68

6267

564: Kādam mežkungam bija muļķīgs, bet paklausigs un stipris kalps
Darbus beigušu mežkungs kalpu sūtija lai aiznes lielkungam zaķi
Daudz reiz lielkungam un citiem viņš bija nesis, bet no lielkunga par
nešanu nekad ne kapēku nesanēma. Kādreiz lielskungs sēz pie
rakstām galda un raksta. Dumjais ienes zaķi un uzsviež galdā
uz papiriem apgāž tintes pudeles un tā tālaku, un teic, te es jums
atnesu zaki. Lielskungs sadusmojies par tādu uzvešanos grib
muļķi pamācit lai otreiz zinātu kā jauzvedas pie kunga un
kā jārunā. Viņš atsēdina muļķi savā krēslā pie galda, paņem
zaķi un iziet. Pieklauvē pie durvim, dumjais saka iekša.
Liels kungs padod labvakaru, sniedz dumjam zaķi un saka
lūdzu ,,lielskungs", mežkungs mezkungs jums sūta zaķi.
Dumjais saņem zaķi un pasniedz istam kungam rubli
No tās reizas, istais lielskungs nekad dumjo neatstāja tukšā.

6208

565: Kādam tēvam bija trīsi dēli, divi gudri, trešais muļķis. Gudrie nodarbojās ar
zemkopibu un dzivoja pie tēva, bet dumjais klejoja apkārt muļķoja ļaudis un
it īpaši žīdus. Kādreiz pār upi ietot, muļķīgo dēlu satikuši vairāki žīdi to
iebāzuši maisā, stāstidami ka viņu cels lielā godā, un iemetuši upē, bet
paši aizbraukuši. Pēc kada laika muļķis dzird kādu troksni, lūdzas
lai viņu gleb ka viņš nemāk rakstīt bet viņu grib celt godā. Par
upi kāds žīds dzinis lopus uz pilsētu, piesteidzies pie muļķa un teic, kuš,
neblauj, es māku rakstīt, izvilcis dumjo no upes nu pats ielīdis maisā,
un muļķis aizsējis maisam galu to iesviedis upē, pats viņš paņēmis
69
žīda lopu pulku, aizdzinis uz pilsētu un tur pārdevis. Dumjais par dabūto
naudu nopircis jaunas drēbas, zelta gredzenus un staigajis kā kungs un vēl
naudas bijis diezgan. Pēc kāda laika, dumjā slīcinātāji žīdi viņu sati-
kuši, un brīnijušies kā viņš dzivs, staiga tik labi apģērbies un vēl naudas
diezgan-jautājuši kur viņš to ņēmis. dumjais atbildejis ka debesis. Nu
mantskārigie žīdi, gribēdami kļūt bagāti sākuši minētā upē cits citu
slicināt, bet neviens no viņiem nav dzivs atgriezies.

6268a

566: Tēvs ar māti sarājās, putras spannis apgāzās. Bērni raud ar asarām ko
ēdisim vakarā. Lai tā putra, kur tā putra, kur tie gardie kunkulīši
Sākot ar 547. kārtas numuru, atstāstija 40 g. vecais A. Podnieks, Dzirciema
pag. Ozoliņu mājas saimnieks, Tukuma apriņķi.

6269

567: Dievs nosvieda bumbul zemē, bumbuls negrib zemē augt. 2. Dievs nosvieda
cilvēk' zemē, cilvēks negrib bumbul raut, bumbuls negrib zemē augt. 3. Dievs
nosvieda spieķīt zemē. Spieķīts negrib cilvēk' sist, cilvēks negrib bumbul raut
bumbuls negrib zemē augt. 4. Dievs nosvieda ugun' zemē. Uguns negrib spieķīt
degt, spieķīts negrib cilvēk sist, cilvēks negrib bumbul raut, bumbuls negrib
zemē augt. 5. Dievs nosvieda ūden zeme, ūdens negrib ugun dzēst, uguns
negrib spieķīt degt, spieķīts negrib cilvēk sist, cilvēks negrib bumbul raut,
bumbuls negrib zemē augt. 6. Dievs nosvieda vērsīt zemē. Vērsis negrib
ūden dzert, ūdens negrib ugun' dzēst, uguns negrib spieķīt' degt, spieķīts negrib
cilvēk sist, cilvēks negrib bumbul raut, bumbuls negrib zemē augt.
7: Dievs nosvieda žīdu zemē, zīdiņš negrib vērsīt kaut, vērsīts negrib
ūden' dzert, ūdens negrib ugun dzēst, uguns negrib spieķīt degt, spieķīts
negrib cilvēk sist, cilvēks negrib bumbul' raut, bumbuls negrib
zemē augt.