0023-KARLA-BUKUMA-VAKUMS-03-0036 68 6267 564: Kādam mežkungam bija muļķīgs, bet paklausigs un stipris kalps Darbus beigušu mežkungs kalpu sūtija lai aiznes lielkungam zaķi Daudz reiz lielkungam un citiem viņš bija nesis, bet no lielkunga par nešanu nekad ne kapēku nesanēma. Kādreiz lielskungs sēz pie rakstām galda un raksta. Dumjais ienes zaķi un uzsviež galdā uz papiriem apgāž tintes pudeles un tā tālaku, un teic, te es jums atnesu zaki. Lielskungs sadusmojies par tādu uzvešanos grib muļķi pamācit lai otreiz zinātu kā jauzvedas pie kunga un kā jārunā. Viņš atsēdina muļķi savā krēslā pie galda, paņem zaķi un iziet. Pieklauvē pie durvim, dumjais saka iekša. Liels kungs padod labvakaru, sniedz dumjam zaķi un saka lūdzu ,,lielskungs", mežkungs mezkungs jums sūta zaķi. Dumjais saņem zaķi un pasniedz istam kungam rubli No tās reizas, istais lielskungs nekad dumjo neatstāja tukšā. 6208 565: Kādam tēvam bija trīsi dēli, divi gudri, trešais muļķis. Gudrie nodarbojās ar zemkopibu un dzivoja pie tēva, bet dumjais klejoja apkārt muļķoja ļaudis un it īpaši žīdus. Kādreiz pār upi ietot, muļķīgo dēlu satikuši vairāki žīdi to iebāzuši maisā, stāstidami ka viņu cels lielā godā, un iemetuši upē, bet paši aizbraukuši. Pēc kada laika muļķis dzird kādu troksni, lūdzas lai viņu gleb ka viņš nemāk rakstīt bet viņu grib celt godā. Par upi kāds žīds dzinis lopus uz pilsētu, piesteidzies pie muļķa un teic, kuš, neblauj, es māku rakstīt, izvilcis dumjo no upes nu pats ielīdis maisā, un muļķis aizsējis maisam galu to iesviedis upē, pats viņš paņēmis 69 žīda lopu pulku, aizdzinis uz pilsētu un tur pārdevis. Dumjais par dabūto naudu nopircis jaunas drēbas, zelta gredzenus un staigajis kā kungs un vēl naudas bijis diezgan. Pēc kāda laika, dumjā slīcinātāji žīdi viņu sati- kuši, un brīnijušies kā viņš dzivs, staiga tik labi apģērbies un vēl naudas diezgan-jautājuši kur viņš to ņēmis. dumjais atbildejis ka debesis. Nu mantskārigie žīdi, gribēdami kļūt bagāti sākuši minētā upē cits citu slicināt, bet neviens no viņiem nav dzivs atgriezies. 6268A 566: Tēvs ar māti sarājās, putras spannis apgāzās. Bērni raud ar asarām ko ēdisim vakarā. Lai tā putra, kur tā putra, kur tie gardie kunkulīši Sākot ar 547. kārtas numuru, atstāstija 40 g. vecais A. Podnieks, Dzirciema pag. Ozoliņu mājas saimnieks, Tukuma apriņķi. 6269 567: Dievs nosvieda bumbul zemē, bumbuls negrib zemē augt. 2. Dievs nosvieda cilvēk' zemē, cilvēks negrib bumbul raut, bumbuls negrib zemē augt. 3. Dievs nosvieda spieķīt zemē. Spieķīts negrib cilvēk' sist, cilvēks negrib bumbul raut bumbuls negrib zemē augt. 4. Dievs nosvieda ugun' zemē. Uguns negrib spieķīt degt, spieķīts negrib cilvēk sist, cilvēks negrib bumbul raut, bumbuls negrib zemē augt. 5. Dievs nosvieda ūden zeme, ūdens negrib ugun dzēst, uguns negrib spieķīt degt, spieķīts negrib cilvēk sist, cilvēks negrib bumbul raut, bumbuls negrib zemē augt. 6. Dievs nosvieda vērsīt zemē. Vērsis negrib ūden dzert, ūdens negrib ugun' dzēst, uguns negrib spieķīt' degt, spieķīts negrib cilvēk sist, cilvēks negrib bumbul raut, bumbuls negrib zemē augt. 7: Dievs nosvieda žīdu zemē, zīdiņš negrib vērsīt kaut, vērsīts negrib ūden' dzert, ūdens negrib ugun dzēst, uguns negrib spieķīt degt, spieķīts negrib cilvēk sist, cilvēks negrib bumbul' raut, bumbuls negrib zemē augt.