Fails
1935-ekspedicija-Kuldiga-un-Aizpute-11-0036
AtšifrējaIgeta Igeta Ozoliņa
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2021-03-29 11:43:14
Labots2021-03-29 12:14:27
Atšifrējums[1935] 8842 - 9179

8841a

Kuldīgas raj. Invalidu namā (Skrundas šosejā, "Laukmājā", Ievkalnu c. pad.) man kā lielu dziedātāju tūlīt nosauca Lati Vilciņu. Viņai esot daudz dziesmu; vienu, tādu apsveikšanas dziesmu, te iemācījušies arī citi, reiz tā Invalidu namā dziedāta kādos svētkos. Grāmatvede aizgāja ar Lati Vilciņu aprunāties, un atnākusi aicināja mani līdzi. Iegājām nelielā istabiņā. Kaut arī ziemeļu pusē, tā bija gaiša, jo istabai divi logi. Te viņas dzīvoja četras, visas vecas, salīkušas. Pie pašām durvīm gultiņā neliels augumiņš, - sēdus, uz kājām sega. Tā - Late Vilciņa. Viņa neredzēja. Sejā spriegums, kā uzmanība, - un smaids. Saņemu viņas roku un sasveicinos. Un tūlīt viņa atsaucas - jā, labprāt teikšot man savas dziesmas: "Ņemiet tik par labu, kādas es zināšu. Man ir prieks, ja kāds grib manas dziesmas dzirdēt. Vakaros es te sēžu viena pati un dziedu, - dziedu visas pēc kārtas. Ātrāk aiziet laiks... un ir vieglāk... Reizēm man palīdz tik mans labais kaimiņš "Duksītis" (ti. invalide, veca māmuļa Dukse, kas guļ blakus gultā).
Late Vilciņa - latviete, invalide - neredzīga un arī vairs nespējīga pati ar saviem spēkiem pārvietoties, jo kājas neklausa - . Invalidu namā nonākusi pēc Lielā Tēvijas kara, kad kara laikā pazaudējusi visu savu nabadzīgo iedzīvīti. Redzi sākusi pamazām zaudēt jau priekš kādiem gadiem astoņiem, un nu vairs tikai mazliet manot gaismu un priekšmetu ēnas. Nu jau arī kādi 4 gadi, kamēr pavisam vairs nevarot paiet - Priekš četriem gadiem Late Vilciņa pārvesta uz Kuldīgu no Kables Invalidu nama. Toreiz vēl viņa varējusi pastaigāt ar kruķu palīdzību, jo viena kāja vēl bijusi kaut cik spēcīga, bet pārbraucot kruķi pazuduši, jauni nav dabūti. Kādu laiciņu vēl varējusi uz veselās kājas kaut cik atspiesties un pakustēties, bet nu arī tā vairs neklausa. Nu pārvietoties varot tikai rāpus, kā sunītis - - Lates Vilciņas istaba ir II stāvā, pašā tālākajā stūrī, un lai norāptos lejā, paejot ilgs laiks. Bet saulītē jau gribas pasēdēt; un viņas vietiņa esot uz trepītēm pašā aizdurvītē. Late vilciņa ir kautrīga, nemīl skaļumu.
Visu savu grūto dzīvi Late Vilciņa stāsta mierīgi, tā kā ar smaidu, it kā tas viss viņu nemaz neskartu. Un beigās izsaka sirsnīgu pateicību valdībai, ka tādiem nabadziņiem nodrošinājusi tik mierīgas vecuma dienas. Šī sirsnīgā pateicība un visa laba vēlējumi par rūpēm viņu - invalidu dēļ atskan no visu invalidu sirds dziļumiem. "Kur gan mēs ietu, ja tā nebūtu?" - ir viņu jautājums. "Nu jau gan vairs tik tāds gabaliņš līdz kapa malai" - Late Vilciņa paplēš rokas un pasmaida.
Latei Vilciņai 74 gadi; - tā esot pēc grāmatām, pēc mātes stāstījuma gan vēl tikai 71. Dzimusi Kuldīgas apr. Gaiķos, Gora - Satiķu muižā, kur tēvs bijis kalps. Ģimenē 5 brāļi un viena māsa (tagad dzīvs tikai vēl viens brālis un L.V. sirsnīgākā vēlēšanās, kaut arī viņš būtu te ar viņu kopā).
Atšifrēt tekstu
KrājumsLatviešu folkloras krātuve
Kolekcija11. zinātniskā ekspedīcija Aizputes un Kuldīgas rajonā
Atslēgvārdi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs