Antons Austriņš

Antons Austriņš (1884–1934) – dzejnieks, rakstnieks, skolotājs. 1904. gada pavasarī kopā ar J. Akurateru, K. Krūzu un K. Skalbi uzturējās Koknesē, 1905. gada 13. janvāra demonstrācijā Rīgā sašauts kājā, pēc neveiksmīgas operācijas sāpes turpmāk jutis visu mūžu. 1906. gadā žurnāla "Kāvi" 1. numurā publicēta Antona Austriņa satīra "Debesīs pa revolūcijas laiku Krievijā", kuras dēļ žurnāla numurs tika konfiscēts un pret redaktoru Kārli Skalbi ievadīta tiesas prāva. 1906. gada maijā apcietināts sakarā ar apsūdzību par pristava slepkavību, taču atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ, vēlāk atkārtoti apcietināts, dzīvojis nelegāli, bieži mainot dzīvesvietas. Pirmajos dzejoļu krājumos "Vakardiena" (1907), "Mākoņu gaita" (1909) savdabīgi apvienota romantisma un reālisma estētika. Vēlākajā Austriņa daiļradē dominē epikūriskas noskaņas, dzīves skaistuma un vērtības apliecinājums. Kultūrvēsturiski bagāts autobiogrāfiskais romāns hronika "Garā jūdze" (1-3, 1926–1935). Kultūrvēsturiski saistoši arī periodikā publicētie atmiņu stāsti par R. Blaumani (1911), E. Dārziņu (1913), brāļiem Kaudzītēm (1927), A. Salumu (1930), populāra bija Austriņa bērnības atmiņu tēlojumu grāmata "Puiškans" (1931). Strādājis par laikrakstu "Līdums" un "Latvijas Vēstnesis" literārās nodaļas vadītāju, mākslas nodaļas mūzikas un glezniecības sekcijas sekretariātu Tautas izglītības komisariātā. Tulkojis Ivana Turgeņeva, Ļeva Tolstoja, Knuta Hamsuna u. c. darbus.

Antona Austriņa tēvs – ratiņu dreimanis, miris pēkšņi 44 gadu vecumā. Rakstnieka māte bija prototips vairāku Antona Austriņu īsprozas darbu tēliem. Pēc tēva nāves ģimene dzīvojusi nabadzīgi, mājās nav bijušas grāmatas, arī laikraksti netika abonēti.

"[..] Austriņa literāro stilu raksturo apbrīnojama valodas izjūta, vienkāršība, ritmiskums un muzikalitāte. Rakstnieka dzīve bija trauksmaina, piedzīvojumiem bagāta; sūrajos pārbaudījumos un priekpilnajos mirkļos veidojās viņa raksturs un pasaules uzskats. [..] 1904.–1909. gadu var uzskatīt par pirmo posmu Austriņa daiļrades mākslinieciskajā sistēmā, kuram raksturīga uzsvērta balstīšanās Eiropas autoru tekstos, kultūrcitātu izmantojums un dekadencei līdzīgās traģiskās pasaules izjūtas paušana. Radošās darbības sākumposmā Austriņš piemin ne tikai izplatītākos un populārākos pasaules kultūras kodus un tekstus, bet arī samērā mazpazīstamus un retus. [..] Rakstnieks aktīvi iesaistījās literārajā dzīvē un centās sekot jaunākajām tendencēm kultūrā, tādēļ dekadences un simbolisma virzieni tiek aktualizēti arī Austriņa agrīnajos darbos. [..]
[..] 1909. gadā pakāpeniski mainās arī rakstnieka daiļrades mākslinieciskā sistēma. Sākas jauns radošās darbības posms, kas turpinās līdz pat autora nāvei 1934. gadā. Šajā laikā Austriņu vairs nesaista dekadentiskie eksperimenti, samazinās kultūrcitātu izmantojums un ārvalstu radošo personību vārdu pieminējums, pesimismu un nāves idejas nomaina dzīvotgribas apliecinājums un prieks par katru nodzīvoto mirkli, aktuālāka kļūst tieksme aprakstīt realitātē redzēto un izjusto, tēlot ikdienas dzīves skaistumu, pievērst uzmanību smalkajām, šķietami nenozīmīgām detaļām. [..]
Antona Austriņa daiļrade ir savdabīga latviešu literatūras parādība, kurā vērojama saikne ar 20. gadsimta sākumā populārākajiem kultūras konceptiem: autors izteikti realizē autobiogrāfiskās rakstības īpatnības, tēlo modernās personības apziņas sašķeltību un jaunas, labākas personības meklējumus, pievērš uzmanību dabas, kultūras un civilizācijas attiecību problemātikai, akcentē pasaules uztveres subjektīvismu un emocionalitāti."

