Alvils Klēbahs

Alvils Klēbahs

Alvils Emīls Vilhelms Klēbachs

Gaujiņš

Alvils Kalnietis

Marianna Auliciema - Mazmazmeita
Alma Klēbaha - Sieva

Alvils Klēbahs (arī Alvils Kalnietis; 1876–1958) bija skolotājs un literāts. Beidzis Pleskavas skolotāju semināru (1896). Strādājis par skolotāju Galgauskā, Krievijā, Rīgā un Saldū līdz 1934. gadam, kad saslimis ar kāju trieku un bija spiests atstāt darbu. Par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā piespriests nāves sods, tas aizstāts ar 50 nagaikas sitieniem, visa iedzīve sadedzināta, atstādināts no skolotāja amata. Darbojies Saldus valdības elementārskolā pārziņa amatā līdz skolas evakuācijai 1915. g., tad devies uz Holmu Pleskavas guberņā, no kurienes atgriezās Latvijā 1920. gada oktobrī un turpināja darbu Saldū. 1925. gadā Kalnietis pārcēlās uz Rīgu un strādāja 38. pamatskolā. 1944. gadā izceļojis uz Vāciju. Sastādījis izdevumu "50 latvju rakstnieku biogrāfijas un darbu saraksts" (1931). Pētījis Galgauskas pagasta vēsturi. Trimdā izdoti darbi: "Galgauskas Veišu skolas vēsture" un "Trīs gadi Vecpiebalgas draudzesskolā" (abi 1966); Latvijā – Galgauskas izloksnes apraksts" (1996, kopā ar V. Rūķi-Draviņu). Nepublicēti darbi: "Dažas ziņas par Golgovskas pagastu", "Atskaņas – pagājušās dzīves skicējumos", "Mani Pliskavas laiki" un "Manas skolotāja un dzīves gaitas" Klēbahs piedalījies J. Endzelīna rīkotajās valodniecības sēdēs, trimdā palīdzējis tapt izdevumiem "Latviešu tautas dziesmas" 12 sējumos (1952–56), K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīca" (1–4, 1953–55) un J.Endzelīna "Papildinājumi un labojumi" (1–2, 1956). Periodikā raksti par skolu lietām un valodniecību. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Dzimis kalēja ģimenē.
Sieva – Alma Klēbaha (laulība slēgta 1908. gada beigās), skolotāja. Meitas: Anna Margarita (1910), Aina (1912), Mirdza (1916), Maija (1920).
1940. gada maijā kopā ar meitu Maiju saņem atļauju turpmāk izmantot uzvārdu Kalnietis.

"Pēc agras vīra nāves māte ar mazo Alvilu pārcēlās uz dzīvi pie brāļa Pētera Biezā, kas bija Veišu skolas skolotājs tai pašā pagastā, še Kalnietis uzauga un ieguva pirmo izglītību. Vēlāk — pēc Vecpiebalgas draudzes skolas nobeigšanas — skolu inspektors Vembers viņu pielaida par palīgskolotāju Veišu skolā. Pēc gada K. tomēr iestājās Pliskavas skol. seminārā, ko nobeidza 1896. gadā un dabūja skolotāja vietu dzimtenes pagastā. 1905. g. kustībā K. nekādus revolūcionārus darbus nepastrādāja, bet soda ekspedīcijas vadītājs viņam piesprieda nāves sodu. Tikai priestera Makedonska aizstāvība panāca, ka Kalnieti atstāja dzīvu, bet sodīja ar 50 nagaikas sitieniem un sadedzināja viņa klavieres un dzīvokļa iekārtu. Grūtajā dzīves brīdī Kalnieti atbalstīja skolas biedrs skolotājs J. Graudiņš un tautskolu inspektors Pēteris Dievkociņš. Beidzot viņš dabūja Saldus valdības elementārskolā pārziņa vietu, še Kalnietis nostrādāja līdz skolas evakuācijai 1915. g. uz Holmu Pliskavas guberņā, no kurienes atgriezās Latvijā 1920. gada oktobrī un turpināja darbu Saldū. 1925.g. Kalnietis pārcēlās uz Rīgu un strādāja 38. pamatskolā, ko vadīja viņa kursa biedrs seminārā P. Ūdrs. Ārpus skolas darba K. rosīgi piedalījās skolotāju organizācijās, bet visneatlaidīgāk gan prof. J.Endzelīna vadītajās valodniecības sēdēs, kur sniedza materiālus no sava dzimtā pagasta un Saldus Latviešu Endzelīna-Mīlenbacha vārdnīcai un tās papildinājumiem."

A.K. Mūža sējēji tautas druvā. Trimdas Skola, Nr.2 (01.09.1954)

