Profesionālā darbība
Folkloras institūta un Literatūras teorijas nodaļas darbiniece Austra Alksnīte – Austra Infantjeva (23.04.1920.–23.05.2011.) – piedzima Jurģu dienā Limbažu pagasta Pūlī. Diemžēl viņas māmuļa no dzemdību gultas vairs netika piecēlusies. Austru uzaudzināja mātes māsa, viņai bija divi brāļi, bet viens mira agrā jaunībā. Nelaimīgā kārtā bērnībā iegūtā fiziskā trauma neļāva viņai līdz 20 gadu vecumam patstāvīgi staigāt. Tikai 1941. gadā ap Vasarsvētkiem Sarkanā krusta slimnīcā veiktā operācija kaut cik uzlaboja situāciju. Veiksmīgais dakteris bija ieplānojis vēl otru operāciju, kuras rezultātā vainai vajadzēja pilnībā zust, bet Otrais pasaules karš labos nodomus izjauca.
Austra iestājās LU Filoloģijas fakultātē 1942. gadā. Jau nākamā gada ziemā viņa kopā ar savām studiju biedrenēm Izoldi Celmu un Ainu Zīverti piedalījās Dainu skapja satura mikrofilmēšanā, lai nodrošinātu rokrakstu kopijas, ja kara apstākļos rastos sarežģījumi ar nacionālo vērtību. Kaut arī pēc kara studijas vajadzēja sākt atkal no jauna, Austrai bija radusies interese par folkloru. 1946. gadā viņa sāka iesniegt Folkloras institūtā savus vākumus un jau no 1947. gada, pārgājusi studēt neklātienē, kļuva par institūta darbinieci. Viņas personīgajā kolekcijā var atrast liecības par dzīves vietām, interesēm, tuviem cilvēkiem, laikmeta iezīmēm, bet, galvenais, var ieraudzīt vācēja vērību, gudrību, prasmi saklausīt un pierakstīt. Austra sekoja savām draudzenēm – topošajai folkloristei Martai Bērziņai (Lūsei) uz Koknesi un aizrobežu literatūras pasniedzējai Tusneldai Celmiņai uz Krimuldu. Krimuldas Rijniekos 1948. gadā viņa pierakstīja kalēja Eduarda Celmiņa folkloras repertuāru, bet nākamajā vasarā viņa sievas adrese jau bija jānorāda Krimuldas kolhozā “Cerība”. Austra pamanījās arī pierakstīt ar precīzu datējumu eksprešus, kas pārnesa institūta materiālus uz Kaķu mājas pagrabiem. Jau 1950. gadā viņa kolēģes Elzas Kokares dzīvoklī Avotu ielā, runājot par izlokšņu iezīmēm, kas parāda vietu, no kurienes cilvēks nācis, piefiksēja saimnieces – neretietes teikto: “Vai tad muni ar var pazeit, ka naašu reidzinīce?” (LFK 1776, 150) Šis gadījums vismaz pusgadsimtu aktīvi dzīvoja folkloristu vidē, bet, ja Austra nepierakstītu, būtu jau aizmirsies.
Diemžēl Austrai Alksnītei pietrūka spēka nokārtot pāris eksāmenu, lai 1949. gada pavasarī pabeigtu LVU. Viņa vēl aizgāja eksaminēties pie profesora Jāņa Endzelīna, kas viņu auditorijā uzrunāja par limbažnieci. Viņi viens ar otru dalījās sāpēs par notikumiem tā gada 25. martā, kad padomju vara uz Sibīriju izveda vairākus profesora studentus un deportēja arī Austras teicēju – brāļa sievu ar diviem maziem bērniem, kuri ceļā nomira. Rūgtumu radīja arī nepatiesi novērtētie kursabiedri, no kuriem ideoloģisku apsvērumu dēļ universitāte gribēja atbrīvoties. Draudzene Nelda nesekmīgi centās piespiest Austru pabeigt studijas, bet viņas drošais patvērums bija folkloristu saime.
