Ādolfs Erss

Ādolfs Erss

Ādolfs Erss

Ādolfs Rūniks

Mirdza Ersa - Meita
Helēna Ersa - Sieva

Ādolfs Erss (dzimis Rūniks; 1885–1945) – rakstnieks, dzejnieks, tautasdziesmu tekstu un melodiju vācējs. Dzīves laikā iznāk vairāk nekā 30 grāmatas, galvenokārt prozā. Daiļrades sākumā raksturīgi romantisma un mistikas apvīti motīvi, teiku, leģendu un antīkās kultūras sižeti, vēlāk reālā un pārdabiskā savijums, humors. Plaši pievērsies Latgales tēlojumam. Sekmējis kultūras sakarus ar tuvākajām kaimiņvalstīm, visvairāk latviešu un lietuviešu tuvināšanos. Faktiem un atziņām bagātas ir Ersa ceļojumu piezīmes grāmatās "Vienpadsmit mozaīkas no Itālijas" (1923), "Brīvā Estija" (1929), "Lietuva" (1930), "Pa Lietuvas ceļiem" (1939). Daudzo Ersa tulkojumu vidū kā nozīmīgākais atzīmējams Migela de Servantesa romāna "Lamančas Dons Kihots" latviskojums (1921–1922). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1932), vairāku Kultūras fonda prēmiju laureāts. Bijis viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. 1944. gada novembrī apsūdzēts par pretpadomju darbu rakstīšanu vācu okupācijas laikā. Ilgstošā pratināšana mijas ar slimības periodiem, līdz 1945. gada 29. septembrī Erss aiziet mūžībā. Padomju laikā viņa daiļrade noklusēta, vairāki autora manuskripti vēl aizvien nepublicēti. 2013. gadā klajā nāk Ersa pēdējais stāstu krājums "Diogēna precības", tuvinieku slēpts teju 70 gadus.

Dzimis 1885. gada 13. jūnijā Ežu, vēlākā Skujenes pagasta "Ģībēnos" zemnieka Kārļa ģimenē. Iesaistījies 1905. gada revolucionārajā kustībā. No 1911. līdz 1914. gadam dzīvojis dažādās vietās Latgalē, galvenokārt Rēzeknē.
Latgalē iepazinies ar savu nākamo dzīvesbiedri dziedātāju Helēnu Kozlovsku-Ersu, ar kuru apprecējies 1917. gadā.
Meita Mirdza Ersa – tulkotāja, Franču grupas dalībniece.

1928. gadā oficiāli pieņem uzvārdu Erss.

"Redzot Ersu mierīgi virzāmies pa Rīgas ielām, ar serafisku smaidu sejā, dzirdot viņu runājam ar bramina lēnprātību, nezinātājs varētu iedomāties, dzejnieks līdzinās Servantesa noveles stikla licenciātam, kas dikti lūdzis, lai viņam nepieskaroties, jo viņš varot saplīst. Serafims pulvera dūmos? Kur tas redzēts? Ersa biogrāfija atklāj savādo īstenību. Dzīve viņu valstījusi un malusi kā jūras bangās iemestu akmeni. Un tādēļ mistika, romantika, sevī vērstā kontemplācija viņa dzejās un pirmos romantiski-simboliskajos romānos kā plīvuris apklāj uzņēmību un darbīgumu, lietišķību, asas novērotāja spējas un šķelmīgu humoru."
Sudrabkalns, Jānis. Vidzemes brīvības cīņas. Daugava, Nr. 10, 1935, 1072. lpp.

