Valdemārs Ancītis

Valdemārs Ancītis

V. Alnis, E. Medāre, L. Mārsietis, Smaidonis Vīpsna

Krišjānis Ancītis - Brālis
Aleksejs Arturs Dzens-Ļitovskis - Draugs
Arvīds Celmiņš - Domubiedrs
Maija Ancīte - Meita
Jānis Kriškāns - Radinieks

Valdemārs Ancītis (1921–2006) – literatūrvēsturnieks, bibliogrāfs, rakstnieks. Studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā (1940–1943). Strādājis Saldus skolās par bibliotekāru (1949–1969). Sagatavojis vairākus latviešu literatūras bibliogrāfijas rādītājus, rakstījis recenzijas un rakstus par literatūru, 60. un 70. gados īpaši pievēršoties bērnu literatūrai. Monogrāfiju autors par Kārli Egli (“Bagāti gadi”, 1967) un Jāni Poruku (publicēta Poruka Rakstu 1. sējumā, 1971), vairāk nekā 400 apceru autors par latviešu rakstniekiem un māksliniekiem. Rakstījis par Sēlijas un Saldus novada vēsturi, kultūras dzīvi un ievērojamiem novadniekiem (“Cieceres, Ventas un Vadakstes krastos”, 1 – 3, 1992 – 1996; “Sēlijas grāmata”, 1999; “Aknīstes grāmata”, 2007) Dzejoļu un prozas krājumu autors (“Slāpes skan”, 1990; “Bez jokiem”, 1994; “Mēs gribam turpināties”, 2001 u. c.)
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1994).

1921. gada 6. jūnijā: dzimis Jāņa un Emīlijas Ancīšu ģimenē. Kā stāsta Valdemārs Ancītis, "tēvs – Jānis Ancītis bija sabiedrības darbinieks pagasta mērogā, vienlaik labs amatnieks, muzikants un senu stāstu stāstītājs. Māte Emīlija Ancīte (dzimtajā uzvārdā Mežaraupe) – runātāju un dziedātāju ļaužu, krietna auduma rakstu zinātāja. Brālis Krišjānis Ancītis – filologs, daudzu publikāciju un vairāku grāmatu autors". (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)

Par Valdemāru Ancīti

“No faktos maz dibinātiem rakstiem nogurušam, pēkšņi patrāpījās viena otra apcere, kas pārsteidza ar lielu tajās ieplūdinātu materiālu, ar ne kašķīgu aizrādīšanu uz daža autora kļūdām, ar teicamu, nesamaitātu, standartdomāšanas neietekmētu valodu. Uzvārda pamazināmi forma vedināja domāt, ka rakstītājs ir jauns cilvēks, taču tāds pieņēmums nesakristu ar rakstu sevišķo zemniecisko pamatīgumu, kas jauniem filologiem nav visai tipisks. Kad uzzināju, ka rakstītājs dzīvo ārpus Rīgas, tātad Misiņa bibliotēkā nevar vis ikdienas sēdēt, ka autors nav vairs gluži zaļš, uzradās nepieciešamība tādu cilvēku sameklēt, lai redzētu, kā iespējams diži strādāt, galvaspilsētas bibliotēkām tālu esot, žurnālos visas lietas tikai pa pastu kārtojot. Ieraugot Valdemāra Ancīša stipro aizmuguri – viņa darba istabas grāmatgrēdas, man tūlīt tika skaidrs, kā var strādāt, pa bibliotēkām pēc literatūras nemeklējot. [..]
Grāmata ir Ancīša bagātību bagātība, un sistemātiskums to iegādē, dzīvošana (pat gulēšana) starp tām piešķir viņam grāmatu cilvēka godu, taču ne šā apzīmējuma sausajā izpratnē. Grāmatu cilvēks ir kultūras cilvēks, un to es te gribu uzsvērt. Tomēr ne jau katra lasīšana tūlīt nodrošina kādu īpašu pozīciju, tāpat kā piederība pie radošas savienības vēl nenodrošina tiesības dēvēties par kultūras cilvēku. [..]
Kultūras cilvēks [..] redz ne tik vien sava aroda būtību un iespējas, bet pārredz kultūras dzīvi kopumā, neredz sevi talanta dēļ paceltu pāri citiem, bet saskata savas darbošanās cēlo, vienīgo uzdevumu otra cilvēka saprašanā (inteliģences jēdziens taču arī no saprašanas vārda cēlies), otra cilvēka pašapziņas, reizē arī savas tautas un cilvēces pašapziņas pacelšanā. Profesionālim rūp galvenokārt sava aroda gods, kultūras cilvēkam rūp savas tautas un cilvēces gods. Ar tik augsta stila vārdiem es te iedrošinos žonglēt tāpēc, ka Ancītis ir allaž no katedras toņa vairījies, arvien pārspīlēti kritiski vērtējis savu paveikumu, vienmēr uzskatījis, ka vispirms ir faktu vīrs (kā viņu savukārt nodevēja Ilgonis Bērsons) un tikai pēc tam kritiķis, literatūrvēsturnieks, dzejnieks, esejists. Es bez bažām Ancīti ierindoju kultūras cilvēku skaitā, to, uz kuriem var paļauties dzīvē un mākslā.”

