Fails
| Atšifrēja | MaigaJankevica |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Izveidots | 2024-09-03 20:26:44 |
| Labots | 2024-09-05 02:13:14 |
| Atšifrējums | 1233Viena tāda ugunsdieva svētnica bij Zeltiņu muižas Vilku ciemā. Tur viena saimnieka namā bij vecs, vecs satrupejis, nokvēpis un sagruzdejis katla kāsis.Ļaudis kāsi godaja un katru rītu to dziedadami sveica. Tadēļ uguns pavardā /portā/ nekad netrūka, bet ir no citiem ciemiem pēc uguns nāca. Bet kad vecie iedzīvotaji izmira – jaunie vairs nemāceja dievu godinat, tad uguns izdzisa un vairs nedega. Saimnieks lika veco namu noplēst un kāsi nosvieda sētmalā. Bet nu pats saimnieks palika vājš, ka vaj mirt gribeja: – vēdera sāpes dega briesmigi, kā ugunī. Gan atveda Kalna riju Līzi, gan Puntužu Ilzi. Šīs nu gan laitija, ka laitija /braucija/, ir lika, lika skriemeļa podiņu, bet ka labaki nepalika, tā nepalika. Te vienu dienu Lejas riju Andrejs, pieguļā jādams, ierauga sētmalā ko spīdam. Jāj vārtos – izbijies ierauga mazu, mazu, vecu vīriņu, līku muguru, sirmu bārzdu, melnu muti un sarkanam acim. Šis, lūpas sašķiebis, Andram dūri rāda. Andris no bailem nokrīt no zirga, skrien elzdams [elsdams] pūzdams uz istabu un stāsta citiem ko redzejis. Visi iet vārtōs, bet neredz ne uguns, ne vecā vīriņa, tikai tai vietā atrodās vecais kāsis. Nu tikai Puntužu Ilzei iekrīt prātā, ka laikam dieviņu aizkaitinajis. Ņem, nes kāsi namā un pakar virs porta. Un redzi, rītā saimnieks vesels ka rūtkis un uguns deg, ka dūmi vien griežas. 1234Kad nokauj barokli, tad vāra lopu gaļu. No šās gaļas dod katram mājas iedzīvotajam kādu šķīviti. No šās pašas gaļas dod ari suņiem, kaķiem, uguns kērejam un grāpja kāsim.1235Kāsi, kur ēst vāra, nav brīv velti kustinat, vēders sāp.1236Kad putra kūsā, tad vajaga uz kāsi uzliet, tad vairs nekūsa.12372837. Ziedi. Upuri.Vienā mājā dieviņi tā bijuši ieradinati, ka nevienā svētku dienu [dienā] bez cieniņa nevarejuši atstāt: – no katra ēdiena pirmais kumoss bijis jadod tiem. Reiz viens jauns kalps nezinadams ieēdis pirmo kumosu pats un tūdaļ – gar zemi vārtidamies, kliegdams, brēkdams – nomiris. Mirons bijis sarauts līks un greizs ka sakārnis. 1238Senakōs laikōs saimniecem bij savi istabas cepļa dievi. Tie gausinajuši visas ēdamas lietas. Cepļa dieviem cepa katru vakaru pa smaršigai [smaržīgai] karašai un nolika uz cepļa. Ēst cepļa dievu karašu neēduši, tikai oduši karašu smaršu [smaržu]. Ja kāda saimniece neizcepusi karašu smaržigu, tad dievi sadusmojušies – aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa. Tad saimniece gavejusi dienam, naktim, kamēr pielabinajusi savus cepļa dievus.1239Vecais Kažaunieku māju saimnieks agrak esot barojis gariņus. Lielōs svētkos no ēdiena agraki nevienam nebijis brīv ēst, kamēr pats saimnieks pabarojis gariņus: – nosmērejis katla kāsi, uzlicis ēdamo uz rijas augšas, uz pirts krāsnes un vēl kur nebūt. Vēlak no citiem samācits, Kažaunieks šādu māžļošanos atmetis, bet tad velni sākuši viņu mocit.1240Vienā mājā, namā, pavardā ziedojuši dieviem, noliedami no katra virama [viruma] pirmo pavārnicu dieviem; ari gaļu, maizi pa kumosam /pirms kumosu, iekams neviens nebij ēdis/, metuši pavardā; tapat alu lējuši. Bet vēlak nams – nevar zinat kadēļ – izrādijies par nederigu vietu, tad esot riju izredzejuši par ziedojamu vietu.1241Kādam ganam iznesa Miķeļos alu, ko dzert. Kad šis jau diezgan bija dzēris, tad šis stopu trīs reizes uz akmeņa un sacija: "Jadod jau Dagonam ari." Gads pagājis un nu |
| Atšifrēt tekstu |
| Krājums | Latviešu folkloras krātuve |
|---|---|
| Kolekcija | Dāvja Ozoliņa folkloras vākums |
| Atslēgvārdi |
|
| Vienības | #LFK 910, 1233 #LFK 910, 1234 #LFK 910, 1235 #LFK 910, 1236 #LFK 910, 1237 #LFK 910, 1238 #LFK 910, 1239 #LFK 910, 1240 #LFK 910, 1241 |