Romanovska, Alīna. Antons Austriņš. Dzīves un jaunrades krustpunkti. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds "Saule", 2017, 8., 16., 17., 28., 203. lpp.

"Pirmajos dzejoļu krājumos "Vakardiena" (1907), "Mākoņu gaita" (1909) savdabīgi apvienota romantisma un reālisma estētika. Dzejoļos plaši lietota skumju, sāpju un vientulības tradicionālā atribūtika (kapi, asaras, tuksnesis), tomēr kopnoskaņa apliecina Antonam Austriņam piemītošo lietišķību un vitalitāti. Iecerēto noskaņu nereti noārda leksiskās īpatnības un metrikas negludumi. Romantiskās prozas iezīmes garajā stāstā "Kaspars Glūns" (1908), kura dramatismu veido varoņa iekšējās kolīzijas. Kā modernā, lielpilsētas samaitātā cilvēka kvintesence veidots Arnolds Grāms poēmā "Necilvēks" (1920) – nesaudzīgā, izaicinoši naturālā manierē, tomēr mākslinieciski nepārliecinoši. Šie darbi atklāj Antona Austriņa vērtību pārvērtēšanas periodu pēc 1905. gada revolūcijas.
Vēlākajā Antona Austriņa daiļradē dominē epikūriskas noskaņas, dzīves skaistuma un vērtības apliecinājums. 1909. gadā Antons Austriņš dzīvoja Latgalē, tās iespaidi atspoguļoti stāstu krājumā "Māras zemē" (1919). Stāstu krājumos "Pušelnieki un suselnieki" (1909), "Cīruļu putenis" (1913) u. c. vienkāršs, nepretenciozs, bet perfekts sadzīves norišu un savdabīgu tipu vērojums. Caur ikdienišķo, priekšmetisko pasauli neuzbāzīgi atklāts cilvēciskais pārdzīvojums. Tēlojums rāmi atturīgs, ar minimālu sižetisko slodzi. [..] [20. un 30. gados Antona Austriņa] dzejā dominē literārā naivisma manierē veidotas spilgtas žanra glezniņas, it īpaši ļoti latviskajā gadskārtu tēlojumā krājumos "Saules grieži" (1923) un "Aizsaule" (1933). Mākslinieciski maz izstrādāts, bet kultūrvēsturiski bagāts ir autobiogrāfiskais romāns hronika "Garā jūdze" (1926–35). Kultūrvēsturiski saistoši arī periodikā publicētie Antona Austriņa atmiņu stāsti par Rūdolfu Blaumani (1911), Emīlu Dārziņu (1913), brāļiem Kaudzītēm (1927), Antonu Salumu (1930) u. c."

Treimane, Inese. Austriņš Antons. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 46., 47. lpp.

