Pēteris Blaus

Pēteris Blaus

Zilais

Pēteris Blaus - Dēls

Pēteris Blaus (1856–1930) – dzejnieks, žurnālists un folkloras vācējs. Mācījies Liepkalnes, Jaunbebru un Vecpiebalgas draudzes skolā. Pašmācības ceļā sagatavojies skolotāja darbam. Skolas laikā savācis ap 10 000 tautas dziesmu, ko nosūtījis Krišjānim Baronam. Fricim Brīvzemniekam nosūtījis 2439 tautas dziesmu tekstus, Andrejam Jurjānam – daudzas rotaļu melodijas un arī dažu mūzikas instrumentu aprakstus. Popularitāti iemantojusi rotaļa Nokul mani, māmuliņa. Izmantojot dziesmas Zīlei spārni nodiluši materiālu, Andrejs Jurjāns izveidojis himnisko kordziesmu Dievs, dod mūsu tēvu zemei. Cīrihes universitātē kā brīvklausītājs apmeklējis lekcijas literatūrā, tieslietās un tautsaimniecībā. Strādājis par palīgskolotāju Ogres pagastskolā. Līdz 1905. gadam bijis Ērgļu pagasta rakstvedis. No 1911. gada dzīvojis Rīgā, strādājis laikrakstā "Latvija" (1911-14), bijis laikraksta "Jaunais Vārds" (1915-17) redakcijas loceklis, "Baltijas Ziņas" redaktora (1918-19). Strādājis par miertiesnesi un advokātu, bijis Latvijas rakstnieku pils pārvaldnieks Siguldā (1923-26). Piedalījies 1905. gada revolūcijā, bijis delegāts pagasta darbinieku kongresā Rīgā. 1906. gadā emigrējis uz Šveici. Trūkuma spiests, 1909. gadā devies uz Krieviju, kur apcietināts un ieslodzīts Harkovas cietumā. 1910. gadā pārvests uz Tallinu, vēlāk attaisnots. Bijis viens no Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs (1917-20). Mīlestības tēma dominē sonetu vainagā "Tev" (almanahā "Jauna raža" 1898). Izdoti dzejoļu krājumi "Asnu mēnesis" (1912), kur ietverti 19. gadsimta 70. un 80. gados rakstītie dzejoļi un "Ziemas dienas" (1914). Dzejoļu krājumi "Silti vēji - agras salnas", "Miglas tēli", "Starp pagātni un nākotni" (visi 1912) ietverti gan mīlestības un dabas dzejoļi, gan arī virkne dzejoļu, kam ierosmi devusi 1905. gada revolūcija ("Bēguļu dziesmas", "Alpu cikls" u.c.). Sarakstījis liroepiskus darbus "Ādams" un "Maharadža Visvamarga" (abi 1924). Dzejoļu izlase "Negaisos un saules staros" (1938).

Dzimis saimnieka ģimenē.

Pirmā publikācija ar pseidonīmu Zilais - dzejolis "Kareivja līgaviņa" laikrakstā "Balss" 1878. gada 25. novembrī.

Kareivja līgaviņa

Pie Melnās jūras krastiem svešumā,
Kur tēvuzeme zaudēj dažu dēlu,
Stāv kapu kalniņš mēness klusumā.
To sudrabainiem stariem pušķo vēlu
Uz vvientulīgā kapu kalniņa
It lēni vēsma līgodamās liecas
Ar kupliem zariem roze sarkana;
Šī kapu laipni apsegt klusi sniedzas.


Pie Baltās jūras krastiem vientuļi
Sēd mirtu kroni meita raudādama;
Tā savītušu neaizmirsteli
Ar asrām slaka mīļi skūpstīdama,
Par miglas mākonīšiem asaras
It veikli vējiņš aiznes tālā malā,
Tās salasās uz rozes dižanas,
Kā skaistas pērles saŗto ziedu galā.


Un rozei kapam pāri lokoties –
Kad meita skumjās nopūšas it grūti –
Sāk asru lāses viegli raisīties
Un veldzēt sen jau izdzisušu krūti.
Tad lēnais vējiņš vieglās smilktis griež
Un jauneklis no kapa ārā dodas.
Tas rozi mīlīgi pie krūtīm spiež,
Uz bālām lūpām sēri smaidi rodas.

"Tu mīļo šķīsti! Bij man kapā just
Cik karstas asaras un grūti vaidi.
Nekad vairs nevaru es Tevim zust!
Gan skumjas drīzi beigsies! Gaidi, gaidi!"
Tā gaudā balsī saka jauneklis.
Un tad no rozes ātri nostu raujas,
Tā vaigs ir tumšs kā tumšas debesis
Viņš atkal klusām zemes klēpim ļaujas.

Bet meita gauži raudāt nenobeidz,
Ar asrām vējiņš rozi slacina.
Kas tās jo ātri noritināt steidz
Uz sausa, klusa smilkšu kalniņa.
Un vieglām smilktīm atkal griežoties,
No jauna jauneklis pie rozes stājas.
"Nāc, nāc pie manis un beidzi sēroties! –
Nāc līdz, kur bēdas nav, kur labi klājas!" –

Tā saka viņš, tad lēni, mīlīgi
Tas rozi lauzis, smaida labprātīgi.
Un mēmie mēness stari nopietni
To kluso brīdi velti šaušalīgi.
Ar lauzto rozi veikli jauneklis
Nu smilkšu kapā saldi dusēt gāja,
Uz Baltās jūras krastiem mēnesis
Tur meitu mūža mierā žūžināja. –

http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#pan...