Fails
| Atšifrēja | MaigaJankevica |
|---|---|
| Pabeigts | Jā |
| Pārbaudīts | Jā |
| Izveidots | 2024-09-04 18:11:53 |
| Labots | 2024-09-05 01:51:03 |
| Atšifrējums | 1255To gari, kas dabigā nāvē bij miruši, uzturejās virs zemes tikai kādu zinama [zināmu] laiku; bet tādu gari, kas no citiem nonāveti, vaj nonāvejušies, visiem par apgrūtinajumu un bailem tik ilgi, cik tiem patiesibā būtu bijis jadzīvo.1256Veciši, vecenites vēl tagad tic, ka miroņu gars kādu laiku dzīvojot dzīvo pulkā, parādidamies tiem gan sapnī, gan vientuļās vietās ap pusdienas laiku, īpaši kad rudzi zied un naktis ap pusnakti.1257Gari esot visu zinataji, tie spējot nolūkoties citu garu darbibā un tā palīdzot dzīvajiem ar padomiem.125830 jeb 35 vakari iepriekš miroņu pieminamās dienas mieloja /cienaja/ garus. Šais vakarōs liek kausu jeb podu jeb ķipi ar skaidru ūdeni pie ugunskura uz kraķiša, skaidru linu dvieli blakam, lai tie gari mazgatos, kas tais mājās miruši un kas šai laikmetā nāk savus piederigos, savus vecos kaktiņus apmeklet. Tai laikmetā liek ik vakaru istabā uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni. Beidzamo vakaru turpretim – t. i. 35. vakarā – kauj gaili, jēru jeb aunu. Un ka nokauj, to tūliņ vāra, bet nevienam nav brīv no vāramā baudit. Tiklīdz izvāriti, tā smeļ podā un ceļ uz galda, kas ar baltu galdautu apklāti [apklāts]. Gaļas podam blakus vēl noliek maizi, ūdeni un aizdedzina uguni – sveci. Kad tas viss padarits, tas [tad] saime sastājas noskaita ēdiena pātarus un ielūdz visus garus mieloties. Pēc ielūguma saime liekas gulet. Rītā priekš saules lēktas jau ceļas augšā, sastāj gar galdu un ēd garu atlikas.1259Gariņu laikā /oktobra mēnesī/ nebūs karstu ūdeni uguns malā liet, jo ar to tiem gariem acis izplucinot, kas nosaluši tur sildoties.1260Rudeni no Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdinaja garus jeb dieviņus. Tadēļ šo laimetu [laikmetu] ari sauca par "garu laiku" un visas ša laikmeta pirmdienas par "pampuļu pirmdienam". Šis pirmdienas svētija lopiem par labu. Svietes [Sievietes] tais pirmdienas nevērpa; rijas nekūla.1261Dzērves pagastā pie Apriķu robežam ir jauka birze ar avotu. Šo birzi sauc par Ilmadi. Vecōs laikōs, kad vēl grāmatas bijušas baltiem vārdiem, melnām lapam, tad daži dzērvenieki šaī birzī mēdza sapulceties un ar gariem sarunaties. Šos vīrus un šās sievas, kas tur toreiz Ilmades birzē pulcejušies, neviens pats nedrīkstejis aizkārt [aizskārt] nevārdiem [ne vārdiem], ne darbiem, citadi Ilmades gari aizkārejiem [aizskārējiem] uzsūtijuši likstas jeb visvisadi biedinajuši, mocijuši. Ja kāds nezinot, jeb necienigi iekūlies Ilmades birzē, tad ar pilnu prātu vairs mājā neatgriezies: – gari tam atriebušies. |
| Atšifrēt tekstu |
| Krājums | Latviešu folkloras krātuve |
|---|---|
| Kolekcija | Dāvja Ozoliņa folkloras vākums |
| Atslēgvārdi |
|
| Vienības | #LFK 910, 1255 #LFK 910, 1256 #LFK 910, 1257 #LFK 910, 1258 #LFK 910, 1259 #LFK 910, 1260 #LFK 910, 1261 |