Liepiņš, Jānis. Cilvēks, uz kuru var paļauties. Padomju Daugava, 1981, 6. jūnijs.

1927: sešu gadu vecumā sacerējis pirmo dzejoli. Mācoties Aknīstes pamatskolā, bijis skolēnu žurnālu redaktors: "Vienā eksemplārā izdevām žurnālu Ausma", kādos piecpadsmit eksemplāros “Zvaigznīti", bet savu jau itin biezo “Rītu” pavairojām vismaz divdesmit piecos eksemplāros." (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)
1935: sācis publicēties bērniem domātajos preses izdevumos “Saule", “Jaunās Balss" jaunatnes pielikums, “Latvijas Jaunatne", "Cīrulītis", “Centieni", “Skolu Dzīve".
1937: pirmā nozīmīgā publikācija – "Tautas medicīnas materiāli no Aknīstes" krājumā "Ceļi" 8. numurā.
1945–1947: pēc Otrā pasaules kara slēpdamies vecāku mājās Aknīstē, daudz lasījis un rakstījis: "Dzejoļus "izdevu" vieneksemplāra krājumos “Apstāšanās", "Vērmele", “Putekļu lietus", prozu savukārt apkopoju sējumiņos "Akrobāts ellē" un “Cīrulis debesīs". Rakstīju, protams, arī pēc legalizēšanās, taču uzrakstīto sūtīt uz redakcijām sāku tikai pēc Josifa Visarionoviča [Staļina] nāves." (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)
No 1969: nodarbojies tikai ar literāro un pētniecisko darbu.

Apbalvojumi
1989: 22. augustā Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs piešķir Goda rakstu "Par aktīvu radošu darbību".
1991: Saldus rajona kopsaimniecība "Jaunais komunārs" pasniedz Krišjāņa Barona prēmiju.
1992: Saldus rajona kopsaimniecība "Druva" pasniedz Jaņa Rozentāla prēmiju.
1994: apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1996: Saldus pilsēta apbalvo ar Saldus Goda pilsoņa nosaukumu.
2001: Lielā folkloras balva par mūža darbu folkloras vākšanā, novadpētniecībā un publicistikā. (Latvija Amerikā, Nr.7 (18.02.2006))
2001: Sēlijas asociācijas goda biedra nosaukums.

Literatūrvēsturiskie, bibliogrāfiski darbi

Monogrāfija
1967: Bagāti gadi: K. Egles dzīve darbos un atziņās

Rakstu krājumi
1981: Saknes un galotnes: apceres, polemikas, recenzijas
1994: Bez jokiem: grāmata par draugiem, talantiem un sevi

Bibliogrāfiski pārskati
1967: Baltā nora: īss pārskats par pēdējos gados izdotajām latviešu autoru grāmatām bērniem un jaunatnei
1971: Piecos gados (1966–1970): bibliogrāfisks pārskats par Padomju Latvijas literatūras darbinieku publikācijām
1976: Piecos gados (1971–1975): informatīvs pārskats par nozīmūgākajām literārajām publikācijām
1980: Četros gados (1976–1979): pārskats par nozīmīgākajām literārajām publikācijām

Darbi novadu pētniecībā

1992: Cieceres, Ventas un Vadakste krastos (atkārtots izdevums 1996. gadā)
1999: Sēlijas grāmata, 1. daļa
2007: Aknīstes grāmata, 2. daļa

Daiļdarbi

Dzeja
1990: Slāpes skan: dzejoļi un fabulas

Dzeja un proza bērniem
1970: Rasas meitiņa (dzeja)
2001: Cīrulis debesīs un citas pasakas

Stāsti un esejas
1996: Iz senām dienām: divi pastāsti
2001: Mēs gribam turpināties (esejas)
2010: Bagātais un gudrais

Sastādītājs

Kalendāri
1992–2007: Senču kalendārs
1993–1995: Saldus kalendārs

Izlases
1972: Augusts Baltpurviņš. Klusumam
1975: Emīls Fross. Ceļš (kopā ar Jūliju Ķiperu un Kārli Preisu)
1978: Pēteris Ramizars. Rīta zvaigzne
1984: Latvju dainu izlase
1989: Jānis Poruks. Mājās un ceļā

Rakstu krājums
1977: Sudrabotais vārds (rakstu krājums par bērnu literatūru)