Fails
Ak222-Ilgvara-Ozola-dienasgramatas-01-0011
AtšifrējaDina Ozola
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2023-07-12 16:22:58
Labots2023-07-12 16:52:09
Atšifrējumsun franču liķieri iet pa rīkli dibinā. Ceļš līdz noliktavai nav tālu un tādēļ jāierauj ko māk gan vēderā gan aiz biksēm un kabatās. Iznāk ka noliktavā mums daudz liķiera atņēma, mūs pārkontrolējot. Mēs braucām un vedām vairākas reizes. Ap pusdienas laiku tikām atpakaļ mītnē. Saņēmām pusdienas, paēdām. Pavēlē visas mugursomas iznest ārā uz ielas jo tās sakraušot mašīnās un novedīšot ar mašīnām uz Sloku un mums būšot jāejot ar kājām. Ceļu sākšot tūlīt. Jāpalīdz nogādāt armijas mantas ārā no apaviem, apģērbiem, b...ņenēm u.c. Zēni velk no kastēm ārā ziepju pulveri, sveces un (birstes) grīdas sukas. Piebrauc auto sapako armijas mantas, pēc tam mūsu mugursomas un tās aizbrauc. Mēs paliekam ar kājām.
PROM NO RĪGAS. Ceļošanu uzsākam 24. septembrī 1944.g. pulksten 13 00 uz drošāku vietu, kur nebūtu fronte tik tuvu un kur varētu uzsākt mūsu apmācīšanu pie flakiem. Dodamies pa Elizabetes ielu, Brīvības ielu, tā pilna bēgļiem, kas visi dodas Pārdaugavas virzienā. Varbūt, ka pēdējo reizi skatam Brīvības pieminekli un lasām šos svētos vārdus uz tā:"Tēvzemei un Brīvībai". Bēgļiem pilnas acis ar asarām un tie mums jautā kurp dodamies un žēlojas par mūsu jaunumu. Pa Kaļķu ielu dodamies cauri Vecrīgai un pār pontonas tiltiem uz Pārdaugavu. Skatam Daugavas tumšos ūdeņus, skaistos dzelzs tilta lokus un skaistos vēl ve-
-18-
selos namus un baznīcu siluetus. Bēdīga izskatās Rīga no šīs puses. Maz kas palicis pāri no kara vētrām 1941. gadā. Ceļu uz Sloku turpinām pa Slokas ielu. Aiz muguras paliek pazīstamas vietas. Nav laika turp iegriesties un pēdējo reizi skatīt kā tur ir un to arī neatļauj friči, kuru vadībā mēs esam. Mēs tikai soļojam un soļojam. Graužam "Kvekanbrot" un soļojam. Soļojam atlocītam rokām. Meitenes apmētā puķēm. Dziesma skan drūmi. Dedzina karstā saule, nav pierasti smagie naglotie friču zābaki, kājas un pēdas svilst. Jāstiepj pie jostas maizes soma, pudele. Zem mūsu kājām čab viena otra lapele, kas jau nobirušas ātrāk nekā vajadzēja. Mums garām šurp un turp dodas kara mašīnas u.c. spēkrati. Kādu gabalu pagājuši taisām atpūtu mežā. Iekožam, kas katram ir somā, speķis, lauku maize, sviests. Zēni izsalkuši pazūd uz visām pusēm cits sakņu dārzā cits skrien pēc ūdens. Apstājas un taisa atpūtu viena zenītlielgabala apkalpe līdzās mums. Mēs tūlīt sākam tā appētīšanas darbu. Friči neļauj, dzen mūs projām. Paejam gabalu atpūšamies. Nav pierasts iet. Ejam un ejam. Apstājamies, sāk jau satumst. Saka, ka dabūšot siltu tēju un zupu, bet izrādās, ka virtuve aizbraukusi. Vienai daļai tā zupu izdalijusi un domājuši ka visi. Palikām bez ēdiena. Neko darīt. Jāsoļo neēdušiem tālāk. Jādabūn kāda pārnakšņošanas vieta. Paliek ļoti tumš. Klūp un krīt. Birst dažādas mantas zemē.
-19-

Atšifrēt tekstu
KrājumsAutobiogrāfiju krājums
KolekcijaIlgvara Ozola dienasgrāmatas
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs