28:
Šī gribētu tik atpakaļ pie tēva un kas viņu aizvestu, tam viņa paliktu par
sievu. Zellis nu dabū te vēl visādas bagātības un kāp augšā pa tum-
šo caurumu, ķēniņa meitu paņemdams līdz. Izved meitu virs zemes un
apskatās īstā dienas gaismā: ja, ir gan trakoti smuka. Nu ies visi pie ķē-
niņa, bet zaldātiem uznāk liela skaudība. Kad zellis prasa, lai padod
viņam nodzērties, viens no tiem piejaudz dzērienam nāves zāles un
zellis beigts kā miegā. Šie nu piedraud meitai ar nāvi, lai sakot ka šie
viņu izglābuši. Neko darīt, meitai jāsaka vien ir. Aiziet pie ķēniņa un
izstāsta kā tās lietas ir. Tas tūlīt taisa lielu lielās kāzas meitai ar to zal-
dātu, kas nonāvējis melderzelli. Bet kāmēr šie rīkojas uz kāzām, viens
lāga vecītis uzgājis nonāvēto melderzelli un ņēmis viņu atdzīvināt.
Zellis nu vareni lustīgs, ka viņam atkal dzīvība kaulos. Paprasījis ve-
cītim ceļu uz ķēniņa pili un nonācis tur vēl istā laikā, kad šie vēl nebijši
salaulāti. Šis nu tūlīt pateicis, kas par lietu un zaldātiņi trakoti pārbi-
jušies. Ķēniņš negribējis nemaz ticēt, ka tā varot būt, bet kad viņa pa-
ša meita to apliecinājse, tad ticējis gan. ķēniņš nu gribējis nekrietnos zal-
dātus pakārt, bet meldeŗzellis teicis, lai atstāj dzīvus, kas bijis bijis, ko tur
ļaunu pieminēt. Nu visi dzīvojuši laimīgi un abi zaldāti nokalpojuši pie jau-
nā ķēniņa – meldeŗzeļļa, līdz mūža galam. –