24:
ka tik tālu varot saskatīt. Velns nes atkal vienu gabalu un ir jau pā-
ri pusceļam, bet tad jau ar tā nokusis, ka sviedri plūst aumaļām. Nu
viņš grib atkal kasti nolikt, domādams, ka viņa brūte tik tālu nu
gan neredzēšot, bet kas to deva. Tiklīdz viņš grib nolikt lādi ze-
mē, šī atkal sauc: "Redzu, redzu, ko tu gribi darīt." Velns nu netiek vairs
gudrs, kas viņa brūtei par acīm, ka tik pārliecīgi tālu var redzēt. Ne-
ko darīt, šim jānes vien lāde tāļāk, jo apsolījies ir, ka zemē to nemaz ne-
nolikšot. Te velns uzreiz grib atskatīties atpakaļ, jo viņam liekās,
ka uz lādi kāds tur sēž virsū, bet viņš dzird atkan savas brūtes bal-
si sakam: "Redzu, redzu, ko tu gribi darīt!" Velns domā, lai nu kā bū-
dams, bet solījums jāizpilda nu stieps smago lādi atpakaļ neskatīda-
mies. Drīz vien jau var saskatīt sudmalas un velnam paliek prie-
cīgāka dūša, ko dabūs vienreiz to smago lādi nolikt. Nevarēdams
vairs ciest, velns saņem visus spēkus un laiž vaļām teciņus vien un
itin drīz atskrien pie meldeŗa namdurvīm. Bet nu velns nokusis ar
tā, ka vairs neko dzird, ne redz. Viņš atgriežas ar muguru pret mel-
deŗā durvīm un nolaiž to lielo lādi no muguras zemē. Meldeŗa jau-
nākā meita pa to laiku nolēc no lādes un sudmalās iekšā pie sava tēva. Tur

25:
viņa cik mudīgi vien varēdama, pastāsta, kas par lietu un ka to vel-
nu gan vajadzētu krietni samizot. Nu meldeŗa zeļļi un puiši sa-
ņem krietnas rungas un sitamos, un atlaiž vaļā visus nejaukos su-
ņus. Velns vēl tur knosījās gar lielo lādi un briesmīgi nokusis būdams
nevarēja tik ātri aizvākties. Un kāmēr nu velns tā pa langvīzi [?]
(gaŗlaicīgi) taisās, tāmēr puiši, zeļļi un suņi ārā nu klūp šim virsū
Un tad samizojuši ar velnu krietni, ka tas mājās atskrējis un trīs dienas
sūkstījies kaukdams. Melderis nu atrada tai lielajā lādē savas pa-
zudušās meitas un lielu bagātību. Sudmalās nu visi bija atkan lai-
mīgi nu dzīvoja bagāti, bet velns vēl ilgi nevarēja aizmirst savu brūti.

1162

Pasaka par stipro meldeŗa zelli. T.Ozols. Vienam melderim
bijis briesmoti stiprs zellis. Kviešu maisus pa sudmalām viņš svai-
dījis kā ķilķēnus un māju aizķērt pie stūŗa un apgāst viņam bijis
tīrais nieks. Kur tik viņš arī neķēries klāt, lai arī cik viegliņām, tur
viss lūzis un plīsis, ka drupačas vien atlikušas. Melderim no tā-
da pārāk stipra zeļļa palicis bail un viņš to atlaidis. Ko var zināt, ka
nesagāž visas sudmalas. Zellis neko daudz nebēdā ar, – ka atlaiž,
atlaiž, ies pasauli apskatīties. Viņš aiziet pilsētā un nopērk trīsdesmit