---

Viņa bērnības gadi pagāja Golgovskas pagasta serdē — skolā un pagastnamā, kur apgrozījās visa pagasta lieli un mazi, veci un jauni, tā kā gandrīz neviens pagasta iedzīvotājs nebij viņam svešs. Viss redzētais un dzirdētais iespiedās viņa apbrīnojami labā atmiņā, apziņā un zemapziņā, lai pēc notikušām dzīves pārvērtībām celtos augšām, sevišķi pēc tam, kad viņa rīcībā nonāca vairāk nekā 100 gadus vecais Golgovskas pagasttiesas archivs un pagastvaldes vecās protokolu grāmatas. Izpētot tās, viņš atrada fiksētus ne tikai daudz dzirdētos gadījumus un notikumus, bet arī daudz citus svarīgus materiālus, uz kuriem balstoties, sarakstīja Golgovskas Veišu skolas vēsturi (mašinrakstā 187 lpp.) un publicēja ap 50 rakstu dažādos periodiskos izdevu mos. Tiem sekoja "Dažas ziņas par Golgovskas pagastu" (310 lpp.), kur ir runa par senākajiem pagasta ļau dīm, mājām, to saimniekiem un viņu ģimenēm 100 un vairāk gadu laikā. "Atskaņās – pagājušās dzīves skicējumos" (519 lpp.) Kalnietis apraksta apgaismo sociālos un saimnieciskos apstākļus, lai, kā viņš teica, nākamās paaudzes, kas to zemi pārstaigās pēc mums, redzētu, kāds bijis viņu pagasts priekš posta gadiem. Savas piedzīvajumu bagātās dzīves gājumu Kalnietis apraksta pa posmam: „Trīs gadi Vecpiebalgas draudzes skolā" (43 llp), "Mani Pliskavas laiki" (127 lpp.) un "Manas skolotāja un dzīves gaitas" (345 lpp.) Līdztekus skolotāja darbam Kalnietis aktīvi piedalījās sabiedriskā darbā, organizēja korus un teātra pulciņus, ieņēma atbildīgus posteņus skolotāju organizācijās un ar lielu sirdsdedzi strādāja līdz profesora J. Endzelīna rīkotajās valodniecības sēdēs, sarakstīja Golgovskas pagasta izlokšņu aprakstu un sniedza vērtīgus materiālus Latviešu Endzelīna-Mīlenbacha vārdnīcas sastādītājiem. "Es esmu veicis visu, ko biju iecerējis!" — teica man Alvils Kalnietis Klēbachs dienu pirms piepulcēšanas senčiem. Lai miers un salda dusa nerimstīgam tautas druvas kopējam!

L. Alberings. IZCILAM IZGLĪTĪBAS DARBINIEKAM 75 MŪŽA GADI. Trimdas Skola, Nr.15 (01.12.1958)

---

SKOLNIEKA APSVEIKUMS.
(Nolasīts skolotāja Alvila Klebacha 30 gadu darbības jubilejā, 1926, 13.Xl)

Šeit šodien, kur skolotāju visapkārt tāds birums,
Es jūtos kā skolnieks un bailīgi paceļu roku:
Bij jāzin no skolu grāmatām gudrību virums,
Bet labāk bez gudrībām patiktu palaist te joku.

Un riskēdams ļoti būt nesaprasts jūsu saimē
Un, varbūt, pat atstāts bez tējas un kūkām te kaktā,
Ar blēņdara smaidu piedalos lielajā laimē —
Kā liecinieks Alvila Klēbaha godību faktā.

Es viņa skolnieks no Kurzemes dzejiskā Saldus,
Kur deviņsimtssestajā gadā ar priecīgu prātu
Un drebošu sirdi apsveicu skoliņas galdus,
Lai turpmākai dzīvei visvisādas gudrības krātu.

No grifeles sākdams, beidzu ar tērauda spalvu,
No akmenslaikmeta tā pie dzelžu laikmeta kļuvis
Un, nebūdams, laikam, ar pārāki gudru galvu,
Vēl šodien neesmu vairāk par rakstāmspalvu guvis . . .

Nav jubilārs vainīgs. Viņš visas gudrības sniedza,
Kā: krieviski runāt un rēķināt, katķismi skaitīt,
Un pat par Indijas džungļiem zināt neaizliedza
Un skatus pa Putnceļu debesu guberņās raidīt.

Uz pirkstiem viņš skatījās, lai nav nagi mums melni,
Bet uzgāzt pa pirkstiem ar linjāli nemēģināja.
Ne skolnieki bijām, bet drīzāk pusaudži — velni,
Un tomēr Alvils Klēbahs it droši pa vidu gāja! ,

Mēs ticējām, ka pat ar pakausi viņš ir redzīgs,
Jo bieži sēdēdams klases vidū apsauca dažu,
Kas tam aiz muguras drošībā blēņās bij dedzīgs,
Un lasīja „pinkertonus", vai vāca spalvu ražu.

Kad zināms no bībeles stāstiem kļuva par vīru,
Kurš vārdā Caķeus saucies un rāpies vīģes kokā,
Lai skatīt Jēzu, mēs atradām līdzību tīru,
Un mums nu Klēbaham palama „Caķis" bij rokā . .

Ak, jubilār sirmais! Neņem nu ļaunā, kas bijis,
— Man patiesībā nav pārāk lielas bailes no tevis,
Bet cienības oreolu ap sevi tu vijis,
Kaut arī sodu „pēc stundām" ne visai daudz man devis.

Un, varbūt, tā ir tā tava vislielākā kļūda,
Un tāpēc ar' tagad starp svinīgiem vārdiem te lasu
šīs blēņas, uz ko vēl skolnieka gars mani kūda,
Bet vai tad es vairāk par divi ar mīnusu prasu?!

Par uzvešanos, varbūt, tu tomēr dosi četri,
Jo, ja kāds ko nelaikā sācis, gan laiku zin beigām,
Stāv rakstīts: tam piedod pat veselu kilometri!
— Uz tavām veselībām hu kausu celsim ar steigām!! ..

Kokains. Svari, Nr.45 (19.11.1926)

Pirmā publikācija – nekrologi par Ansi Rozentālu un Andreju Štūlu žurn. "Mūsu Nākotne" 1928 (24. nr.).