"Rakstnieki ir dažādi. Vieni tā prot savērpt notikumu pavedienu, ka lasīdami tīri vai elpu aizturam, sak, kas nu atkal nāks? Citiem turpretī vēstījums ir bez aizraujošiem notikumiem. Toties viņi ļoti dzīvi prot notēlot dabu, lietas un cilvēkus. Antons Austriņš pieder pie otrajiem. Sižeta viņa darbos tikpat kā nav, bet dzīves īstenība gan. Gandrīz visi viņa darbi kā dzejā, tā prozā ir autobiogrāfiski: viņš raksta to, ko pats pieredzējis un piedzīvojis. Un laikam gan nav neviena cilvēka ne no jaunības gados Piebalgā, nedz arī vēlāk literārajā pasaulē sastaptajiem, kas neparādītos arī Austriņa darbos. Reizēm šie cilvēki (kā, piemēram, romānā "Garā jūdze") paslēpti aiz izdomātiem vārdiem un uzvārdiem, bet bieži vien autors savus draugus un paziņas saucis viņu īstajos vārdos. Visdzīvāk, visizteiksmīgāk no viņiem visiem, manuprāt, tomēr notēloti dzimtās Piebalgas ļaudis, sākot ar rakstniekam vistuvākajiem cilvēkiem: māti, vecomāti un vecotēvu (Daktu māte un Daktu tēvs), krusttēvu (Zaldāts).
Šeit tomēr gribu uzsvērt ne tik daudz cilvēkus, cik vietas. Antons Austriņš nebija mājā sēdētājs. Viņš pazina gan Latviju, gan Krievzemi, trimdas gados kādu laiku pavadīja Somijā, bet vēlāk labprāt devās ārzemju ceļojumos, dabūdams redzēt gan Itāliju, gan Franciju un Spāniju. Visu šo vietu pēdas atradīsim arī Austriņa darbos, bet par Itāliju un Spāniju viņam ir pat veseli dzejoļu cikli. Un tomēr šķiet, ka tālo zemju vērojumi rakstniekam visvairāk bijuši vajadzīgi tāpēc, lai jo ciešāk pieķertos dzimtajai pusei. Pagrūti nosaukt kādu Latvijas vietu, kas nebūtu pieminēta Austriņa dzejā vai prozā. [..]
Austriņa dzejas un prozas etnogrāfiskā vērtība, protams, ir tikai daļa no viņa reālisma. Uzsvērdams to, gribēju tikai atgādināt, ka Antonam Austriņam mūsu literatūrā pieder neatņemama vieta un, pirmkārt, tieši kā Latvijas novadu un gadskārtu tēlotājam."

Ancītis, Valdemārs. Novadu un gadskārtu tēlotājs. Komunārs, Nr. 12, 1984, 28. janv.,3. lpp.

"Antons Austriņš, neievērojot savu smago ievainojumu kājā, aizvien bija viens no omulīgākiem, dzīves priecīgākiem rakstniekiem. Viņš neiztrūka gandrīz nevienā rakstnieku un žurnālistu sanāksmē, savu kollēgu jubilejās un darba atceres svētkos. Viņš mīlēja jautrību, dziesmas. Pats bija liels dziedātājs un priecīgas draugu sabiedrības mīlētājs. Ap viņu vienmēr bija draugu pulks, kūsāja jautrība, skanēja dziesmas, pie kam Andža baritons, kā mēdza teikt, aizvien bija vadošais.
Lai gan Austriņš bija ļoti taisnīgs un nekad nekautrējās teikt patiesību acīs, lai tā būtu arī cik rūgta, viņam tomēr nebija ienaidnieku. Var teikt, ka Austriņš bija rakstnieks ar vismazāko ienaidnieku un vislielāko draugu skaitu. Tos viņš ieguva ar savu godprātību un atklāto raksturu.
Austriņš mīlēja mūziku. Bieži apmeklēja operu, koncertus. Viņš labi saprata muzikālās pasaules vērtības un šīs mūzas lielie gari viņam bija tādi paši draugi kā rakstnieki.
Kā viens no lielākiem vārda meistariem latviešu literātūrā, Austriņš ļoti interesējās par mūsu valodas jautājumiem. Viņš bija R. B. valodniecības nodaļas biedrs un ik ceturtdienas apmeklēja sēdes, kur prof. J. Endzelīna vadībā iztirzāja vārdu etimoloģiju. Tāpat uz lauku novadiem izbraukdams, Austriņš valodas mākslu studēja tikpat nopietni kā entūziasmēts filologs.
Austriņš daudz lasīja. Tāpēc viņš bija labi informēts par visām parādībām latviešu drukātā vārdā pasaulē, ne tikai par daiļliteratūru vien."