Austra paspēja piedalīties trijās folkloristu zinātniskajās ekspedīcijās – laikā, kad galvenais bija iegūt “jauno padomju folkloru”. Vajadzēja atrast aktuālas dziesmas, patosa pilnus saukļus, pierakstīt nostāstus par 1905. gada revolūcijas notikumiem, partizānu gaitām karā. Tā dzimtajā Limbažu pusē partorgs paņēma viņu līdzi uz sieviešu aktīva sapulci, kurā viņš pats izteica spārnotus vārdus: “Padomju cilvēks var visu.” (LFK 1850, 7707) Folkloristi gadu desmitiem savstarpējās sarunās tik noteica “1850, 7707”, un joku atbilde bija skaidra. Limbažos tika pierakstīti stāsti par Rūjienas, Liepupes un visvairāk par vietējo mācītāju Jāni Steiku. Siguldā kņazs Kropotkins uz balta zirga steidzies glābt trīs revolucionārus, kurus tomēr kazaki paspējuši kapsētā nošaut. Austra Alksnīte tikās ar divu nošauto revolucionāru māsām. Kāda kara dalībniece emocionāli izstāstīja, kā viņi atsavinājuši pārtiku no mierīgajiem iedzīvotājiem. Tā arī “padomju folklora”, bet visīstākā bija tā, kurā pieminēts Staļina vai Ļeņina vārds. Teicējam pie mājas aug puķe, kas uzzied ap Jāņiem koši sarkana – Staļina puķe (LFK 1860, 2169). Arī pagalmā noklausītas bērnu spēles: piecgadīga meitene piesaka – dziedās Staļina prēmijas laureāte. Otra meitenīte uzsāk dziesmu: “Es meitiņa kā rozīte, kā sarkana zemenīte.” (LFK 1776, 149) Šo folkloru šodien spēj saprast tie, kas kādreiz klausījušies ievērojamās mākslinieces Elfrīdas Pakules balsi. Skaistkalnes Tautas namā Austrai jāapraksta sarkanais stūrītis ar vadoņu portretiem un daudziem lozungiem: “Staļins – tas ir mūsu Ļeņins.” Arī tāds plakāts: “Dziedāšanas kultura – visas tautas lieta.” (LFK 1880, 1) Viņa pierakstīja nostāstus par to, kā revolucionāri slēpušies Skaistkalnes katoļu baznīcā. Bauskas invalīdu namā Derpeles muižā labākā dziedātāja bija 99 gadus vecā Līna Rutka. Klasisko ziņģu repertuāru tajos gados nepierakstīja, ja nebija cīņas dziesmas. Līdzās folkloras vākšanai tika arī aizpildītas ārsta Paula Stradiņa dotās aptaujas ilgdzīvotājiem.
No folkloristiem bija arī Austras dzīvesbiedrs Boriss Infantjevs, kurš 1952. gadā kā ideoloģiski neuzticams tika aizraidīts no Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūta. Viņam vajadzēja palīdzēt iegūt līdzekļus dzīvei, un Austras Alksnītes aizsegā izcilais slāvu filologs piedalījās “Krievu-latviešu vārdnīcas” (I–II, 1959) sagatavošanā. Viņu satikšanās un attiecības bija apvītas ar daudzām ģimenes leģendām, jo pats Boriss visu savu garo un sarežģīto dzīvi spēja atspoguļot dzīvās anekdotēs. Viņi slepus salaulājās Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas pareizticīgo baznīcā 1952. gada 12. decembrī, bet vēl pēc obligātās sarakstīšanās Dzimtsarakstu nodaļā Boriss pie zaksa durvīm esot paziņojis: “Sveiki! Es tagad eju uz bibliotēku.” Austra palikusi divatā ar savu sirdsdraudzeni Neldu, kas gan pēc 68 gadiem varēja liecināt, ka tā tomēr bijusi tikai dokumentu iesniegšana laicīgajām laulībām. Pēc trim gadiem viņiem piedzima meita Agnija. Vasarās viņi dzīvoja slavenajā Pētera un Antona Birkertu vasarnīcā Lielupē, īstenā inteliģentu komūnā, kurā satikās rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša ģimene, valodnieks Arturs Ozols, aktrise Anta Klints, folkloristes Zenta Veilande, Alma Ancelāne un citi. Pēc meitas nākšanas pasaulē Austra Infantjeva pārtrauca savu darbu institūtā uz deviņiem gadiem, lai atkal atgrieztos un gadsimta ceturksni nostrādātu Valodas un literatūras institūtā, ne vairs pie folkloristiem, bet Literatūras teorijas nodaļā.
Mēģināju izjautāt dažas Austras Infantjevas laikabiedres – sektora vadītāju Veru Vāveri (1929), kolēģi Dzidru Vārdauni (1928), draudzeni Tusneldu Celmiņu (1922). Literatūras teorijas sektorā Austriņa radījusi sirsnīgu, ģimenisku atmosfēru, par visiem rūpējusies, gādājusi, atcerējusies, nemanāmi un smalki audzinājusi. Literatūrzinātnieks Harijs Hiršs mēdzis teikt: “Ja Vera ko saka, var vēl neizpildīt, bet, ja Austra, tad noteikti jāizdara.” Austras pienākumos bija ekscerpēt tekstus, veidot kartotēkas, rakstīt rādītājus. No viņas darba bija atkarīga daudzu zinātnisku grāmatu saturs un kvalitāte. Viņa prata saglabāt un kopt draudzību, bija interesanta sarunu biedre. Viņa bija īsts sirds cilvēks, sirsnīga dvēselīte, visu mīlēta un cienīta. Tusneldai Celmiņai licies, ka institūtā strādājusi tikai Austra, jo viņa bijusi tur no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā, citi tikai ieskrējuši, lai dotos uz bibliotēkām, muzejiem un citur.
Celmiņas kundze man noprasīja, vai es rakstīšu akadēmisku vai tikai piemiņas rakstu, domātu kolēģiem. Gribēju gan godināt, pieminēt, atcerēties, gan arī iepazīstināt.
Sagatavojusi Māra Vīksna