[855]

61066

Reiz čigāns sava dēlā krustībās ielūdzis pazīstamu saimnieku
par krusttēvu. Saimnieks, kuŗam bijis diezgan medus, paņēmis
pie tā gadījuma bļodu ar medu līdz. Pēc krustībām čigāns klāt
pie saimnieka, lai nušis iedodot krustdēlam medu, jo šis tik
saucot: ,,Medu, medu!'' Pietikt nekā nevarot, bērns vien esot.
Nu ko tad darīs, iedevis arī vairāk reizes, bet apnicis vienmēr
dot un teicis, lai ejot pats ņemt. Čigāns nu varenā laimē. Bet
ak tavu nelaimi! čigānam bijis ļoti bailes no bitēm. Piegājis pie
stropa un sācis to glaudīt: ,,Bitītes Dieva, medutiņš Dieva!''
Bet aizkustinājot stropu, bites sākušas nākt ārā un viena iecirtu -
sies čigānam ausīs; šis tik iekliedzies: ,,Vaidzi!''Bet jau otra
un trešā sākusi vandīties ap seju. Šis pametis bļodu un drāzis
ko var no dārza ārā. Izskrējis uz ceļa un, dūri rādīdams, klie -
dzis: ,,Bites velna, medus velna!''

V. Baumanovskis, no Rīgas.

293: