Jānis Peters

Jānis Peters

J. Pīlādzis

Jānis Peters (1939) – dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatūrā debitējis 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē. Radošās darbības aktīvākais posms ir 60.–80. gadi. Jāņa Petera dzejā dominē tautas likteņtēma. Tā ir izteikti latviska, ko rada galvenokārt liriskā varoņa mentalitāte, skartie notikumi, ģeogrāfiskie un mitoloģiskie priekšstati, folkloras tēli, tautasdziesmu tonalitāte. Kopš 70. gadu 2. puses Jānis Peters pievērsies galvenokārt publicistiskai dzejai. 80. gados publicistika kļuva par galveno viņa literārajā darbībā. Jānim Peteram ir nozīmīga loma 20. gs. 80. un 90. gadu sabiedriskajos procesos. Viņš ir Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs un viens no Latvijas Tautas frontes līderiem un dibinātājiem. 90. gadu pirmā puse ir aktīvs politiskās darbības periods – Latvijas Republikas valdības pilnvarotais pārstāvis Maskavā un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā.

Dzimis Jāņa un Zelmas Peteru ģimenē. Dzejnieka māte Zelma Petere (1904–1981) dzimusi Vidzemē, Mazsalacā. Visu mūžu nostrādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Priekules 1. pamatskolā. Tēvs – Janis Peters (1895–1979) bijis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks. 1919. gadā piedalījies kaujās pret Bermonta karaspēku, par ko Latvijas valdība viņam piešķīra Gramzdas muižu, ko nācies pārdot līdzekļu trūkuma dēļ. Tēvs kaujās guvis ievainojumus – norauta kāja un galvas trauma.
Sieva – Baiba Petere.

“Jānis Peters (1939) ir dzejnieks ar saknēm Kurzemē, bet ar savas radošās darbības mērogiem Latvijā un, iespējams, pasaulē J. Peters ir arī politiķis ar iedzimtu diplomāta talantu, kurš vienlaikus spēj domāt lokālpatriotiski un internacionāli globālos mērogos. J. Petera politiķa un dzejnieka darbība viņa radošajā dzīvē nav atdalāma – literatūrā viņš ir darbojies un izpaudies kā asredzīgs politiķis, savukārt politikā atklājies kā sabiedrības un kultūras procesus jūtīgi tverošs dzejnieks. [..]
[..] tautas atzinību J. Peters ieguvis kā vēstures gaitā paliekošu un populāru dzejas rindu autors, neskaitāmu tautā mīlētu un dziedātu dziesmu tekstu radītājs, kā cilvēks, kurš ar savu mieru un toleranci spējis iedrošināt un iedvest uzticības izjūtu tad, kad tas bijis nepieciešams. [..]
Popularitāte, tautas atzinība un mīlestība ir tie atslēgas vārdi, kas J. Peteru pavada radošās darbības aktīvākajos – 20. gadsimta 60.–80. gados. Savukārt ne tik viennozīmīgi pozitīva, dažkārt pat noraidoša attieksme raksturīga vēlākajā laika periodā, vērtējot J. Petera tiešo klātbūtni un iesaistīšanos Latvijai vēsturiski nozīmīgajos politiskās pārveides procesos, kas saistāmi ar Padomju Savienības sabrukumu un Latvijas neatkarības atgūšanu 20. gadsimta 80./ 90. gadu mijā. Neviennozīmīgi vērtēta dzejnieka darbība Latvijas Tautas frontes dibināšanas periodā 80. gadu nogalē, kā arī veicot Latvijas Republikas valdības pilnvarotā diplomātiskā pārstāvja pienākumus Maskavā 90. gados.”

Kuduma, Anda. Jānis Peters – dzejnieks ar misijas apziņu. Kurzemes rakstnieku silueti, 4. Liepāja: LiePA, 2016, 57.–59. lpp.

---

Par dzejoļu krājumu "Minhauzens un kamikadze" (2012)

"Kā noteikta gada vīns. Lasot dzejnieka jaunāko dzejoļu krājumu, nevilšus jāaizdomājas par to, cik dzīvi un neatkarīgi viņš spēj dzejas valodā runāt par vērtībām, cik bagāta un raiba ir viņa radīto tēlu sistēma un cik – tiklab saturā, kā formā – viņa dzeja nemainīga. Tā ir kā noteikta gada vīns ar kvalitātes zīmi – tēli, simboli, melodija, intonācija, atskaņošana, metriskā struktūra un ritms – labi zināms, noteiktam pagājušam laikmetam raksturīgs vairāk nekā mūsdienu ikdienai, bet tieši šī laika sprīža dēļ zinošs un domājošs lasītājs novērtēs to jo augstāk. Tādēļ krājumā ievietotie pēdējo (2005–2012) gadu laikā sarakstītie dzejoļi neliekas garlaicīgi – tam tie būtu arī par dzīvu un spēlmanīgu – , bet liek pārdomāt bijušu, labi noglabātu un, iespējams, aizmirstu (lai arī eksistenciāli svarīgu) lietu un parādību nozīmi. Peters raksta tieši, sekojot impulsiem no apkārtējās vides, novērojumiem, sociālās dzīves aktualitātēm."

Skulte, Ilva. Jāņa Petera grāmatas Minhauzens un kamikadze recenzija. Vintage. Kultūras Diena, 2012, 11. okt.

