26:
podus smagu nūju. Pēc tam dodās pasaulē. Gājis, gājis pa vienu liel-
ceļu un nonācis lielā mežā. Tur uz viena akmeņa sēdējuši divi izdie-
nējuši zaldāti, kas gājši no dienesta mājās. Tie ar bījši brangi stip-
renieki. Stiprais meldeŗa zellis nu uzaicinājis šos lai ejot viņam
līdzi pa draugam. Labs ir, šie uz mieru iet, jo mājās viņiem tik pat
nebūšot ko darīt. Kāmēr šie ķēniņam dienējuši viņu brūtes appre-
cējšās ar cietiem brūtgāniem un tagadiņ šiem viena alga esot, kuŗā
pasaules malā savu mūžu pabeidz. Nu šie iet un iet un itin neko la-
bu ceļā nesatiek. Pēc kāda laiciņa abi izdienējušie zaldāti dikti pie-
kusiši un grib atpūsties. Labs ir, atpūtīsies ar. Un turpat ceļmalā
kur šie atsēdušies, bijis viens milzīgi liels akmens, tik liels kāds otrs
vairs visā valstī nebijis. Tie zaldāti nu sākuši sarunāties, kas gan
tādu lielu akmeni no vietas varētu izkustināt. Tāds stiprenieks
nu gan visā valstī nebūšot. Meldeŗa zellis to dzirdēdams tik pa-
smējies vien un teicis, lai šie paejot no akmeņa nost. Zaldāti nu nesa-
prot, ko šis te gribot sarīt, bet paklausa ar un aiziet vienu gabaliņu
tālāk apsēsties. Bet meldeŗa zellis vilka lielājam akmenim vienreiz
ar savu trīsdesmit podus smago nūju un akmens aizskrēja dūkdams

27:
un nezin kur palika, kur nē. Zaldāti pārbijās tādu milzīgu spēku redzē-
dami. Un tai vietā, kur tas milzīgais akmens bija palika viens liels cau-
rums, kas gāja uz apakšzemi. Meldeŗzellis nu nolaidās pa caurumu
dibenā. Dibenā šis apskatās, kur ta nu īsti ielaidies un redz ka pie gal-
da sēd viena smuka meita un raud. Šis tūlīņ prasa meitai, kas kaitot,
ka tā raudot. Bet meita šo ieraudzīdama sauc, lai viņš cik vien mudī-
gi spēdams, steidzoties atpakaļ uz turieni, no kurienes nācis. Ka pār-
nākšot viņas kungs Devīņgalvis, tad šim beigas. Un līdzko viņa tā bi-
ja pateikuse, Devīņgalvis mājās. Šis nu tūlīt uzsauc meldeŗzellim,
lai kāpjot iekšā tai katlā, kuŗā ūdens vāroties. Ka nekāpšot ar labu,
šis viņu iesviedīšot. melderzellis kāpšot gan, bet lai Devīņgalvis pa-
rādot kā jākāpj, jo šis tādas lietas nemaz neprotot. Un kā Devīņgal-
vis apgriezās ar muguru pret zelli, lai parādītu kā jākāpj katlā, tā
meldeŗzellis velk šim pa galvām ar savu milzīgo nūju. Un Devīņgal-
vis uz vietas pagalam kā muša. Nu zellis viņu iesviež vēl katlā
lai noplūk ar, jo tādam briesmonim viena nāve par maz esot. Pēc tam
viņš prasa meitai, kas šī tāda esot un ko te darot. Un viņa atbild, ka
esot ķēniņa vienīgā meita, bet Devīņgalvis viņu nozadzis un te atvedis.