94
1:) Puķītes ko dāvināju, reiz vēl tagad glabāju,
Cik tās mīļi uzskatīju, ak ko aizmirst nespēju.
2:) Daudzreiz jaunos ziedos skatos, viņas skaistā krāšņumā
Par tam sirdī jūtu prieku, jo tu man to dāvināj'.
3:) Zaļas neaizmirstulītes, tavas acis ieraugu,
Košas sarkan baltas rokas, tavu vaigu skaistumu.
4:) Neaizmirstulīte rāda, kā tu uzticīga man,
Rožu ziedi klusi stāsta, ko par tevi mīļā man.
5:) Zaļas lapiņas liek cerēt, atkal tev pie krūtim spiež,
Ak, to labprāt gribu ticēt, un dēļ tevis visu ciest.
95
Marīja.
1:) Marija sēdēj dārzā, tai bērniņš blakus snauž,
Pār viņas matu lokām, lēns vakara vējiņš pūš.
Tā dzied it dziesmu sēru, par savu jaunību,
Uz vaiga asras rādās, un zvērē uzticīb'.
2:) Tu guli kluss un mierīgs, tu atstāts bērniņš mans,
Tavs tēvs kas man atsājis, viņš man vairs nemīlē,
Tad iesim mēs uz jūru, uz jūras dziļumiem,
Tur varēsim būt brīvi, no pasauls apsmiekliem.
3:) Tas bērniņš atver acis un mīļi uzsmaida,
Tas māti tā iepriecē, kā māte atsakās,
Ne, ne mēs gribam dzīvot, mēs abi es un tu,
Ja tēvs mūs negrib mīlēt, tad piedosim mēs tam.
4:) Mūs tēvs, kas dzīvo priekos, par mums vairs nebēdā,
Pie citas sāniem laimīgs, viņš smej un līgsmojās,
96
1:) Piemini man pie altara kad stāvi,
Un citam savu sirdi atvēli,
Rad atminies, kā vienu reizi svēti,
Tu solījies būt manim mīļākais.
Piemini man, kad sirds tev priekā dodās,
Un garā mans vaigs tevi pavadīs.
Tad atminies tos jaukos laimes brīžus,
Ko baudijām mēs abi mīlibā.
|