Fails
0877-Fricis-Vollenbergs-07-0087
AtšifrējaJanisB58
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2025-02-04 22:38:20
Labots2025-02-05 07:35:25
Atšifrējums

priekšā. Kas to ozlu nocirtīs, pie tā tad viņa iešot par sievu. Nu visi tie
svešu zemju ķēniņu dēli un priņči izprovē savus zobenus, bet neviens
nevarot ozolu nocirst. Muļķītis piegāja pie tā resnā ozola un teica lai viņam
ļaujot cirst. Nu ķēniņa dēli un priņči smējās; ka šie nevarot ozolu ar saviem
zelta zobeniem nocirst, kur tad šis tāds muļķītis ar savu veco ģelzi to nocir -
tīšot. Bet ķēniņa meita teica, lai tik šis cērtot, ja nocirtīs, tad viņa iešot pie šī
par sievu. Viņa gribēja tikai izjokot muļķīti un noskatīties kā viņš to ozolu
cirtīs. Nekad viņai neienāca prātā, ka šis to ozolu varētu nocirst. Muļķītis
vairāk neko negaidīja, ka ķēniņa meita solījās viņam par sievu, viņš tūlīņ
sukā cirst ozolu un kā par brīnumu visiem ķēniņu dēliem, ozols uz trešo
cirtienu gar zemi. Nu ķēniņa meita nezin ko darīt, pie muļķīša viņa iet
negrib, bet solījusēs ir. Lai šis izraujot to ozola celmu ar rokām, tad gan
viņa iešot, kēniņa meita sacīja muļķītim. Labs ir, muļķītis klusām sasmē -
rē rokas ar tām zālēm, ko vecais vīriņš viņam iedeva, un tad liekās
klāt celmam. Un tas tikai bija ko redzēt: viens, divi, celms no zemes ārā. Nu
ķēniņa meita vēl vairāk nobēdājusēs. Pēdīgi viņa saka, lai muļķītis pār -
sviežot celmu pār pils jumtu pāri, ja viņš to varēšot izdarīt, ta gan šī pie
viņa iešot. Tas muļķītim tikai nieks: viņš paņem celmu ar vienu roku
un pārsviež pār jumtu kā čakārni. Tagad ķēniņa meita vairs nekā nevarēja
darīt, solījusēs bija-jāiet. Bet ķēniņam tas nemaz nepatika un viņš bi -
ja tik briesmīgi pārskaities uz muļķīti, ka būtu to ar nagiem saknaibī -
jis, ja varētu. Nu ķēniņš savāķ lielu kaŗaspēku un grib muļķīti nokaut.
Muļķītis palika aplam bēdīgs, jo šis tikai viens pats ar savu zobenu, bet ķē -
miņam milzīgi liels kaŗaspēks. Un kamēr šis tā bēdājās, atskrien pie viņa
viens liels balts zirgs ar zelta iemauktiem un sudraba sedliem. Tas sacīja, lai
muļķītis tādu nieku dēļ nebēdājoties, bet lai tik sēžoties viņam mugurā
un jājot cīnīties. Gan viņš viens pats tos visus apkaušot. Muļķītis paklau -
sīja ar, sēdās zirgā un zobenu vicinādams devās pretīm, ķēniņa kaŗaspēkam.
Zirgs bija atnesis arī muļķītim bruņas un tagad nu muļķītisbija aplam
varens un stalts kaŗavīrs. Ķēniņš viņu tādu redzēdams nemaz vairs nepa -
zina un domāja, ka tas kāds varens svešs kaŗavīrs, bet kad sāka cīnīties, tad
gan pazina. Muļķītis viens pats ar savu slaveno zobenu apkava visu
ķēniņa kaŗaspēku, tikai pašu ķēniņu atstāja dzīvu. Nu ķēniņš vairs
nevarēja nekā darīt un muļķītis apprecēja viņa vienīgo meitu. pēc tam viņš
aizbrauca pie tā otra ķēniņa pēc savas bagātības un atveda to mājās. Nu
viņš dzīvoja laimīgs ar savu smuko sievu un pēdīgi palika par ķēniņu, kad
vecais nomira.

Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
KolekcijaFriča Vollenberga folkloras vākums
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat analītikas sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Izvēloties "Noraidīt", tīmekļa vietnē saglabājas tehniskās sīkdatnes, kuras ir nepieciešamas tīmekļa vietnes darbības nodrošināšanai.

Uzzināt vairāk

Tēzaurs