---

"Sākot ar krājumiem "Dzirnakmens" (1968), "Asinszāle" (1970), "Mans bišu koks" (1973), "Ceturtā grāmata" (1975), "Priekšnojautas" (1979), "Tautas skaitīšana" (1984) un līdz šim aptverošāko dzejas izlasi "Svētā mierā, sāpēs mūžīgās" (1989), visa Jāņa Petera dzeja ir mīlestības domu un vārdu caurausta, arī tā, ko nevarētu klasificēt par mīlestības jeb erotisko dzeju. Pēdējo, erotiskās dzejas nojēgumu nezin kāpēc uz Jāņa Petera dzeju negribas attiecināt, tur valda kaislība un par erotiku vien augstākas likmes. Fonā ieskanoties arī citām intonācijām, viņa mīlestības pavadmotīvs un būtiskākā izpausme ir prieks, un tieši sievietes, dzīves un brīvības mīlestībā sakņotais priecīgums ir pati lielākā un tagadnes cilvēkam aktuālākā vērtība un impulss Jāņa Petera dzejā. [..]
Jāņa Petera dzejas cilvēks ir stiprs un vīrišķīgs, viņš redz, apzinās un ir gatavs mēroties ar sievietes spēku, stiprumu un ikdienu, un viņa bruņinieciskums nenoplok, ieraugot sievieti tuvplānā bez smiņķa un krinolīna."

---

---

"Jāni Peteru ar tādiem dzejniekiem kā Imants Auziņš, Vitauts Ļūdēns visvairāk vieno tas, ka viņi dziļi izjūt iepriekšējo gadsimtu pieredzes, vēsturisko kultūras slāņu nozīmi šodienas jautājumu risināšanā. [..] Peteram vēstures plūdums ir nepārtraukts, saikne nepārrauta, tas izpaužas arī viņa dzejiskās domāšanas struktūrā. Viņš meklē apliecinājumu dzīves vērtībai, personības saturam arī iepriekšējos gadsimtos, tautas dzīvajā dzīvē, paražās un tikumos, visā tās nenogludinātajā raupjumā un parastumā, ārējā pelēcībā un vienmuļībā. Šī līnija vijas cauri visai viņa dzejai.
Jāņa Petera varonis darbojas, jūt un domā plašās laika dimensijās, bet galvenais, tieši šim dzejniekam īpatnējais – tas ir piesātināts, kolorīts, piepildīts laiks, nevis sterila laika plūsmas apcere. Tādēļ bieži viņa dzejoļos izsekojama grodi savijusies, elastīga tagadnes – pagātnes – nākotnes mijiedarbība, tās ietiecas cita citā. Sevišķi raksturīga Peteram dzejoļa iekšējā kustība no tagadnes pagātnē un no turienes – atkal tagadnē, bet ar jaunu kvalitāti, ar jaunu rakursu tagadnes izpratnē, ar ietiekšanos nākotnes perspektīvā vai mūžības izjūtā. [..]
[..] Jāņa Petera laika izjūta parasti ir ne vien plaša, bet arī kolorīta, konkrētības pilna. Tas, manuprāt, viņu atšķir daudzu dzejnieku pulkā, jo vispār jau laika ritējums un ar to saistītā filozofija ir visai bieži sastopami mūsu dzejas motīvi."

Čaklā, Inta. Dzīvotprieks nav vaļasprieks. Čaklā, Inta. Kas dzīvo vārdos. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013, 26.–27. lpp.

1961: pirmā publikācija – dzejolis "Kaist pīlādzis sniegā" Liepājas rajona laikrakstā "Komunists".

---

Dzeja

1968: "Dzirnakmens".
1970: "Asinszāle".
1973: "Mans bišu koks".
1975: "Ceturtā grāmata".
1979: "Priekšnojautas".
1984: "Tautas skaitīšana".
1988: "Kovārnis korī".
2005: "Vīna dvēsele".
2012: "Minhauzens un kamikadze".
2017: "Rudenskura spogulī: vintāža".

Dzejas izlases

1980: "Modinātāju remonts".
1980: "Līdz durvīm septiņi soļi".
1984: "Trīs dārgas mantas".
1989: "Svētā mierā, sāpēs mūžīgās".
1998: "Es tevi mīlu".
2003: "Jānis Peters: lirika".
2004: "Dzeja".
2004: "Dzejnieka mīlas vārdi".
2015: "Visu mūžu man ir dzejas dienas".
2015: "Teātra dziesmas: Nacionālais, Dailes, Operetes, Leļļu teātris".
2016: "Teātra dziesmas: Liepājas, Valmieras teātris; dziesmas no kinofilmām".

Jānis Peters ir daudzu populāru kora, solo, estrādes dziesmu tekstu autors. Raimonds Pauls komponējis ap 100 dziesmu ar viņa tekstiem. Jānis Peters sarakstījis arī dziesmu tekstus vairākām teātra izrādēm, scenārijus vai diktora tekstus filmām.

---

Esejas

1981: "Kalējs kala debesīs...".

---

Apraksti

1973: "Baltijas toverī sālīti..." (kopā ar Dainu Avotiņu).

---

Proza

1977: "Balta ziemeļu sūna".
1980: "Līdz durvīm septiņi soļi".
1982: "Raimonds Pauls".

---

Librets

1976: Paula Dambja operai "Spārni".

---

Ārzemju autoru atdzejojumi

1968: Jevgeņijs Jevtušenko "Sloku pārlidojums".
1969: Vitālijs Korotičs "Man, zāle, iemāci".
1980: Jevgeņijs Jevtušenko "Trešā atmiņa" (kopā ar Liju Brīdaku, Olgu Lisovsku un Laimu Līvenu).

---

Pagodinājumi

1990: Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
1991: Latvijas Universitātes goda biedrs.