"Savā lirikā Erss parādās kā spilgts romantiķis, ar sevišķi stiprām misticisma un simbolisma ieskaņām. Dzejnieks piegriež lielu vērību savas lirikas formai (Erss pieder spilgtākiem un apzinīgākiem formas aizstāvjiem latviešu rakstniecībā). Savas romantiski mistiskās izjūtas un redzējumus tas ļoti mīl ietērpt vecos, pārbaudītos ritmos, aizmirstās, savlaicīgās un retās dzejas formās. [..] prozā A. Erss parāda daudz lielāku īpatnību nekā dzejā. [..] Erss spēj savā prozā savienot labāk par visiem citiem latviešu rakstniekiem pārdabisko un mistisko ar pilnīgi reālo un ikdienišķo. Šī īpašība viņa pirmos prozas darbos parādās sevišķi atklātā veidā. Tur pilnīgi reāli notikumi tūlīt mijas ar noteikti mistiskiem, neiespējamiem gadījumiem. [..]
Līdztekus tam Erss arī plaši piegriezies Latvijas vismazāk pazīstamā apgabala – Latgales – notēlošanai, jo te tas atradis ļaudis un zemi, kuros tas vislabāk varējis nogremdēt savu misticismu un dziļo dabas izjūtu. Latgale ir arī bijusi tā, kas Ersam ļāvusi parādīt savu īpatnējo komismu, patiesībā traģisko, un sniegt tipus ar donkihotiskām iezīmēm. Mēs Ersa komismu uzdrošinājāmies nosaukt par traģisko tamdēļ, ka šis dīvainais komisms rāda savdabīgā veidā vienkāršu, bet īsti, dziļi cilvēcīgu dvēseļu cīņu ar moderno civilizāciju, kas visu bez žēlastības normē un nospiež."
Čaks, Aleksandrs. Rakstnieka Ādolfa Ersa 25 darbības gadi. Sociāldemokrāts, Nr. 257, 1931, 3. lpp.

Literārā darbība

Pirmās publikācijas – laikraksta "Balss" literārajā pielikumā 1900. gadā (52. nr.) publicētais stāsts "Zaglis" 1900. gadā 1901. gadā publicētais stāsts "Pēdējā stunda" (ar parakstu Ādolfs).
Pirmais dzejoļu krājums "Lūzumi" (1906) iznāca Pēterburgā ar Ā. Rūnika vārdu. Otrais dzejoļu krājums "Dzīvības maize" (1912) parakstīts ar pseidonīmu Erss.

Sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatas, galvenokārt prozā. Daiļrades sākumā raksturīgi romantiski stāsti, kuru pamatā ir teiku, leģendu un antīkās kultūras sižeti, – krājums "Maskas" (1920), "Greizos ratos" (1921). Reālistiskajā prozā ar humoristisku nokrāsu attēloti notikumi Latvijā pirms Pirmā pasaules kara, Latvijas Brīvības cīņu laikā un saimnieciskā uzplaukuma periodā Latvijas laukos 30. gadu beigās. Apmēram trešdaļai Ersa prozas darbu ir Latgales tematika, labi pazinis un tēlojis šo novadu, saskatīdams tur gan traģisko, gan komisko.

Dzeja

1906: "Lūzumi" (ar uzvārdu A. Rūniks)
1912: "Dzīvības maize"
1920: poēmu krājums "Sešas poēmas"
1923: ceļojumu iespaidu krājums "Itālija"
1923: mīlas un dabas lirikas krājums "Amora dārzs"
1925: "Dzīvības maize" (1912. gada izdevuma ļoti pārstrādāta versija)

Īsproza (stāsti)

1920: "Maskas"
1921: teika "Vecais daiņotājs"
1921, 1923: "Greizos Ratos"
1923, 1926: tēlojumi "Krustceļos"
1926: "Latgales stāsti"
1927: "Lauku varoņi"
1927: "Lijas Vasariņ atvaļinājums" (ietver divus stāstus no krājuma "Lauku varoņi")
1931: "Vecā Latgale"
1932: "Jautrās rīdzinieces"
1933: "Laimīgie"
1935: "Zaļā krūze"
1937: "Laimes aka"
1939: "Rīgas kungi"
1942: "Zilā roze" (stāstu izlase no krājumiem "Maskas" un "Greizos Ratos"
1943: "Stāsti"
1944: "Stāsti" (izlase)
1944: "Paslēptais cirvis" (izlase)