Atceres un jubilejas. Burtnieks, Nr. 5, 1934, 1. maijs, 401. lpp.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmie mēģinājumi rakstniecībā Vecpiebalgas draudzes skolas laikā, iesaistoties skolēnu rakstītu žurnālu tapšanā. Apmeklējis literāros pulciņus, diskusijas un lekcijas. 

Iesūtījis arī korespondences laikrakstam "Balss" ar pseidonīmu Fr. Airētājs. 

Studiju gados Antona Austriņa tulkojumi un oriģināldarbi publicēti laikrakstos "Dienas Lapa" un "Pēterburgas Avīzes". Sākotnēji publicēšanai tika pieņemti tikai tulkojumi. Rūdolfs Blaumanis aicinājis Austriņu pievērsties dzejas rakstīšanai, kļūstot par viņa literāro skolotāju.

1900: pirmā literārā publikācija – satīriska skice "Naudiņš un Parādiņš" Zvārguļa "Zobgala kalendārā 1901. gadam".

Dzeja

1907: dzejoļu krājums "Vakardiena"
1909: dzejoļu krājums "Mākoņu gaita"
1920: poēma "Necilvēks"
1921: dzejoļu krājums "Klusuma gaviles"
1923: dzejoļu krājums "Saules grieži"
1925: dzejoļu krājums "Dzīves burvība"
1928: dzejoļu krājums "Vēriens"

Proza

1908: garais stāsts "Kaspars Glūns"
1909: stāstu krājums "Pušelnieki un suselnieki"
1913: stāstu krājums "Cīruļu putenis" 
1919: stāstu krājums "Māras zemē"
1920: stāstu krājums "Nopūtas vējā"
1926–1935: autobiogrāfiskais romāns-hronika "Garā jūdze" (1-3)
1931: stāstu krājums "Neievērotie"
1931: bērnu atmiņu tēlojumu grāmata "Puiškans" 
1934: stāstu krājums "Bez izkārtnes"

Atmiņas

Periodikā publicēti atmiņu stāsti par R. Blaumani (1911), E. Dārziņu (1913), brāļiem Kaudzītēm (1927), A. Salumu (1930) u. c.

Izlases un kopoti raksti

1924: dzejas un prozas izlase "Sakasnis"
1929–1935: "Kopoti raksti" 8 sēj.
1960: stāstu izlase "Sirmā stunda"
1979: dzejas izlase "Saules grieži"

ĀRZEMJU AUTORU DARBU TULKOJUMI

No franču valodas

1911: Margarita Odù "Marija Klara".

No krievu valodas

1908: Dmitrijs Merežkovskis "Kristus un Antikrists".
191-?: Fjodors Sologubs "Dzīves gūstekņi".
191-?: Ivans Turgeņevs "Stepju karalis Lirs".
1911: Ivans Turgeņevs "Puņins un Baburins".
1911: Ļevs Tolstojs "Augšāmcelšanās".
1912: Ivans Turgeņevs "Kauslis".
1923: Ivans Turgeņevs "Priekšvakarā".
1923: Ivans Turgeņevs "Rudins".
1923: Ivans Turgeņevs "Muižnieku perēklis".

No norvēģu valodas

1904: Knuts Hamsuns "Bads" (kopā ar E. Jansonu).

No vācu valodas

1887: Karls Morre "Pagasta nabags".