Atšifrējums | Teikas un pasakas.
1015Nerātnais puisēns. Bija reiz vecs dzejniek, jāsaka no sirds labs vecs dzejnieks. Kādu vakaru, viņam mājā sēdot, sacēlās īsts negaiss. Lietus plūda zemē aumaļām, bet dzejnieks sēdēja omulīgi siltas krāsns priekšā, kurā uguns kvēloja un cepa āboli. "Kam tādā laikā jābūt ārā, tam tagad nepaliek ne vīlē sausuma viņš teica nožēlodamies, jo bija līdzcietīks dzejnieks. "Lūdzu, lūdzu, laid mani iekšā! Man auksti un esmu pavisam slapjš!" tā iesaucās piepeži az durvīm mazs puisēns. Viņš raudāja un klauvēja pie durvīm, bet lietus ārā gāza kā spaiņiem, un vējš plosīdamies dauzījās ap logiem. Nabaga |