Romāni

1922: "Satīrs un Krusts"
1927: "Aglonas Dievmātes atgriešanās"
1930: "Mīlestības varavīksne"
1931: "Muižnieki"
1936: "Šķirti ceļi"
1938: "Krusts ceļmalā" (divās daļās; periodikā 1937. gadā ar nosaukumu "Par tēvu zemi")
1939: "Mātes dziesma" (cikla "Zemes balsis 1. daļa; periodikā 1936. gadā ar nosaukumu "Kad zeme runā")
1940: "Zemes uzvarētāji" (cikla "Zemes balsis" 2. daļa; periodikā 1938.–1939. gadā ar nosaukumu "Zemes uzvara")

Savdabīga vieta daiļradē ir faktiem un atziņām bagātām beletrizētām ceļojuma piezīmēm, no kurām grāmatās izdotas "Vienpadsmit mozaīkas no Itālijas" (1923), "Brīvā Estija" (1929), "Lietuva" (1930), "Pa Lietuvas ceļiem" (1939).

Vācu okupācijas laikā presē publicēti daži stāsti, romāns "Celmi un atvases" (laikrakstā "Zemgale" 1943. gadā).

Vairākas Ersa grāmatas atkārtoti iznākušas arī trimdā, piemēram, "Kalnieši" (1955).
20. gadsimta 90. gados izdotas atkārtoti vairākas Ersa grāmatas: romāns "Muižnieki" (1990), stāstu izlases "Jautrās rīdzinieces" (1994), "Latgales stāsti" (1995), dzejas izlase "Cel altāri no zemes" (1999).

Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas trīs Ersa īsprozas krājumu manuskripti: tēlojumu grāmata "Laikmeta elpa" (1918–1928), "Stāstu izlase" (1920–1939), "Svētku stāsti".
Tikai 2013. gadā Pētera Jankava sakārtojumā iznāca Ersa pēdējais stāstu krājums "Diogena precības", kuru no iznīcināšanas kratīšanas laikā bija paglābuši autora tuvinieki.

---

Ārzemju autoru darbu tulkojumi

1906: S. Vinka "Šķiru cīņa"
Tulkojis daudzu autoru darbus – jau 1915. gadā tulkojis somu J. Aho un J. Linnankoski stāstus, tulkojis Ž. Barbē, K. Hamsunu, M. Meterlinku, Š. Sen-Sansa operas "Samsons un Dalila" libretu u.c.
1921–1922: Migela de Servantesa romāns "Lamančas Dons Kihots" (1-2) (pirmpublicējums periodikā laikrakstā "Līdums"" (1916–1917; 1937. gadā saīsināts izdevums skolām).
1922, 1925: Ernsts Vildenbrugs, balāde "Raganas dziesma" (pirmpublicējums periodikā 1922)

---

Darbība folkloristikā

Pirmais pavēris plašāku ieskatu Latgales tautas dziesmu melodijām. Tautas dziesmas sācis vākt 1911. gadā Latgalē, vēlāk to turpinājis arī Nīcā un Rucavā. Nodevis aptuveni 180 melodijas Andrejam Jurjānam. Daudzas no tām, t. sk. Dzīdūt dzymu, dzīdūt augu, kļuvušas populāras latviešu komponistu apdarēs.
Svarīgs bijis valsts atbalstītais Ersa folkloras vākums Latgalē 1920. gadā, no kura apdaru krājumus izveidojis Jurjāns (Latgolas latvīšu tautas dzīsmes jauktim un veirīšu korim, R., 1922) un Alfrēds Kalniņš (Klavierpavadījumi piecdesmit latviešu tautasdziesmām latgaliešu izloksnē, R., 1924). 20. gados Erss publicējis Latgales tautas dziesmas laikrakstos.
30. gadu sākumā izveidojis folkloras ansambli no Bēzpils un Tilžas teicējiem, ar to uzstājies arī LK 1933. gadā. Rakstā Latgales garamantas (Sējējs, 1939) aizstāvējis latgaliešu tautas dziesmu melodijas pret uzskatu, ka tās ietekmētas no krievu folkloras.