zemes vēja pūtēju kā nieku. Un tad viņš labi nospēra Vēja pūtēju, iznesa lau -
kā un būdiņu pie viena pakša uz uz augšu pacēlis, pasvieda šo tur apakšā
lai guļ, bet pats iegāja istabā putru strēbt. Un kad bija visu putru izstrēbis,
tad aizgāja prom. Vēja pūtējs visu laiku kunkstēdams locījās zem bū -
diņas pakša un nevarēja tapt ārā. Pēdīgi viņam tomēr palaimējās vie -
nu kāju pašaut ārā un tad tikmēr stīvējās, līdz pats arī izkļuva lau -
kā. Tagad Vēja pūtējš itin mudīgi uzlika citu putru vārīt, lai būtu jau
gatava, kad pārnāks Zirņa dēls un Kalnu gāzējs. Bet nedabūja šis ne -
maz vēl putru galdā nolikt, kad šie abi no pilsētas mājās. ,,Kas tā nu par
darīšanu, ka tik vēlu putru vāra'', šie abi bāŗās, jo nejauki izkamējušies [?} bi -
juši. Beidzot bijuse ar putra galdā un tad visi trīs dū'šīgi ēduši, bet Vēja pū -
tējs par to nevienu vārdiņu nesacījš, ka viņam tik dumji ar to mazo vīriņu
izgājš. Otrā dienā Vēja pūtējš neparko ar nepaliek vairs mājās putru vārīt,
lai nu viens no šiem diviem paliekot, viņš iešot uz pilsētu. Labs ir, nu paliks
Kalnu gāzējs putru vārīt. Kad Zirņa dēls ar Vēja pūtēju aiziet, Kalnu gāzējs
tūdaļ iekurina uguni un uzliek putru vārīt. Līdzko jau putra labi iesā -
kuse vārīties, viens grabinājas aiz durvīm, itkā gribēdams iekšā tapt. Kas
tur varētu būt, jāiet palūkāt. Kalnu gāzējs un pavēris durvis. Nu
šis redz, kas tas vainīgais, kas grabinājās: mazs mazs vīriņš, sprīdi gaŗš
bet bārda divtik gaŗa. Kalnu gāzējam tāds mazs vīriņš gaužam paticis
un viņš joka pēc iecēlis to istabā, lai ar viņu pameņģētos. bet mazais vīriņš
tūdaļ prasa, lai viņam dod putru strēbt. Labs ir, tūlīņ dabūšot ar to putru,
Kalnu gāzējš šim atsacījš un uzlicis putru galdā. Bet mazais vīriņš ne -
kā nevar tikt klāt pie putras, tādēļ Kalnu gāzējs uzcēla uz krēsla
un iedeva kaŗoti rokā, lai nu strebj. Mazais strebj, strebj, te uzreiz šim iz -
krīt kaŗote no rokām un nu vairs nekā, nevar ne pats kaŗoti piecelt ne to
putru dabūt.. Lai nu kalnu gāzējs viņam paceļot to kaŗoti, šis lūdzās. To
jau nu var izdarīt ar. Kalnu gāzējs domā, tāds mazs vīriņš šis ir, ko la da -
ra ar tādu. Un līdzko šis noliecās pēc kaŗotes, tā mazais vīriņš caps! Šim
mugurā virsū un liec šo pie zemes. Bet nu bija gan nabagam varen daudz spē -
ka, kad tika Kalnu gāzējam mugurā. Viņš to pa riktīgam piekāva un tad pa -
ņēma un iznesa laukā, pacēla būdiņu pie viena pakšķa uz augšu un pa -
svieda Kalnu gāzēju tur apakšā. Tad iegāja pats atpakaļ istabā un izēda
visu putru. Pēc tam atkal aizgājš kā nācis. Kalnu gāzējš nu ilgi samo -
cījies, pa būdiņas apakšu, līdz dabūjis uz sāniem apsviesties un plecu
pielikt apakšā, kā var uz augšu pacelt. Tad viņš izlīda laukā un nāca